Kaislību princese

XLII

Nu esmu nonākusi līdz tam brīdim, kurā Viktors Amede man deva savas piekļāvības nepārprotamus pierādījumus līdz brīdim, kad viņš tiešām mani visstiprāk mīlēja un kad, man par nelaimi, vajadzēja pārliecināties, ka turpretī man pret viņu, ir vairāk atzinības nekā mīlestības jūtas.

Princis ēda pie manis pusdienas gandrīz vai ik dienu, bet vakariņās viņš ieradās vienmēr un ēda to izcilāko personu, galminieku un viņam patīkamo ģenerāļu sabiedrībā, ko mēs pie manis varējām sapulcināt.

Sievietes es nelabprāt pacietu un tās varēja piedalīties tikai pēc stingras izlases. Sievietes cita citu vispār ne visai ieredz, un jo sevišķi tā ir galmā. Vēlēšanās piedalīties šajās vakariņās bija ļoti liela un tika izmēģināti visi līdzekļi, lai varētu uz tām pie manis iekļūt. Bet es biju pietiekami uzmanīga un varēja ierasties tikai mani draugi.

Vienvakar pavisam negaidīti Savojas hercogs lika man paziņot, ka nebūšot: viņu esot aizturējusi Karaliskā kundze, kas ielūgusi kādu vecu dāmu, viņa bijušo audzinātāju, kura dzīvoja Šamberī un kura speciāli izsaukta, lai to redzētu.

Es biju tik sliktā garastāvokli, ka es visus cilvēkus aizsūtīju prom un pie vakariņu galda sēdos viena, lai ēstu kādu franču ēdienu, ko es kopā ar hercogu nelabprāt ēdu. Dusmīga es ieēdu vairāk nekā parasts. Tad es apgūlos un tūdaļ aizmigu. Vēl bija diezgan agrs. Ap pusnakti es pamodos no briesmīgām sāpēm. Likās, ka manas iekšas tiek plēstas pušu. Es vispirms pasaucu kalpones — francūzietes, jo tikai viņām cs uzticējos — un, atceroties mazā Mišona brīdinājumu, sāku kliegt, ka esmu saindēta.

— Ak, Dievs, madame, — sacīja Marianna, — tā tiešām arī būs: tas nejaukais abats Delaskalija ir jau vienmēr teicis, ka jūs drīzumā ķers Dieva sods.

— Mana mīļā, tagad nav laika pļāpāšanai. Tūlīt ej pēc ārsta un pēc hercoga! Ārsts mums pateiks, vai mūsu aizdomas ir pareizas, un viņa augstība dos man Venēcijas pretindi. Es gribu to saņemt no viņa rokas.

— Bet ja jūs ieņemtu to tūlīt, madame.

— Kā, iepriekš, vēl skaidri nezinot, vai tas vispār vajadzīgs? Nē, nē, Marion! Tagad nedrīkst zaudēt galvu, citādi es to vairs neatradīšu. Izsūti divus no maniem cilvēkiem un lai viņi pasteidzas — katrs mirklis ir dārgs!

Par laimi cs atrados Turīnā. Pčc ceturtdaļstundas ārsts un princis jau bija pie manis. Pirmais paziņoja, ka es esot pčc visiem likumiem saindē­jusies, un otrais pasteidzās man iedot krietnu porciju no mūsu zālēm, neļaujot man ieņemt nekādas citas zāles. Un es varu teikt, ka esmu viņam dzīvību parādā.

Pēc izvemto vielu analīzes mans ārsts pateica, ka viņam šī inde nav pazīstama un ka ar parastiem līdzekļiem viņš nevar mani izārstēt. Visu nakti es atrados starp dzīvību un nāvi. Viktors Amede neatstāja mani ne uz mirkli. Viņš vispirms lika arestēt un nopratināt manus virtuves ļaudis, piedraudot tiem ar spīdzināšanu. Es vēlējos, lai no tā atbrīvo manu pīrādziņu taisītāju, kas mūs bija brīdinājis. Neskatoties uz visu izprašņāšanu, lūgšanu, bargām pavēlēm un draudiem, neko neizdevās noskaidrot, viss palika noslēpums. Vienīgi kāds no maniem virspavāriem stāstīja, ka viens manai apkalpei svešs vīrietis bijis no rīta atnācis it kā meklēdams vienu no maniem apkalpotājiem, kuru es dienu pirms tam biju padzinuši. Šis cilvēks esot trinies ap pavardiem, un to nācies izraidīt, tomēr ievērojot zināmu pieklājību.

