Kaislību princese

XVII

Šodien nezin kāpēc man ir uznākusi vēlēšanās atstāt galmu un politiku un jums pastāstīt par manu mājas dzīvi, par manu vīru un par tām manas laulības pirmajām dienām, kurām bija tik liels iespaids uz visu manu turpmāko dzīvi.

Grāfam Deverī nenāca ne prātā, ka viņš zaga manu laimi un pūlējās, lai mūs izšķirtu uz visiem laikiem. Un tad mana vīramāte — to es še saku gluži atklāti un, Dievs lai dod, ka uz šiem vārdiem kristu visu to māšu acis, kas nostājas starp dēlu un jauno vedeklu, kuru tās viņam izrau­dzījušas. Mana vīramāte bija īstais virzītājs uz mūsu šķiršanos un tās tiešais cēlonis, tāpat arī tai netaisnībai, ko es grāfam Deverī esmu nodomājusi, bet vai es vispār esmu nodarījusi viņam kādu netaisnību, to lai izspriež Dievs. Kas attiecas uz mani, tad es par to nekā nezinu'.

Es jau minēju, kādā veidā es biju sākusi pielāgoties savai verdzībai un, ka es, jauna meitene, tikpat viegli pakļāvos Deverī kundzes autoritātei, kā viņas dēla kungs, kurš jau bija pietiekami vecs, lai noteiktu pats par sevi un ļoti labi būtu varējis vadīt mūs abus. Jau Deluinas pilī es biju pieradusi pie padevības, bet, ja tā varētu izteikties, pie saldinātas padevības. Tur katra pavēle tika izteikta vienkārši — kā pati par sevi saprotama, un es izpildīju tikai to, ko no manis prasīja kā pienākumu: man likās, ka es rīkojos pēc savas gribas un tāpēc man tas nenācās grūti. Mana māte bija gan stingra un iespaidīga, bet arī laba un jūtīga. Deverī kundze domāja, ka bardzība ir tas pats, kas cienība, kas ir gluži aplam. Visam vajadžēja liekties viņas priekšā, viņas žestam bija jāpadodas… Viņa bija nolēmusi, ka līdz. zināmam, labi tālu nospraustam vecumam es joprojām palikšu tikai meitenīte šā vārda visplašākajā nozīmē.

Abatam Delaskalija šis viņas lēmums nebija svešs. Savādā kaisle pret mani, kas viņā bija uzliesmojusi, mudināja to novērst katru citu iespaidu, kas būtu varējis iesakņoties manā sirdī un jūtās.

Viņš saprata, ka es vēl biju pārāk jauna, lai viņš mēģinātu mani pavest. Viņš nogaidīja, kamēr Obetona tēvs, ietekmēdams manu sirdi un prātu, būs veicis savu darbu.

Radīdams ap mani vientulības, garlaicības un nomāktības atmosfēru, viņš cerēja, ka es kādudien būšu gatava pieņemt viņa piedāvāto ideju, lai izkļūtu no šā stāvokļa.

Deverī kundze savukārt baidījās, ka mīla beidzot iegūs uzvaru par viņas dēla sirdi. Viņa atbīdīja, cik spēdama, šo cīņu, kuru tā paredzēja un kurā, pēc viņas pārliecības, tai nāktos zaudēt. Viņa cerēja, novilcinādama laiku, konsolidēt savu virskundzību un kļūt tik stipra, ka to vairs nevarētu nobīdīt pie malas. Es biju šķērslis: viņa redzēja, ka neesmu tāda muļķe, kā viņa to bija vēlējusies. Es biju jau pietiekami glīta, lai pēc tā varētu spriest, kas no manis iznāks vēlāk. Galva viņai griezās riņķī iedomājoties, ka viņa savā mājā būtu nobīdīta otrajā vietā. Ka viņai būtu jāsamierinās ar īstu grāfieni Deverī, valdošo namamāti, kurprelī viņas pienākums būtu tikai dot padomus, ko bieži vien neatzītu. Tāpēc viņa mēģināja mani izdzēst un apslāpēt.

