Kaislību princese

XXI

Kā bijām iekāpuši, tā arī klusēdami mēs izkāpām. Šinī tumšajā, šaurajā apakšzemes upei līdzīgajā kanālā ūdens šļakstēdams sitās pret lielu, melnu sienu, kurā bija tikai vienas durvis ar divām apķepušām kolonnām katrā pusē.

Varēja domāt, ka atrodies simtām jūdžu tālu no lepnā Marka laukuma ar tā čalojošo ļaužu drūzmu un ugunīm, jo še nebija ne mūzikas skaņu, ne smieklu, kas tikai laiku pa laikam atlidoja arī šīs vientulības klusumā.

Bepo īpatā rakstā pieklauvēja pie durvīm un tās atvērās. Mēs iegājām gaitenī, kur kvēpošas lampas gaismā tik tikko spējām izšķirt ceļu. Vajadzēja būt sešpadsmit gadu vecai, vajadzēja būt Zannai Dalbērai, kas tik cieti tika turēta un glabāta, lai jaunam, skaistam princim ļautu sevi atvest šinī caurumā. Vēl šodien nesaprotu, kā es tam varēju piekrist.

Es gan drusciņ drebēju, bet es arvien esmu bijusi pārdrošniece. Drīz vien es attapos un sekoju viņa augstībai, kas gāja pa priekšu kā cilvēks, kas zina ceļu.

Nevaru jums aprakstīt šīs vietas izskatu. Mūri bija zaļi no pelējumiem. Mēs gājām pa netīrumiem pārklātu, slidenu klonu, un man vajadzēja balstīties uz viņa augstības roku, ko viņš man pasniedza.

Šā gaiteņa galā atradās kādas citas durvis, kas lielā vecuma dēļ tik tikko turējās kopā. Kad gaitenī atskanēja mūsu soļu troksnis, šīs durvis atvērās un kāds sirmgalvis ar garu, baltu bārdu un, tērpies garā, zaļā mētelī, nostājās mūsu priekšā. Viņš princim kādā svešā valodā teica dažus vārdus, uz kuriem hercogs atbildēja, norādīdams uz mani.

Vecais pacēla lampu līdz manai sejai un likās ļoti neapmierināts, redzot mani maskā. Noskaities viņš vērsās pie prinča, no kura žesta es nopratu, ka viņš atvainojas. Bet vecais piecirta kāju kā cilvēks, kurš nemaz negrib tālāk runāt, un Savojas hercogs vilcinādamies pagriezās uz manu pusi un teica:

— Piedodiet man, madamc, ja es jūs palūgšu noņemt masku, šim mācī­tajam vīram vajag redzēt un ievērot jūsu sejas vaibstus, pirms viņš jums atļauj ieiet.

Jau kopš es ienācu šinī posta mājā, mani bija sagrābušas bailes. Lielā veča izskats tās vēl pavairoja. Tikpat uztraukta savās bailēs, kā es tiku bijusi savā uzticībā, es gandrīz vai jau sāku bažīties par savu dzīvību.

Biju dzirdējusi stāstām par zintniekiem, kuriem, lai tie varētu izdarīt savas burvības, esot vajadzīgas jaunas sievietes asinis. Es sāku drebēt kā apšu lapa. Uzaicinājums noņemt masku mani vēl vairāk uztrauca:

„Monsie…" es stostījos.

Hercogs neļāva man pat vārdu izteikt.

— Jums, madame, še nav nekā ko bīties. Jūs atrodaties mana godavārda apsardzībā un šā zinātnieka laboratorijā neierodas ne velns, ne Venēcijas patricieši, it īpaši, kad es še esmu, jūs varat noņemt masku.

Es vēl vilcinājos, bet pēc atkārtota lūguma beidzot piekāpos. Vecais atkal pacēla savu lampu un mani ilgi apskatīja. Es nosarku, tad viņš sāka smaidīt un, laikam aizmirsies, itāliski nomurmināja:

„Јene."

Bet kas tas bija par smaidu! Divas rindas pērļbaltu zobu! Un kas par ironiju! Kas par sarkasmu! Kas par smalku zobgalīgu smīnu uz šīm sakniebtajām, sārtajām lūpām! Nezinu, kā Viktors Amede varēja tam noticēt, bet, sākot ar šo brīdi, man nemaz vairs nebija bail.

Mēs iegājām milzīgā istabā, kur vislielākā nekārtībā mētājās visādu priekšmetu kaudzes, sākot ar dimantiem un beidzot ar atkritumiem.

