Kaislību princese

XIV

Es nezinu, vai lasītāji vēl atcerēsies kādu muižnieku, kuram es manas atbraukšanas pirmajā dienā, izsalkuma mocīta, palūdzu apelsīnu. Redzēdama to vienkāršā tērpā, es, neskatoties uz viņa dižciltīgo izskatu, noturēju viņu par kādu šīs mājas sulaini. Neviens man netika aizrādījis uz šo misēkli. Ir taisnība, ka es arī nevienam netiku prasījusi, līdz. tam laikam, kad es viņu redzēju sēžamies pie galda un turklāt vēl goda vietā, par ko, man jāatzīstas, es biju ļoti izbrīnījusies. Es nevarēju nociesties to nenoskaidro­jusi un vērsos pie mana vīra ar jautājumu, vai tad Itālijā parasts, ka sulaiņi ēd pie viena galda ar saviem kungiem. Viņš sāka smaidīt.

Grāfa Deverī smaids bija ļoti īpats. Viņa lūpas tik tikko pavērās. Šis smaids bija skumjš. Un tiklīdz tas bija atplaiksnījies uz grāfa lūpām, jau likās, ka viņš nožēlo, ka sev atļāvies pasmaidīt.

— Šis sinjors, — atbildēja man grāfs Deverī, sevišķi uzsvērdams vārdu „sinjors", — stāv ļoti tālu no sulaiņa. Tas ir kāds ļoti augstas kārtas jauns vācietis, kurš ceļo studiju nolūkos. Vīnē ir paredzēts viņu iecelt augstos amatos, bet pašreiz viņš ar rekomendācijām ir ieradies pie mana tēvoča abata Delaskalija. Lūk, kāpēc ari jūs viņu redzējāt pie manas mātes ģimenes kopsapulcē. Tas ir Darmštates prineis. Viņa ģimene ir bagāta ar novadiem, kas piederēs viņam, tiklīdz viņš būs kļuvis par vīru. Viņa un mūsu galms, tāpat arī Svētais Krēsls, to vērtē ļoti augstu.

Neatceros, vai tiku jau stāstījusi, ka man sevišķi krita acīs šā jaunā cilvēka godīgais izskats, viņa sejas pievilcīgais daiļums un dižciltīgā augstmaņa manieres. Varēja teikt, ka tas ir maskojies princis, jo vairāk tāpēc, ka viņam patika valkāt pavisam gludi šūtas, vienkāršās drēbes bez jebkādām uzšuvēm, lādas pat lentas un tumšas krāsas audumus, kas sevišķi izcēla viņa bālo seju ar Zilajām acīm.

Galmā viņu dēvēja par Drūmo Skaistuli par piemiņu Amadisam, kuram tas dažā labā ziņā līdzinājās. Tai vakarā viņš man netika teicis ne vārda, un es par to vairs nedomāju. Es pašreiz sarunājos ar priesteri, kad pieteica prinča ierašanos.

Pēc šā vārda es pacēlu galvu: viņš ienāca kā īsti dižciltīgs un tomēr kautri atturīgs kavalieris, un viņa sveiciens bija domāts visai sabiedrībai, bet it sevišķi man, tā vismaz man likās.

Un patiesi, pārmijies dažus vārdus ar grāfieni Deverī un abatu, viņš devās tieši pie manis, tad, pametis godcienības pilnu mājienu monsieur Ptī, viņš man atkal dziļi paklanījās.

Mišons, no kura es biju atvērsusifcs, no jauna sastinga savā vietā. Bet kad Darmštates princis un mēs trijatā uzsākām sarunu, es redzēju, ka mazais Mišons klausījās ar abām ausīm.

Runājām par visu ko: par Franciju, par impēriju, par Savoju, par Toskānu, arī par to, kas Turīnā notiek dažās galma aprindās. Princis bija tikpat dzēlīgs, cik labais priesteris bija nosvērts un iecietīgs: vienā bija pirmās jaunības dedzība un straujums, otrā — nobriedušo gadu rāmums, uz kura balstās mierīga sirds un skaidrs sirdsapziņa.