Varbūt tas viņai arī būtu izdevies, ja negadītos kāds apstāklis, kas nebija manis radīts, es uz to nebiju spējīga, bet to izvirzīja daba un gadījums. Tā ir ar cilvēku nodomiem un kombinācijām. Pietiek vienu sekundi, lai tie sabruktu.

Es biju gandrīz jau četrpadsmit gadu veca, kad ierados Turīnā. Tur es pavadīju pirmos divus gadus tādā nomāktībā, kuras vienīgais nolūks varēja būt pārvērst mani par idioti, un likās, ka manas vīramātes režīmam izdosies to panākt. Mūsu dzīve bija reglamentēta gluži kā klosterī. Mans vīrs savā galā nodarbojās ar mineraloģiju, kas tam bija jau iepatikusies jau no bērnības, kad viņš skraidīja pa kalniem. Pie manis viņš ienāca tikai zināmās stundās, bet vakaros nekad.

Mums bija divas dzīvojamtelpas ar kopēju priekšistabu. Kaut arī es mīlēju savu vīru, mūsu glāsti negāja tālāk par diezgan maigām sarunām, rokas spiedieniem, izteiksmīgiem skatieniem un dažādām mazām bērnišķī- bām. Kas attiecas uz grāfu Deverī, viņš bez šaubām bija gudrāks par mani, bet šī gudrība bija kā aizzīmogota grāmata,, kas atverama tikai pēc viņa mātes pavēles.

Tā kā manas vīramātes pienākumi to saistīja pie galma, pusdienās mēs gandrīz vai katru dienu pie galda bijām vieni. Dažreiz ieradās arī viesi: visbiežāk abats Delaskalija, labais priesteris Ptī ar manu mazo Mišonu, kas aizvien nostājās aiz viņa krēsla, viens otrs draugs vai tuvinieks, un beidzot — lielais skaits oficiantu un sulaiņu, kā tas Itālijas augstmaņu namos parasts. Tas viss bija ļoti svinīgi. Kad mēs negājām uz galmu, pie mums ieradās daudz apmeklētāju. Es iemācījos vadīt pulciņā sarunas. Tā bija māksla, kas citur reti bija sastopama, izņemot vienīgi Franciju, kur karalis ar savu svinīgo cēlumu bija piespiedis tajā ielauzīties arī dāmas.

Garlaicības dēļ bija vai jānobeidzas. Es dzīvoju, ja to vispār var saukt par dzīvi, īsta leduspagraba stingumā. Mani vienīgie gaišie brīži bija tad, kad sava kunga uzdevumā ieradās Mišons ar kādu ziņu, vai lai aptaujātos par mūsu labklājību. Es viņu turēju tāpat kā savu Žakelīnu: es viņu aiztu­rēju, rotaļājos ar to, kad neviens neredzēja, un, viņā skatīdamās, no sirds smējos, ko es vairs tikai vienīgi sava spoguļa priekšā uzdrošinājos darīt. Viņš mani mīlēja gandrīz vai tāpat kā savu labo audžutēvu. Man šķiet, viņš pat būtu bijis gatavs to manis dēļ atstāt, kaut arī tam būtu bijis ļoti žēl.

Babete un Mariona mani vairs nepazina. Kad viņas man ieminējās par Franciju, es tām pavēlēju klusēt: man bija bail, ka salīdzinājums atmo­dinās žēlabas pēc tās. Babete baidījās mani iztaujāt, viņa saprata manu nelaimi labāk nekā es pati, kad to vēl nemaz nenojautu.

Tomēr es nonācu tai vecumā, kad domas pārveidojas un top par jūtām. Man bija jau sešpadsmit gadu, es biju skaista, mīlēju rotas, mīlēju savu seju, kas man šķita daiļa un patīkama. Es labprāt būtu gribējusi to dzirdēt arī no citiem. Bez šaubām, visi to atzina. Bet cienība! Mūsu laikos par šo vārdu neviens vairs nedomā.

