Kaislību princese

XXXVII

Savojas hercogiene, bijusī Orleānas jaunkundze, man liekas, es to jau reiz. teicu, nevarēja aizmirst, ka viņa tāpat kā māsa, Spānijas karaliene, bija reiz cerējusi apprecēt viņa augstību un kļūt par Francijas karalieni.

Tikai es nepateicu, ka pat pēc savām laulībām ar Viktoru Amede un vēl pēc tam, kad viņas brālēns apprecēja Bavārijas princesi Viktoriju, šī mīla viņas sirdī neizdzisa.

Spānijas karaliene varēja sevi pārvarēt, viņa — nekad! Visas viņas domas piederēja vienīgi dofinam; viņas istaba bija pilna ar tā portretiem un vienu no tiem viņa dienu un nakti nēsāja sev klāt, noslēptu platā zelta aprocē, zem liela, dimantos ietverta smaragda. Kaut gan dofins tai reti kad atbildēja, viņa tam rakstīja pastāvīgi.

Savojas hercogs to zināja un viņš, kas uz visu ko bija greizsirdīgs, atļāva viņai šo mazo izklaidēšanos, jo bija pārliecināts, ka, pirmkārt, tai nevar būt nekādas nopietnākas sekas un, otrkārt, viņu maz interesēja, kādas sevišķas simpātijas var būt sievietei, ko viņš nemīlēja.

Savojas hercogiene drebēja, ka princis nekristu kādas varaskāras sievietes rokās, kas, gribēdama tai kaitēt vai meklēdama, kā nobīdīt pie malas, varētu padarīt viņas dzīvi nepatīkamu. No manis viņai nebija ko bīties un, lai mani apmierinātu, klusībā ar mani to pārrunāja un lūdza mani ļaut viņai visā mierā turpināt savu vēstuļu romānu. Vairāk viņa neko nevēlējās.

Tātad mans stāvoklis Turīnas galmā bija tik labs, cik vien šādos apstākļos tas varēja būt.

Princim es neapniku, bet viņš jo dienas jo vairāk mani iemīlējās. Viņš mani dievināja ar tādu pazemību, it kā es tiešām būtu kāda dieviete, un paklausīja uz manu vismazāko mājienu.

Es negribu nemaz noliegt, ka es biju ļoti godkārīga. Lai aizpildītu tuk­šumu, ko es sevī jutu, neskatoties uz mana mīļākā rūpīgo gādību, es ar visu sparu metos šajā jaunajā dzīvē un sāku interesēties par valsts lietām.

īsā laikā es šīnī amatā biju ieguvusi tādu prasmi un veiklību, ka pārsteidzu visus ministrus. Kas attiecās uz hercogu, tad viņš mani apbrīnoja un nemaz nedomāja to noliegt.

Lai mana atriebšanās būtu jo rafinētāka, es biju likusi paturēt abatu Delaskaliju Turīnā.

Es nepieļāvu viņa izraidīšanu, lai varētu pasmieties par viņa naidu, patīksmināties par viņa nevarību un parādīt tam, cik dziļi es to nicinu! Viņš dzina intrigas pret mani neapnicis; viņš visur lūkoja sameklēt man ienaidniekus un, kaut gan bez kādiem panākumiem, centās man kaitēt kur un kā vien spēja.

Es biju visvarena.

Tā bija odze, ko es saminu zem savām kājām, uz to nemaz nepaska­tīdamās, lai gan viņa šķieda uz visām pusēm savas indīgās siekalas, mani tās vairs nespēja aizsniegt.

Princis Toms mani apciemoja ļoti bieži. Viņš man deva dažu labu padomu, un jāatzīst, ne vienu reizi vien bija man ļoti noderīgs. Es biju piesa­vinājusies viņa valodu un sapratu viņu ļoti labi. Viņš un dons Gabriels nāca pie manis gandrīz vai ik dienas, un hercogam tas patika, ka es dzīvoju viņa ģimenes locekļu sabiedrībā.

Kad man piedzima dēls, viņš tika sagaidīts kā īsts troņmantinieks. Hercogs pēc nelaiķa karaļa parauga to leģitimēja, neminot viņa māti. Viņš tam piešķīra Sīzas marķīza titulu, līdz ar ļoti prāvu apanāžu, kuras ienākumi līdz dēla pilngadībai piederēja man.

Tāpat arī man tika atdota villa, kurā es dzīvoju un kura bija celta dona Gabriela mātei. Ja es gribētu uzskaitīt visus tos daudzkārtējos mīlestības apliecinājumus, ko princis man parādīja, visu, ko viņš darīja un ļāva man darīt, es tiešām nekad nevarētu beigt.

Viņš man neatteica nevienā vietā. Amatu piešķiršana notika ar manu ziņu, ministri ar mani ļoti rēķinājās un pat sūtņi man veltīja vislielāko ievērību. Es iedvesu Viktoram Amedem visas manas simpātijas un antipātijas. Par visu viņš ar mani apspriedās. Kad Karaliskā kundze vai viņa laulātā draudzene gribēja kaut ko panākt, tās vispirms devās pie manis. Es biju absolūtā Savojas valdniece. Es valdīju tikai ar Viktora Amedes vārdu, inspirēdama viņa smalko, veiklo un sarežģīto politiku un sievietei tā nebija maza uzvara.

