Kaislību princese

Aleksandrs Dimā KAISLĪBU PRINCESE

Vispirms man jārēķinās ar maniem lasītājiem, kaut gan, spriežot pēc tiem apstākļiem, kas mani spiež šos memuārus rakstīt, kā arī pēc tā veida, kādā tas tiek darīts, tie ir, patiesību sakot, domāti tikai man pašai un dažiem maniem draugiem.

Monsieur Voltērs vakar aizgāja no manis pulkstens vienos naktī. Viņš bija ieradies uz vakariņām ar diviem ne visai asprātīgiem kungiem, kurus tas man bija lūdzis kaut reizi pieņemt manā mājā, lai tad viņi uz to varētu atsaukties un tā sagādāt sev ieeju tādās vietās, kur tie citādi netiktu ielaisti.

Monsieur Vollēram arvien ir divi trīs šādi otrās šķiras protežē, kurus tas cenšas izcelt kā vien spēdams, pirmkārt, lai uzturētu savu popularitāti, un, otrkārt, tāpēc ka viņš zina, ka viņa protežē nekad tālu netiks. Kas attiecas uz mani, man patīk atbalstīt šos nabaga cilvēkus, kas dzīvo no savas spalvas. Nekad nevar zināt, kas no viņiem vēlāk var iznākt: ja viņi paliek pedanti un smērmaņi, tad tas ir bijis vienkārši labs darbs, bet ja tiem nu šā vai tā laimējas uzrāpties Parnasā, tad šīs labais darbs jums var atmaksāties ar augļiem. To es saku starp citu, jo es vispār nemēdzu interesēties par šīs šķiras ļaudīm, ja viņi nav, vismaz, kā monsieur Voltērs, kļuvuši slavenības. Kas attiecas uz abiem tiem, kurus pieminēju, tad esmu pārliecināta, ka tos droši vien nekad vairs neredzēšu un man nebūtu diezcik patīkami ar tiem sastapties. Tās dažas stundas, ko viņi pavadīja pie manis, abi nostāvēja kā stabi manu skaisto Franciska I laika trijkāju priekšā, par kuriem es reiz ebrejam samaksāju tik lielu naudu un kuri, kad es esmu viena, man tik labi un krietni pakalpo, kad, atmiņās nogrimusi, rušinu ogles kamīnā.

Monsieur Voltēra seja un izturēšanās sabiedrībā ne vienmēr bija patīkama, bet šo trūkumu viņš izpirka ar kādu retu īpašību, kuras tik bieži ir pietrūcis dauziem izciliem gariem: viņš bija lielisks sarunu biedrs.

Viņa valoda risinājās veikli un atjautīgi. Tie, kas nav dzirdējuši viņu runājam, var iegūt zināmu priekšstatu, pārlasot dažus labākos skatus no „Naninas" un „Pazudušā dēla". Bija patīkami noklausīties viņa dzēlīgajās asprātībās, interesantajos domu gājienos, laimīgi izvēlētajos slīdzinājumos un brīvi plūstošajā zinātniskajā diskusijā, kurā nebija ne mazākā pedantisma. Tādā pašā tonī ir ieturēts vairums viņa vēstuļu, un jāatzīst, ka viņu sarunu veids tām ļoti līdzinājās. Bet viņa dzīvajam vārdam bija vēl savas priekšrocības, tāpēc, ka, ja vien viņš bija labā garastāvoklī un sabiedrība, uz kuru tas runāja, bija tam patīkama, viņš ar savām dedzīgajām acīm, žestiem, jautro omu, pieklājību un viņam tādās reizēs īpatu iecietību, atdzīvināja visu, kam vien pieskārās. Daudzi viņa apmeklētāji, kas sākumā bija izturējušies visai rezervēti, aizejot jutās aizkustināti un pārsteigti.

Mēs ar monsieur Voltēru sarunājamies, it kā mēs būtu bijuši divatā; viņš man veltīja dzejoļus un es izlikos, it kā tie man labi patiktu, kaut gan tie nebija daudz labāki par tiem, kādus man veltīja itāļu dzejnieki, kad es vēl biju hercogiene vai ap to laiku. Tas bija tāpēc, ka toreiz es vēl uz visu skatījos ar jūsmojošām jaunības acīm.

Cerēdams sagādāt man lielu prieku, viņš no kāda Melona, pavaldoņa bijušā sekretāra, brošūras nolasīja man dažus izvilkumus. Brošūras nosaukums bija „Tirdzniecības politiskais novērtējums", un tajā atradās sekojošas man veltītas, cildinošas rindas:

„…Es uz jums, madame, raugos kā uz vienu no spilgtākajiem šīs patiesības apliecinātājiem. Cik daudz ģimeņu nedzīvo vienīgi no tā, ka jūs tik labprāt atbalstat mākslu! Tiklīdz vairs neinteresētos par gleznām, gravīrām un pārējiem visdažādāko veidu mākslas darbiem, tūdaļ Parīzē būtu vismaz divdesmit tūkstoši izputinātu cilvēku, A.is būtu spiesti meklēt sev nodarbošānos viņpus robežas."

