Kaislību princese

V

No rīta atmodusies, es vērīgi lūkojos apkārt. Es biju viena, gluži viena.

Tad es piezvanīju. Ienāca Mariona. Bija jau ļoti vēls. Arī Mariona lū­kojās apkārt ar ne mazāku ziņkāri, bet vēl bailīgāk, nekā to biju darījusi es. Tad viņa uz pirkstgaliem pienāca pie manas gultas, it kā baidītos, ka viņas soļu troksni kāds nesadzirdētu, un ar noslēpumainu sejas izteiksmi man pastastīja, ka grāfs Deverī aizņemot gandrīz vai tādas pašas istabas gluži līdzās manējām un ka pirms manas ierašanās atraitnes kundze grāfiene Deverī esot likusi aizmūrēt visas durvis uz turieni.

— Ak, madame, - nabaga meiča bailīgi piebilda, „jūs šeit būsit vēl mazāka meitenīte, nekā jūs bijāt Deluinas pilī.

— Pēc kā tu tā secini, Mariona?" — es jautāju.

— Ak, madame, es nebūt nesecinu un mana nojauta nemaz nav tik liela. Es to zinu no ša nama kalpotājiem. Grāfiene atraitnes kundze necieš, ka viņai kads pretojas; viņa grib būt vienīgā valdniece un grāfa kungs ir viņas pirmais kalps.

— Bet es! — es iesaucos. — Kas tad še būšu es?

Tad turpināju ar asarām acīs:

— Ak, Dievs, ak, Dievs, cik apnicīga būs še dzīve! Ak, kaut es varētu palikt ieslēgusies savās istabās! Bet nē, man jāgatavojas uz pusdienām un tad jāapģērbjas goda tērpā, lai ietu apsveikt karalisko kundzi un Savojas hercogu.

— Ko jūs, madame, vēl varat gribēt! Laulības dzīve nav izprieca.

— Tiešām nē, bet tagad es tev saku, es, mana nabaga Mariona! Tu zini, kāds tērps, kāda šlepe un rotas man ir vajadzīgas, sagatavo to visu un atnes man Žakelīnu, tā mani drusku nomierinās. Es viņai stāstīšu par Franciju. Ak, Dievs, kāpēc mēs vairs neesam tur, manā nabagā Francijā! Vai Babete ir jau piecēlusies?

— Es domāju gan, madame.

— Lai viņa atnāk šurp!

Mariona aizgāja izpildīt manu rīkojumu.

Mana nabaga Babete no manis izvairījās jau no paša sākuma. Šīs šķietamās vienaldzības iemeslus es vēl nezināju. Tikai vēlāk es tos uzzināju: šī lieliskā sieviete taupīja sevi jaunākām dienām. Viņa baidījās, lai viņas iespaids neatsauktos uz manām attiecībām ar manu vīru; viņa paredzēja ilgas un grūtas ciešanas jaunajai meitenei, kas šķirta no visiem savējiem un nodota svešās rokās.

Bet pirms palīdzētu man ar saviem padomiem, viņa gribēja zināt, kādā virzienā tie būtu pielietojami. Tā arī torīt viņa ieradās tikai tādēļ, lai apvaicātos par manu veselību un apskatītu manu rotājumu.

Velti es griezos pie viņas ar tūkstoš jautājumiem. Tiklīdz viņas aizgā­dības sajūta pret mani bija apmierināta, tā aprobežojās ar īsām, ikdienišķām atbildēm..

— Bet grāfs Deverī, grāfs Deverī, — es atkārtoju, zaudēdama pacietī­bu, — vai es viņu nemaz neredzēšu? Ej, Babete, sameklē viņu un saki, ka es to gaidu!

Trīs reizes es viņu velti tiku sūtījusi, beidzot, ceturto reizi, Babete atnāca man pateikt, ka grāfs esot pie savas mātes un ka pēc tam viņš ieradīšoties pie manis vizītē.

— Ak, Babete, vienmēr šī viņa māte! Viņš taču nav savas mātes laulātais draugs.

