Kaislību princese

XXXII

Negaiss bija mitējies, bet lietus vēl arvien gāza straumēm. Divi cilvēki ar somām uz muguras klupdami krizdami gāja pa pielijušajiem laukiem. Tie bija divi kareivji, Savojas hercoga armijas dezertieri, kas slapstījās pa Pjemontu, lai nokļūtu Venēcijā.

— Pie Svētā Marka! — teica viens no tiem. — Es domāju, Lorenco, ka mēs esam darījuši aplam, atstādami pulku. Ir taisnība, tur nav nekāda labuma, tomēr dažu labu reizi dabūn paēst, bet nu, lūk, mēs jau divpadsmit stundas kuļamies ,ar tukšu vēderu, šādā veidā mēs tālu netiksim. Kas uz mani attiecas, es noteikti neiešu garām tām mājām, pirms nebūšu tur atpūties.

— Tu runā aplam, Džakomo, — atbildēja otrs, — es pazīstu šo apvidu. Tās pieder kādai Kariņjanas princim radniecīgai ģimenei. Tur mēs ieskrietu kā vilkam rīklē, bet mēs viegli atradīsim pajumti Šivā, no kurienes mūs šķir vairs tikai četras jūdzes.

— Četras jūdzes — neiespējami! Vai mēs nevarētu pamēģināt, negriežoties pie saimniekiem, palūgt še kādam mājas cilvēkam gabaliņu maizes un kādā staļļa kaktā mazdrusciņ salmu?

— Jau jau tu tā gribi, varam pamēģināt.

— Es gribu tāpēc, ka man liekas: vieni vārtiņi ir jau vaļā.

— Tad ejam iekšā, — atbildēja Lorenco.

Un viņš iegāja pa vārtiņiem, bet līdzko tas bija sētā spēris kāju, tā pagriezās pret biedru un čukstēja:

— Klusu, dažus soļus tālāk tur kādi sarunājas, kuriem, man liekas, nav mazāk iemeslu slēpties kā mums.

Uz brīdi abi apstājās, tad klusu ielavījās iekšpusē un noslēpās kaktā starp pusatvēratajiem vārtiņiem un mūri, kurā tie bija iestiprināti. Tā kā lietus bija mitējies un laiks noskaidrojās, viņi varēja saskatīt divus vīrus, no kuriem vienam rokā bija divstobru bise, bet otrs turēja pie saites un glaudīja ķēdessuni, lai tas nerietu.

— Turi to stingri, Zarka, — teica cilvēks ar bisi, — un vienā minūtē Spenco kundzes būs atbrīvotas uz visiem laikiem no šā lopa, kuru marķīzs kādā vājības brīdī ir uzņēmis savā ģimenē.

— Viņš tomēr ir dižciltīgs cilvēks, — nopūtās Zarka.

— Viņš, dižciltīgs?.. Viņš šo dižciltību tāpat ir nozadzis, kā nu jau kopš ilga laika zog šo muižu ienākumus. Bet turpmāk tas vairs nenotiks… Tagad viņš ir manās rokās.

Pēc šiem vārdiem viņš piesvieda bisi pie pleca un tēmēja uz kādu lielu logu pirmajā stāvā. Tad pazibēja uguntiņa un nogranda šāviens, pēc tam no mājas atskanēja izbaiļu kliedzieni.

— Bēgsim nu! — klusu ierunājās vīrs ar bisi, — un lai kas arī notiktu, neaizmirsti, ka Spenco kundze tev par klusēšanu vienmēr maksās vairāk, nekā V tev dotu par tavu runāšanu.

Un viņi steigā metās bēgt.

— Ja mēs še paliekam tikai vienu brīdi ilgāk, mēs esam pazuduši, — teica Lorenco.

Un tāpat kā slepkavas, viņi metās laukā un devās projām, cik vien ātri spēja.

— Tas nu ir viens savāds gadījums, — teica Džakomo, kad tie jau bija pietiekami tālu, lai apstātos un atvilktu elpu.

— Un kurš mums, varbūt, varētu noderēt, — atbildēja Lorenco, — jo es saklausīju tā vārdu, kurš turēja suni un šāviena gaismā ieraudzīju otrā seju, kas bija klāta svaigām baku rētām. Katrā ziņā ir noticis kāds noziegums un var būt, ka vainīgo uzrādītāji saņems smuku atlīdzību.

— Redzēsim, bet tagad nu gan mēģināsim kaut kur atrast vakariņas un naktsmājas.

Kamēr tas viss norisinājās, godājamais tēvs Luidži bija ceļā uz savu klosteri. Kaut gan viņa maiss bija pārpārēm pilns, viņš tomēr likās neap­mierināts: jau vairākas reizes viņš bija ieradies Spenco namā, lai sastaptu Bernardo, bet arvien viņam bija atbildējuši, ka tas uz saviem kruķiem klaiņojot pa apkārtni, un ar to pietika, lai Luidži sāktu bažīties par kādu draudošu nelaimi.