Man likās, ka Melonam šinī ziņā ir taisnība, un es domāju, ka ja mēs, dižciltīgie, pietiekami neinteresēsimies par māksliniekiem un neierādīsim viņiem sabiedrībā viņu cieņai atbilstošu vietu, tad kādā dienā viņiem var ienākt prātā to sev pašiem sagādāt, bet šāds rezultāts mums būtu jau mazliet nepatīkams.

Bet nu atgriezīsimies pie monsieur Voltēra. Viņš man bija veltījis dzejoļus, izlasījis dažas rindas no Melona brošūras, tad ar lielu atjautu un asprātīgi pieskāries mūsu laikam, no kura es daudz ko nesaprotu — varbūt tāpēc, ka esmu veca. Nebija šaubu, ka viņš man pastāstīja par tagadni tikai tādēļ, lai es tad pastāstītu par bijušajiem laikiem, kad, pēc manām domām, viss bija labāk. Varbūt tāpēc, ka toreiz es pati biju jauna.

Es izpildīju viņa vēlēšanos un uzsāku ceļojumu atpakaļ uz manas jaunības ziedošajiem dārziem.

Viņš klausījās ļoti uzmanīgi.

— Tas notika, — es iesāku, — tanī laikā,, kad Savojas hercogs kā impērijas sabiedrotais karoja ar Franciju.

Ludviķa XIV karapulki bija sagrābuši savās rokās Pjemontu un Delafejāds bija aplencis Turīnu. Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs še komandēja kādu armijas vienību.

Un, lūk, šis princis jau pirmajās dienās aizsūtīja savu pilnvaroto virsnieku uzzināt, kur atrodas Savojas hercoga miteklis, lai to nejauši neapšaudītu. Vēl vairāk, viņš piedāvāja princesēm un karaliskās augstības bērniem brīvu ceļu, kurp vien tiem labpatiktu doties. Šādu augstsirdību karalis bija sev atļāvis, lai ar to izpatiktu Burgundijas hercogienei un tomēr nekaitētu savām politiskajām interesēm un ieroču slavai.

Hercogs pieņēma pilnvaroto.

— Monsieur, — viņš teica, — sakiet Orleānas hercogam un Delafejādam, ka es pienācīgi protu novērtēt jūsu kunga un karaļa rīcību. Bet no visa tā es nekā nepieņemu. Mans miteklis ir visur tur, kur pilsētas aizsardzība prasa manu klātbūtni. Bez tam es nevaru piekrist, ka mani taupītu, kad maniem pavalstniekiem jāpārcieš tik daudz grūtību. Kas attiecas uz manu māti, laulāto draudzeni un bērniem, tai dienā, kad man labpatiks atļaut viņiem aiziet, tie aizies, neprasīdami nevienu citu, kā tikai vienīgi manu atbalstu. Vēl es jūs lūdzu, monsieur, aiznest ģenerālim manu pateicību.

Virsnieks godcienigi palocījās.

— Tagad dosimies baznīcā pateikties Dievam par aplenkšanas izbeigšanu pie Barsclonas un tad mums būs mazas svinības, kurās arī jūs lūdzam piedalīties. Jūs varēsit tad teikt, ka Turīnas galms zem franču uguns nav mazāk krāšņs kā savā parastajā mirdzumā. Jums tiks arī parādīts, ka šīs zemes dāmas var sacensties ar pasaules skaistākajām sievietēm, un es ceru, ka jūs to apliecināsit tiklab mūsu draugu, kā arī ienaidnieku priekšā.

Pilvarotais iegaumēja šo lepno atbildi un nogādāja to Orleānas hercogam, kas man Turīnā teikto atstāstīja. Virsnieks piedalījās svētkos un ar frančiem piemītošo veiklību piemēroties jebkuriem apstākļiem nospēlēja jautru viesi. Dāmas sacentās visgraciozākās manierēs un veltīja tam visapburošākos smaidus. Visas pret viņu izturējās kā pret kavalieri un bija ieņēmušas prātā, ka tam jāaiznes sev līdzi viņu daiļuma vieglā smarža, lai visas franču sievietes kļūtu greizsirdīgas, bet visi vīrieši viņās iemīlētos.

Neapšaubāms ir tas, kas šis gadījums sagādāja kādu romantisku dēku Orleānas hercogam, kas man pats par to pastāstīja, neliegdams stāstīt tālāk. Nabaga princim, kā tas visiem zināms, šādu dēku bija vai cik, bet neviena no tām nebija tik jauka un valdzinoša.