Vai es to izmantoju ļaunprātīgi? Daudzi gan to apgalvo, bet es tā nedo­māju. Es esot bijusi augstprātīga, valdonīga — tā ir taisnība. Bet es arī vienmēr biju laba un taisnīga, ja vien tas nevarēja kaitēt manai varai un stāvoklim. Man nācās cīnīties ar spēcīgiem ienaidniekiem, man bija jāno­vērš kaitīgi iespaidi, man bija jāaizstāv manas pozīcijas. Turēdamies pie mīkstākas un piekļāvīgākas politikas, es tās būtu zaudējusi.

Es centos iedvest Savojas hercogam viņa cieņai atbilstošus ieskatus, vai, pareizāk sakot, es izmantoju visus apstākļus, lai viņš saglabātu tos tādus, kādi tie jau viņam pašam bija izveidojušies.

Šim valdniekam bija ļoti daudz personīgas drosmes un arī neviens nedo­māja apšaubīt viņa veiklību. Viņš svārstījās starp savām slepenajām tieksmēm uz Austrijas nama pusi un nepieciešamību pieslieties Francijai. Še vajadzēja mācēt iztālēm lavierēt. Mēs jau redzējām, kā viņš bija likvidējis Venēcijas lietu, tāpat arī šo karu ar barbatiem, ko tas bija uzsācis, lai izpatiktu Ludviķim XIV un izmantotu šo izdevību, lai organizētu savu karaspēku.

Pa to laiku tālāk pinās slepeno intrigu režģis. Viņam bija savas uzticības personas visos galmos, un tā palēnām viņš sagatavoja ceļu visām tām pārmaiņām, kas nāca vēlāk.

Man viņš uzticējās kā savai līdzzinātājai, kas man ļoti patika, jo še es atradu plašu darbalauku.

Visu to bija saodis Francijas sūtnis un paziņojis savam valdniekam. Drīz vien Francijas karalis pieprasīja, lai pjemontiešu kājnieku pulki tiktu nosūtīti uz Flandriju pret ķeizara spēkiem. Tai dienā, kad hercogs saņēma šo pieprasījumu, viņš bija pie manis. Pieteica Francijas sūtni ar vēstulēm.

— Ā, — teica hercogs, — mūsu sirsnīgi mīļotajam tēvocim atkal ir kāda vajadzība! Vai lai es pieņemu sūtni še? Vai mēs to neuzklausīsim kopīgi?

Es tam piekritu.

Sūtnis ienāca un, pārmijis dažus vārdus, nodeva vēstules. Ieskatījies tajās, hercogs nobāla un sāka kodīt lūpas. Tās bija divas pazīmes, ka viņš ir ļoti uztraukts.

— Kā, monsieurl — viņš iesaucās, salocīdams vēstules, — jūsu kungs un karalis no manis, sava māsasdēla, vēl prasa garantijas?!

— Garantijas? Nē, monsieur, tikai atbalstu, kā to no sava uzticama sabiedrotā var prasīt… Jūsu augstība pieraksta Viņa Majestātei tādus nolūkus, kādu tam nemaz nav.

— Lai būtu drošs par manu neitralitāti šai karā, ko viņš uzsācis, mans augstais tēvocis grib mani pilnīgi atbruņot. Lai notiek — es sūtīšu uz Flandriju trīs pulkus! Tas ir viss, ko es pašlaik varu darīt.

— Es baidos, ka Viņa Majestāte, labi zinādams, kādi spēki atrodas jūsu rīcībā, ar šo mazumu nebūs apmierināts.

— Monsieur, Savoja ir nabadzīga zeme. Tās hercogam nav tik daudz mantas un pavalstnieku kā Francijas karalim, lai tos izkaisītu karalaukos. Ņemiet to, ko es jums varu dot, atstādams sev tikai tik daudz, cik tas nepieciešams manai personīgai aizsardzībai. Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ es esmu apdraudēts no vairākām pusēm. Man ir spēcīgi kaimiņi. Vienu vai otru dienu tie var sākt apdraudēt manu aizmuguri, un es negribu krist bez cīņas. Ja ne vairāk, tad vismaz savu slavu es gribu glābt.

Sūtnim cits nekas neatlika, kā solīto pieņemt, ko viņš arī darīja. Pārmijis vēl dažus nenozīmīgus vārdus, viņš atvadījās, bet priekšistabā vēl apvaicājās, kādās stundās man neesot apmeklētāju, lai viņš ar mani varētu parunāties vienatnē.

Mans staļļmeistars atbildēja, ka tas neesot nosakāms. Viņa augstība dažkārt ierodas vairākas reizes dienā un neatstāj Delisi, kā bija iesaukuši manu namu. Sūtnis atbildēja, ka izlūgšoties manus norādījumus.