Es sāku pievērst vairāk vērības savai tualetei un savam tērpam, mainīdama to trīs reizes dienā, un nopūlos, redzēdama sevi vienu lielajā istabā un tomēr tik līksmu, kad saule, iespīdēdama pa milzīgo logu, kā ar zeltu aplēja skaisto krustnešu bruņinieku tēlus, ar kuru ciļņiem, kā tas šinīs zemēs ir parasts, bija izrotātas zāles sienas. Bieži vien es īsināju savas vientulības stundas ar to, ka pētīju šos attēlus un pēc savas fantāzijas iedomājos viņu vēsturi. Man bija liela vēlēšanās tos iztaujāt un man likās, ka viņi man atbildētu; tie kļuva mani draugi, mani biedri un es aizsap- ņojos pat tiktāl, ka piedzejoju tiem spēju darboties.

No visām šīm freskām divas man bija sevišķi mīļas, kaut gan, varbūt, tās bija mazāk ievērības cienīgas: divi nabaga bērni, ganiņš un gane, kas, kopā ar suni apsēdušies ozolu paēnā, mierīgi ganīja savus lopus. Viņi bija apkampušies un noskatījās garāmejošajā lepnajā, nezinu kura Francijas karaļa svītā, kuras pulkā bija redzami arī trīs Delaskalijas ar viņu ģērboņiem uz gurniem un krūtīm. Bet mūsu mīlētāji daudz neinteresējās par zeltītām ķiverēm un brokāta mēteļiem — viņi mīlēja viens otru, viņu rokas un lūpas sastapās. Ar lepnu un nicīgu skatienu viņi nolūkojās uz šiem zemes lielmaņiem, kas devās tālāk meklēt godu un laimi, kamēr viņi, nabadzīgas būdiņas iemītnieki, dalījās savā mīlas laimē. Ak, cik bezgala bagātāki tie bija! Es to nojautu, es to izjutu. Nespēdama to izskaidrot, es vēroju šos laimīgos cilvēkbērnus. Es tos apskaudu un izlūdzos no tiem sev drusciņ viņu laimes, kaut gan pati nezināju, kas bija šī laime, ko es tik nepacietīgi gaidīju un kas kavējās nākt.

Skaistajās vasaras naktīs, kas tagad sākās jau agri, zem lielajiem kokiem, ap kuriem viļņoja smaržu pietvīkušais gaiss, kas reibināja manu dvēseli, es bieži mēnesnīcā staigāju sapņos aizmirsusies. Es radīju pati savu tēlu un vīziju pasauli. Man patika iet pa garu, mēness gaismas pielijušu aleju un tad galā strauji apgriezties, it kā mīļā soļi būtu sekojuši manās pēdās. Es klausījos lapu šalkoņā un kā mazie putniņi čiepstēja savās ligzdās, kamēr lakstīgala dziedāja. Es klausījos, kā čalo ūdens strūklakās, kaskādēs līdams uz akmeņiem, bet visvērīgāk es klausījos savā sirdī, kas murmināja lakstīgalu aicinošās meldijas un — es biju viena!

Es plūcu manas mīļākās puķes, sasēju no tiem pušķīšus con amore un metu tos tālu projām, pati nezinādama, ko sev atbildēt uz parasto jautā­jumu:

- Kas šis?

Beidzot es atgriezos mājās. Es mēģināju aizmigt, bet nevarēju aizvērt acis: tās arvien vēl skatīja šīs ēnas, šo mēness vizmu uz ūdeņiem, šīs bezgalīgās alejas, kur man neatsaucas neviena balss, šos vieglā nakts vēsmā klusi šalcošas kokus. Šīs vīzijas jaucās kopā ar maniem sapņiem un neatkāpās no manis, kamēr iemigu.

Tagad es vairs nedomāju par Bavārijas Žakelīnu.

Karaliskā kundze gatavojās uz lieliem svētkiem pils dārzos, lai nosvinētu sava dēla saderināšanos ar mūsu princesi, Orleānas Annu Mariju, Ludviķa XIV brāļameitu, pavaldoņa māsu. Viņa un Spānijas karaliene bija nelaimīgās Anglijas Henrietes meitas, kuru noindēja Lotringas marķīzs Defiā.

Šī saistība pārsniedza visu vēlēšanos, tā bija solīda un izdevīga. Jaunais hercogs to bija pieņēmis bez sevišķas patikas, paturēdams sev brīvas rokas rīkoties saskaņā saviem politiskajiem ieskatiem un interesēm. Viņš vairāk tiecās uz Austrijas nama pusi, kā tas vēlāk arī bija redzams.

