Kaislību princese

VII

1680.gada beigās Portugāle svinīgi atsūtīja savu piekrišanu minētajām laulībām. Kad šī jaunā ziņa izpaudās Turīnā, tas bija dažas dienas pirms iepriekš minētās sarunas, visā zemē sacēlās uztraukums. Visiem tūdaļ bija skaidrs, ka tā būs tā pati kārtība kā senāk, kad Spānijas karaļi valdīja pār Neapoli un Milānu, un visi saprata, kas sagaida Pjemontu kā Portugāles vicekaralisti.

Vispirms pavaldone bija rūpīgi apspiedusi šīs baumas. Bet sākot ar šo mirkli, gluži otrādi, viņas veiklie aģenti paklusām visur sāka čukstēt, ka nevar ļaut princim aizbraukt, ka noteikti vajag protestēt pret viņa aizbraukšanu. Ka, beidzot, Viktors Amede, viņu valdnieku dēls, pieder savai tautai, ka nevienam nav tiesības to tautai atņemt un ka pjēmon- tiešiem un savojiešiem vajag sacelties, lai nepieļautu viņu prinča izraidī­šanu.

Kā šīs opozīcijas vadoņi uzstājās marķīzs Depiāndža un marķīzs Deparola: abi ļoti pazīstami un iespaidīgi sinjori. Labākus sabiedrotos Karaliskā kundze un jaunais hercogs nevarēja vēlēties un tieši šie abi pieteicās labprātīgi.

Viņi intriģēja tik veikli, ka Pjemonta un Savojas kārtas sapulcējās, lai protestētu, un kopīgi ieradās pilī iesniegt savas prasības pavaldonei, kas tam nepievērsa nekādu vērību un atbildēja, ka šīs laulības ir norunātas, ka to zina un tām piekrita visa Eiropa un ka viņa neuzklausīšot nekādus iebildumus.

— Jā, madāme, — iesaucās marķīzs Depiāndža, — visa Eiropa ir izteikusies par tām, bet ne Pjemonts un Savoja, uz kurām tas tieši attiecas. Un tāpēc, madame, ja jūs gribat, lai nenotiek vēl lielāka nelaime, tad apžēlojaties par mums un nepastāviet uz savu cietsirdīgo lēmumu.

Bet Karaliskā kundze atbildēja gluži pretējo: ka šis lēmums reiz esot pieņemts un ka viņa pie tā palikšot. Nospiesti un gandrīz vai saniknoti valsts kārtu delegāti aizgāja, lai sapulcētos pie marķīza Deparola, kur nu tika izteiktas vispretešķīgākās domas.

— Tā ir pavaldone, tā ir viņa pati, kas pastāv uz šīm laulībām, — sauca no visām pusēm, — bet mūsu hercogs mūs nemaz negrib atstāt.

— Jā, — teica kāds cits, — vai jūs redzējāt? Viņam bija asaras acīs, kad Karaliskā kundze tā ar mums apgājās.

— Mums vajag runāt ar viņu pašu, — sauca divas vai trīs balsis.

— Jā, ar viņu vien, lai viņš mūs uzklausa, — atkārtoja viss vairākums, — lai viņš mums atklāj savu patieso vēlēšanos, jo galu galā viņš taču ir mūsu kungs un ja viņš pavēlēs mums to aizturēt, mēs viņu aizturēsim, nerēķino­ties pat ar Karalisko kundzi.

Un tad kā apsēsti tie visi ņēmās korī saukt:

— Mūsu hercogs! Mūsu hercogs!

Šie kliedzieni drīz vien atskanēja visā pilsētā. Princis ar pavaldoni uzma­nīgi sekoja kustībai un, kad viņiem šķita, ka tā ir nobriedusi, viņi veica pēdējo gājienu.

Ņemdama par ieganstu savu vēlēšanos apskatīt cietoksni, kuru varbūtējā kara gadījumā vajadzētu aizstāvēt, un ari, lai parādītu godu manai vīramātei,

Karaliskā kundze aizbrauca uz kādām astoņām dienām to apciemot. Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš palika Turīnā un tanī pašā vakarā kāda augstmaņu delegācija, kuras priekšgalā stāyēja labais Depiāndžs un krietnais Deparola, šie dižciltīgie lelli, kurus dancināja Karaliskā kundze, ieradās pilī un izlūdzās audienci pie prinča. Kaut gan viņš ar nepacietību uz tiem jau bija gaidījis un aiz aizkariem paslēpies, bija redzējis tos ienākam, viņš tomēr lika sevi ilgi lūgt.