„Šis cilvēks ir uzņēmīgs," mūks pie sevis domāja, „ viņš deg nepacietībā sasniegt mērķi, turklāt marķīze un Anžela viņu vēl uzmudina ar vienu cirtienu nodrošināt savu nākotni.

Šīs sievietes negrib saprast, ka, bīdīdamas viņu uz šāda ceļa, tās pazudinās arī sevi. Par laimi es protu novērot un mani nav tik viegli piekrāpt."

Smagu soļu troksnis iztraucēja Luidži no viņa pārdomām. Mūks, kurš pazemības tikuma dēļ vienmēr gāja galvu nokāris, pēkšņi to pacēla un atradās aci pret aci ar abiem zaldātiem, kas nāca, pārrunādami savu piedzīvojumu Santonī villā. Ieraudzījis. mūka pilno maisu, Džakomo, kas bija visvairāk izbadējies, nevarēja nociesties.

— Godājamais tēv, — viņš teica, — mēs jūs lūdzam apžēloties par diviem nabaga noklīdušiem zaldātiem, kas nav ēduši kopš vakardienas.

— Bet kā tas nāk, ka jūs abi bez kāda atbalsta esat nokļuvuši līdz šejienei? — jautāja Luidži. — Pa Šo ceļu ejot jums pret vakaru vajadzēja nonākt līdz Santonī villai, pie kuras vārtiem vēl neviens nelaimīgais nav velti klauvējis.

Pie šiem vārdiem abi zaldāti saskatījās, it kā kaut ko apsvērdami, tad Džakomo teica:

— Mēs patiesi tur iegriezāmies, bet nekā nedabūjām, jo mums aiz bailēm no turienes nācās drīzāk iziet…

— Bailes! Jums, zaldātiem?..

— Godājamais tēv, — savukārt ieteicās Lorenco, kuru mūka vārdi aizskāra, — lai cik krietni būtu zaldāti, viņi tomēr nevar mēroties ar slepkavām.

— Vai jūs Santorī villā sastapāties ar slepkavām? — uztraukts jautāja mūks un nolika zemē savu maisu, it kā grasītos uzmanīgāk klausīties.

— Ak, brāl, tādas lietas nemēdz izklāstīt pa lielceļiem…

— Sevišķi, kad izsalkumā jākrīt vai no kājām, — piebilda Džakomo.

— Jums taisnība, bērni, — noteica Luidži, atkal ņemdams maisu ple­cos. — Par laimi mēs atrodamies kādus simts soļus no klostera, kur jūs pēc mana rīkojuma atradīsit visu, ar ko pilnīgi atjaunot spēkus.

Visi trīs nu devās uz klosteri. Vārtnieks, pazīdams Luidži pēc āmura piesitiena, tūdaļ atvēra, kaut gan noteiktā stunda jau bija pagājusi. Viņam kļuva mazliet bail, kad tas redzēja, ka brālim Luidži seko divi zaldāti.

— Še, Pjetro, — teica mūks, nolikdams maisu uz galda, — ņem kaut vai dubultdesmito daļu, bet gādā mums tūdaļ vakariņas un netaupi sava pagraba rezerves! Gan jau es drīz vien atkal piepildīšu tos robus, kādus mēs tur radīsim.

Pjetro vispirms atnesa vīnu un glāzes, tad, apskatījis maisa saturu, cītīgi sāka gatavot vakariņas, jo vairāk tāpēc, ka pašam bija izredzes tajās piedalīties. Pa to laiku brālis dāvanu vācējs ar abiem zaldātiem no jauna uzsāka uz lielceļa pārtrauktās sarunas, kas risinājās jo dzīvāk, jo biežāk tika cilātas pilnās glāzes.

Pie otrās pudeles abi dezertieri kļuva jau vaļsirdīgi un, kad trešā bija labi iesākta, brālis Luidži jau zināja visu, kas pirms divām stundām bija norisinājies Santonī villā. Abi stāstītāji jau bija tiktāl piedzērušies, ka brālis dāvanu vācējs varēja vairākkārt apmainīt viņu glāzes pret savējo.

— Godājamo tēv, — iesaucās vārtnieks, ienesdams paplāti, no kuras pacēlās vilinoša smarža, — lūk, omlete, par kuru jūs man teiksit paldies.

Bet viņš pēkšņi apklusa, redzēdams, ka abi zaldāti, nolikuši galvas uz galda, guļ saldā miegā.

— Godājamais tēv, — viņš pēc brītiņa klusēšanas teica, — esmu gatavs saderēt, ka šie |audis ir aizmiguši tikai ar jūsu atļauju.