Hercogiene atraitne gribēja atzīmēt šīs laulības ar vislielāko greznību. Ar šiem pirmajiem svētkiem, kuros princese vēl nebija klāt, vajadzēja sākties izpriecām. Tāpēc arī tika gandrīz vai pavēlēts apģērbties pēc iespējas greznāk. Mana vīramāte nekavējās man norādīt, ka hercogienes Monbazonas venēciešu mežģīnes līdz ar dārgakmeņiem un skaistajām pērlēm, ko viņas augstība pavaldone man nesen bija uzdāvājusi, man šai gadījumā piestāvēšot vislabāk.

Viņa gribēja, lai es to visu sakārtoju pēc viņas gaumes, kas man, gluži pamatoti, likās bezgaršīga. Tā kā vajadzēja izskatīties skaistai, es saņēmu dūšu un īstenoju savu gribu. Aizgājusi pie uzlaikotājas, es apgriezu otrādi visus manas vīramātes priekšrakstus. Tā kā Deverī kundze kopš vakar­vakara atradās pie hercogienes, viņa neredzēja mani ģērbjamies, un es izmantoju šo izdevību, lai apģērbtos pēc manas pašas fantāzijas.

Ak jā, cs vēl tagad to atceros. Vēl tagad es redzu šo tērpu, pirmo, ko tiku apvilkusi ar vēlēšanos citiem patikt, pirmo, ar kuru palepojos sabiedrībā kā sieviete, kas beidzot nometusi meitenītes kleitiņu.

Pirmais bija faltēti sniegbalti muarē svārki ar brokāta pušķiem; pār svārkiem nokarājās gara, sidrabaina, rožaina brokāta, sānos ierafēta šlepe ar skaistā kritumā pāri gulstošām Venēcijas mežģīnēm, ko saturēja žuburotas dimantu saktas. Visas šīs garnitūras vairākās kārtās ietvēra manu augumu. Kāda rota un auskari bija pieskaņoti matu rotājumam, kas sastāvēja no sīku pērļu tīkliņa, kurš bāli vizēja starp dimantiem un smaragdiem un bija vismaz trīsdesmit tūkstoš mārciņu vērts.

Man teica, ka šis tērps man lieliski piestāvot un, man ieejot zālē, atskanēja tie klusie apbrīnas un piekrišanas saucieni, ko sieviete uzklausa ar tādu prieku un lepnumu. Es devos pāri zālei, lai nonāktu pie viņu augstībām, kas stāvēja pašā galā.

Mana vīramāte, redzēdama mani šādu, aiz dusmām pietvīka. Viņa redzēja, ka neesmu uzlikusi vainadziņu, kuru viņa to bija iedomājusi un uz kura vajadzēja simetriski novietot apmēram divpadsmit vairāk vai mazāk agrafētus bumbulīšus, ko tā sauca par Deverī nama mazarīniem. Es biju darījusi prātīgi, tos atstādama atvilktnē guļam.

Karaliskā kundze gandrīz vai iekliedzās:

— A, lūk, kur īsta francūziete! — viņa teica.

Deverī kundzes acis zibsnīja, un viņa uzņēma viņu augstību kompli­mentus tikpat galanti, kā kaķis sasaldinātu etiķi. Savojas hercogs panāca man pretī aptuveni trīs soļus un pateica man pirmo komplimentu, ko viņš vispār pēc marķīzes Sensebastjanas aizbraukšanas kādai dāmai bija teicis. Nu bija galmā ko runāt.

— Tas tā, lai, gaidot uz savas kundzes ierašanos, mazliet ievingrinātos, — teica dons Gabriels, — tātad man būs taisnība: viņš no veča atkal kļuvis par jaunu cilvēku.

Mans vīrs bija pārsteigts, viņam galva griezās riņķī. Visur runāja tikai par mani un es biju šā vakara lielākais notikums. Viktors Amede parādīja man godu, divas reizes uzmeklēdams, un kad mēs beidzām pēdējo menuetu, viņš no manis tā atsveicinājās, ka man bija par ko padomāt. Vēlāk viņš man atzinās, ka no tās dienas viņa sirdī radušas pirmās jūtas, no kurām vēlāk izauga mīla, par ko mēļoja visa Eiropa.