Delegāti tā bija iekaisuši, ka gandrīz vai ielauza durvis un krita tam pie kājām.

— O, monsieur1 . monsieur! — viņi vienā balsī sauca, — apžēlojaties, palieciet pie mums! Dieva vārdā, neatstājiet mūs!

Un cauri yisam šim troksnim bija dzirdama marķīza Depiāndža žēlu pilnā balss:

— Monsieur, pavaldoncs kundze ļoti mīl viņas augstību princesi, bet viņas godkārīgie nolūki attiecībā uz to pazudinās Savoju un jūs pašus, monsieur. Tai svešajā zemē jūs droši vien nožēlosit, ka esat atstājis savu tautu un jūsu nama uzticīgākos kalpus. Monsieur, domājiet par mums! domājiet par mums!

Hercogs, likās bija dziļi aizkustināts. Viņš slaucīja acis it kā raudātu un murmināja, it kā nespētu pazrunāt:

— Mani draugi!., sinjori!.. marķīz Depiāndž! — viņš stostījās, — es saprotu… es zinu… bet… bet… ko man darīt?

— Jūs, monsieur, esat valdnieks, varens valdnieks. Jūsu gribai še pieder pēdīgais vārds. Sakiet, ka jūs tam nepiekrītat.

— Bet, mani kungi, — iebilda princis, — šīs laulības ir jau nolemtas, viss ir nokārtots, vārds ir dots. Kuģi, kuriem mani vajag aizvest uz Portugāli, ir jau ceļā. Hercogs Dekordu drīz vien izkāps malā Nicā, lai mani tur sagaidītu un aizvestu uz Lisabonu. Kungi, es prasu jums, vai nav jau par vēlu?

— Atsakieties, monsieur! — atbildēja Sistēmas princis. — Visa Pjemonta un Savoja sacelsies, lai jūs aizturētu.

— Bet mana māte, kungi! — iesaucās hercogs.

— Mēs jau to zinām, — atbildēja marķīzs Desimiāns, — ka tā ir Karaliskā kundze, kas jūs uz to spiež.

— Kas mani spiež?.. Kungi, — teica Viktors Amede, — šis ir pārāk stiprs vārds.

— Piedodiet, monsieur, piedodiet, — iekrita valodā grāfs Deprovāns- Debruins, bijušais hercoga audzinātājs, — piedodiet Desimiānam, — viņš

varbūt tiešām ir gājis par tālu, bet viņa domas ir ari mūsējās. Jūsu augstā māte bija visžēlīgi uzticējusi man jūsu augstības audzināšanu. Es esmu darījis visu, lai izkoptu jūsu dabīgās tieksmes un izaudzinātu manu kungu par lielu valdnieku un godīgu cilvēku. Es esmu pūlējies mūsu visu dēļ, lai sagatavotu mūsu zemei slavenu un laimīgu nākotni. Tātad manai zemei ir tiesības uz šo laimi, un tie, kuri mēģinās tagad likt kādus šķēršļus ceļā, ir jānobīda pie malas, lai kas arī viņi būtu.

— Mans audzinātāj, — iebilda jaunais hercogs, — es daru jūs uzmanīgu, ka jūs man mācāt nepaklausību.

— Es jums, monsieur, mācu pienākumu, es jums mācu ievērot likumu, ko jums dod pats Dievs. Valdnieks nepieder mātei, viņš pieder tautai. Jums nav dota brīvība atsacīties no savas nastas, jums tā jānes līdz galam. Jūs atbildat par saviem pavalstniekiem mūsu visu kunga Dieva priekšā! Un tātad jūs paliksiet!

— Jūs paliksiet, jūs paliksiet! — visi atkārtoja.

— Es nevaru, kungi, es tiešām nevaru.

— Bet jums vismaz vajag to mums apsolīt.

Un, nometušies ceļos, tie visi izstiepa rokas pret savu princi, saukdami:

— Palieciet! palieciet!