— Tas taisnība, Pjetro! Es vienmēr viegli varu iemidzināt cilvēkus, kas man liekas pārāk modri. Bet par to parunāsim kādu citu reizi. Pašreiz mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli: šos abus vispirms vajag kārtīgi sasiet… In pace taču ir tukšs?

— Kā vienmēr, godājamais tēv. Vai tad prokurora tēvs gribētu izlietot šo briesmīgo caurumu, tas varētu sabojāt viņa ēstgribu. Šis drausmīgais cietums ir tukšs, ko pierāda tas, ka man ir atslēgas, kuras es esmu pievācis, jo, starp mums runājot, esmu atradis šinī caurumā kādu slepenu eju, kas ved uz priekšnieka tēva pieliekamo celli…

— To es jau zināju, — Luidži smaidīdams pārtrauca vārtnieku. — Tas nebūtu visai asprātīgs, kurš man še gribētu ko noslēpt. Bet tagad atnes virves…

— Un tik labi izdevusies omlete! — izsaucās Pjetro, bēdīgi saņēmis rokas.

— Mēs to apēdīsim ceturtdaļstundu vēlāk, un mums būs katram dubultporcija, kuru varēsim vēl pienācīgi aplaistīt, tāpēc ka no in pace, kur novietosim šos gulētājus, tu varēsi iesākt mazu vizīti priekšniektēva pieliekamajā cellē, uz kurieni tu tik veikli esi atradis ceļu.

Tā runādams, Luidži jau bija paņēmis virves, kuras viņam bija atnesis brālis vārtnieks.

Ar tā palīdzību viņš īsā brīdī cieši sasēja abus aizmigušos zaldātus, kurus tad par abiem un ne bez grūtībām aizvilka šinī briesmīgajā sprostā, kas saucās in pace, un kādi toreiz atradās visos klosteros.

Ticīgajiem, kuri pēc tiesas sprieduma, ko pasludināja aiz slēgtām durvīm, tika ievietoti šādā cietumā, nebija vairs lemts dzīviem no turienes iznākt.

Bet šīs celles jau sen vairs nelietoja Šivas kapucīņu klosterī, kur parasti labos laikos valdīja liela iecietība.

xxxiii

Spenco namā tā bija briesmīga uztraukuma nakts. Nosēdušās dīvana stūrī uri cieši piespiedušās viena pie otras, marķīze un viņas meita likās neuzdrošinājās pārmīt ne vārda. Viņas abas zināja, ka Gavaca, negaisam trakojot, bija slepeni devies ceļā.

No sākuma tās bija gribējušas lūgt par viņa nodoma izdošanos, bet bailes jau pie pirmajiem vārdiem bija apklusinājušas šo zaimojošo lūgša­nu, un no tā brīža viņas abas, neizsakāmu šausmu pārņemtas, klusas un drebošas sēdēja dīvāna stūrī, kāri tverdamas katru mazāko troksnīti.

Ap pusnakti viņas dzirdēja atveram lielos vārtus, tad atskanēja soļu dipoņa, kas atkal drīz vien apklusa, un atkal gausi vilkās lēnās un briesmīgās stundas, kas bija šo abu vaininieču soda sākums.

Beidzot, kad jau ausa rīts, kāds klusi piegrabinājās pie grāfienes durvīm, kura pasteidzās atvērt.

— Tas ir viņš, — teica Anžela pārvērstā balsī. — Ak, Gavaca, kā jūs mums likāt ciest!

Runādama, viņa visu laiku drebēja un viņas dvēseles saviļņojums bija tik liels, ka Gavacam vajadzēja to atbalstīt, lai viņa spētu aiziet un apsēsties līdzās savai mātei.

— Vai tad tā, — teica Gavaca, piepsiesti smaidīdams, — saņem vēstnesi ar labām ziņām?.. Madame, jūs esat brīva! Tas nelietis, kurš jums uzspieda savu vārdu, lai nesodīts varētu jūs aplaupīt, turpmāk jums vairs nesagādās nekādas rūpes.

— Kā, — murmināja marķīze, — Mariani?..

— Ir miris, madamel Un tā mirs visi, kas uzdrošināsies izstiept roku pēc jūsu labuma. Bet kāpēc šādas bailes jūsu sejā? Kas gan uzdrošināsies uzvelt jums atbildību par nodarījumu, kura vienīgais vaininieks esmu es? Vai jūs nezināt, ka jūsu dēļ esmu nolēmis ziedot savu dzīvību? Tā pieder jums un, lai arī kas notiktu, es to aizstāvēšu tikai par tik daudz, cik tas būs vajadzīgs, lai netiktu aizskārta jūsu laime. Bet kāpēc nodarboties ar neiespējamām varbūtībām? Pret mani nevar rasties nekādi pierādījumi. Mani soļi ir rūpīgi pārdomāti. Šo noslēpumu zina tikai Dievs un mēs, un vai tam, kas uzdrošināsies to noskaidrot!

