Kaislību princese

XLIII

Vendomas hercogs paziņoja Savojas hercogam, ka drīzumā ieradīšoties Spānijas karalis, un aizrādīja, ka Ludviķa XIV vēlēšanās esot, lai viņa augstība dodoties satikt katoļticīgo Majestāti uz Aleksandriju. Uz turieni vajadzēja pārcelties visam galmam. Es nejūtos labi, lai varētu princim sekot, bet viņš tik ļoti to vēlējās, ka es nolēmu likt sevi nogādāt uz turieni nestuvēs inkognito un ar noteikumu, ka viņam par to neko nesaka. Es novēroju, ka Viktors Amede bija greizsirdīgs: tas ir liels trūkums, vismaz attiecībā uz mani, jo sevišķi pie cilvēka, pret kuru jūt vairāk draudzības nekā mīlestības. Es to pacietu jau ar nepacietību, bet tas vēl nebija nonācis tik tālu kā vēlāk. >

Princeses bija ieradušas Aleksandrijā jau pirms manis. Savojas herco­giene sūdzējās par to, ka mani esot atveduši līdzi, gan ne savam vīram, bet saviem piederīgajiem, kas nekavējās to viņam atstāstīt.

— Es vismaz ceru, ka Spānijas karalis to neredzēs! — viņa teica.

Hercogs to uzzināja. Viņš necieta, ka viņa valsts darbība tiek jaukta

ar tā personīgajām lietām. Viņš par visu asi pārmeta princesei, un vēl pie pusdienām viņas acis bija gluži sarkanas.

— Deverī kundze ir mana draudzene, — viņš bija teicis, — es prasu, lai viņu cienī kā tādu? Un jūs tikpat labi kā citi. Viņa nekad jums nav stājusies ceļā, jums nav par viņu ko sūdzēties: neuzbrūciet viņai! Viņa redzēs Spānijas karali, ja likai viņa vēlēsies to redzēt, un ieņems manā galmā vietu, kas tai pienākās pēc sava dzimuma, saprāta un skaistuma.

Es neredzēju Spānijas karali, es pēc tā ne pavisam neilgojos un es paliku apslēpta, un tā jutos vislabāk.

Filips V, izkāpis malā Finālā, uz Aleksandriju devās ekipāžā. Hercogs izbrauca viņam lielu gabalu pretī un, satikušies, tie abi izkāpa no savām karietēm un apkampās. Sasveicināšanās bija īsa: karalis atvainojās, ka nevar piedāvāt vietu viņa augstībai savos tik mazajos ratos un sacīja, ka viņš to drīz varēšot pieņemt, jo vēl tanī pašā vakarā gribot to lūgt uz vakara mielastu. Pēc tādas norunas Savojas hercogs atgriezās pilsētā, ieradās pie manis, lai pastāstītu par šo satikšanos. Pēc tam pie karaļa devās viņa znots. Bija noteikti norunāts ar Viņa katoļu Majestātes despačo kungiem, ka tas varēs sēdēt un ka viņam nevajadzēs lūgt roku tā, kā tas bija nācies Kārlim Emanuēlam, kad viņš gribēja precēt Filipa II meitu, bet kas attiecas uz sēdekli, tad viņš to dabūja. '

Tas tika darīts pēc Luvila kunga padoma, kas šinī galmā bija galvenais rīkotājs: hercogs tika pieņemts stāvus. Filips V atcēla vakariņas, aizbildinā­damies, ka viņa darbinieki nav vēl ieradušies. Beidzot Viktoram Amede nācās ciest visus iespējamos pazemojumus. Viņš saīsināja savu vizīti un atnāca manā dzīvoklī dzīvoklī ārkārtīgi sašutis, lai palūgtu ko ēst, bet galvenais, lai izkratītu savu sirdi.

— Viņi vēl redzēs! — viņš man sacīja. — Tādu izturēšanos pret mani es neatstāšu bez atmaksas!