— Godājamais tēv, — viņš teica, — vai jūs zināt, ka tagad, kad laulības ar Portugāli ir izjukušas, Savojas hercogu grib apprecināt ar kādu Parmas princesi?

— Tas jau var būt, mans prinei, — atbildēja priesteris, — es pat zinu kādu jokdari, kurš sakās esot sūtņa vietraudzis un mosiņjora bīskaptēva factotum's.

— Ak, es zinu, ko jūs gribat teikt.

— Tas ir kāds Ab… Alb…

— Alberoni!

— Pareizi.

— Un jūs viņu pazīstat?

— Viņš man nedod miera ar savām vizītēm, jo piedzejo man lielāku iespaidu, nekā tas patiesībā ir. Neskatoties uz visu viņa dižošanos, viņš nemaz, man liekas, nebūtu slims dabūt kādu kondīciju še Turīnā. Manā draudzē ir vakants kāds kanonikāts un to viņš vēlētos saņemt kā visu savu ambīciju piepildījumu.

— Es domāju gan! Droši vien kāds zvaniķis.

— Vai viņš ir ordinēts?

— To es nemāku teikt. Viņš gan tā saka, tomēr līdz šim vēl nav pacenties man to pierādīt. Viņš sakās esam kāda dārznieka dēls no Parmas apkaimes, un grūti būtu atrast kaut ko ar vēl zemāku dzimumu. Tā kā mums radās zināmas šaubas, mēs viņu vēl neesam pielaiduši pie amata pildīšanas. Šo kanonikātu nodibināja kāds Sistēmas princis par gandarījumu zaimošanai, ko viņa ļaudis bija izdarījuši šinī svētajā vietā. Tas būs nu jau pirms apmēram simt gadiem. Viņš tur lika uzcelt nelielu kapelu, kuru apkalpo viens kanoniķis, cita darba tam nav. Viņa rīcībā ir skaista māja ar dārzu un bez tam vēl diezgan lieli blakusienākumi, ar vārdu sakot, vieta kā radīta sliņķim, kur tas var dzīvot kā Dieva ausī. Šis nabaga velns Alberoni sev citu neko vairāk neprasa un viņam tā jau būtu tikusi, ja viņš būtu uzrādījis savu ordināciju. Šo beneficiju princis ir nodevis manā zināšanā un es izvēlos tai apkopēju.

— Uzmanieties, godājamais tēv, šīs puisis ir gudrs un viltīgs, kā desmit kapituli jezuītu. Neticat viņa vārdiem, bet ievāciet par to drošas ziņas.

Tā, lūk, no gadījuma ir atkarīgi daudzu likteņi. Ja Darmštatcs princis nebūtu brīdinājis monsieur Ptī no šā Alberoni, tas, droši vien būtu dabūjis savu kanonikātu un nebūtu nokļuvis tur, kur mums nācās ar to sastapties, līdz ar ko viens otrs no šā gadsimta notikumiem būtu izveidojies citādi.

Tā, pārskatot savu dzīvi, es esmu atradusi daudz šādu sīku iemeslu, kuriem bijušas lielas sekas. Un šīs te arī ir viens no interesantākajiem un zīmīgākajiem.