Man to visu pateica, un es savukārt pasteidzos to pastāstīt Savojas hercogam. Viņš man tūdaj ieteica pieņemt Francijas sūtni un lūkot no viņa kaut ko izdibināt. Tā mēs varētu izzināt vienu otru svarīgu sīkumu, lai tad drošāk turpinātu nosprausto ceļu.

Audience tika lūgta tās pašas dienas vakarā un arī tūdaļ tika dota.

Lai labāk nospēlētu šo komēdiju, sūtnis man lūdza nerunāt ar Savojas hercogu par šo vēstuli un visu, kas no tās izrietēja. Es viņam tikpat vaļsirdīgi atbildēju. Tā tas politikā bieži gadās: mēs pieviļamies, kaut gan zinām, ka esam atmaskoti, un paši nometām uzlikto masku, kaut gan domājam, ka tā vēl arvien mūs sedz.

Sūtnis ar mani runāja oficiāli — sava karaļa vārdā. Viņa Majestāte noteikti gribēja uzzināt hercoga nodomus. Viņam grūti bija ticēt, ka radi­nieks un sabiedrotais varētu vērsties pret to. Un tikpat grūti viņam bija uzstāties pret to ar bardzību. Viņš bija iedomājies, ka man kā viņa dzimtai pavalstniecei būtu pret Franciju dabīgas simpātijas un ka es ievērotu savas dzimtenes intereses.

— Mans augstais kungs zina, cik lielu cieņu, madame, jums parāda viņa augstība. Viņš arī zina, cik lielā mērā jūs to esat pelnījusi un cik augstu vērtējama jūsu gudrība un visa tās lieliskās īpašības, kas atmirdz jūsu personā. Paļaudamies uz jūsu uzticību un saprātu, viņš cer, ka jūs pratīsit pierādīt Savojas hercogam, kurā pusē to gaida slava un labklājība. Viņš jau līdz šīm no Francijas karaļa ir saņēmis daudz žēlastības un daudz pateicības tam ir parādā, es nedomāju, ka hercogs to būtu aizmirsis, bet galu galā…

— Monsieur, man neklājas izteikt vislielāko atzinību par to godu, kādu man grib parādīt Viņa Majestāte Francijas karalis. Man gan ir ļoti sveši tie lielie jautājumi, kas pašlaik ir darba kārtībā. Bet esat pārliecināts, monsieur, ka monsieur Savojas hercogam labpatiktu uzklausīt manu paze­mīgo padomu, es nekad viņam nedotu tādu, kas varētu kaitēt viņa slavai vai interesēm.

— Es vēl neesmu beidzis savu misiju, atļaujiet, ka to daru. Mans kungs un karalis it sevišķi vēlas jums izpatikt tiklab jūsu nopelnu dēļ, kā arī tās lielās cienības dēļ, ko viņš jūt pret Deluinas hercogu un visu viņa namu. Viņš man ir uzticējis nodot jums šo viņa dimantiem greznoto portretu, kādu tas mēdz nosūtīt tikai tām personām, kuras viņš vēlas sevišķi pagodināt. Lūk, šī ģīmetne! Bez šaubām jūs viņu pazīstat, jo jums taču bērnībā vairākkārt tika atļauts tas gods redzēt Viņa Majestāti, vai nav taisnība?

Es saņēmu dāvanu, kā man to pienācās saņemt, bet nedevu preti ne solījumus, ne arī kādus norādījumus.

Sūtnis neapmierināts piecēlās un atsveicinādamies kā post skriptum vēl piebilda:

— Cīņas Flandrijā būs ilgstošas un asiņainas. Trīs pulki ir ļoti maz. Es domāju, ka Savojas hercogam vajadzētu izrīkot vēl citus, jo pieprasījums pēc tiem nebūs ilgi jāgaida.

Šie vārdi bija dāvanas papildinājums, bet man nebija ne mazākās patikas to ievērot, vai uz to atbildēt. Ar nepacietību gaidīju hercogu, kurš tāpat kā es nojauta šā brīdinājuma tālejošo nozīmi.

— Mani grib atbruņot, tas ir skaidrs. No manis bīstas. Varbūt viņi ir nojautuši manus nodomus, vai atkal — kāds ir mani nodevis. Bet tik tiešām, kā Dievs ir debesīs, tā tas nebūs. Es piekrītu: mana valsts ir maza, bet es to esmu mantojis no maniem senčiem, kuru rokās to licis Dievs un viņu zobens. Es to gribu aizsargāt pret visiem tīkotājiem un iebrucējiem, un nodošu to saviem bērniem, ka tajā netrūks nevienas pils. Gluži otrādi — ja Dievs dos, es to vēl gribu paplašināt, lai būtu cienīgs tā vārda, kuru nesu. Mans mīļais tēvocis man atdos manus labos cietokšņus: Baro, Pinerolu un Kazālu. Es cietokšņus atņemšu, jo viņi tos izposta, to es jums zvēru, un jūs zināt, ka uz manu zvērestu var paļauties.