Nākamajā dienā Spānijas karalis apmeklēja viņu, bet neapsēdās. Tāpat viņš apmeklēja princeses, ar kurām tas bija ļoti laipns, jo sevišķi ar monsiņjora meitu, kas reizē bija viņa tante un sievasmāte.

Hercogs izturējās ļoti pieklājīgi, ļoti mierīgi un ļoti rezervēti.

Atvadoties no karaļa, kuru viņš pavadīja likai vienu jūdzi no pilsētas, viņš dziļi paklanījās, sacīdams:

— Jūsu Majestāte atvainos, ja es personīgi nepiedalīšos kampaņā, kā es to biju nolēmis. Iespējams, ka es arī nevarēšu dot daudz karaspēka: manās zemēs trūkst cilvēku un naudas. Es neesmu bagāts, mūsu raktuves nekā daudz nedod, bet mani labākie novēlējumi vienmēr piederēs Jūsu Majestātes ieročiem.

Ar to laipnība beidzās, un tie, kas pazina princi, varēja jau paredzēt to, kas vēlāk notika. Viņš steidzīgi atgriezās Turīnā. Es jau iepriekšējā dienā biju aizceļojusi, lai viņam nevajadzētu mani gaidīt. Tiklīdz es spēru soli savā mājā, Babete, kuru es nebiju paņēmusi līdzi, man pasacīja, ka es te atradīšot vienu svešnieku, kas paslēpts manu bērnu istabās. Viņa augstība esot atsūtījis pavēli uzņemt vislielākā slepenībā, izturēties pret to kā pret pašu hercogu un apkalpot viņu ļoti labi. īsa hercoga zīmīte man visu šo lietu izskaidroja: tas bija grāfs Aversbergs, ķeizara slepenais sūtnis.

Es par to visu biju ļoti apbēdināta, jo paredzēju zemei draudošo postu un nelaimes, kas uzgulsies princim līdz ar visas Eiropas pārmetumiem. Es apņēmos to viņam pateikt pirmās satikšanās reizē.

— Es zinu, ko es daru! — viņš man atbildēja. — Jau tāpēc vien, ka jūs esat francūziete, es nedrīkstu jūs uzklausīt.

Visas apspriedes tika noturētas pie manis, manā klātbūtnē. Grāfs piedāvāja ļoti izdevīgus noteikumus, bet Viktors Amede gribēja panākt vairāk. Es nezinu, kas tur būtu iznācis, ja Francijas sūtņa Felipo kunga spiegi nebūtu atklājuši kurjeru, kas bija norīkots pie prinča Eižena. Ne brīdi nekavējoties, sūtnis ieradās pie viņa augstības pilī un sarkans no dusmām sauca izteikt savu nemieru un savas sūdzības, ko Savojas hercogs uzklausīja ar nievājošu aukstasinību.

— Bet sakiet man, ļoti godātais monsieur, kādi ir jūsu karaliskās augstības nodomi?

— Vai man jums jādod kādi paskaidrojumi, monsieur?

— Nē, ne man, bet gan manam pavēlniekam.

— Ja man to prasīs, tad es zināšu, kā viņam atbildēt.

— Godātais monsieur, es būšu spiests par visu to rakstīt. .

— Rakstiet, monsieur, ko saka sūtnis, to saka arī spiegs, es to zinu.

— Godātais monsieur, viņu majestātes, Francijas un Spānijas karaļi, ja jūs viņus piespiedīsit uzlūkot jūs par savu ienaidnieku, atsūtīs atpakaļ princeses, jūsu meitas.

— Lai viņi sūta: mums ir vajadzīgas kalpones.

Saruna vairs nedrīkstēja tālāk turpināties. Es to izjutu agrāk nekā viņi, jo nebija saniknota, un es devu zīmi Felipo, lai viņš aiziet. Viņš saprata, ka mans padoms ir labs, un to ievēroja: viņš sveicināja princi, kas tam atbildēja ar strupu galvas mājienu. Pēc tam viņš mūs atstāja.

— Dārgā grāfien, — man sacīja Viktors Amede, — tilti ir nodedzināti, un pret mums nostāsies Francija un Spānija. Notiks tā, ka Dievs gribēs, bet es to nevarēju ilgāk izturēt. Lūdzu aizsūtiet tūlīt pēc Aversberga.