Tur varēja redzēt ieročus, dārgakmeņus, gleznas, audumus, izbāztus dzīv­niekus un arī dzīvus eksemplārus, statujas, fajansu, kristālu, sudrablietas, medaļas, ar vārdu sakot, visu ko.

Es nezinu, kādas būtnes tos radija, bet no visiem kaktiem, kuros neiespī­dēja gaisma, skanēja visdažādākie trokšņi.

Mēs piegājām pie kāda galda, kurš bija nošķiebies un ap kuru stāvēja tris soli. No tiem vecuma dēl bija nogājusi krāsa. Mūsu saimnieks nolika lampu uz galda un pamāja, lai mēs apsēžamies.

Saruna turpinājās tai pašā svešajā valodā, par kuru jau pieminēju. Doktors runāja daudz. Savojas hercogs to uzklausīja, jautāja un dažreiz viņam piekrita. Vēlāk es uzzināju, ka viņi runāja grieķiski.

Princim bija viegla galva uz valodām un viņš tajās runāja gandrīz vai tikpat raiti kā savā valodā.

Tad pienāca mana kārta. Burvis paņēma manu roku, atvēra un, kaut es īpaši negribēju, ilgi apskatīja un pētīja to. Tad viņš savam audzēknim, kurš dega nepacietībā un ziņkārē, norādīja uz dažām zīmēm. Pēc tam piecēlies un sameklējis kaut ko līdzīgu nogalinātai caunai, viņš man lika pieskārties tās galvai, tad atkal ilgi pētīja dzīvnieciņa iekšas, sirdi, acis, rakstīja dažas kabalistiskas zīmes, tad pagriezies pret hercogu un, rādīdams uz Francijas ģerboni, kas karājās pie sienas, viņš teica skaidrā franču valodā:

«Neskatoties uz visu to, jūs pie tā atkal nonāksit."

Princis nekā neatbildēja.

Vēl divas stundas pagāja šajās sarunās, no kurām es nekā nesapratu, bet kurās es biju sarunas priekšmets un mērķis. Kad viņi bija visu pārrunājuši, mēs piecēlāmies un hercogs, vērsdamies pie manis, teica:

— Madame, es nekad neaizmirsīšu jūsu draudzīgo pakalpojumu. Tikai vēl es jums gribu kaut ko lūgt: pilnīgu diskrēciju par visu redzēto. Pati nezinādama, jūs esat izdarījusi lielu pakalpojumu Savojas namam.

„Jaunā dāma," franču valodā mani uzrunāja zīlnieks, „vai jums negribētos zināt jūsu nākotni?"

„Kāpēc ne, ja tik tā būtu laba."

„Kā viss, kas šinī pasaulē, tajā būs labs, būs arī slikts. Vairāk laba, nekā slikta: jūs esat dzimusi zem neparastas zvaigznes un no sava likteņa neizbēgsit. Neskatoties uz visu, jums vajadzēs kļūt par to, kas jūs nekad nebūtu vēlējusies būt. Es gribu dāvināt jums kaut ko ļoti vērtīgu, kaut ko tādu, ko cits neviens jums nevarētu dot. Ņemiet šo paciņu ar pulveri un glabājiet to rūpīgāk par jūsu acuraugu, jo, pirmkārt, jūs ar to izglābsit pati savu dzīvību un arī kāda l)ērna dzīvību, kura ģimene visa tiks noindēta. Šis bērns būs dārgs un nepieciešams visai pasaulei un bez jums viņam būs jāaiziet bojā — kā visiem pārējiem. Dzirdiet, glabājiet labi šo pul­veri!"

Es ar savādām bijām paņēmu mazo papīra kārbiņu, ieliku to kabatā un sekoju Savojas hercogam, kurš mani aizveda, atkārtodams, ka viņš nekad neaizmirsīšot lielo pakalpojumu, ko es esmu izdarījusi viņa valstij.

Es biju apmulsusi un pārsteigta. Mehāniski es turēju cieši rokā brīniš­ķīgo dāvanu un mēs sasniedzām kanālu, pirms es būtu atradusi, ko atbildēt manam karaliskajam pavadonim.

Zintnieka nama priekšā viss bija mierīgi, pār ūdeņiem valdīja klusums, nakts bija tumša un mūsu tuvumā nerādījās neviena dzīva būtne.

Tomēr, kad mūsu gondola attālinājās, es izdzirdu no mums pa labi it kā apspiesta, niknuma pilnu kliedzienu, bet pa kreisi smagu nopūtu, kas man lika nodrebēt un samulsināja princi.