Darmštates prinča domāšanas veids bija ļoti vijīgs un lietas vispusīgi aptverošs, un tomēr viņš, kā pats mēdza teikt, uz visu skatījās caur tumšām brillēm. Viņš visu redzēja otrādi nekā citi. Kaut gan viņam toreiz bija tikai apmēram divdesmit gadu, viņš nepazina ne šim vecumam parasto dzīves līksmi, ne nākotnes cerības, bet bija tik nopietns un prātīgs, ka pārējie jaunie sinjori par viņu smīnēja. Viņš vienmēr noteikti atsacījās piedalīties viņu trakulībās, dzīvoja vientuļi, ieracies savās grāmatās, un tikai vakaros ieradās galmā vai dāmu sabiedrībā, un vismīļāk pavadīja laiku nopietnās sarunās ar valstsvīriem. Es dažu labu reizi dzirdēju runājam, ka princis nemīlot sievietes, un ka viņš saviem gadiem esot pārāk prātīgs, un ka šāda neizskaidrojama un neizskaidrota izturēšanās var izaugt vienīgi no dažādiem noslēpumainiem motīviem. Vēlāk es būtu varējusi atbildēt uz šiem minējumiem un visu izskaidrot.

Šis 1683.gads bija vairāku slavenību ceļa sākums. Vienā laikā ar mani Turīnā uz dažām nedēļām ieradās kāda persona, kas vēlāk kļuva plaši pazīstama un kas pirmo reizi pierādīja Ludviķim XIV, ka viņš nav neuzvarāms un nemaldīgs: divas lietas, kurām Viņa Majestāte līdz tam laikam negribēja ticēt. Es runāju par princi Savojas Eiženu. Viņam toreiz bija vēl tikai divdesmit gadu un viņš piedāvāja savus pakalpojumus ķeizaram.

Es viņu redzēju galmā audiencē pie Karaliskās kundzes. Gandrīz vai visu laiku viņš pavadīja kopā ar mani, stāstīdams par Franciju, cik daudz viņš tur pametis draugu un cik tam bijis žēl to atstāt.

Viņš pašreiz grasījās piedalīties karā pret turkiem, kurp arī bija devušies viņu augstības prinči Dekonti, par spīti karalim, kas tiem šo bēgšanu nekad nevarēja piedot. Viņiem to visu mūžu vajadzēja nožēlot.

Princis Eižens bija skavenās Soasonas kundzes dēls, bet Soasonas kundze bija tuvos rados ar kardinālu Mazarīni, ko Ludviķis XIV tik ļoti mīlēja savos jaunības gados, bet vēlāk nežēlīgi pievīla. Viņai bija nācies atstāt Franciju 1860.gadā kādas prāvas dēļ, kurā figurēja burvestība un vēl daudz sliktākas lielas. Soasonas kundze tika ļoti sakompromitēta un viņu turēja aizdomās par vairākkārtīgām noindēšanām, un ja karalis, ņem­dams vērā senākos sakarus, nebūtu piekritis viņas bēgšanai, tai būtu nācies stāties Augstās tiesas priekšā, kas kā to apgalvo, uz izmeklēšanā iegūto materiālu pamata būtu atraduši pietiekami daudz iemeslu viņu notiesāt uz uguns nāvi. Karalis par to bija tik pārliecināts, ka viņš kādudien manas mātes klātbūtnē teica savam svainim Bujonas hercogam:

— Es gan ļāvu grāfienes kundzei, — tā viņu parasti titulēja, — no Francijas aizbēgt, bet debesis lai dotu, ka man nebūtu Dieva un manu pavalstnieku priekšā jāatbild, ka neesmu licis to notiesāt.

Spriežot pēc viņas turpmākajām gaitām un arī pēc tā, ko mēs vēl redzēsim, varēja iedomāties, uz ko visu šī sieviete bija spējīga un grūti būtu pie­ņemt, ka viņa toreiz tikusi nepatiesi apvainota. Viņas dēls no tās bija atsvešinājies. Šai laikā viņa uzturējās Briselē un gatavojās doties uz Spāniju.

Kad es princim Eiženam jautāju, vai viņš to nedomā apciemot, princis atbildēja:

— Nē; es došos tieši uz Vīni, un nu turienes uz armiju. Man nav ne mazākās patikas pie Soasonas kundzes sāniem baznīcā tikt nomētātam ar akmeņiem, kā tas ar dažu labu jau ir gadījies. Kā rādās, tad šie flamandrieši pret sātanu un viņa piekritējiem nav diezcik iecietīgi.