Visi vienā balsī apvainoja viņu. Ap pusdienām ārsts pasludināja mani ārpus briesmām. Viņa augstība tā priecājās, ka es mūžam būšu viņam pateicīga. Viņš lika noturēt pateicības mesu un tanī pašā laikā abatam Delaskalija tika neuzkrītoši dots mājiens Turīnu atstāt. Mana vīramāte, dzirdot, kas ir noticis, atsūtīja mana vīra vēstuli,, kuru es esmu ļoti bieži pārlasījusi un zinu to no galvas. Man tā vēl stāv acu priekšā šinī brīdī, kad es rakstu.

„Es nevaru samierināties, ka esmu zaudējis šo sievieti, kuru man viss atgādina un nekas nevar atvietot; es viņu vienmēr nožēloju un man sirdī nav nekāda naida par to, ko viņa man likusi ciest. Es novēlu no visas sirds, lai viņa būtu laimīga! Es pieķeru sevi pie domām, ka šis princis nemīl viņu tā, kā es to mīlēju, un ka viņš tai nespēj dot to laimi, kādu viņa pelnījusi. Jūs redzat, madame, ka es vēl nebūt neesmu izveseļojies un ka man nav ne mazākās vēlēšanās atgriezt ies Savojā."

Šie vārdi mani reizē iepriecināja un sāpināja. Kāpēc gan viņš bija bijis tik nevarīgs, ja viņš tomēr mani mīlējis, un kāpēc man bija trūcis pacietības? Es sāku savu vīramāti un šo nejauko abatu Delaskalija ienīst ar visiem spēkiem. Es varu teikt, ka es tos nīdīšu līdz. manai pēdējai stundai: tā ir viena no manām kaislībām.

Pēc šīs bīstamās dēkas es paliku gultā gandrīz vai veselu mēnesi. Tieši tanī laikā, kad Kremona izšļuka no prinča Eižena rokām, Vilroā tika saņemts gūstā — par lielu prieku abām armijām. Viņa paša armija, man liekas, par to priecājās vēl vairāk nekā ienaidnieks. Kareivji pilnīgi atklāti dziedāja kādu dziesmiņu, par kuru man pastāstīja Savojas hercogs, kad es vēl ne­drīkstēju atstāt istabu, un kura mums sagādāja daudz jautrības: „Lai pieminām ur pateicību mēs Bclonu, Šāds stāvoklis ir tiešām ideāls, Jo esam paturējuši mēs sev Krcmonu Un gūstā kritis mūsu ģenerāls."

— Nu mēs esam vaļā no Vilroā, — piebilda hercogs. — Ķeizars to izdos, jo viņš no tā sevišķi nebaidās. Bet pa to laiku Francija mums atsūtīs citu ģenerāli un, jādomā, vecais vairs neatgriezīsies.

Un tiešām — drīzumā mēs dabūjām zināt, ka pie mums nākšot Vendomas hercogs. Viktors Amede ar to bija tikai .pa pusei apmierināts. Viņam, man šķiet, jau bija nodoms mainīt fronti. Viņš gribēja, lai būtu spiests to darīt, bet Vendomas hercogs bija cilvēks, kas ar savām uzvarām ne pavisam nevarēja attaisnot tādu pārsviešanos un tā padarītu hercogu par vainīgo.

Kas attiecas uz mani, tad es par to biju sajūsmināta: visu mūžu es dzirdēju slavas dziesmas šim slavenajam ģenerālim. Es pazinu viņa aso prātu, viņa karavadoņa spējas un cik daudz Indriķa IV asiņu dominēja viņa dzīslās. Mans tēvs viņu nemīlēja, viņam neuzticējās, bet mana māte uzskatīja to par lielu cilvēku un, neskatoties uz savu svētumu, uz viņa skandāliem raudzījās caur pirkstiem. Jāatzīstas, ka šinī ziņā VendoinaЈ hercogs gāja pāri visām robežām. Viņš pārspēja visu, ko skandālu hronikas stāsta par vislielākicm sliņķiem un negantniekiem, un ja vēl pievieno arī vislielākos netīreļus, tad ir pateikti trīs viņa galvenie netikumi. Citādi viņš bija ļoti jauks, ne tieši skaists, bet Joti iznesīgs un aizraujoši laipns. Par nelaimi, trūkumi, par kuriem es runāju, lika viņam ciest mīlas lietās. Neviena sieviete viņu nevēlējās, vismaz to neizrādīja, bet kas nolika klusībā, par to es neņemos galvot.