Sākot ar šo mirkli bija izšķirts, ka es esmu skaistākā sieviete galmā. To stāstīja un atstāstīja visdažādākās variācijās. Es pati sāku tam ticēt. Grāfs Deverī bija izbrīnījies, varbūt pat lepns uz to, un mana vīramāte jo vairāk pastiprināja savas prasības un sprediķus, bet no šīs reizes viņa bija atradusi savu pretinieci.

Pēc balles mēs atgriezāmies savā dzīvoklī, bet ne vieni: Deverī kundze, kas bija brīva, mūs pavadīja, viņa baidījās no mana triumfa sekām. Es biju nogurusi, un man gribējās būt vienai, tāpēc atsveicinājos no Deverī kundzes un pamāju ar labunakti savam vīram. Viņš satvēra manu roku, noskūpstīja un paturēja savējā ilgāk nekā tas bija vajadzīgs. Viņš sekoja ar acīm, kamēr es atgriezos savā istabā. Tad viņa māte to aizveda, aizbildi­nādamās, ka viņai tam jāparādot kāda svarīga vēstule, — pulkstens trijos naktī.

Viņa mierīgi apgulās, bet kopš viņas pirmās jaunības bija pagājuši ilgi gadi, ja vien viņai tāda vispār bijusi. Viņa aizmirsa rītdienu, aizmirsa, ka arī domās var staigāt savu ceļu un ka šķēršļi pavairo mīlu.

Piecēlusies parastā laikā, viņa stājās pie savu pienākumu veikšanas galmā, atstādama mūs savā vaļā, bet to viņai šoreiz nācās ilgi nožēlot.

Istabā ienāca Mariona un atbīdīja priekškarus, pār manu gultu nolija saules staru šalts. Es jutos tik līksma, un pirmie vārdi, kas nāca man pār lūpām, bija kāda dziesmiņa.

— Ak, madamc, cik ārā skaists laiks! — iesaucās mana kalpone, — palūkojaties lejā, cik skaisti rasa un ziedi mirdz! Ja jūs vēl jūtaties nogurusi, maza pastaiga jūs atsvaidzinās.

— Tev taisnība, Marion, — cs uzmetīšu pār savu naktstērpu tikai šo plāno apmetni un iešu drusciņ paskraidīt pa alejām.

Es steigšus izlēcu no gultas, ietinos pirmajā drēbju gabalā, kas gadījās pie rokas, un smiedamās aizskrēju kā putniņš, kas izsprucis no būrīša.

Manu logu priekšā atradās puķu dārzs, kurā koki bija apgriezti pēc franču parauga. Es devos taisni turp, lai koku ēnā padzīvotu pēc sirds patikas. Pašķīrusi kādus krūmus, es ieraudzīju grāfu Deverī, kurš, mani neredzēdams, nāca uz manu pusi. Nezin kāpēc, bet es negribot nosarku, ko jutu tikai no tvīksmes, kas karsēja manus vaigus.

Es tūdaļ atrāvos atpakaļ, lai mani nepamana, it kā es būtu ko noziegusies un pelnījusi bārienu.

Viņš nāca uz manu pusi galvu nokāris un rokas nolaidis — kā cilvēks, kas nogrimis dziļās pārdomās vai sapņos. Es noraudzījos viņā caur lapām. Sirds man skaļi pukstēja. Viņš nāca lēnām, bet tomēr nāca, pašreiz jau tas gribēja paiet man garām. Viņš mani varbūt nemaz nebūtu ieraudzījis: es izstiepu roku un to aizskāru. Viņš sarāvās, it kā sitienu dabūjis, un mūsu skatieni sastapās. Mēs abi pēkšņi nosarkām.

— Jūs še, madame! — viņš drebošā balsī jautāja.

— Jā, monsieur, un jūs ari.

Mēs abi bijām tik naivi, cik vien tas mīlētājiem ir atļauts. Tā ir jauka un vilinoša naivitāte, kuras pēc mums vienmēr ir žēl, sevišķi, kad esam izpratuši, kas mums līdz ar to ir zudis.