Viņam bija radusies sirsnīga vēlēšanās apciemot savu māsu princesi, ko tas ļoti mīlēja. Ļaudis gan melsa, ka tā bijusi viņa mīļākā, pirms šo lomu pierakstīja viņa meitām, kaut gan viens, tā arī otrs ir maz ticams. Nekad par nevienu princi netiek tik daudz melots, kā par pavaldoni, tomēr viņam bija pietiekami daudz netikumu, lai viņam pierakstītu arī šos.

Tanī laikā viņš vēl bija skaists, romantiku alkstošs princis, jauns, kaut gan jau samaitāts, ļoti mācīts un asprātīgs, krietns, labsirdīgs, ar vārdu sakot, īsts Indriķa IV pēcnācējs, kuram tas arī savā izskatā līdzinājās un ar šo salīdzinājumu viņam vislabāk varēja paglaimot.

Viņš lūdza savam svainim atļauju, lai apciemotu princesi Marionu, pie kam deva goda vārdu, ka neredzēšot nekā vairāk, cik tas būs atļauts, un ka tam nebūšot nekādu līdzzinātāju, turklāt viņš bija apņēmies pārģērbties tā, lai neviens viņu nepazītu.

Hercogs, labi pazīdams mūsu ieslavētā dēkaiņa lojalitāti, atsūtīja viņam caurlaidi, piebilzdams, ka viņš cerot: princis to varēšot ne vienu reizi vien izmantot. Tanī pašā vakarā hercogs pārģērbās par bandito, kādu daudz bija abos karapulkos, tad pilnīgi viens devās pie vārtiem un, uzrādīdams savu caurlaides zīmi, lūdza parādīt viņam ceļu uz pili.

Tā kā viņu gaidīja tikai nākamajā dienā, tad arī nebija dots nekāds rīkojums viņu saņemt. Radās jautājums, kā un tik vēlā stundā, turklāt nemodinot nekādas aizdomas, šādā tērpā iekļūt pie hercogienes?

Paļaudamies vienīgi uz gadījumu, princis iegriezās hercoga pils dārzos, kas vēl nebija slēgti: pa daļai karstā laika dēļ, pa daļai arī tāpēc, ka Viktors Amede tajos bija atļāvis apmesties visiem tiem, kuru mītnes bija visvairāk apdraudētas. Tāpēc arī tur atradās diezgan daudz ļaužu.

Neviena neievērots viņš iegāja dārzā un nu staigāja, pētīdams sejas, lai atrastu kādu, kurai tas varētu uzticēties un izteikt savu vajadzību.

Pavaldonis vienmēr mīlēja dēkas un it īpaši tādas, kas nelīdzinājās cita citai. Viņam bija ļoti amizanti tā klaiņot starp šiem ļaudīm, kas to nepazina un tāpēc nicīgi novērsās. Kādu iespaidu būtu atstājis viņa vārds uz šo pūli, to tiešām grūti iedomāties. Varbūt viņš būtu kritis tam par upuri, līdz ar viņu arī hercogiene, un neaprobežotā uzticība, ar kādu šie ļaudis

turas pie sava valdnieka, noteikti būtu tikusi satricināta. Tāpēc arī Savojas hercogam bija par ko uztraukties, lai nepieļautu kādu varbūtēju pārsteidzību.

Vērodams daiļās meičas, ar kurām hercogam ļoti gribējās uzsākt sarunas, viņš izvēlējās divas ne visai labi ģērbtas, bet ļoti patīkamas, kuras čalodamas gāja savu ceļu. Klausīdamies viņu pļāpāšanā, princis tām sekoja, nevis lai gūtu kādus norādījumus par to, ko viņš meklēja, bet vienkārši, lai kaut ko uzzinātu par viņām pašām.

Viņš panāca kā vienu, tā arī otru, un labā dievība — gadījums, šoreiz tam bija lieliski pakalpojis. Izrādījās, ka abas meičas bija no hercogienes svītas, viņas piederēja pie iekšējo apartamentu štata, un sevišķi viena no tām, kas bija glītāka, likās baudīja savas augstās kundzes labvēlību.

Viņas atstāstīja viena otrai simtiem anekdošu no galma dzīves un, neskato­ties uz vispārējo drūmo noskaņojumu, smējās pilnā kaklā; galvenokārt viņu saruna grozījās ap karaļa favorīti Sensebastjanu, un abas uzticīgas kalpotājas liekas vairāk interesējās par savas kundzes labklājību nekā pati favorīte.

Dārza galā abas meitenes šķīrās, daiļākā apkampa savu draudzeni un atgriezās pilī, bet otra turpināja savu ceļu.

Princis nogaidīja šo mirkli un tad meiču uzrunāja.

Kaut gan vēl diezgan naiva, viņa tomēr nebija tik bikla, lai aizbēgtu no šā glītā, jaunā cilvēka, kurš, cepuri noņēmis, to ļoti pieklājīgi uzrunāja un lūdza, vai tā nevarētu viņu ievest hercogienes apartamentos, kur tas varētu sastapt kādu no viņas galma dāmām vai tuvāko kalpotāju štata.