Princis Eižēns nebija sevišķi slaids, bet labi noaudzis, kaut arī kalsnējs un ar ļoti melnīgsnēju ādas krāsu. Viņam bija ļoti simpātiska seja ar patīkamiem vaibstiem un dedzīgām acīm. Savus melnos matus viņš nēsāja parūkveidīgi safrizētus, kas bija viena no viņa savādībām. Viņa mīlas uzvaru skaits Francijā, kur viņš triumfēja visās ielās, bija ļoti liels, bet ar to viņam nepietika. Viņš dzinās pēc slavas un gribēja iekarot sev spožāku stāvokli, nekā bija pārējiem valdošā nama jaunākajiem dēliem un viņa tēvam, kurš savās prasībās bija daudz mērenāks.

Vispirms viņš sev pieprasīja kavalērijas eskadronu. Vajadzēja gan dzirdēt, ka viņš pats to atstāstīja! Lai to panāktu, viņš vērsās tieši pie paša karaļa. Šis solis to pazudināja. Toreiz vēl visvarenais un pie galma lišķībām pieradušais Luvuā atrada, ka, neievērodams dienesta pakāpi un noraidīdams viņa atbalstu, jaunais cilvēks ir rīkojies bezkaunīgi pārdroši, un zvērēja tam mūžīgu naidu. Tāpēc, kad valdnieks viņam par to ieminējās, Luvuā nicīgi smīnēdams papurināja galvu: šo žestu pazina visi armijas virsnieki un zināja, ka tas nenozīmē nekā laba.

— Sire, princis Savojas Eižens! — lai Jūsu Majestāte par to labāk nemaz nedomā: viņš ir par vārgu un smalku armijas dienestam, viņš pat vienu karagājienu neizturēs.

— Tomēr nevar taču noliegt grāfienes Soasonas dēlam un kardināla Mazarini brālēnam šo mazo laipnību ļaut piedalīties gājienā. Atmetīsim arī viņam kādu kauliņu, lai cik mazs tas būtu.

— Jūsu Majestāte nepazīst šo jauno cilvēku, viņš ir bīstams: viņš alkst pēc slavas un goda un grib to sasniegt par katru cenu.

— Par katru cenu! Man šķiet, šis puisis ir lietojams, — teica karalis.

— Nē, viņš nāk no Dinoā dzimtas un ir rada Savojas namam, bet ārzemnieki nekad nav bijuši veiksmīgi viņiem uzticētos amatos.

Šo nedaudzo vārdu pietika, lai Ludviķis XIV, kurš diez kā nesim­patizēja princim, no tā novērstos. Kad Eižens ieradās pie Viņa Majestātes un ar klusu reveransu, kā tas bija pieņemts, izlūdzās karaļa atbildi, tas viņam atbildēja:

— Man ļoti žēl, monsieur, bet jūs esat par vārgu manam dienestam, — un izgāja ārā.

Bet jaunais cilvēks nezaudēja dūšu, viņš pārrevidēja savus uzskatus un nopūzdamies nolēma iestāties garīdznieku kārtā.

— Ja neesmu pietiekami spēcīgs, lai kalpotu karalim, — viņš pie sevis domāja, — es tomēr būšu diezgan spēcīgs, lai kalpotu Dievam.

Tēvs Lašēzs toreiz pārzināja visu bcneficiju un abatēriju lietas, un, lūk, princis, kaut arī sevišķi neiederējās šais aprindās, sāka parādīties viņa pieņemamajās istabās.

Tur viņš bija redzams it bieži, ka Luvuā, visatriebīgākais cilvēks pasaulē, to drīz vien uzokšķerēja arī zem sutānas un pa otram lāgam aizkrustoja tam ceļu. Viņam bija ar to vēl jānorēķinājās par viņa mātes parādiem, jo savas varenības laikā viņa bija to diezgan dancinājusi. Un tā, lūk, nākamais abats drīz vien sastapa ceļā vēl vienu šķērsli, pret kuru tam nekā vairs nebija ko teikt.