Vendomas hercogs ieradās, kad es tik tikko biju atveseļojusies. Viņš apsveica Turīnā viņas augstību Karalisko kundzi un valdošo hercogieni; bet, visu šo pirmo dienu būdams pilnīgi aizņemts savos oficiālajos pienā­kumos, viņš tomēr paspēja iečukstēt princim ausī, ka viņš degot nepacietī­bā mani redzēt. Un tiešām — jau nākamajā dienā viņš pie manis ieradās, nemaz iepriekš nepiesakoties.

— Ā, — viņš sacīja ienākot un metoties sēdeklī un mani citādi nemaz neapsveicot, — es ceru, ka vismaz šeit ir Francija, šeit runā franciski, šeit ēd franciski un mīl franciski. Lūk, šeit es esmu, madame, lepns, ka varu būt pie jums, jūsu tuvumā, ka varu rakstīt un paziņot Eiropai, kādu skaistumu mēs esam šim hercogam atdevuši, un ka viņam vajadzētu mums mūžīgi būt uzticīgam jau šā viena iemesla dēl.

Es viņam atbildēju tā, kā tas bija vajadzīgs, uzsverot katru savu vārdu, jo Vendomas hercogs bija tas cilvēks, ar ko man vajadzēja runāt. Hercogs par to jau mani bija brīdinājis. Es liku viņam sagatavot lieliskas pusdienas, kuras viņam labi garšoja, un es mēģināju tās padarīt vēl patīkamākas ar sieru, kur Pjemonta liek klāt pie visām mērcēm. Viņš to atzina par ļoti labu.

— Ā, — es viņam sacīju, — ja jūs būtu nogaršojis vienu ēdienu, ko man gatavoja kāds abats Alberoni, kuru mēs aizsūtījām uz Parmu, jūs būtu vēl daudz vairāk apmierināts, monsieur.

— Madame, es atcerēšos šo vārdu un es ievākšu ziņas par šo abatu un viņa ēdienu.

Viņš to tiešām dabūja rokā un, pati nemaz neapzinoties, es šinī dienā biju sekmējusi vislielāko un visnozīmīgāko šā gadsimta notikumu, kā tas vēlāk būs redzams.

Alberoni pavadīja Pannas ar arhibīskapu, kad tam sava valdnieka vārdā bija jāuzsāk sarunas ar Vendomas hercogu un kad tas bija izcīnījis uzvaras. Vendomas hercogam starp citām dīvainībām bija paraža pieņemt sūtņus un citas ievērojamākās personas uz tāda sēdekļa un pie tādas nodarbošanās, pie kuras parasti pieņem tikai savu aptiekāru vai kambarsulaini.

Arhibīskaps bija ar tādu rīcību ārkārtīgi apvainots un aizgāja briesmīgi sašutis. Protams, tas neveicināja sarunas. Tomēr tās vajadzēja novest līdz laimīgam galam. Arhibīskaps pastāvēja uz to, ka viņš nenāks atpakaļ, bet tanī pašā laikā vietnieku viņš sev nepieprasīja.

— Man ir tiesības prasīt, ka Vendomas hercogs pieņem mani kā pieklājas, — viņš teica.

Un šinī ziņā viņam bija taisnība. Bet Vendomas hercogs atbildēja:

— Es taču neiešu kautrēties no šā vecā skopuļa, kuram pieder ne tikai viņa mācītāja gredzens ar skaistiem akmeņiem. Es tā uz sava krēsliņa esmu pieņēmis visaugtsākās personas un tās ir apmierinātas. Arī viņam būs ar to jāsamierinās, vai arī lai iet pie velna viss viņa lepnums un viņa penteres!