Meitene viņā aizdomīgi paskatījās un vilcinādamās atbildēja:

— Es pati esmu no viņas tuvākajām kalpotājām, bet ko jūs, mans kungs, vēlaties no viņas karaliskās augstības?

— Viņa noteikti apbalvos to personu, kas mani ievedīs pie viņas, jo es tai nesu vēstis, kuras viņa gaida.

— Vai kādu vēstuli?

— Nē, mutiski nododamu ziņu un tā man noteikti jāpasaka viņai pašai.

— Vai no tā, kas jūs sūta?

— No viņas brāļa, — princis gluži klusu piebilda.

— Cst! Klusējiet un sekojiet man!

— Lūk, redzat, še ir Savojas hercoga izdota caurlaide, lai es netraucēti varētu iekļūt pilsētā un to atkal atstāt. Jūs redzat, ka es jūs nedomāju mānīt.

Jaunā meitene pasmaidīja, kas jau nozīmēja daudz ko. Pārliecība, ka viņa kļūst par kāda liela noslēpuma līdzzinātāju, lielā mērā pacēla viņas pašvērtības sajūtu. Pamājusi princim tai sekot, viņa devās uz priekšu. Drīz abi nonāca pie kādām kāpnēm, kas no apakšējā stāva veda tieši uz herco­gienes istabām.

Piekodinājusi princim tai gluži klusi sekot, jaunā meiča gāja pa priekšu, uzkāpa divus stāvus augstāk, ieveda to nelielā, gluži baltā istabiņā, aizvēra aiz sevis durvis un noteiktā balsī noprasīja:

— Nu, tagad redzēsim, kas jums būtu hercogienei sakāms.

Princis sāka smieties.

— Klausieties, daiļais bērns, tas man taču jāsaka viņai, bet ne jums.

— Kaut gan mūsu princese ir ļoti laba, tomēr tik viegli ar viņu nevar runāt.

— Mani sūta pats Orleānas hercogs, lai es hercogienei, kura mani gaida, nodotu mutisku ziņu. Jums, ziņkārīgais bērns, atliek tikai tai pateikt, ka es esmu ieradies.

Bet ziņkārīgais bērns vēl arvien vilcinājās un uzmeta lūpiņu, kas tai ļoti labi piestāvēja. Princim meiča likās daiļāka nekā dižciltīgās dāmas. Viņš vai dega aiz nepacietības to pasacīt, jo Orleānas Filips nebija tas vīrs, kas kādu vēlēšanos neapmierinātu, ja tik vien radās izdevīgs gadījums.

— Jaunkundz, vai es drīkstu zināt jūsu vārdu? — viņš jautāja.

— Žozefa, monsieur.

— Zozefas jaunkundz, jūs, man liekas, esat tikpat pakalpīga, cik daiļa, un man būtu liela patika jums uzticēties, ja vien jūs spētu būt tik diskrēta, cik jūs esat skaista.

— O, jā, monsieur. Es protu būt diskrēta.

— Nu, tad es jums pastāstīšu visu. Bet mans ziņojums nav tik steidzams, ka es pirms viņa nodošanas nedrīkstētu padomāt arī par sevi. Jau ilgāku laiku es klaiņoju pa pilsētu, esmu galīgi piekusis un aiz izsalkuma kritu no kājām. Vai nebūtu kaut kādi iespējams, pirms es ierodos pie viņas karaliskās augstības, ieturēt vakariņas, jo var gadīties, ka tā mani aiztur ilgāku laiku un tikai vēlu vakarā ļaus atgriezties pie mana kunga.

— Es jūs tūdaļ ievedīšu ēdamistabā.

— Nu, lūk.

— Tad ejam.

— Man nebūtu nekas pretim… Bet ēdamistabā visi interesēsies: kas ir šis svešinieks? Ko viņš še meklē?

— Tas tiesa.

— Un tam var būt divējādas sekas: jūs sakompromitēsit savu kundzi un arī sevi pašu.

— Jums ir taisnība.

— Ko darīt?

— Ieturēt vakariņas kaut kur citur.

— Nē, arī citur mani nedrīkst redzēt. Tiklīdz mani pazīs francūži, cs tikšu saplēsts gabalos.

— Ak, mans Dievs! — nobijusies izsaucās jaunā meitene.

— Ir vēl viens otrs ceļš… — vilcinādamies ierunājās princis.

— Kāds? — steidzīgi jautāja Zozefa.

— Nē, jūs to negribēsit darīt.

— Tomēr sakiet, — meiča noteikti uzstāja.

— Tas ir, ja jūs pati aizietu sameklēt kaut ko uzkožamu un atnestu man še.

Zozefa pietvīka.