— Monsieur, — teica viņam Lašēza tēvs, — jūs esat pārāk brīvdomīgs uzskatos, lai kalpotu Dievam.

— Piedošanu, manu tēv, bet par to reiz vajadzētu tikt skaidrībā,— atcirta princis, kuru šī atbilde bija izvedusi no pacietības, — karalis man teica, ka es esot pārāk liels kapucīns, lai derētu zaldātos, un jūs sakāt, ka es esmu pārāk liels zaldāts, lai iederētos kapucīņos. Kuram no jums ir taisnība?

Bet taisnība bija abiem, jo neviens no sava viedokļa neatkāpās.

Velti mūsu lūdzējs spēlēja uz visām stīgām: visur viņš tika atraidīts. Tas viņu ārkārtīgi saniknoja un viņa sirdī iedegās nāvīgs naids pret mūsu kungu karali.

Prinči Dekonti apsvēra savu Ungārijas dēku, un viņš nolēma tiem sekot.

— Es vairs neatgriezīšos, — viņš teica saviem draugiem.

Noguris no piedzīvotajām neveiksmēm, atmezdams visam ar roku, viņš atstāja Franciju. Kad par to dzirdēja Luvuā, tas ņirdzīgi nošņāca:

— Jo labāk, viņš mūs še vairs neapgrūtinās!

— Ak, — iesaucās princis, kad tam šos vārdus atkārtoja, — es viņu patraucēšu citā vietā. Es atgriezīšos šinī zemē, no kurienes mani izdzen, bet atgriezīšos ar ieročiem rokā.

Un viņš turēja vārdu. Ludviķim XIV un Luvuā turpmāk nevienu reizi vien nācās nožēlot, ka tie nebija nojautuši, kādu kareivi tie ir aizsūtījuši savam ienaidniekam.

Princim Eiženam bija ārkārtējs naids pret Mentenonas kundzi. Es par to tiku bieži pārliecinājies un visdažādākos apstākļos, bet arvien tās bija tās pašas jūtas un tie paši draudi karalim un viņa favorītei.

— Ja man būtu izdevies nokļūt līdz Parīzei, — viņš teica man, kad pēdējo reizi tikāmies, — ja maršals Viārs nebūtu mani aizturējis pie De- nenas un ja angļi nebūtu sabojājuši man šo operāciju, tad es tagad būtu likumdevējs lielā monarha galvaspilsētā un Mentenonas kundzi būtu licis ieslēgt uz visu mūžu klosterī. Bet Dievs tā nebija lēmis.

Es pārāk ilgi esmu pakavējusies pie prinča Eižena un vēl pirms tā laika, kad viņš jau bija kļuvis pazīstams, bet es domāju, ka nebūtu slikti aprādīt viņa pirmsākumu cēlonisko sakarību, tāpēc ka reiz viņu redzēsim lielu un slavenu.

Es arvien esmu jutusi un jūtu vēl tagad pret viņu sirsnīgu draudzību, uz ko, es par to esmu pārliecināta, viņš man atbild ar to pašu. Mēs vēl turpinām sarakstīties. Kad pienāks kārta stāstīt par viņa lielajām kaujām un spožajām uzvarām, es mēģināšu darīt, ko spēju, kaut gan sievietēm kara apraksti sevišķi nepadodas. Ir taisnība, ka es tos vairāk esmu dzirdējusi no citiem, sevišķi no Savojas hercoga, kas tos ļoti mīlēja. Tieksme nonāvēt savu tuvāko ir tā, kas kara varoņiem atnes vislielāko godu. Kara zinātni, viltības un stratēģijas paņēmienus mācās tāpat kā vijoļspēli, tā ir reizē zinātne un māksla. Kas attiecas uz mani, es pārāk mīlu savu mieru, savu labsajūtu un savu māju, lai varētu nenosodīt cīņas un kara nemieru.