Grāfs atnāca un viņi ieslēdzās. Tā es nekad nedabūju zināt, kas šīnī apspriedē tika runāts. Bet es redzēju tās rezultātus.

Felipo aizrakstīja. Vai viņš arī atzīmēja hercoga apvainojošos vārdus par savām meitām? Bet viens ir nenoliedzams, tas ir, ka sekas bija bri­esmīgas. Karalis atsūtīja Vendomas hercogam pavēli atbruņot pjemontiešu karapulkus, kas atradās kopā ar viņējiem un kas bija rādījuši drošsirdības brīnumus kaujā pie Lugāras. Šī operācija tika izdarīta bez pretošanās, jo to neviens negaidīja. Atbruņotie kareivji tika sadalīti starp franču pulkiem un labi apsargāti, lai tie nevarētu dezertēt.

Nekad es neesmu redzējusi tik briesmīgu sašutumu kā Viktora Amedes sašutumu, kad viņš to dabūja zināt. Viņš kopā ar Aversbergu un vēl diviem vai trim tuviniekiem ēda pie manis vakariņas. Viņš nosvieda depešu zemē, uzsila ar dūri uz galda un izgrūda spēcīgu lāstu.

— Grāf Aversberg, jūs varat paziņot ķeizaram, ka es cīnīšos līdz manam pēdējam vīram un pēdējiem spēkiem, lai pretotos Ludviķa XIV godkārei. Jums nav vairs šeit jāslēpjas. Rīt visiem maniem pavalstniekiem būs mans lēmums zināms: es tos aicināšu man sekot, un viņi, tāpat kā citreiz, nekavēsies to darīt. Par viņiem es jums galvoju.

Viņa sašutums zibensātri izplatījās pa visu zemi. No visām pusēm atskanēja tikai kliedzieni un dusmu saucieni: tauta, buržuāzija, muižniecība — visi pievienojās. Tanī pašā vakarā, kad kļuva zināma šī dīvainā rīcība, sūtnis Felipo savā pilī lika arestēts. Tas pats notika ar visiem francūžiem, kas atradās Pjemonlā, un viņu mantas tika apķīlātas.

Naktī hercogs sasauca iespaidīgākos vīrus no muižnieku padomes, lai ar viņiem vienotos.

— Mani kungi, pēc Dieva jūs esiet tie, uz kuriem es lieku visu cerību panākt gandarījumu par apvainojumu, kurš krīt uz mums visiem un kuru godavīri nevar paciest.

Tas izsauca skaļus kliedzienus un briesmīgus draudus, kas mums, tas ir, man un hercogienei, lika nodrebēt, jo mēs nevarējām aizmirst, ka esam dzimušas francūzietes.

Lai gan atklālībā un pēc sava stāvokļa naidīgas, mēs tomēr bijām tālu no tā, lai viena otru personīgi ienīstu. Mēs diezgan bieži sazinājāmies, kas palika apslēpts pat Viktoram Arnede, un es dažu labu reizi devu Savojas hercogienei padomus, kurus viņa izmantoja savās turpmākajās gaitās. Šis niknuma izverdums nepatika ne viņai, ne man.

Viņa atsūtīja pie manis vienu no savām dāmām, lai man pateiklu savas bēdas par lo, kas notiks, un piebilda, ka viņa labprāt vēlētos tad būt tālu no šejienes.

Uz to es liku viņai atbildēt, ka es būtu laimīga, ja varētu doties projām līdz. ar viņu. Princis aizsūtīja pēc Felipo, kurš tika cieši apsargāts un kura dokumentus rūpīgi pārmeklēja.

Felipo pienācīgi aizstāvēja sava pavēlnieka godu.

— Sakiet, monsieur, — viņu uzrunāja hercogs, — kā varēja Francijas karalis iedrošināties uzsākt tik nekrietnu darbu, iepriekš pat neparūpējies par jūsu drošību? Acīmredzot viņam nav no svara ne jūsu brīvība, ne jūsu dzīvība. Tomēr jūs esat viņa uzticīgs kalps.