— Manā istabā, monsieur!

— Jā, jūsu istabā, daiļā Zozefa, un vai tur kas slikts? Es še pašreiz jūtos labi un nav jau svarīgi, vai es sēžu vai stāvu kājās.

Šos vārdus vēl atbalstīja smaids, abu skatieni sastapās un jaunā meiča ciešāk pavērās šīnī skaistajā, vaļsirdīgajā, godīgajā un atklātajā sejā, kurā bija tik daudz solījumu un kura tikpat nepārprotami kā visskaistākie vārdi pauda:

„Jūs man patīkat un es jūs mīlu."

Zozefa bija godīga meitene, bet arī koķete. Būdama stipri pašpaļāvīga, viņa centās patikt. Bez tam vēl viņai šķita, ka, uzņemot pie sevis Orleānas hercoga pilnvaroto, kurš varbūt bija viņa uzticības persona, arī viņa pati sāk spēlēt izcilāku lomu. Jaunu meiču iztēle spēj īsā laikā nolidot milzīgus attālumus un visi viņu sapņojumi galu galā nonāk pie laulībām. Ko var zināt? — šis tik izdevīgi pagadījies francūzis varēja vēl kļūt par labu partiju, ja viņas kundze un tās augstais brālis tos savienotu un apbalvotu ar kādu īpašumu.

„Un beidzot," viņa pati pie sevis sprieda, „katrā ziņā būs labi darīts, ja pasargāšu šo jauno cilvēku no katras klizmas un neļaušu viņam krist to briesmoņu rokās, kas būtu gatavi viņu nogalināt. Nogalināt frančus! Nē-ē, viņu vidū ir daudz patīkamu cilvēku!"

Viņa bija izlēmusi.

Princis nostājās pie vaļēja loga parka pusē. Metās tumšs. Bija pienākusi smaržu pilna, mirgojošā Itālijas jūnijmēneša nakts. Lai justos ērtāk, viņš nometa mēteli un cepuri, tad dedzīgi pateicās jaunajai meitenei, kura nebūt nenobijās, jo viņai tas darīja prieku.

Viņa projekti jau sāka pieņemt taustāmu veidu: ka viņš kā princis būtu mēģinājis tai tuvoties, viņam nenāca ne prātā. Tādam augstmanim viņa nekad neuzticētos, bet tik jaunam un šķietami vēl nabadzīgam virsniekam — tas bija gluži kas cits!

— Uzgaidiet še, — viņa teica princim, — es tagad iešu jūsu dēļ zagt un drīz būšu atpakaļ. Ko varēšu, to atnesīšu, bet jums jābūt mierā, kā nu ir: piemēram, jums nebūs citas gaismas kā mēnesnīca, jo gaisma mūs varētu nodot un es būtu pazudusi. Uzgaidiet!

Viņa atstāja Orleānas hercogu vienu un apmēram pēc pusstundas atgriezās ar lieliskām vakariņām, ko tā bija nocēlusi ēdamistabā. Ar viņas vecumam piemītošu grāciju un piemīlību tā stāstīja par viltībiņām, kādas vajadzējis likt lietā, lāi sadabūtu ēdienus, kurus tā pašreiz novietoja viņa priekšā uz maza galdiņa, un Filips nemitējās viņai pateikties.

— Es ceru, ka jūs klāsit diviem, — viņš teica.

— Tā vajadzēs, jo citādi man būs neēdušai jāiet gulēt. Es teicu, ka lejā vairs neiešu, bet palikšu viņas augstības istabās, lai varētu izpildīt tās pavēles.

Un tā, lūk, viņi iekārtojās — abi jauni, skaisti, līksmi. Viņš tik slīpēts, ka nepārspējami tēloja naivo nevainību, viņa tik naiva, ka tai neradās pat ne mazākas aizdomas.

Viņš to apmulsināja ar saviem komplimentiem un pārgalvībām, savaldzināja un smīdināja to un beidzot atļāvās viņai pieskārties. Viņš tai stāstīja par briesmām, kādās viņam nākas doties un ka šīs briesmīgās aplenkšanas laikā tam ik uz soļa draudot nāve. Viņš tai iztēloja, cik bagāta un skaista ir dzīve, kuru tam viņa vecumā varbūt nāksies zaudēt.

— Kaut es vēlreiz varētu justies laimīgs! Kaut man būtu lemts vēl baudīt dažus saldus mirkļus, pirms es atstāju šo pasauli!

Sev par nelaimi nabaga bērns bija uznesis arī pudeli Sicīlijas vīna, šā vīna, kas tik ātri apreibina sirdi un prātu. Tāpat arī viņa, kas līdz šim bija pieradusi pie atturības, sev par nelaimi bija to iebaudījusi, bet vislie­lākā viņas nelaime bija tā, ka jaunais, skaistais princis bija kaislīgs un prata aizraujoši runāt.