Mums likās, ka mēs pirmo reizi redzamies, un mēs pēkšņi atklājām viens otrā tādas lietas, par kurām agrāk mums nebija ne jausmas. Prātā nāca tūkstošiem dažādu jautājumu. Mēs gribējām izrunāties un iesākām ar klusēšanu, jo mums bija daudz ko teikt. Mēs abi gājām blakus, es skaitīju akmentiņus, bet viņš, kā likās, mani neuzkrītoši novēroja.

— Madame, — viņš pēkšņi ierunājās, kā cilvēks, kas beidzot pieņem izšķirošu lēmumu, — jūs vakar bijāt ļoti daiļa.

Tas nu nebija nekas sevišķs — pateikt komplimentu savai sievai. Es viņam atbildēju ar dziļu reveransu un galvas mājienu, kam vajadzēja nozī­mēt: „Jūs, monsieur, esat ļoti laipns."

Tā nu bija otra vientiesība, bet tik dabīga un parasta, ka visi to atkal un atkal atkārto.

Viņš turpināja:

— Bet šodien jūs esat vēl skaistāka.

Lūk, tāpēc es teicu, ka viņš mani neuzkrītoši novēroja.

Šoreiz es vairs netaisīju reveransu, neteicu nekādas muļķības, es vispār neteicu nekā, mana sirds gavilēja. Uz brīdi iestājās klusums, un vēlreiz grāfs Deverī to pārtrauca:

— Mana māte šodien nepārnāks.

Tas nozīmēja — mēs šodien esam brīvi un varam palikt kopā.

Ka es nekā labāka nevēlējos, to viņam apliecināja mans vismaigākais smaids.

— Vai jums nepatiktu karietē izbraukt uz mūsu vasaras pili? — viņš kautri jautāja. — Jums vajag ieelpot svaigu gaisu, un pils dārzā šai laikā ir ļoti skaisti.

— Labprāt, bet…

— Vai jūs man atļautu to godu jūs pavadīt?

— Ja vien jums nav cits kas darāms.

— C), mēs brauksim tūlīt pēc pusdienām. Es došu attiecīgus rīkojumus. Tātad jūs piekrītat, vai ne?

Es sāku nevaldāmi smieties un izdarīju tik bērnišķīgu kļūdu, ka gandrīz vai būtu visu izjaukusi. Man vēl trūka piedzīvojumu un apķērības, ka tad, kad cilvēki aizmirsuši savas važas, nevajag tās viņiem blakus žvadzināt. Šī skaņa tos atmodina un liek viņiem tās atkal atcerēties.

— Ak! — es iesaucos, — ja par šo braucienu uzzinās Deverī kundze, viņa nebūs nomierināma, un kad atgriezīsimies, sacels īstu traci.

Tas grāfam Deverī bija tikpat kā auksta ūdens šalts uz galvas. Viņš atrāvās no manis, nobālēja un vairs neatbildēja uz manu joku. Es sapratu savu pārsteidzību un biju gatava vai mēli nokost.

Viņš palika kluss, un tas varēja turpināties ilgi. Tad es izdomāju mazu viltību: visdumjākās un visnaivākās ir vēl pietiekami gudras koķetes, lai saglabātu savus iekarojumus. Es veikli uzsviedu mana plānā apmetņa apakšmalui uz kāda egles zara un paspēru soli uz priekšu. Audums saplīsa; es gribēju to noņemt un ieskrambāju pirkstu, protams, ļoti maz, bet tomēr pietiekami stipri, lai parādītos pilīte asins un man būtu iemesls iekliegties.

Mans vīrs pagriezās.

— Lūk, — es teicu, — es sevi ievainoju.

Man vajadzēja, lai viņš uz mani paskatītos. Šis skatiens izšķīra radušos situāciju un arī visu pārējo, jo kad viņš bija pacēlis uz mani acis, viņš tās vairs nenolaida. Drebēdams viņš saņēma manu ievainoto pirkstu, noskūpstīja to un gribēja aptīt ar savu mutautu, ko viņš būtu saplēsis driskās, ja vien es to atļautu.