— Saki labāk: vai man pašam! — iesaucās mūks Luidži, kas kā eņģelis atriebējs parādījās uz sliekšņa.

Ja pie šo trīs līdzvainīgo kājām būtu sprādzis pulveris, viņi nebūtu vairāk nobijušies, kā ieraugot šo lādošo un draudošo mūku ar zibošām acīm.

Abas sievietes stāvēja mēmas un sastingušas.

Pagāja labs bridis, bez kā Bernardo būtu sajēdzis, kas ap viņu notiek. Bet viņš bija pārāk liels drošprātis, lai nobitos jau no šā apgalvojuma, kas to neatstāja nekad.

— Godājamais tēv, — viņš teica, pēkšņi kļuvis gluži mierīgs, — atļaujiet sacīt, ka ši pārsteidzība neatbilst ne jūsu raksturam, ne jūsu tērpam, un man šķiet, ka jums būtu grūti pamatot pret mani vērsto izteicienu.

— Nu, tā ir pārāk liela nekaunība! — atbildēja mūks, — un es nezinu, kā tas nākas, ka es tev neļauju nonākt pie karātavām. Cikos tu vakar izgāji no mājas? Cikos tu šorīt atgriezies? Ko tu darīji pa šo laiku?.. Tu ciet klusu? Labi, tad es tev to pateikšu.

Un Luidži izstāstīja par grāfa Mariani noslepkavošanu, neizlaizdams ne mazāko sīkumu. Šoreiz Gavaca bija uzveikts. Viņš gribēja atbildēt, bet vārdi vienkārši nenāca pār lūpām.

— Un tu nupat vēl uzdrošinājies apgalvot šīm nelaimīgajām, ka šis noziegums esot noslēpums, ko zinot vienīgi Dievs un tu!.. Vai tu nezini, ka es protu uzminēt to, ko man noslēpj? Bet šinī gadījumā man nemaz nevajadzēja izlietot manas spējas: tu rīkojies tik neprātīgi un atstāji savā ceļā tik daudz pierādījumu, ka ja man nebūtu izdevies aizturēt abus tava nozieguma galvenos lieciniekus, kas jau devās pie kriminālprokurora, šī māja jau būtu pilna ar apbruņotiem vīriem un šīm nelaimīgajām sievietēm, kas tevi ir apbērušas ar visādiem labumiem, vajadzētu sekot tev uz eša­fotu.

Tiklīdz viņš bija izteicis šos vārdus, kā Anžela, rokas lauzīdama, ar spalgu kliedzienu nogāzās uz parketa.

— Luidži, — tai pašā brīdi iesaucās marķīze, nomezdamās mūka priekšā ceļos, — es jūs lūdzu, glābiet mūs!

— Vai gan citādi, Paola, es šinī stundā būtu še? — viņš atbildēja, to pieceldams.

Tad noliecies pie grāfienes, kurai bija uznākusi stipra nervu lēkme, viņš deva tai ieelpot kādus sevišķus sāļus un nomierināja to kā pēc burvju mājiena.

— Tagad, — teica mūks,— atmetīsim pie malas visas liekās bailes, lai paliktu uzvarētāji šai tik neuzmanīgi iesāktajā cīņā. Šī ciņa būs ilga, jo lai kāda ir Mariani dzimtas scncība, šī dzimta tomēr ir liela un varena.

Kā es jau nupat teicu, abi galvenie liecinieki ir manā varā un bez manas ziņas tie nerunās.

— Luidži, — saņemdama viņa rokas, aizgrābta teica marķīze, — jūs esat mūsu vienīgais balsts un mūsu vienīgā cerība!

— Jūs gan zināt, Paola, ka balsts un cerība ir ļoti trauslas lietas, — rūgti smaidīdams atbildēja mūks, — tomēr es ne mazāk centīgi izpildīšu to misiju, kādu esmu uzņēmies, un es esmu pārliecināts, ka manām pūlēm būs panākumi, ja vien, kā es ceru, jūs ļoti rūpīgi izpildīsit manus pado­mus.

— Godājamais tēv, — teica Bernardo, kuram šis skats liekas bija laupījis visu enerģiju, — es jums nepaklausīju un tagad to sirsnīgi nožēloju. Piedodiet man, un turpmāk es ar miesu un dvēseli piederēšu jums!