Vakars viļņoja reibinošā tvanā, kādu pazīst tikai dienvidos. Viņai likās, ka šim jaunajam cilvēkam ir diezgan daudz tiesību prasīt sev mazdrusciņ šīs zemes laimes un ka būtu nežēlīgi un pat rupji liegt viņam skūpstu, pēc kura tas tik neatlaidīgi lūdza. Turklāt viņš vēl apgalvoja, ka to mīlot un ka turpmāk bez viņas nespēšot dzīvot. Viņš tai iegalvoja visu to, ko mīlētāji mēdz iegalvot meitenēm, kas tos. uzklausa un ļaujas pievilties tāpēc, ka vispirms viņas pieviļ pašas sevi.

Gala iznākums bija tas, ka tai vietā, lai sastaptos ar savu māsu un ieturētu vakariņas kopā ar to, viņš apciemoja hercogieni tikai nākamajā dienā, it kā nule būtu ieradies.

Viņš vairs neuzdrošinājās pacelt acis uz Žozefu, kas, uzzinājusi viņa augsto kārtu, bija ļoti apmulsusi un nelaimīga. Tomēr princis turpināja viņu paslepen apciemot un bieži vien pat kauju vai apšaudīšanās laikā. Viņa kaislībai briesmas • bija tas pats, kas ēdienam sāls: tas to padarīja tikai stiprāku un ilgstošāku.

Jaunā meitene drīz vien piemērojās apstākļiem.

Dodamies projām no Itālijas, princis visu izstāstīja hercogienei un lūdza to izprecināt meiteni, parūpējoties ari par viņas pūru. «

žozefu apprecēja kāds Paolo Mariani.

Šis Mariani reiz bija bijis ļoti bagāts, bet viņa kaislības to izputināja un kdpš jaunības viņš bija jau paguvis izšķiest lielāko daļu savas bagātības.

Šā cilvēka dzīves gājums vispār bija savāds un savos' memuāros es turpmāk aprakstīšu drausmīgos un asiņainos notikumus, kas saistās ar šis ģimenes likteņiem.

Kas attiecas uz šo Mariani, viņš bija ticis ievests prinča Kariņjana namā; kopā ar princi viņš ieradās Parīzē, kur uz ilgāku laiku apmetās Soasonas viesnīcā. Kā zināms, tad princis bija ieguvis tiesības iekārtot Delo bankas akciju pārdošanas kantori. Mariani pārzināja telpas, kurās notika tirdznieciskie darījumi, un še viņš īsā laikā, pateicoties ne visai godīgiem paņēmieniem, drīz vien sarausa lielas bagātības. Viņš bija kļuvis kardināla Dibuā cienītājs, organizēja tā izpriecas un dažreiz arī pats piedalījās viņa orģijās. Dibuā šad un tad ieradās itālieša dzīvoklī un iepazinās tur ar Žozefu, kas, labi saglabājusies, toreiz ziedēja savu trīsdesmit gadu skaistuma vispilnīgākajā krāšņumā. Tāpat arī viņš šīnī mājā sastapa kādu četrpadsmit gadus vecu, piemīlīgu meiteni — Žozefas un Orleānas hercoga mīlas bērnu. Pavaldoņa ministrs, kuram nebija zināms toreizējais piedzīvojums Turīnā, tūdaļ sāka pārdomāt plānu, kā pavest abas jaunās sievietes. Viņš paturēs māti, Orleānas hercogs — meitu. Nekrietnajam galma apgādātājam tā bija parasta lieta.

Žozefas meitu sauca par Terēžu. Viņas skaistumā bija kaut kas tik tīrs, ka tā atgādināja eņģeli: lielās, melnās acis kvēloja nevainības spožumā, daiļi veidotā piere, brīnišķīgais smaids un stāvs, kura slaidumu būtu varēju­šas apskaust divdesmit visdaiļākās koķetes.

Zozefa savos tikumos senāk bija diezgan vaļīga un varbūt bija tāda pali arī tagad, jo, cik man zināms, viņa nekad nebija mīlējusi savu vīru,

ar kuru lo bija apprecinājuši, un šis prata atrast citur pretmllas tēlu, ko velti meklēja pie savas sievas. Bet savu meitu Žozefa mīlēja un tā būtu drīzāk bijusi ar mieru redzēt viņu mirušu nekā mīļākās lomā. Kaut ar to būtu izredzējis kāds princis.

Sirdij ir savas dīvainības un tikumībai nav labāka cīņas biedra, kā tas, kurš no tās savā dzīvē ir atsacījies.

Dibuā, kurš bija pārliecināts, ka tam nenāksies grūti iegūt itālieti, kā viņš sauca Žozefu, nosūtīja pie tās dēku meklētāju Lafāru. Mariani kundze pieņēma kapteini savā buduārā, kas bija iekārtots gandrīz vai kā modernas koķetes miteklis.