Atzīstos, ka es aplaudēju šim viņa lepnumam, kaut gan nejutu pret viņu tādu mīlu, kā viņš pret mani. Tomēr es biju viņam ļoti pieķērusies. Es viņu mīlēju pietiekami stipri, lai ar to ietu kopā pret manu karali, manu dzimteni un visu manu ģimeni.

To vietā, kurus man bija atrāvuši, es dievināju mūsu bērnus un veltīju viņiem visu manu maigumu. Viņu tēvija bija arī manējā un ar viņu tēvu dabīgi saistījās manas visdziļākās simpātijas. Tātad es nevarēju neaplaudēt viņa nodomiem, bet man to vēl vajadzēja iedrošināt ar visu mana iespaida spēku. Ludviķis XIV tīkoja pēc Savojas un glūnēja uz to, jo šī skaistā pērle viņa kronī tam ļoti būtu noderējusi, bet mēs atkal prātojām, kā to nosargāt. Un, paldies Dievam, — mēs to arī nosargājām!

Lūk, es runāju, kā man vajadzētu runāt, ja es vēl būtu Delisā… Es aizmirstu savus sešdesmit piecus gadus, aizmirstu, ka esmu Parīzē un ka bērni man ir atmaksājuši ar nepateicību, ka Viktors Amede ir aizgājis Dieva priekšā, kas tiesā arī karaļus. Ak, atmiņas ir liels burvis!

Pulki devās ceļā un starp tiem bija arī grāfa Deverī pulks.

Viņš bija iestājies Francijas dienestā un izpelnījies nedalītu cieņu. Tāpēc manējā cieta jo vairāk. Visu vainu viņš uzvēla vienīgi man. Tā parasti mēdz būt ar cilvēkiem, kas neapzinās savas kļūdas, ko redz visa pasaule, un kad pašu slepenā sirdsbalss nespiež tos spriest taisnīgāk.

Es kritu grēkā mana vīra vainas dēļ, Tas ir vairāk kā nenoliedzams. Un tomēr visa vaina tika uzvelta vienīgi man. Par laimi ir vēl viens ties­nesis — Dievs. Es aicinu grāfu Deverī viņa soģa krēsla priekšā, ne jau tādēļ, lai viņš tiktu sodīts, bet lai taisnīgi dalītos ar mani grēkā un gan­darījumā. Es to jau esmu pietiekami nožēlojusi, lai varētu cerēt saņemt piedošanu.

Kamēr tika laisti darbā visi šie divkosīgie labo attiecību apliecinājumi pret Franciju, mūsu sakaru meklēšana gāja savu ceļu.

Kurjeri traucās šurp un turp. Divi no tiem lika notverti ar mazno­zīmīgām vēstulēm, bet ar šo gadījumu pietika, lai atkal pamodinātu tikko iemidzinātās aizdomas. Mēs to tūdaļ sapratām. Bet mēs vēl pašreiz ne­bijām spējīgi nomest masku un nezinājām, kā tagad iegūt laiku, kamēr tiktu novērstas radušās grūtības.

Kādu vakaru pie manis atkal visi bijām sapulcējušies, lai apspriestos: hercogs, dons Gabriels, Kariņjanas princis un vēl daži no viņa augstības intīmākajiem draugiem. Pēkšņi atvērās durvis un tajās parādījās kāds vīrietis zābakos, cieši ietinies mētelī un pārpārim dubļiem notašķīts — īsts nelaimes vēstnesis.

Savojas hercogs, kurš nekādā gadījumā necieta, ka man neparāda pienācīgo cieņu, sadusmots piecēlās un prasīja, kāds nekauņa uzdrošinoties ienākt pie manis šādā tērpā.

— Goda vārds, monsieur, tas esmu es, — atbildēja kāda balss, kuru mēs lūdaļ pazinām. — Taisnība — es neuzkavējos, lai pārmainītu šo tērpu, un tāpēc lūdzu madamc un jūs mani atvainot, bet es domāju, ka, ievērojot pašreizējos apstākļus, mani tāpēc saņems ne mazāk laipni.

Tas bija princis Eižens.

Viņš bija tieši ceļā no Vīnes un pēdējā stacijā, nevarēdams vairs valdīt savu nepacietību, bija lēcis zirgam mugurā, cerēdams tā drīzāk likt uz priekšu un sastapt mūs visus kopā.

— Es nesu svarīgas ziņas, — viņš teica. — Vai es tās varu sacīt še, vai mums būtu jāieiet kādā citā istabā?

— Mīļo brālēn, Dievs lai pasargā, ka es gribētu sevi salīdzināt ar Kārli Lielo, bet man tāpat kā viņam ir savi apaļā galda bruņinieki, bez kuriem es nezinātu, ko iesākt, un no kuriem es nekā negribu slēpt. Runājiet vien!