— Pietiek, — pavēloši noteica Luidži, — jau tā esam zaudējuši daudz laika. Kuru katru brīdi pie Spenco kundzēm var ierasties ar ziņu par Mariani nāvi. Visiem zināms, cik saspīlētas attiecības pastāvēja starp viņām un grāfu, tāpēc šī vēsts būs jāsaņem nopietni, cienīgi, neizrādot nekādas apšaubāmas bēdas, bet tikai pārsteigumu un apvaldītas skumjas. Tad bez uztraukuma un steigas tiks nokārtotas materiālās intereses. Grāfienes kundze un viņas māte marķīze ataicinās savu notāru un uzdos tam piedalīties aizzīmogošanas aktā, kas droši vien jau šodien pat tiks izdarīts Santonī villā. Tu, Bernardo, kā šo dāmu uzticības persona, pavadīsi notāru.

— Ak, godājamo tēv, tad, kad es esmu šādā stāvoklī!

— Tieši tas ir tavs glābšanas riņķis: tu kopā ar notāru brauksi uz Santonī un tur, cik spēdams, piedalīsies aktu rakstīšanā, tad, acīmredzot, tu nespēkā noģībsi, iepriekš jau ataudams savas asiņojošās kājas.

— Un tad? — rezignēti jautāja Bernardo.

— Tad tu atgriezīsies še, liksies gultā un paliksi vismaz astoņas dienas.

— Godājamais tēv, tas ir briesmīgs uzdevums!

— Kā tev patīk, Bernardo. Ja jau tev liekas, ka vieglāk ir iet pie karā­tavām…

Gavaca aiz bailēm iekliedzās, bet marķīze un viņas meita sāka šņukstēt.

— Klusējiet! — pieceldamies pavēloši uzsauca Luidži. — Pie vārtiem kāds klauvē. Ir pienācis izšķirīgais brīdis. Bet nebūtu labi, ja mani kāds še manītu… Uz redzēšanos! Un lai mani vārdi paliek jūsu atmiņā.

To teicis, viņš izsteidzās no mājas un aizgāja pa kādiem dārza vārti­ņiem.

xxxiv

Spenco namā juta pārāk lielu vajadzību pēc mūka Luidži atbalsta, lai tam akli nepaklausītu. Tāpēc arī neviens neuzdrošinājās novirzīties no viņa izstrādātās programmas. Viss tika izdarīts, kā viņš to bija licis: saņēmušas grāfa Mariani nāvesziņu, kas tām tika atsūtīta vispieklājīgākā kārtā, marķīze un grāfiene likās noskumušas, bet mierīgas. Pat Bernardo liekas zināmā mērā bija bēdīgs par šo asiņaino notikumu, tā kā nevarēja rasties ne mazākās aizdomas, jo vairāk tāpēc, ka vēl vakar bija redzējuši Gavacu ar mokām velkamies uz saviem kruķiem pa tuvākajām ieliņām.

Tomēr šīs noslēpumainās lietas izmeklēšana no tiesas puses gāja savu gaitu, jo to aktivizēja sinjors Marko Matiani. Viņš bija zvērējis atriebt savu brāli, un tam patiesi bija izdevies pacelt visbriesmīgākās aizdomas.

No otras puses pa Šivas krodziņiem staigāja Zarka, grābdams naudu no ķešas pilnām saujām un sava dzērāja trakumā kliegdams:

— Dzersim! Dzersim! Nebūs vairs šīs naudas, būs atkal cita!

Beidzot abas no upura ķermeņa izņemtās un ar krustu apzīmētās lodes

uzzīmēja kāds kora zēns, kas teicās tās nolicis uz altāra, kur mesas laikā notika svētā upurēšana, lai tādā kārtā garīdznieks tās iesvētītu. No visa tā Marko Mariani iztaisīja rīkšu saišķi, kas, ik dienu pieaugdams, kļuva jau pārāk liels, lai tiesa varētu palikt pasīva..

Kādu rītu, kad mājas kundzes vēl atradās gultā, Santonī villā ieradās pulks strēlnieku. Tad vairāki tiesas sulaiņi devās mājā iekšā un saņēma ciet Bernardo Gavacu. Gan viņš protestēja, apliecinādams savu nevainību, un piesauca par lieciniecēm marķīzi un grāfieni, kas uzmodušās no šā trokšņa, bija atskrējušas pusapģērbušās un mēģināja to aizstāt ar savu autoritāti.

— Cienījamās kundzes, — teica augstākais tiesas sulainis, — pierādījumi ir ļoti smagi un ar priekšlaicīgu aizbildināšanu tie varētu kļūt vēl smagāki.

— Manas mīļās, labās kundzes, — teica Bernardo, simulēdams pilnīgu mieru, — jūs zināt tikpat labi kā es pats, ka mani nepatiesi apvaino. Ir uznācis negaiss, kas ir apstulbojis un apstulbo vēl tagad visgaišredzīgākos. Tiesa maldās, bet drīz vien atzīs savu kļūdu. Līdz tam laikam es labāk gribētu tūkstoškārt mirt, nekā redzēt vienu vienīgu asaru ritam pār jūsu vaigiem. Lai kas arī nenotiktu, šīs jūtas es glabāšu līdz manai nāvei. Paturiet mani labā piemiņā un citādi nebēdājiet par mani, tā būs mana vienīgā žēlastība, ko es no jums izlūdzos… Tagad, — piebilda viņš, vērsdamies pie visapkārt stāvošās tiesas sardzes, - es esmu gatavs, iesim!