Par godu itālietei un par kaunu Lafāram mums jāteic, ka viņa priekšlikumi cieta pilnīgu fiasko.

Kapteinis piecēlās, lai atvadītos.

— Pārdomājiet labi! — viņš teica.

— Pietiks, ir jau vēls, — atbildēja Žozefa, — manējie mani sauc. Es no jums atvados.

— Ak, neviens jau nevar iedomāties, kas un kādā nolūkā jūs būtu aizturējis šinī klusajā buduārā.

— Tiklīdz jau kāds ko iedomājas, tad katrā ziņā ko sliktu, bez tam vēl jūsu klātbūtne…

— Atcerieties, kā uzdevumā es jūs tiku lūdzis!

— Es to gribu aizmirst: nelga grib iegūt savam draugam kādas sievietes sirdi, nelietis to grib nopirkt lielmaņa vajadzībām.

— Bīstieties no kardināla!

— Es?

— Jūs zināt, kā viņš atriebjas saviem ienaidniekiem.

— Jā gan, saviem ienaidniekiem, — atcirta Žozefa nicīgi un pašpaļā­vīgi, — bet man…

— Jūs viņš mīl. Bet nonievāta mīla pārvēršas naidā.

— Ak, Bastīlijas atslēgas pret mani nekā nespēs darīt! Un tagad ir jau vēls.

— Jā, madame, ir jau vēls. Tomēr uzklausiet vēl pēdējo vārdu. Jūs pazīstat kardināla devīzi: „To, ko tev nedod, paņem." Jūs liedzat, viņš paņems.

Un Lafārs aizgāja.

Dažas dienas vēlāk Mariani, kas bija par kavēkli, tika ievietots Bastīlijā. Iemeslu tam netrūka. Žozefa tika aizvesta ar varu, kad viņa kādu vakaru atgriezās mājās no Tencini kundzes. Lafārs ieradās mierināt mazo Terēžu un deva lai padomu krist pie kājām kardinālam Dibuā, lai izlūgtos apžēlošanu savai mātei un Mariani. kuru tā sauca par tēvu.

Dibuā daiļo bērnu pieņēma ļoti laipni un apsolīja vēl tanī pašā vakarā aizvest viņu pie prinča. Līdz tam laikam viņš to aizturēja ministrijas telpās un, kad pienāca nakts, to tiešām aizveda uz kādu mazu namiņu, kurā pavaldonis dažreiz mēdza pavadīt vakarus un kur tikumībai bieži bija jākrīt par upuri.

Mazā Terēza, kuru bija savaldzinājuši Lafāra skaistie vārdi, sekoja kaptei­nim ar slepenu prieku.

Šis nebūtu varējis nekā labāka vēlēties, kā ļaut attīstīties jaunās meičas sirdī mīlas dīgļiem, kas tanī jau bija aizmetušies, bet pavaldonis…

— Bet pavaldonis mīlēja ievākt pirmo ražu, it īpaši, kur viņš pats bija sējis, — pārtrauca mani Voltērs, aizrādīdams uz Orleānas hercoga tēva attiecībām pret Terēžu.

— Monsieur, Voltēr, — es iesaucos, — jūs, kas rakstāt vēsturi, tenkojat tāpat kā visi citi.

— Vēsture pastāv tikai no meliem un tenkām.

— Tādā gadījumā jums nav nekādas vajadzības dzirdēt šā stāsta beigas.

— Atrisinājumu es ar labpatiku izlasīšu jūsu memuāros.

— Jūs gribat, lai es rakstītu memuārus?

— Jau sen jums būtu vajadzējis tos sākt. Ar to, ka jūs šādus noslēpumus glabājiet pie sevis, tiek apzagta vēsture. Daudz ļaužu stāstīs nākotnei par kaujām un lieliem notikumiem, par tirgošanos un politiku. Bet kur paliks alkovu, kabinetu un mazo ieliņu dzīves īpatības, vienīgi tikai paši aktieri, kas šīnī dzīvē ir tēlojuši kādu lomu, pazīst tās un var attēlot.

— Un es lai tās aprakstītu, es? Tas nu gan ir smalks joks.

— Kāpēc gan ne?

— Es to nekad nepratīšu.

— Vai jūs katru dienu nerakstāt brīnišķīgas vēstules?

— Bet vēstules taču nav memuāri.

— Vai jūs nesacerat lieliskus pantus?

— Es tos esmu sacerējusi pavisam tikai četrus.

— Bet vai Akadēmijā nav cilvēki, kas spējuši sacerēt tikai vienu un tātad ir darījuši trīs reizes mazāk nekā jūs?

— Nu, tad sakiet man vispirms, kā to dara?

— Ak, grāfien, kā to ir darījusi Kulānža kundze, kā to darīja Seviņjī kundze? Un kā to darāt jūs pati?