No šā brīža viņa māte bija aizmirsta un es kļuvu vienīgā valdniece. Viņš atguva savu pašpaļāvību, kļuva brīvs, jautrs un interesants. Viņš mani aizveda manā istabā, kur godcicnīgi atstāja, lai es apģērbtos, kamēr viņš dara to pašu. Tad viņš lika aizjūgt zirgus.

Es biju bezgala līksma un priecīga un, tiklīdz paliku viena ar savām kalponēm, es, skraidīdama apkārt pa istabu, plaukšķināju rokās un teicu Marionai:

— Mēs ar grāfu Deverī izbrauksim uz laukiem. Mana vīramāte to nezina un arī nezinās. Mēs būsim pilnīgā mierā un vieni paši. Es lūkošu tur pakavēties līdz rītam, lai pārnāk dāma un, mūs neatrazdama, viņa sāktu mūs meklēt. Tas tik būs joks! Jūs to visu noskatīsities un pēc atgriešanās man pastāstīsit.

Es visā Šai lietā saskatīju tikai izdevību atriebties Deverī kundzei un izspēlēt nebēdīgu joku, un tomēr mana sirds sažņaudzās. Mani' pārņēma vēl neizjusts un brīnišķīgs jūtu saviļņojums: tajā bija viss kopā — pneks un skumjas, cerības un baiļu nemiers. Es gaidīju, pati nezinādama — ko, bet kaut kam bija jānāk. Es jutu, ka ar rītdienu manā dzīvē sāksies kāda laimīga pārmaiņa. No tā laika, kopš grāfs Deverī bija ievērojis manu skaistumu, viņš man šķita mīļāks, gudrāks un labāks kā jebkad. Ak, kas tas būs par skaistu izbraukumu!

Tomēr visi šķēršļi vēl nebija pārvarēti un nepatīkams starpgadījums draudēja mums visu izjaukt.

Vai tad pašas debesis bija sazvērējušās mūs mūžīgi šķirt?!

Tika pieteikts mans tēvocis abats Delaskalija.

Vai pats sātans bija izpaudis tam mūsu nodomu, un viņš ieradās, lai to izjauktu?

Viņš apvaicājās pēc grāfienes Deverī. Tam atbildēja, ka viņa visu dienu aizņemta pie Karaliskās kundzes.

Redzēdams, ka tika jūgti zirgi, viņš aptaujājās, kas izbraukšot. Tam atbildēja, ka zirgus licis jūgt grāfs Deverī. Šīs atbildes likās viņu apmierināja. Pēc neilgas vilcināšanās viņš ienāca manās istabās un lika sevi pieteikt.

Bet vai man varēja būt kāda vēlēšanās viņu pieņemt? Es liku tam pateikt, ka man ir uznākusi stipra migrēna un ka es esmu gultā un man vajadzīgs pilnīgs miers. Jā, migrēna arvien ir bijusi sievietēm tas salms, pie kā pieķerties.

Es drebēju, kaut viņš drīzāk aizietu, bet visvairāk, ka viņš nesastaptos ar grāfu Deverī. Tēvoča klatbūte varbūt būtu atgādinājusi manam vīrām viņa māti, jo abats Delaskalija bija viņas cienīgs reprezentants, un tad — ardievu viss mans iespaids un VarSl Ardievu mūsu izbraukums laukos un visas tās jaukās, vilinošās lietas, uz kurām noslēpumaina nojauta lika man cerēt.

Es nezinu, vai viņš nojauta kādu viltību mana atbildē. Kaislība dzīvo tikai aizdomās un iet caur noslēpumiem. Fakts ir tas, ka viņš vēl kādu laiku uzkavējās manā priekšistabā.

Beidzot viņš aizgāja.

Es uzelpoju atviegloti: mans vīrs nebija ticies ar abatu.

Mēs steidzīgi ieturējām pusdienas — katrs savā galā. Es tik tikko pieskāros ēdienam un tad skriešus devos uz zāli, kur grāfs Deverī mani jau gaidīja. Viņš bija tērpies gaiši sārtā kamzolī ar ziliem arabesku ziediem, ap vidu bija balta josta ar pērļu pakariņiem un galvā visskaistākā parūka visā Savojā. Kaut gan mēs par to nemaz netikām runājuši, arī es biju ģērbusies baltā ar zilu. Braucot caur pilsētu mūsu karietē ar caurspīdīgiem stikliem, es apmetu pār plecu greznu mantiju. Tas bija viens no Savojas hercoga principiem: nekad nerādīties tautai bez pienācīgas greznības, lai ļaudīs pret mums nezustu respekts un cienība.