— Es to jau biju gaidījis, manu vareno brālēn, un es jums lūdaļ arī gribu paklausīt, bet ar to vienīgo nosacījumu, ka grāfienes kundze man

liktu pasniegt kaut ko labāku nekā šos krikumiņus. Esmu nāvīgi izsalcis un tā kā esmu cilvēks, kas dara vairākus darbus uzreiz, tad es jums stāstīšu ēzdams.

Viņa lūgumu pasteidzās izpildīt.

Tiklīdz oficianti bija izgājuši, viņš pagriezās pret hercogu, kurš nepacietībā tik tikko spēja valdīties.

— Monsieur, — viņš teica, — vai nav tiesa, ka jūs esat aizsūtījis trīs pulkus Francijas karalim?

— Tā ir.

— Vai jūs esat nodomājis atstāt jūsu pilsētas bez garnizoniem un piedāvāt tam arī vēl jūsu armijas pārējos pulkus?

— Nedomāju vis.

— Vai jums labpatīk nodot viņa rokā Deverī un Turīnas cietokšņus kā jūsu neitralitātes un uzņemto saistību ķīlu?

— Pie joda, nē!

— Nu, tad jūs drīz redzēsit, ka maršals Dekatina atstās Kazālu, lai ar krietnu armijas korpusu nāktu un paņemtu to, ko jūs viņam liedzaties dot. Tikai jums to vairs neatdos, un jūsu pilis nebūs vairs atbalsta punkti, bet kritīs ienaidniekam par laupījumu.

— Vai šī ziņa ir droša?

— Es tieši tāpēc devos no Vīnes šurp, lai jūs laikus brīdinātu. Francijas karalim ir daudz kalpu. Ķeizaram to ir vēl vairāk, tāpēc ka viņš sevi vēl neuzskata par sauli un atļaujas sev atalgot mazus pakalpojumus tāpat kā lielos.

— Un vai tas notiks drīz?

— Rīt, vai šovakar… es brīnos, ka tas vēl nav noticis.

— Nu, brālēn, gods pagalam, viss pagalam! Tāpēc es zvēru, ka aizstāvēšos un nepadošos!

— Es par to biju pārliecināts.

— Es vēl neesmu pilnīgi sagatavojies, es gaidu…

— Jūs, monsieur, gaidiet to, ko es jums paziņoju. Kaut kāda nieka dēļ es neuzņemtos kurjera pienākumus. Mūsu savienība ar Spānijas karali ir noslēgta jau pirms trim dienām. Lūk, še no Vīnes uz Madridi nosūtīta līguma kopija. Tai pievienots arī ķeizara teksts. Lūk, Anglijas un Holandes solījumi, tiklīdz jūs būsit piekritis savienībai, viņi tos nekavēsies parakstīt.

— Bet, monsieur, franči jau klauvē pie maniem vārtiem, bet Spānija un ķeizars ir vēl 'tālu. Ko lai daru līdz tam laikam?

— Ak tu — šaubīgais cilvēk! Klausieties tālāk! Milānas pārvaldnieks jau ir saņēmis rīkojumu nosūtīt jums sešus tūkstošus zirgu un astoņus tūkstošus kājnieku. Četrkārtējā savienība starp citu garantē jums trīsdesmit tūkstošus dukātu mēnesi, ar ko samaksāt jūsu savāktajam algotņu pulkiem. Beidzot jūsu kalps un brālēns ir iecelts par šīs mazās armijas komandieri, ja vien jums pret to neceltos kaut kādi iebildumi.

— Dievs lai ir slavēts! Viss iet tā, kā labāk nevar vēlēties! Es tomēr nevaru atstāt manus krietnos ļaudis pat jūsu ziņā, dārgo brālēn, nē, un palikt bez darba, kad tik daudz labu draugu uzņēmās mani aizstāvēt.

— Jūs, monsieur, ieņemsit Savojas nama galvam pienācīgu vietu, kas atbilstu jūsu izcilajām spējām. Jūs būsit apvienoto pulku virspavēlnieks. Lūk, še ir ordonans, [1] ko Viņa Majestāte ķeizars man jums uzticēja nodot.

Tas bija kā petardes sprādziens. Visas šīs lietas vērpās jau ilgu laiku. Varēja cerēt, ka reiz tās izdosies īstenot, bet ka izdevīgā brīdī visi apstākļi sakrita tieši tā, tas jau bija kaut kas līdzīgs brīnumam. Visu sejas staroja priekā, galda biedri ar glāzēm rokā piecēlās un kā norunājuši sāka saukt:

— Lai dzīvo monsieur, mūsu hercogs!

Viktors Amede deva viņiem mājienu apklust.

— Jūsu entuziasms jūs aizrauj, — viņš teica, — mēs še neesam vieni, bet tam visam vēl jāpaliek noslēpumam. Man jāturpina sarunas. Sagaidīsim šo Dekatinu labi sagatavoti. Mēs cits citu jau pazīstam un pratīsim izcīnīt pieklājīgu vārdu cīņu. Bet kā tas nāk, manu dārgo brālēn, ka šī misija uzticēta jums un ka mans vēstnieks Vīnē man par to vēl nekā nav ziņojis?