Kā redzams, nebija nekādas izredzes izbeigt strīdu, jo neviens negribēja piekāpties un nevarēja saprast, kā atrast izeju no šā stāvokļa, kad Alberoni

apņēmās grūtības pārvarēt, ja jaušot viņam rīkoties. Viņš lika priekšā atjaunot sarunas no tās vietas, kur arhibīskaps tās pārtraucis. Alberoni bija savu ceju nogājis bez lieka trokšņa. Pēc atgriešanās no Parmas, arhi­bīskaps bija to nodevis savam valdniekam zināmā mērā kā tādu īsti amizantu jokdari, un hercogam viņš Joti patika.

— Tad nu ej pie šā dīvainā prinča! — viņa augstība sacīja abatam. — Tas būs kā fabula par pērtiķi un kroni. Es esmu pārliecināts, ka tava pieeja un tavs saprāts man pakalpos daudz vairāk par labākiem sarunu vedējiem.

Es neesmu atzīmējusi vienu apstākli, tomēr pašu svarīgāko, kas arhi­bīskapu sakatināja visvairāk. Tas tāpēc, ka es nezinu, kā to lai labāk pasaka, jo par nelaimi esmu sieviete un neprotu runāt latīniski.

Vendomas hercogs pašā sarunu vidū, vissvarīgākajā un visnopietnākajā brīdī pēkšņi piecēlās un parādīja pārsteigtajam arhibīskapam to, ko viņš droši vien nekad nav rādījis Francijas ienaidniekiem un pie tam viņam bija uznākusi tam tik neparasta prasība pēc tīrības.

— Lūk, — sacīja viņš, — lai ārzemnieki nesaka par mums, ka mēs esam ap…

Nobeidziet, lūdzu, paši šo teikumu.

Par laimi Alberoni šīs lietas neņēma tik smalki kā arhibīskaps. Viņš ieradās, lika pieteikt sevi kā Parmas hercoga pilnvaroto un prasīja tūlītēju audienci.

— Parmas hercoga sūtnis! — bilda Vendomas hercogs. — Vai tā vēl arvien ir tā pelēkā arhibīskapa seja? Pasakiet viņam, ka es pašlaik esmu tieši tajā pašā vietā, kur biju pagājušajā reizē.

Kad viņam paskaidroja, ka tas esot kāds abats, kurš liekoties būt ļoti miermīlīgs un bez kādām pretenzijām, Vendomas hercogs to pieņēma. Viņš to dažus acumirkļus uzlūkoja ar savu aso skatienu, kas tik ātri orientējās kaujas laukos, un pēc tam jautāja, kā sūtni saucot.

— Alberoni.

— Alberoni! Ak, Dievs! Vai tu esi bijis Turīnā?

— Ja, godātais monsieur.

— Vai tu pazini grāfieni Deverī?

— Protams, es viņu pazinu! Es viņai par visu esmu pateicību parādā.

— Tas būtu iemesls, lai tu viņu vairs nepazītu, ja tavs „visu" ir kaut kas. Bet vai tu man pagatavosi frikasē?

— Labprāt, godātais monsieur, visu, ko jūs tik vēlēsities.

— Tu man patīc, Alberoni, un es gpbu ar tevi sarunas vest vairāk tevis nekā tava kunga dēļ. Kāpēc tu nerunāji agrāk, mēs jau sen būtu

sapratušies. Uzgaidi drusciņ, mēs tūlīt iesim istabā, kur atrodas manas kartes, un tad spriedīsim.

Un piecēlies tik ātri, cik vien tas viņa stāvoklī bija iespējams, viņš iesāka darīt to pašu, ko bija darījis arhibīskapa klātbūtnē, bet Alberoni par to nelikās ne zinis.

No šīs pašas dienas Alberoni vairs nešķīrās no Vendomas hercoga, izņemot kaujas lauku. Viņš kļuva par tā uzticības vīru, sekretāru, pavāru utt., u.t.jpr. Viņš to pavadīja uz Franciju un ar to sākās viņa laime, kas Alberoni padarīja par kardinālu, ministru prezidentu, Spānijas faktisko valdnieku, visu, ko mēs esam piedzīvojuši vēlāk un kas tagad katram ir zināms.