— Grāfa kungam ar viņu droši vien jāpārrunā svarīgas darīšanas, — atbildēja Babete, — par to jums, madame, vajadzētu drusciņ padomāt un nemocīt sevi, lai arī viņam nebūtu jācieš.

Ak, vai! Šīs, sievietei tik ļoti nepieciešamas īpašības toreizējos apstākļos man bija gauži maz. Es biju dzīva, temperamentīga, strauja un greiz­sirdīga, tik greizsirdīga, ka spētu apkaunot pat tīģeri.

Tai laikā es jau pietiekami karsti mīlēju grāfu Deverī, lai paredzētu, kas no tā vēlāk iznāks un ieaudzinātu sevī greizsirdības jūtas, kas varbūt bija visu manu maldu cēlonis. Es biju gatava vai sakalst aiz nepacietības un īgnuma par šo manas laimes patvarīgu piesavināšanos, un es varbūt būtu iztaisījusi tādu pašu izlēcienu, kā vakar un pati devusies grāfu meklēt, kad beidzot viņš ieradās.

Viņš mani dzedri noskūpstīja uz pieres, es pamāju Babetei un Marionai, lai tās mūs atstāj vienatnē. Viņš staigāja pa istabu un likās bija ļoti uztraukts, Es skatījos, kā viņš staigā šurp un turp un uzdevu tam divdesmit dažādus jautājumus.

Viņš turpināja staigāt un neatbildēja man ne vārda.

— Bet, monsieur, runājiet taču, — es uzstāju, ņurcīdama Žakelīnu, uz kuru izgāzu savas dusmas, bet kura nekā nespēja līdzēt. — Kāpēc es kopš vakarvakara jūs vairs netiku redzējusi? Kāpēc jūsu mātes kundze, kas mani atzina par noteicēju šinī namā, ir paturējusi sev tiesības mūs šķirt? Ko es viņai esmu nodarījusi? Sakiet!

— Mīļā grāfien, — atbildēja mans vīrs, — vajadzēs aizvākt Bavārijas princesi.

— Kāpēc? Man ir tikai šī vienīgā draudzene un jūs gribat vēl mūs šķirt!

— Esmu ar mieru, ka viņa paliek kādā no jūsu vistālākajām istabām, kur tikai mēs vien ieiesim, bet sargaties, ka cits kāds to neredzētu, pat jūsu itāliešu kalpones ne.

— Bet kāpēc?

Grāfs Deverī sāka smieties.

— Jā, kāpēc? Es jums to prasu.

— Tu, mīļais Dievs! To es jums, grāfienes kundze, tūdaļ pateikšu: tāpēc, ka Pjemontā precētas sievietes vairs nespēlējas ar lellēm.

— Pietiek, monsieur! Še vairs nav runa par Žakelīnu, še ir runa par jums, par pārmaiņām un jūsu attieksmi pret mani. Vai jūs domājat, ka es esmu vēl tik maza meitenīte, lai to nepamanītu un lai nenojaustu, kāds tam cēlonis? Jūsu mātes kundze mani nemīl, jūsu mātes kundze negrib ļaut jums būt pie manis, jūsu mātes kundze grib būt šīs pils valdniece, bet es lai palieku viņas augstības padevīgā kalpone. Nu, bet tā tas nebūs, uzklausiet mani, grāfa kungs, lai viņa patur savu augsto stāvokli, es pēc tā netīkoju, man labāk patīk brīvība. Bet jūs, jūs! Jūs esat mans vīrs un es esmu jūsu sieva; mani jums vajag mīlēt, bet nevis jūsu māti un, ja vien jūs neesat nodomājis mani padarīt nelaimīgu, jūs izturēsities pret mani tāpat kā Parīzē un mūsu ceļojuma sākumā, nevis tā beigās. Vai jūs to gribat?

Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kas vēl tā būtu apjucis, kā mans nabaga grāfs šīnī laulāto ļaužu diskusijā. Varbūt viņš tomēr būtu ar mani izksaidrojies, bet šinī brīdī divu dāmu pavadībā ienāca Deverī kundze, kurai viņas staļmeistars, pa priekšu iedams, atdarīja durvis.