— Kad, pie joda, lai viņš to būtu paspējis? Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš atklājās Francijas karaļa nolūki un tika nolemts tas, par ko es jums nupat ziņoju. Vēl tikai bija šaubas par jūsu piekrišanu. Es par to uzņēmos aizbildību, ieķīlādams par jums savu godavārdu un, lūk, es esmu še un prasu, lai jūs to izpirktu.

— Paldies, brālēn, es jūsos neesmu maldījies.

— Un es ceru, ka jūs mani pazīsit vienmēr. Es gan esmu tikai viens no jūsu cildenā nama jaunākajiem dēliem, ko lielais karalis, kā nespējīgu viņam kalpot, izdzina pa durvīm. Bet tik tiešām kā Dievs debesīs, vai nu es pazaudēšu savu vārdu, kas man dārgāks par dzīvību, vai pacelšu to tādos augstumos, ka piespiedīšu visu pasauli atzīt Savojas nama jaunākos dēlus tikpat vērtus kā citu namu vecākos.

Mēs zinām, ka tas, kurš to runāja, ir spīdoši turējis vārdu.

Atlikušās nakts stundas pagāja diskutējot un kombinējot uzbrukšanas un aizstāvēšanās plānus. Arī es še piedalījos, jo negribēju atsāt princi.

No rīta pieteica Katinā pilnvaroto. Tā kā viņš bija izteicis vēlēšanos katrā ziņā sastapties ar hercogienei un Karalisko kundzi, hercogs atgriezās Turīnā, lai pieņemtu viņu pilī. Es uzskatīju par savu pienākumu princim doties līdzi, tas ir, es pārcēlos uz savu namu Turīnā, kur parasti arvien uzturējos šādos gadījumos. Es gribēju sekot visai šai lietai.

Pilnvarotais tika pieņemts ar pienācīgu cieņu — kā draugs, bet viņu izsekoja ik uz soļa: viņš atnesa jau zināmos priekšlikumus, bet viņa iz­teiksmes veids šoreiz jau bija citāds. Atstājis Dofinas provinci, Katinā pavirzījās līdz Avilanai, kur viņš pašreiz bija apmeties nometnē. No turienes viņš uzaicināja Savojas hercogu sūtīt pie viņa kādu no saviem ministriem, lai viņš tam paziņotu Francijas karaļa gribu.

Šis uzaicinājums bija grūti sagremojams un Viktors Amede to arī nedomāja darīt.

Viņš atbildēja visai lepni, ka Viņa Majestāte Ludviķis XIV un arī citi karaļi, viņa priekšteči, vēl neesot pieradinājuši Savojas hercogus pie tik negaidītas augstprātības. Vēl viņš piebilda, ka labprāt nosūtītu savu ministru pie maršala nevis saņemt pavēles, bet gan uzklausīt priekšlikumus un tādus izteikt arī no savas puses.

Vairāk prasību pilnvarotajam nebija un viņš atgriezās pie maršala, kurp, lai iegūtu laiku, aizsūtīja arī ministru. Tas vispirms ar nolūku iesniedza nepieņemamus priekšlikumus, līdz kamēr Milānai nodoto pavēli un 3.jūnijā parakstīto līgumu ar Augsburgas konfederātiem varēja īstenot. Neskatoties uz Milānas hercoga pilnvarotā grāfa Brandisa prasmi un uzcītību, tāpat arī, neskatoties uz prinča Eižena pūlēm, sagatavošanās darbi novilcinājās un tādēļ, lai komēdija iznāktu pilnīgāka, nolēma sūtīt uz Parīzi izmanīgo un veiklo ministru, veco marķīzu Sentomasu, lai tas izkliedētu visas aizdo­mas. Viņam bija pavēlēts rīkoties gluži pretēji: parādīt visdziļāko nožē­lošanu un, uzstājoties ar vispazemīgākajām pretenzijām, gādāt par to no­raidīšanu.

Karalis bija tā nokaitināts, ka pat nepieņēma marķīzu audiencē. Šis kā prazdams žēlojās un sūdzējās par sava kunga nelaimi, kurš pēc sirdsapziņas nevarot pamest novārtā savu pavalstnieku intereses, kuras zvērējis aizstāvēt un tādēļ, lūk, nu viņam būšot jāsanaidojas ar savu mīļoto un slaveno tēvoci.

Kad viņš bija saņēmis pavēli aizbraukt, marķīzs ar lielu brīkšķi devās ceļā un pirmās divas dienas brauca lēni, it kā negribēdams. Bet līdz ko viņš atradās drošībā, tas, lai viņu neaizkavētu, traucās caur Šveici ar pasta zirgiem un kā sviestin sviests nokrita Turīnā, kur mēs to jau ar nepacietību gaidījām. Nekad es neaizmirsīšu to dienu, kas bija viena no visjaukākajām manā mūžā.