— Viņa Majestāte var rīkoties ar mani pēc patikas: mana brīvība un mana dzīvība pieder viņam, — atbildēja Felipo tik mierīgi, it kā runa būtu par kādu nieku.

— Bet vai jūs zināt, ka šāda jūsu pavēlnieka rīcība ir negodīga: atbruņot sabiedroto, kas mierīgi paļaujas uz līgumiem!

— Uz kuriem līgumiem? Uz tiem, kuri pastāv starp jūsu augstību un manu valdnieku, vai uz tiem, kurus jūsu augstība gatavojas noslēgt ar princi Aversbegu, kas slēpjas pie grāfienes Deverī jau vairāk nekā mēnesi?

Dzirdot šo atbildi, hercogs apmulsa: viņš tomēr prata sevi pietiekami labi apvaldīt, lai neļautu saskatīt savu apjukumu pat gaišajām sūtņa acīm. Viņam iešāvās prātā, ka Babeta vai Mariona būs viņu nodevušas, bet, Dievs zina, ka viņas pat nedomāja to darīt.

— Es varu atriebties, monsieur, — viņš atteica, — man ir diezgan nepatikšanas sagādātas un par manu atriebību es esmu atbildīgs vienīgi Dieva priekšā… Savas vēlmes es jums paziņošu.

— Es tās izpildīšu, ja atradīšu par pieņemamām, cienītais monsieur. Man par savu darbību jāatbild karalim, manam valdniekam, un Eiropas priekšā, kas mūs abus tiesās.

— Varbūt jūs uzdrošināsities apgalvot, ka man nebija tiesības likt jūs apcietināt?

— Tiešām, godātais monsieur, jums nebija tiesības to darīt. Jums nebija tāda pamata aizturēt manu personu, kā manam valdniekam karalim likt atbruņot jūsu karapulkus. Vai jūs varētu šaubīties par to, ka Viņa Majestātei, turot jūs savā dienestā, ir noteikšana par jums, par jūsu zaldātiem un pat par jūsu valsti?

— Ejiet, ejiet, monsieurl — iekliedzās hercogs, gandrīz vai nespēdams valdīties, — ejiet, vai es aizmirsīšu, kas jūs esat, un es nezinu…

— Man liekas, ka jau dažas stundas jūsu augstība to vairs neatceras, — vēsi atbildēja Felipo, dziļi paklanīdamies un grasīdamies iziet, — to varēs jums atgādināt.

Hercogam vajadzēja daudz pūļu, lai savaldītos. Tomēr viņš to veica, lai neizdarītu kādu kļūdu no savas puses.

Nākamajā rītā viņš saņēma no Ludviķa XIV šādu depešu:

„Monsicur, tā kā ticībai, godam un Jūsu pašrocīgajam parakstam starp mums nav nekāds nozīmes, es sūtu Vendomas hercogu, lai Jums paziņotu manas prasības. Viņš Jums dos divdesmit četras stundas laika izlemt."

Divdesmit četru stundu termiņš bija īsts izsmiekls, hercogs atbildēja nekavējoties:

„Sire, draudi mani nepavisam nebiedē. Es speršu tādus soļus, kādi man liksies vispiemērotākie sakarā ar necienīgo rīcību attiecībā uz manu karaspēku. Man nav nekā ko paskaidrot un es nevēlos dzirdēt ne par kādiem priekšlikumiem."

Neskatoties uz to, tomēr viņam lika priekšā novietot franču garnizonu Turīnā un citās Pjemontas nocietinātās vietās. Viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu uz šo priekšlikumu atbildēt, bet nedaudzās nedēļās viņš par visu zemi bija noorganizējis lielisku aizstāvēšanos.

Otru reizi es kļuvu par liecinieci sajūsmai, kāda izpaudās tautā, kas cīnījās par savu brīvību tik ārkārtīgi spējīga valdnieka vadībā. Ir taisni neticams, ko viņi veica: cietokšņi tika atjaunoti, armija radās kā pēc burvja mājiena, visa muižniecības un pilsonības nauda tika nodota prinča rokās, kas to prata izlietot vislietderīgāk.