Pa to laiku, kamēr Gavaca tika aizvest uz Turīnas cietumu, kur tam vajadzēja nogaidīt izmeklēšanas beigas, Šivas klosterī mūks Luidži nāca pie pārsteidzoša atklājuma. Abiem in pace ieslēgtajiem zaldātiem viņš bija pielicis par sargu vārtnieku Pjetro. Šis cietums bija drošs un nebija vēl gadījies, ka senāk no tanī ieslodzītajiem mūkiem, kāds būtu mēģinājis iz­lauzties, tik neiespējami tas šķita.

Redzēdams, ka lieta sāk pieņemt nelabvēlīgu virzienu, Luidži iedomājās, ka tai vietā, lai liktu bez pēdām pazust šiem cilvēkiem, ko gadījums bija iespēlējis viņa rokās, varbūt būtu labāk ar viņu palīdzību atspēkot apvaino­jumus, iespaidojot tos nodot tādu liecību, kas runātu pretī viņu redzētajiem faktiem.

Ar šiem nosacījumiem varēja apsolīt tiem drīzu atlaišanu brīvībā, apžēlošanu un vēl pietiekamu naudas summu, lai tie mierīgi varētu atgriez­ties pie savām ģimenēm.

— Nebūtu iespējams, — domāja mūks, — ka pašreizējos apstākļos, kādos tie atradās, viņi ar prieku nepieņemtu vismazāko izdevību glābties.

Un tā, lūk, cerēdams šinī ziņā nepiedzīvot nekādu vilšanos, mūks Luidži kādu vakaru uzaicināja Pjetro paņemt laternu un līdz ar viņu nokāpt in pace. Bet kad viņi bija nonākuši pazemē un sveces gaisma vāji atplaiksnī- jās uz mitrajiem mūriem, viņu pārsteigums nebija aprakstāms — velve bija tukša!..

Paskaidrosim, kas notika ar abiem cietumniekiem, kurus Luidži bija ieslodzījis pazemē, un kur tie bija palikuši.

Kad abi dezertieri Lorenco un Džakomo pamodās no smagā miega, kādā tie bija iemiguši, pateicoties narkotiskajai substancei, ko viņiem vīna glāzē bija piejaucis mūks Luidži, viņu pirmais darbs bija piecelties no mitrā klona, uz kura tie gulēja.

Bet liels bija viņu pārsteigums, kad šinī piķa melnajā tumsā tie nespēja spert ne soli, jo ap vidu apliktā ķēde, kas ar diviem riņķiem bija pieslēgta pie sienas, turēja tos ciet.

— Ak, — Džakomo nopūzdamies vērsās pie biedra, — es jau tev labi teicu, ka mēs vēl nožēlosim mūsu pulku.

— Vai tas esi tu, Džakomo?.. Nu, vai zini, manu zēn, man tev jāteic, ka man ir uzvilkuši pavisam nejauku tērpu, un ja ar tevi nav apgājušies labāk…

— Es esmu važās.

— Tāpat kā es… Bet ko gan mēs esam nodarījuši šim nelietim mūkam, ka viņš ar mums tā apietas? Ja tā labi apdomā, es jau sāku ticēt, ka mēs būsim drusciņ palaiduši muti.

— Tu tikai domā, bet es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Es tagad atceros, ka mēs izstāstījām šim nolādētajam dāvanu vācējam par visu to notikumu Santorī villā. Tātad esam bijuši Lsti aitasgalvas. Uzzinājis šo noslē­pumu, dāvanu vācējs būs gribējis to izmantot savā labā un līdz ar to atradis līdzekļus, kā mūs novākt pie malas.

— Tā laikam gan būs, — teica Lorenco, — bet šādā gadījumā tomēr viss vēl nav zaudēts… Vispirms, ja tas būtu gribējis atsvabināties no mums uz visiem laikiem, mēs jau sen būtu beigti. To viņam bija viegli izdarīt. Par pierādījumu tam, ka viņš grib, lai mēs dzīvojam, der šī pilnā ūdens krūze, ko es gandrīz vai būtu apgāzis, un tad būtu pavisam dumji, jo es mirstu nost aiz slāpēm.

— Ar mani ir tieši tāpat.

— Pastiep šurp roku… Lūk, te ir trauks, es jūtu pie kājām kaut ko līdzīgu prāvam maizes kukulim… Nupat ir rokā. Ēdīsim un dzersim! Velns lai parauj, pulkā mēs to ne vienmēr varējām atļauties!