Savojas hercogs bija licis ierīkot slepenas kāpnes, pa kurām es, neviena neredzēta, varēju iekļūt viņa istabās. Šinīs izšķirošajās dienās viņam nebija laika uzturēties pie manis Delisā. Es paliku savā paslēptuvē vienā no prinča kabinetiem. Mēs abi bijām tur, kad ieradās marķīzs Sentomass.

Tiklīdz viņš bija pieteikts, princis pagājās tam pretī līdz pat durvīm.

— Nu, kā? — viņš prasīja.

— Monsieur, viss iet lieliski — mani padzina. Es iesniedzu jūsu augstības priekšlikumus. Es gaidīju, ka mani aicinās, bet to nedomāja darīt, par ko es arī nešaubījos, un lūk, še es esmu.

— Bravo, marķīz, — hercogs iesaucās ar priekā zibošām acīm. — Palīg­spēki jau ir atstājuši Milānu. Viņu priekšgalā stāv mans krietnais brālēns un ved tos šurp. Es vairs ilgāk nekavēšos atklāt savu stāvokli. Šovakar pilī sapulcēsies daudz augstmaņu, kas mani gaida troņa zālē. Es došos turp pēc kādas stundas un mana tauta uzzinās no manas mutes, kas mums gaidāms. Bet jūs, contessina, jūs, mans sargeņģelis, mana Egerija, ejiet uz jūsu ložu, neviens jūs neredzēs, bet jūs redzēsit visus! Es zināšu, ka jūs esat manā tuvumā, ka jūs mani dzirdat, un man būs vairāk drosmes un gribas.

Viņš bija licis iekārtot man aizrestotu ložu, kur es pati, palikdama nered­zama, piedalījos visās ceremonijās. Es steidzos turp, lai nonāktu vēl pirms viņa. Hercogs devās vēl pie Karaliskās kundzes un hercogienes, lai atvai­notos, ka tam, ne jau savas vainas dēļ, nākas lauzt mieru, kas starp Franciju un Savoju bija pastāvējis sešdesmit gadus. Viņš lūdza piedot, ka šādā kārtā viņš ir ievainojis viņu radniecības jūtas, bet to noteikti prasot viņa gods un valsts intereses.

Pa to laiku es jau biju iegājusi zālē. Tur valdīja tāds troksnis, ka sākumā es gandrīz vai apdullu. Visi runāja cits caur citu, tas bija īstas Bābeles sajaukums: acis zibēja, žesti kļuva neapavaldīti. Es nekā nevarēju saprast, jo kņada bija pārāk liela, bet man likās, ka es dzirdu draudus, dusmu kliedzienus pret Francijas karali un tādus izaicinājumus, salīdzinot ar kuriem gaskoņu lielība ir tīrie komplimenti.

Bet drīz vien kāds sauciens pārspēja visus citus:

— Hercogs! Hercogs! Viņa augstība nāk pieteikt karu, lai Dievs viņu svēti!

Mums frančiem nav īsta priekšstata par šīm dienvidnieku tautām un viņu izturēšanos briesmu un prieku brīžos. Šo jūtu izpaudums mums liekas kā apsēstība un tas mums vienkārši iedveš bailes, kad mums gadās būt tā aculieciniekiem.

Tomēr šoreiz cienības jūtas apvaldīja entuziasmu un, kad parādījās Viktors Amede, visapkārt iestājās klusums. Bet kāds klusums! Cik daudz tas izteica! Cik izteiksmīgi bija skatieni! Cik nepacietības pilni bija žesti! Un cik izaici­nošas un kareivīgas bija pozas!

Hercogs izskatījās lepns un cienīgs. Viņa acis meta zibeņus.

Viņš uzkāpa tronī ar neparastu apņēmību, bet tai vietā, lai apsēstos, kā viņš to bija paradis darīt un kā to prasīja etiķete, viņš palika kājās, noņēma kroni un, pagriezies pret diviem vai trim tuvumā stāvošajiem bīska­piem, teica:

— Mosinjori, aizlūdziet par mums Dievu, mēs pieteicām karu Francijas karalim.

No pūļa, kas nule vēl bija tik juceklīgs un trokšņains, atskanēja viens vienīgs kliedziens:

— Vivatl Vivatl

Es jutu, ka man asaras spiežas acīs, jo šinī brīdī valdnieks un tauta bija apbrīnas cienīgi. Viktors Amede izvilka savu zobenu un ar valdonīgu žestu to pacēla. Dažus mirkļus pūli pārņēma tāds entuziasms, ka ikviens, kas nomaļus tajā noskatījās, varēja noturēt visus cilvēkus par trakiem.

Beidzot deva zīmi, ka hercogs vēlas runāt, un tikpat ātri kā bija sācies, troksnis atkal aprima.