Kareivji, kurus Francija bija atbruņojusi un sadalījusi pa pulkiem, de­zertēja un atgriezās pie saviem karogiem. Princis staroja priekā.

— Mana tauta mani mīl, — viņš man teica, — jūs to redzat, un es esmu drošs, ka arī Eiropa sašutusi par tādu uzticības laušanu, par tādu nekrietnu nodevību, mani sapratīs… Es pratīšu aizstāvēties, bet ķeizara palīdzība man dārgi maksās. Ak, kāpēc gan mana valsts nav pietiekami liela, lai varētu iztikt bez citu palīdzības!

Pastāvēja nodoms princi apcietināt un aizvest uz Franciju. Es par to tiku brīdināta ar dažām rindiņām no kāda drauga, kura vārdu es nesaukšu un kurš, man pakalpodams, riskēja ar savu galvu. Es to viņam nekad neaizmirsīšu. Hercogam vajadzēja doties apskatīt robežas, lai tās padarītu neieņemamas, vai vismaz nodrošinātu to aizstāvēšanu. Šā ceļojuma laikā bija nodomāts viņu sagūstīt. Hercogiste tiktu ieņemta un mani, domājams, pieprasītu Deverī. Mani radi Francijā mani neaizstāvētu, to viņi man jau diezgan pierādījuši: un tā es kļūtu pilnīgi atkarīga no Deverī žēlastības. Mans draugs to zināja, un, lūk, tāpēc viņš mani tik steidzīgi brīdināja, jo Viktors Amede tam maz rūpēja.

Šis brīdinājums pie manis nonāca dīvainā ceļā. Kā es jau teicu, princis mīlēja zīlētājus. Viņam Turīnā bija tādi vairāki, kuriem viņš lūdza pa­līdzību un kuriem uzticējās. Es arī gāju pie viņiem, daļēji pārliecības dēļ, daļēji, lai izklaidētos, jo tie dažreiz bija mani maldinājuši. Viņi arī man bija pareģojuši dažas ļoti patiesas un ļoti dīvainas lietas. Dažas dienas pēc visiem šiem notikumiem Mariona ienāca un paziņoja, ka esot atnācis kāds vīrs, kas sākoties esam no Venēcijas un prasot mani, pie tam apgalvojot, ka es būšot priecīga viņu redzēt.

— Pasakiet grāfienes kundzei, — viņš piebilda, — ka tas ir cilvēks, pie kura viņa ir griezusies pēc padoma.

— Ak, jā! — es iesaucos. — Lai viņš ienāk, jo ir ieradies īstajā laikā.

Tiešām — tas bija mūsu burvju mākslinieks no Venēcijas. Varat iedomāties,

kā es viņu uzņēmu, jo gredzens bija patiesi izglābis man dzīvību. Viņš mani mierīgi uzklausīja ar savu nemainīgo seju, kas bija viens no viņa spēka avotiem.

— Es esmu atsteidzies, madame, lai izdarītu jums vienu lielu pakal­pojumu, un es ceru, ka būšu ieradies laikā.

— Un kas tas būtu?

— Lai viņa augstība neatstāj pilsētu: viņš dodas pretī lielām briesmām! Viņam ir ierīkotas lamatas, to grib sagūstīt un nogādāt Francijā. Šādai ekspedīcijai viss jau ir sagatavots.

— Vai jūs par to esat pilnīgi drošs? Vai tas ir noteikti zināms, vai tikai pareģojums?

— Ja es būtu blēdis, es tagad varētu izpelnīties jūsu atzinību, madame, bet es jums teikšu patiesību: tas ir ziņojums, kuru man uzdots jums nodot. Šeit ir dažas rindiņas no kāda drauga, lai jūs man ticētu.

Es lasīju galīgi satraukta.