— Tas gan tiesa, — bēdīgi teica Džakomo, — bet tur pār mums spīdēja saule un mēs varējām svabadi kustēties. ĀL

— Tūkstoš velnu! - iesaucās Lorenco, — Tāpēc jau nav tūlīt jānokar deguns. Palūkosim, vai tu tāpat esi pieķēdēts ap vidu kā es?

— Un tik cieši, ka ķēžu gredzeni man virs gurniem ir iegriezušies ādā.

— Tātad tā pati labsajūta, kādu es pašreiz pārdzīvoju. Bet, tici man, tas vairs nevilksies ilgi.

— Uz ko tad tu vēl ceri?

— Deviņi pērkoni! Nu, protams, tikai pats uz sevi. Ak tu, zaķapastala! Tu zini, ka tikai vienreiz var mirt, un pacentīsimies, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk.

To teicis, Lorenco, neklausīdamies vairs sava drauga gaušanos, iemērca ūdenī vienu no savas ķēdes riņķiem un ar sparu sāka to berzēt pret akmens krūzes malu.

— Vai tu dzirdi šo mūziku? — viņš pēc brīža ieprasījās Džakomo.

— Ļoti labi, bet es neredzu, kāds no tam mums būtu labums. Tu taču nedomā izlidot caur šīs velves griestiem?

— Kas būs, to cs vēl nezinu, bet no svara ir tas, ka mēs abi atdabūjam kustības brīvību un es esmu pārliecināts, ka divās stundās mēs to būsim panākuši.

Un patiesi, Lorenco tik sekmīgi apstrādāja ķēdes riņķi, ka nebija vēl pagājusi stunda, un viņš jau to varēja pārlauzt, pēc tam viņš tādā pašā kārtā atsvabināja Džakomo. Tieši tai brīdī, kad viņš ar savu darbu bija galā, atskanēja tāls un dobjš troksnis.

— Tagad būsim modri, — čukstēja Lorenco, — un pirmajam, kas parā­dīsies, metīsimies ar sparu virsū, lai to piespiestu dot mums brīvu ceļu.

Troksnis neapklusa, bet vēl pieauga. Tam pievienojās atslēgu šķindoņa. Kāda balss murmināja vārdus, ko abi kareivji tomēr nevarēja skaidri saprast, bet neviens nerādījās. Ieslodzītie jau sāka zaudēt cerības, kādas viņos šis troksnis bija pamodinājis, kad pēkšņi piķa melnajā tumsā ielauzās sīks gaismas stars. Lorenco uzmanīgi līda gaismas stara virzienā un drīz vien pārliecinājās, ka tas nāca no kādas telpas, kas atradās līdzās viņu cietumam, kurā tas ielauzās pa kādu šauru plaisu cietuma mūrī. Lorenco vērīgi apskatīja šo plaisu.

— Esmu gatavs likt savu galvu ķīlā, — viņš gluži klusu teica biedram, — ka še vajag atrasties kādai daudz plašākai ejai nekā tā, ko pašreiz redzam.

— Varbūt tās ir šā cietuma durvis, — atbildēja Džakomo.

— Nē, durvis atrodas pretējā pusē. Es vēl labi aptaustīju smago stieņu kalumu, un es nebūtu vecs kalējs, ja šinī ziņā kļūdītos… Ak, būtu man bijis tagad kāds dzelzs gabaliņš, kaut vai pirksta resnumā!..

— Dievs sod'! Tā nu ir lieliska sagadīšanās! — iesaucās Džakomo. — Ko domā, šie neliešu mūki ir aizmirsuši noņemt manu dunci.

— Dod šurp, ātrāk!.. Pie Svētā Marka, nu mēs pamatīgi apskatīsim!

Lorenco paņēma dunci un uzmanīgi iebāza tā asmeni plaisā, Caur kuru

iespīdēja gaisma.

Tagad pa paplašināto spraugu viņi ieraudzīja lielu pagraba velvi, pilnu ar mucām un pudelēm, kas stāvēja sakārtotas taisnās rindās. Tas bija tiešām vilinošs skats. Kāds mūks ar lielu atslēgu saini aiz jostas un lampu rokā, lēniem soļiem, it kā parādi pieņemdams, apstaigāja šo kluso dzē­rienu tvertņu armiju.

Laiku pa laikam viņš apstājās, lai pārskaitītu mazākās rindas un nodaļas, pie kam neapmierināts kratīja galvu. Un kaut arī viņš runāja tikai pusbalsī, paplašinātā sprauga bija pietiekami liela, lai abi cietumnieki saprastu, ko viņš teica.