— Kungi, — teica Viktors Amede, — man jums jāpasaka tie motīvi, kas mani spieda spert šo izšķirīgo un svarīgo soli. Šī hercogiste pieder man no Dieva žēlastības un kā manu tēvu mantojums. Nekad vēl neviens mirstīgais nav iedrošinājies pazemot ne Savojas namu, ne viņa uzticamos pavalstniekus. Nekad neviens no mirstīgajiem to neiedrošināsies, lai cik liels viņš būtu. Francijas karalis tīko pēc mana goda, kas ir ari jūsu gods. Viņš grib mani kā vergu vest aiz saviem trimufratiem, viņš grib man atņemt manas pilsētas un pilis, viņš grib, lai es izšķiežu savas bagātības un manu bērnu asinis viņa godkārības dēļ sāktajos karos un lai es padodos viņa augstprātīgajām pavēlēm. Ko man bija darīt? Vai pieņemt pazemojumu un atbalstīt viņa intereses, tāpēc ka esam kaimiņi un viņš ir varenāks par mani? Man asinis kaist, to jau iedomājoties vien.

Piecas minūtes zāle dārdēja no izsaucieniem, kas liecināja par vēl lielāku aizrautību auditorijā, nekā to pārdzīvoja pats princis.

— Kad es atteicos pakļauties, man tika piedraudēts un es, es esmu uzstājies pret šiem draudiem. Es esmu paļāvies uz manu uzticīgo un padevīgo muižniecību un, balstoties uz to, es jūtos pietiekami stiprs. Kungi, vai es būtu maldījies?

— Nē, nē! Pie ieročiem! Uz robežām! Dosimies tūdaļ ceļā!

— Vēl ne! Mūsu sabiedrotie tuvojas, mans brālēns, Savojas princis Eižens paātrinātā gaitā steidz šurp ar palīgspēkiem. Mani sabiedrotie dos mums naudu un karapulkus, tā ka no tautas es neprasīšu daudz.

— Atvainojiet, monsieur, — pārtrauca to Sistēmas princis, — lai arī Pjemonta ir maza valsts, bet tā kā mēs cīnāmies par mūsu godu, tad mums neklājas pieņemt dāvanas no vareniem kaimiņiem. Jūsu muižniecība ir bagāta un mums pārējiem augstmaņiem ir savi novadi un prāvi ienākumi. Mums pietiks visa kā. Sūtiet atpakaļ sabiedrotajiem viņu pabalstu! Mēs maksāsim paši, kungi, vai nav tiesa?

Šajā brīdī varēja tiem prasīt pat Mēnesi un viņi to būtu norāvuši no debesīm. Cits citu pārkliegdami, viņi darīja vēl kaut ko vairāk: vienā acumirklī visas kabatas bija tukšas, visi naudas maki krita uz troņa pakāpieniem līdz ar rotām, pulksteņiem, gredzeniem, kam vēl pievienojās dažs dimantiem nosēts Dievmātes Pasludināšanas ordeņa krusts.

Kad šādā kārtā visi bija sevi iztukšojuši, vienam no tiem ienāca prātā uz kādas papīra strēmeles uzrakstīt prāvu obligāciju par viņa īpašumiem. Tūdaļ citi darīja to pašu. Nekad vēl neviena kara nodeva nav tikusi tik ātri savākta.

Kancleram, kurš to savāca, bija pilnas rokas. Hercogs, nezinādams kā izteikt savu prieku un atzinību, ļāva visiem skūpstīt sev roku. Citi spieda pie lūpām viņa mantijas apmali. Tas bija aizgrābjošs skats, kas spēja dziļi aizkustināt sirdi.

Tas ilga apmēram kādu pusstundu un tā bija bagātāka nekā citas, kas šķiet bezgalīgas.

Viktoru Amedi gandrīz vai nēšus aiznesa uz viņa istabām, kurp arī es steidzos nokļūt un kur viņš mani sagaidīja laimē starojošs. Tiklīdz ie­raudzījis mani, viņš metās manās rokās, izsaukdamies:

— Tas viss ir jūsu nopelns. Jūs man devāt dūšu un drosmi, jūs man iemācījāt mīlēt manu tautu un to aizstāvēt. Priecājieties taču par manu laimi un visu to, ko es jums esmu parādā.

Mīla visu atdod mīlai. Ja princis vēlējās kļūt liels, tad tas bija manis dēļ, lai es to vairāk mīlētu. Šādas jūtas padara varoņus par bērniem.

Tai pašā vakarā ar manifestu viss tika paziņots tautai un tas bija vēl lieliskāks skats.

Pūlis traucās pa ielām, kliegdams: „Nāvi frančiem!" un ar ieročiem rokā apdraudēja baņķierus un citus komersantus, kas no Francijas bieži ieradās Turīnā.

Vajadzēja atņemt ieročus visiem tiem, kas nebija ne kareivji, ne miliči, jo citādi, jo citādi karš būtu sācies ar Sicīlijas vakara dievkalpojuma atkārto­šanu.

Turīnā un Delisā es paslēpu labi daudz savu tautiešu un palīdzēju tiem izkļūt no Pjemontas. Pirmajā brīdī, ja es nebūtu spērusi šos soļus, pūlis tos būtu uz vietas nogalinājis.

Hercogs tad nebūtu bijis apmierināms un es vēl mazāk nekā viņš.