Viņa bija tērpusies savā goda tērpā un atradās ceļā uz galmu.

Es pat nedomāju atvainoties, ka pret viņu neesmu vēl izpildījusi savus rīta pienākumus un neesmu to apmeklējusi. Šai brīdī viņa man bija pretīga un es viņai drīzāk būtu teikusi acīs apvainojumus, nevis komplimentus.

— Mana meita, — viņa ienākdama teica, — es ceru, ka jūs drīz būsit gatava un neliksiet viņas karaliskajai augstībai uz jums gaidīt. Es dodos uz pili, bet es jums jau iepriekš saku, ka pēc divām stundām jums jābūt pie manis.

Vārdiņš „mana meita" lika izmests kā ass dureklis, kuram kā zīmīgs noslēpums sekoja šis — „jums jābūt".

Būtu es bijusi trīs vai četrus gadus vecāka, es būtu bijusi saprātīgāka; es nebūtu vis klusējusi, bet kaut ko atbildējusi un tā varbūt izglābusi savu nākotni.

Bet ko lai gan es būtu atbildējusi trīspadsmitarpus gadu vecumā?

īsajā klusuma brīdī, kas sekoja manas vīra mātes aizrādījumam, viņas skatiens krita uz manu nabaga Žakelīnu, un es redzēju, ka mans vīrs, kurš uztraukts bija sekojis grāfienes skatienam, nodrebēja. Viņa steigšus devās tieši uz kušeti, kur bija noguldīta nevainīgā princese un, to pacēlusi, ar nicīgu smīnu jautāja, vai es cerot drīz sagaidīt meitu.

— Šāda uzmanība ir laba lieta, — viņa turpināja, — un liecina, ka jūs domājat. Vest jau līdz no Parīzes rotaļlietas saviem bērniem, kad jūs tik tikko vēl esat apprecējusies. Lai nu, lai! Es redzu, no jums iznāks lieliska māte: jo labāk tas būs martiem mazbērniem, bet pagaidām, — piebilda viņa, vērsdamās pie kāda pāža, — aiznesiet to uz kādu attālāku istabu un ieslēdziet šo rotaļlietu, kamēr pēc tās radīsies vajadzība.

Deverī kundzes tonis nepieļāva nekādus iebildumus. Bavārijas princesi paņēma, aiznesa un es to nekad vairs neesmu redzējusi.

Dievs vien zina, kas ir notiek ar nabaga Žakelīnu.

Ja es še tā uzsveru Šo šķietami tik niecīgo starpgadījumu, tad tikai tāpēc, ka tas uz visu manu nākamo dzīvi astāja gaužam smagu iespaidu, jo, vispārīgi sakot, šīs manas vīramātes gribas izpaudums bija pirmais stabs ceļā uz naidu, kas, sākot ar šo dienu, bija radies starp mums. Atņem­dama šo pēdējo manu māsu mīlestības dāvanu, manu pēdējo bērna dienu piemiņu un likdama man ieiet sievas dzīvē pa raudu vārtiem, mana vīramāte mani ievainoja pašos sirds dziļumos: viņa mani nekad nesaudzēja, bet parādīja visu savu stingrību, lai mani saliektu zem sava jūga un beidzot nolaupītu manus priekus citu pēc cita. Es no savas puses nebiju pietiekami veikla, lai apslēptu savu naidu un dumpīgās tieksmes un, sākot ar to dienu, starp mani un manu vīra māti bija sacīts pēdējais iecietības vārds.

Tā, lūk, smilšu graudiņš var tapt par klinti.

Tagad mazliet atliksim pie malas visu to, kas attiecas uz grāfu Deverī, Žakelīnu un mani, lai painteresētos par Savojas galmu un kas toreiz lajā notika; lāpāt arī par tām dažādajām personām, kas toreiz bija redzamas galmā un, it sevišķi, par to lielo valdnieku, kura valdīšanas sākums jau bija klāts ar slavas mirdzumu.