Atņemiet Jupiteram viņa zeltīto mākoni, kas tad to vairs saturēs?

Tātad mēs braucām kā parasti — parādes ekipāžā. Braucot cauri pilsētai, mēs gandrīz vai nemaz nerunājām, jo mūsos noskatījās pārāk daudz ļaužu. Mūsu jūtas, paradušas slēpties, sajuta pirmo atklātības kaunu — kā pieķertas pārkāpumā.

Sātans bieži iejaucas mirstīgo darbos, un viņam bija iepaticies vēlreiz ieķert nagus mūsu lietā. Tieši tai brīdī, kad mēs gribējām izbraukt pa vārtiem, pa kuriem bija sasniedzama mūsu villa, mēs ieraudzījām putekļu mākoni un veselu eskortu zirgu un kalpotāju. Ļaudis sasaucās, lai rindojoties gar ceļa malām: tas bija viņa augstība hercogs.

Mans virs iedomājās savu māti, kurai vajadzēja atrasties Karaliskās kundzes pavadonībā, un viņš no jauna sāka drebēt.

— Ak, — viņš teica, skaļi domādams, — tur ir mana māte!

— Kas par to, monsieur? Vai jums nav tiesības uz šo ceļu?

Viņš man neatbildēja ne vārda un izkāpa, jo tāds bija rīkojums, ka jāpiedalās prinča sagaidīšanā, un viņš jāsveicina. No šā pienākuma bija atsvabinātas tikai dāmas. Kariete zibens ātrumā aizjoņoja mums garām, un mana vīramāte neredzēja, ka mēs arī tur esam; ja viņa būtu varējusi to iedomāties, es ticu, viņa būtu likusi apturēt visu viņas augstības eskortu, lai mūs lielceļa vidū krietni pamācītu pēc saviem ieskatiem.

Kad troksnis bija aprimis un putekļi noguluši, grāfs Deverī uzelpoja. Mēs turpinājām ceļu un sākām viens otram tuvoties. Es smējos un tikai ar pūlēm valdīju savu prieku, ka man tik labi izdevies apvest ap stūri mūsu Argusu.

Mēs traucāmies uz. priekšu ļoti strauji. Laiks bija brīnišķīgs un mēs braucām pa pasakaini skaistu apvidu. Kur vēl atrast labākus priekšnotei­kumus, lai varētu būt laimīgs?!

Ap divdesmit gadiem dzīve ir tik skaista. Mums viņa šķita greznota ar tūkstoš priekiem, un mūsu acīs viņa laistījās kā tās prizmas, ko saule apstaro ar savu krāsu bagātību.

Bet, ak vai, bieži krāsas izdziest, prizma salūzt un mums paliek pāri tikai nedzīvi tēli un gaistošas atmiņas!

Māja, kurā mēs iegriezāmies, bija skaista un ērta, uzcelta kalna piekājē uz upes krasta, ap to drūzmējās kupli krūmi, stalti koki un smaržīgas puķes. Pie vietējiem klimatiskajiem apstākļiem šai gada laikā tā ir brīniš­ķīga atpūtas vieta. Grāfam Deverī visās viņa pilīs bija pietiekami liels kalpotāju štats un tur varēja ierasties jebkurā laikā, par to iepriekš nemaz neziņojot. Tur netrūka nekā un tāpēc arī neradās nekādas grūtības. Tā gluži neliet- derīgi tika patērētas milzīgas summas, bet tas nu tā reiz bija pieņemts.

Arī tajā dienā man vajadzēja tikai teikt vienu vārdu: pusdienas un vaka­riņas mūs jau gaidīja. Vēl tagad es atceros vismazākos sīkumus, jo, pa­tiesību sakot, tas bija manu kāzu vakars un katrā ziņā viens no laimīgākajiem manā mūžā.