Jaunais labais princis vēl kādu brīdi lika tiem sevi lūgt. Tad viņš izlikās, it kā piekāptos, un beidzot ļāva tiem izspiest no viņa solījumu, par kuru jāteic, ka viņš dega nepacietībā to drīzāk dot. Prieks un līksme tagad pārsviedās no pils uz ielu, no ielas un pilsētu un no turienes pār visu Savoju un Pjemontu.

Bet dabūtais solījums vēl nebija viss.

Hercogs izlikās, it kā viņš tūdaļ domātu par savu māti un ka šīs domas liek tam nodrebēt.

— Bet ko teiks pavaldone? — viņš jautāja. — Kungi, kungi, kad viņa atgriezīsies, kā lai es to tai pasaku?

— Pavaldones kundzei? — atjautāja hercoga audzinātājs.

— Jā, monsieur Deprovān.

— Vai man būtu atļauts dot jūsu augstībai kādu padomu?

— Jūs zināt, monsieur, ka es to vienmēr pieņemšu, — smaidīdams atbildēja princis, zinādams, ka viņš tam tik un tā nesekos.

— Lūk, monsieur, pavaldones kundzei uz jums ilgu laiku ir bijis liels iespaids. Viņa ir paradusi valdīt pār jums un jūs vadīt. Tiklīdz jūs viņu redzēsit, tās iespaids gūs virsroku un jūs mūs aizmirsīsit.

— Bet ko tad darīt? — jautāja princis.

— Jūs viņu vairs nedrīkstat redzēt.

— Tas, monsieur, ir neiespejami, pec divām dienām viņa atgriezīsies.

— Viņa neatgriezīsies, ja jūs būsit tik laipni pieņemt manu priekšlikumu.

— Sakiet!

— Deverī cietoksnis ir viens no vislabāk apsargātajiem Savojas cietokš­ņiem. Dažas rindiņas no jums, monsieur, un pavaldone tiks ne tik vien aizturēta, bet uzskatīta par cietumnieci, vai tas nu būtu cietoksnī, vai viņas pilī, kur tad to aizturētu, kamēr uz Portugāli tiek nosūtīts atsaukums.

— Bet, kungi, viņa taču ir mana māte!

— Ticiet man, monsieur, ka Karaliskā kundze baudīs visu mūsu godeienību, ka ar viņu apiesies, it kā tā būtu savā pilī un ka viņai, izņemot brīvību, nekā netrūks.

— Izņemot brīvību!

— Karaliskās kundzes pieķeršanās jums ir pārāk pazīstama, lai šaubītos par to, ka viņa jums piedos.

— Nē, mani kungi, nē, es tam nevaru piekrist! — atteica hercogs.

Šie pēdējie vārdi tika izteikti pavisam nedrošā balsī. Lāga ļaudis noprata,

ka viņiem vajag tikai uzstāt. Ja ari princis atrunājās, tad vienīgi tikai tādēļ, lai viņam būtu tas gods, ka viņš ir pretojies. Beidzot Sistēmas princim, hercoga labākajam draugam, ienāca prātā uzrakstīt pavēli grāfienei Deverī un viņas dēlam grāfam aizturēt Savojas hercoga atraitnes kundzi līdz turpmākajam viņu cietoksnī, nekādā gadījumā neļaut to atstāt un visās lietās paklausīt vienīgi Viktora Amedes uz pergamenta rakstītām pavēlēm ar viņa parakstu un valsts zīmogu.

Kad rīkojums bija uzrakstīts, to vajadzēja tikai parakstīt. Princis to arī izdarīja, aizgriezdams acis un dziļi nopūzdamies.

Pavēle tika nodota kurjeram un aizsūtīta pa taisnāko ceļu. Pa to laiku pavaldone jau devās mājup pa citu ceļu un atgriezās Turīnā astoņas stundas pēc tam, kad delegācija jau bija atlaista. Lai šo komēdiju nospēlētu līdz galam, hercogs izlikās pārsteigts un nobijies. Raudādams viņš krita uz ceļiem un liecinieku klātbūtnē, visiem dzirdot, atzinās savos pārkāpumos un nodeva sevi pavaldones rīcībā, lai saņemtu sodu, kāds tam pienācās.

— Vai atsaukums uz Portugāli jau ir nosūtīts? — jautāja pavaldone

— Jā, madame, — atbildēja jaunais princis ar nolaistām acīm.

— Tātad tur nekā vairs nevar darīt?