— Jūs redzat, ka var ticēt maniem vārdiem un ka es jūs nemānu. Tagad, ja jūs vēlaties zināt, ko saka liktenis, tad lielas nelaimes draud Savojas hercogam, lai arī šie slazdi nedotu iecerēto. Bet visjaunākais būs tas, ka viņš jūs zaudēs!

— Es miršu?

— Nē, jūs atstāsit šo zemi.

— Brīvprātīgi?

— Brīvprātīgi.

— Un tas būs drīz?

— Jūs ilgi nevilcināsities. Ja vēlaties, es varēšu rīt precīzāk pateikt laiku.

— Un kāpēc es aiziešu?

— To es negribu jums teikt.

— Es tomēr labprāt vēlētos to zināt.

— Klausieties, madamc, jus esat persona, kas tur vārdu! Ja jus apsolāt man visur pakļausit, tad jūsu ziņkārība tiks apmierināta, bet tikai ne tagad.

— Kā tā?

— Es atzīstu par kaitīgu jūsu laimei, ka jūs jau šodien zinātu, kāds liktenis jūs sagaida, bet ja jūs man apsolāt neatvērt agrāk kā tanī dienā, kad jūs Itāliju atstāsit, tad es jums došu aizzīmogotu paciņu, kurā atrodas jūsu horoskops. Tad jūs redzēsit, vai es jūs mānu.

— Labi, es esmu ar mieru, dodiet šurp!

— Šo paciņu es jums rīt atnesīšu.

Es pasteidzos šo vīru atlaist un uzmeklēt princi, lai viņam pateiktu par saņemto ziņu. Viņš par to nemaz neuztraucās.

— O, tik viegli es neesmu saņemams! — viņš man sacīja, — es zināšu, kā sevi nodrošināt. Ak, ja Ludviķis XIV ienāktu Itālijā vai ja Filips V neatrastos ārpus manām robežām, tad es jums zvēru, ka… Gan jau mēs tiem samaksāsim pēc nopelniem.

— Jūs taču nedosities šajā ceļojumā?

— Es ceļošu gan, bet iepriekš ar manifestu darīšu manai tautai zināmu par šo Francijas karaļa nodomu un lūgšu tautu rūpēties par manu dzīvību. Jūs redzēsit, ka es varēšu būt mierīgs, un izliktā mīna neesksplodēs. Paldies, grāfien, jūsu draugs ir izvēlējies pavisam īpatu sūtni. Ko dara šis mūsu pareģis?

— Viņš šeit Turīnā ieradies jūsu dēļ. Vai jūs neesat viņu šurp aicinājis?

— Ne gluži tā, — atbildēja man hercogs ar manāmu neveiklību.

Bija brīži, kad viņš sarka, atzīstoties savā lētticībā. Es ievēroju, ka tas

visbiežāk notika grūtākos brīžos.

— Es tikai esmu licis rakstīt, ka es priecātos viņu redzēt,— viņš piebilda.

— Viņš jūs ir sapratis un ieradies.

Nākamajā dienā pareģis atnesa man kaut ko līdzīgu amuletam, kas bija izveidots pēc austrumnieku gaumes, un lūdza, lai es to uzkarot sev kaklā līdz norunātajai dienai.

— Man ir vēl kaut kas, ko piebilst, — viņš teica, — kādās briesmās jūs arī nenonāktu, nebīstaties: ne slimības, ne nelaimes gadījuma dēļ jūs nemirsit. Jums ir nolemts vispirms veikt vienu lielu darbu tālu prom no šejienes.

— Kādu?

— Jūs izglābsit dzīvību kādai augstai personai. Jūs saglabāsit pēdējo atvasi no visslavenākā un visvērtīgākā Eiropas koka un savas dienas jūs beigsit laimīgi un mierīgi. To es jums apsolu.

Viņš ir turējis vārdu. Paciņu es atvēru, kad man bija tiesības to darīt, un tanī es atradu pateiktu uz mata visu to, kas vēlāk ar mani tiešām notika. Es nekad neesmu redzējusi otru tik spējīgu pareģi, lai gan esmu lūgusi palīdzību daudziem, jo Viktors Amede bija man pielaidis šo savu slimību.