— Tas viss nav svarīgi, pamāciet mani!

— Izlieciet uz papīra visu to, ko jūs man šovakar pastāstījāt, tad vēl daudz citu lietu, vēl un vēl, visu to, ko vien jūs atcerēsities, un es jums galvoju, ka vairāk nekas nebūs vajadzīgs. Jūsu stils, tāpat kā jūsu prāts, ir bez pretenzijām; jūs vienkārši pastāstīsit, ko sevišķu jūs esat redzējusi, ko sevišķu jūs esat zinājusi un, ja jums arī gadītos sameloties, jūs ar to jo vairāk kļūsit cienīga līdzināties visu laiku vēsturniekiem, kas tāpēc nemaz nav kaunējušies pagātnē, nekaunās mūsdienās un ne tik vēl nekaunēsies nākotnē.

Pie šiem vārdiem monsieur Voltērs piecēlās, atsveicinājās no manis un aizgāja, abu savu protežē pavadīts, kuru nebeidza tam uzplīties, lai viņš tos pieņemtu savā dzīvoklī, kas, akadēmiskā stilā runājot, tiek uzskatīts par Mūzu pieņemamo istabu.

Palikusi vienatnē, es pasaucu savas kalpones un devos pie miera, bet tai vietā, lai gulētu, kā man to būtu vajadzējis darīt, es visu nakti domāju par Voltēra pēdējiem vārdiem. Es tagad maz guļu, kā tas parasti mēdz būt ar tiem, kuri ir ilgi dzīvojuši pagātnē un kuriem maz vairs palicis dzīvot nākotnē. Es jutu, kā pukst mana vecā sirds, jau iedomājoties vien, ka es varētu atklāt uz papīra manu un arī citu acu priekšā šo jaunību, kuru es turpmāk nekad vairs neskatīšu, kā vienīgi manās atmiņās, un, iedrošināta no šā cilvēka uzslavas, kurš parasti mēdz vai nu lišķēt, vai apvainot, esmu nolēmusi ķerties pie saviem memuāriem. Es ar tiem gri­bēju pēc iespējas pasteigties, lai novestu tos līdz galam, vai vismaz līdz tam laikam, kad es beidzu dzīvot no citiem un citu dēļ. Viss atlikušais pieder vienīgi Dievam un man.

Un tā, lūk, šodien, 1734.gada 8.oktobrī, es sāku šo savu dzīvesstāstu. Nebēdādama ne par valdniekiem, ne par pavalstniekiem, es atstāstīšu visu, ko būtu interesanti zināt. Ir patīkami domās skatīt patiesību, bet vēl patīkamāk ir mest to sejā visiem, kas mums sagādā ciešanas: tas ir gandarījums, kāds šinī pasaulē sasniedzams tikai zināmos apstākļos. Jādomā, ka tas būs arī viens no Paradīzes priekiem, kaut gan tieši tas mums nav apsolīts.

Es nezinu, vai tie nedaudzie lasītāji, kas uzmetis acis maniem memuāriem, pat pēc manas nāves pazīs šos četrus pantus, par kuriem ieminējās Voltērs, kas, kā partietis bēgdams, vēl iešāva manā sirdī godkārības bultu. Es nezinu, vai mani nedaudzie lasītāji pazīs šos četrus pantus, kas nav nekas cits, kā viens vienīgs četrrindu pants, kuru es pirms apmēram astoņām dienām sacerēju kā sev piemērotu kapa uzrakstu un kurš skan šādi:

Še viņa atdusas, kas reiz bija apburoša Un saucas — Kaislību princese. Un lai lieta būtu noteikta un droša, Tā Paradīzes priekus baudīja jau še.

Bet vai nu viņi tos pazīs vai ne, būs labi, ja viņi zinās, ka ne vienmēr es esmu bijusi tā Kaislību princese, kura trīsdesmit gadus Parīzē ir tikusi tik daudz godināta. Kā es par tādu kļuvu, tas, lūk, ir galvenais, ko vajag noskaidrot. Patiesi ir ļoti tāls ceļš no Deluinas Žannas Dalbēras līdz grāfienei Deverī, tagadējai Kaislību princesei. Viņas vairs nelīdzinājās viena otrai ne savās domās, ne jūtās, tāpat kā viņu sejās vairs nav nekādas līdzības. Dievs to zina, kas es esmu bijusi un par ko es esmu kļuvusi. Kas es reiz esmu bijusi, varbūt vēl citi atceras, kas attiecas uz mani, es to esmu aizmir­susi un tā jau ir viena nožēla mazāk.

Kas es esmu kļuvusi, to man ik dienas atgādina mans spogulis. Tas ir rupjš, bet vaļsirdīgs draugs. Kaut gan vēlu, tomēr beidzot es esmu nonākusi tik tālu, ka piedodu tam netikumu tā krietnās īpašības dēļ.