— Diemžēl nē, tas ir jau gabalā.

— Nu, labi, mans dēls, ja tas ir tā, tad lai notiek jūsu prāts! Kaut jums tas nekad nebūtu jānožēlo! Tomēr no jums es prasu kādu paklausības apliecinājumu.

— Visu ko, madamc, kad tik es varu atkal iegūt jūsu labvēlību.

— Tiem vainīgajiem, kas jūs ir samulsinājuši, nāksies izpirkt jūsu un arī savu noziegumu. Rīt pat es likšu tos apcietināt.

— Madamc, piesargāties! Viņu partija ir ļoti stipra.

— Piņerolā ir franči, tie jums palīdzēs.

— Vai jūs nebaidāties, ka šādi mēs tiem parādīsim ceļu uz mūsu pilsētām. Šo ceļu viņi nekad neaizmirsīs.

— Mans dēls, es esmu nodevusi jums jūsu tēva zobenu, un tā ir jūsu darīšana — pacelt to pret jūsu nama ienaidniekiem, es atkal pulcēju draugus un meklēju sabiedrotos. Tātad, es domāju, man no viņiem nav ko bīties.

Marķīzi Depiāndža, Deparola un grāfs Provana-Debruins tika arestēti un ievietoti cietumā, kur tie savā niknumā lādēja viņu prinča mazdūšību.

— Kādu nākotni un kādu valdīšanu tas mums liek cerēt! — dzirdēja visapkārt runājām. — Nodot savus draugus!

Vēlāk kā draugi, tā arī ienaidnieki it labi redzēja, ar kādu princi tiem ir darīšana. Tas, kurš viņus bija nodevis, prata tos valdīt un aizsargāt. Šī politiskās izmaņas akcija bija viena no visveiklākajām, un hercogs ar to lielījās, kā ar savu labāko iedažu.

— Redziet, — viņš man teica vēlāk, tas ir tai laikā, kad tas man uzticēja visu, — redziet, cik skaisti es būtu izdarījis, apprecēdams šo infanti Izabellu. Divus gadus vēlāk Portugāles karalienei piedzima dēls un man kā muļķa Ansim būtu jāatgriežas ar tukšām rokām pie savām pannām un mans stāvoklis Eiropā būtu bijis pavisam savāds. Es nezinu nekā muļķīgāka, kā ir padzīts karalis, sevišķi vēl, ja to ir padzinis zīdainis. Man tiešām būtu bijis grūti izšķirties. Varbūt es būtu noliedzis savu mazo brālēnu, kam tad sekotu karš ar cilvēku cilti un manas valdības sakompromitēšana. Ir taisnība, ka es drīz vien būtu kļuvis atraitnis, jo mana nabaga māsīca nomira 1690.gadā un līdz ar sevi viņa būtu aiznesusi visas manas tiesības. Vai nav labi, ka toreiz tā viss notika?

Bet šai lietā bija arī kaut kas nepatīkams, jo patīkamā puse vienmēr ir noslēpta aiz nepatīkamās un, tas bija tas, ka kardināls Destrē, Francijas sūtnis Turīnā, tieši tajā dienā, kad lieta izputēja, bija atsūtījis Karaliskajai kundzei gadījumam piemērotu apsveikumu, kas abus nostādīja ļoti neērtā stāvoklī: viņš to bija licis atsūtīt no Parīzes un to bija sastādījusi Lafajeta kundze, „Zaīdas" un „Klēves princeses" pazīstamā autore.

Šis apsveikums bija audekla veidā, uz kura bija uzgleznota Karaliskā kundze, ap kuru stāvēja visi tikumi līdz ar viņu atribūtiem. Priekšplānā bija redzams Savojas hercogs, skaistāks nekā patiesībā, un princese viņam

rādīja uz tālumā redzamo jūru un Lisabonu. Ap jauno pāri grupējās rotaļas, jautrība un amori un pašā augšā Slava un Dižciltība, pūzdamas trompetes, apvija lauriem šādu, kā man stāstīja, no Vergilija aizgūto devīzi:

„Malrc dca monslrante viam."

Audekls bija bagātīgi izgreznots ar visdārgākajiem dimantiem un visretākajām pērlēm.

Tādā kārtā kardināls Destrē bija iztērējis daudz naudas par neko.