— Vai mums kāds būtu sekojis? — nomurmināja hercogs. — Hm, še mani taču nevarēja uzost ne Davo slepenie spiegi, ne Republikas aizdomīgie dienderi. Un bez tam Venēcija taču ir noslēpumu un dramatisku nakts dēku pilsēta, tātad uz mums tas nevar attiekties.

Vēlāk es uzzināju, no kurienes bija nācis šis kliedziens un šī nopūta.

Kā ēnas man toreiz bija sekojuši divi cilvēki.

Viens — uzticības un pašaizliedzības pilns, kluss, maigs, sevī noslēdzies mīlētājs.

Otrs — dedzīgs un vētrainas kaislībās pilns, gatavs cīnīties ar visiem šķēršļiem un gatavs iet pāri pat līķiem, kurp viņu tā asins mulsums sauc.

Ak, Šīs aizkustinošās atmiņas! Šie raksturu kontrasti! Viens — eņģelis, otrs — dēmons! Cik daudz nepatikas un salda mierinājuma es jums esmu parādā!

Princis mani pārveda mājās. Pie vārtiem mēs šķīrāmies. Es devos savās istabās un likos gulēt, bet, tāpat kā iepriekšējā naktī, miegs no manis bēga, jo no visa redzētā es jutos savādi satraukta. Šī bija mana pirmā dēka, no kuras izauga daudz dažādu incidentu. Ko lai dara — savs parāds katram ir jāatmaksā.

Tagad es zinu, kas toreiz norisinājās pie vecā zīlnieka, un par to gribu pastāstīt.

Šis zintnieks bija viens no tiem vecajiem starptautiskajiem ebrejiem, kas ir izvandījuši visas pasaules kaktu kaktus.

Es nevaru noliegt viņa plašās zināšanas, jo uz to man ir dibināti iemesli: viss, ko viņš man pareģoja, ir noticis, izņemot to, ka esmu viņam parādā par savu dzīvību. Viņš bija noteicis Viktoram Amedem visus viņa karus, visas pārmaiņas viņa saistībās, visus viņa valdīšanas svarīgos notikumus. Bet vēl vairāk viņš to bija pārsteidzis ar sekojošo.

„Ir dažas lietas," teica vecais, „kuras es nevaru skaidri saskatīt un kuras man rādās kā miglā. Mēs tās izpratīsim tikai tad, ja jūs būsit pilnīgi atklāts pret mani. Daudzi no šiem notikumiem norisināsies kādas sievietes iespaidā, šo sievieti jūs mīlēsit un mīlat jau tagad. Vienīgi viņas pašas rokas spēj pacelt šā noslēpuma plīvuru, lai es spētu dot jums to padomu, ko jūs no manis prasāt. Izdariet tā, ka es to dabūju redzēt, ka varu ar to runāt, un es zināšu visu, ko man vajag zināt."

Princis bija pietiekami jauns, lai pie šiem vārdiem nosarktu. Viņš vēl nebija skaidrībā par tām jūtām, kādas tam vēlāk radās pret mani, bet, pārbaudot savu sirdi, viņam likās, ka es tā varētu būt un pa pusei politisko interešu, pa pusei mīlas tieksmju dēļ viņš nolēma par to pārliecināties. Tāpēc viņš uzaicināja mani tam sekot, kā es to nule atstāstīju. Burvis tam skaidri pateica, ka es tiešām esot tā persona, ka viņš mani mīlot un es to arī mīlēšot, ka mēs piedzīvošot vairākus bērnus un es būšot tā, kas viņu atstāšot.

Es tāpēc tik ilgi pakavējos pie šīs nākotnes paredzēšanas, ka tai bija tiešs iespaids uz visu manu nākotni, par ko būs runa turpmāk.

Nākamajā dienā pēc šīs ekskursijas Mariona man pasniedza no hercoga mazu, ļoti skaistu zelta filigrāna kārbiņu, apdarinātu ar dārgakmeņiem un kalnu kristāliem. Tā karājās savādā metāla ķēdītē un gredzenā, kas mirdzēja kā pulēts tērauds. Tā bija dāvana no vecā ēbreja, lai es tajā ieliktu man iedoto pulveri un to vienmēr nēsātu pakārtu kaklā. Šī rota bija nenosakāma vecuma un viena no visretākajām, kādas vien var redzēt.

Man tā ir vēl tagad, jo es no tās vairs nekad neesmu šķīrusies.