— Tas nu ir savādi! Šinī kaktā noteikti bija trīsdesmit sešas pudeles madeiras vīna, bet es redzu tikai trīsdesmit, un nav pagājušas vēl ne astoņas dienas, kopš es to nogaršoju. Mana pēdējā Reinvīna muca ir jau aizsākta un mūsu labāko franču vīna krājumos ir lieli robi. Nevar būt, ka es tik čakli būtu tos nokopis, jo cs nekad neņemu bez skaita. Droši vien kāds brālis paslepen būs sācis piedalīties manās pagrabmeistara funkcijās… Bet es to notveršu, un tad lai Dievs žēlo viņa ādu!..

Klausīdamies Lorenco visu laiku turpinājā ar dunci klusītiņām paplašināt spraugu. Pēkšņi asmens atdūrās pret kaut ko cietu.

— Tā ir dzelzs, — norūca bijušais kalējs, — pamēģināsim izzināt, vai tas ir aizbīdnis vai atslēga.

Pie šiem vārdiem viņš no visa spēka uzgūla asmenim, ar vienu celi atspiezdamies pret sienu.

Pēkšņi asmens padevās uz priekšu un liela akmens plāksne mūrī apgriezās ap savu asi.

— Seko man! — Lorenco uzsauca biedram.

Pa atrastajām slepenajām durvīm abi metās blakus telpā un uzklupa brālim pagrabmeistaram, kas aiz bailēm stāvēja kā pārakmeņots.

— Padodieties, brāl! — teica Lorenco. — Mēs nemaz neesam tādi velni, kā izskatāmies, un tik jauki iekārtotā ellē kā šī, mums nevar būt prātā nekas ļauns pret tik jauku bonvivanu, kāds jūs bez šaubām esat.

— Ko jūs gribat? Kas jūs tādi esat? — pārbiedēts murmināja mūks.

— Ko mēs gribam? Lai jūs vispirms nomierināties, jo jums no mums nav ko bīties, un tad, kad jūs mums pateiktu, kur mēs atrodamies.

— Šī vieta, mīļie bērni, — atbildēja brālis, kurš jau bija mazliet atguvies, — ir mūsu godājamā priekšniektēva atsevišķā pieliekamā telpa, kurā mana niecība izpilda pagrabmeistara pienākumus… Bet sakiet reiz, kas jūs esat un kā jūs še iekļuvāt?

— Kas mēs esam, godājamis tēv? Tas, neņemiet ļaunā, ir mūsu pašu darīšana, bet kas attiecas uz to, kā mēs esam iekļuvuši šinī pazemē, tad es jūs gribētu lūgt mums to paskaidrot, jo es jums zvēru, ka es un tāpat arī mans biedrs par to nekā nezinām teikt.

— Bet tā kā jūs še esat, tad jums taču vispirms vajadzēja še ienākt.

— Un ja nu mūs būtu šurp atgādājuši ar varu? — ieteicās Džakomo.

— Csst! — nošņāca Lorenco, dodams biedram atmuguriski krietnu kājas spērienu. — Es esmu pārliecināts, ka šim labajam tēvam nav nekāda sakara ar mums parādīto varmācību. Bet tik svētas vietas iedzīvotāji, kāda ir šī, mēdz būt solidāri. Es nešaubos, ka godājamais brālis palīdzēs mums aizkļūt no šejienes neviena nepamanītiem, par ko mēs tam mūžam būsim pateicīgi.

— Bet ļaujiet man drusciņ atjēgties, — teica pagrabmeistars, — es vēl nevaru ticēt ne savām acīm, ne ausīm un man liekas, ka es sapņoju kādu nelāga sapni.

Brālis tiešām bija lielā neziņā.

Acīmredzot viņam bija darīšana ar pārāk stipru pretinieku, lai uzdrošinātos pret to uzstāties.

• Ja viņš sauktu pēc palīga, tad šie, no kuriem vienam rokā bija vēl duncis, to nožņaugtu pie pirmā kliedziena, bet no otras puses, kā lai viņš ļauj izlaupīt pagraba bagātības, kas nu jau kopš ilgiem gadiem bija viņa vienīgā mīlestība.

— Nu, lūk, — teica Lorenco, kas nenolaida acis no mūka un visu laiku vērīgi sekoja viņa kustībām, — nokārtosim visu šo lielu miera ceļā. Bez šīm četrām pudelēm,, ko mēs paņemsim līdzi, mēs uz vietas iztukšosim vēl pārīti, lai mums būtu tas gods sadzert ar jūsu godcienību. Tad jūs mūs izvedīsit no klostera tā, ka neviens to neredzētu, un, jūsu tēvišķīgās svētības pavadīti, mēs turpināsim savu ceļu… Kas jums tiks, ja jūs mūs izdosit ienaidniekam, kuru mēs nemaz nepazīstam un kuru jūs, jādomā, nepazīstat ne tik? Tādā gadījumā jums arī nāktos atzīties jūsu slepenajās vizītēs priekšniektēva vīna pagrabā.

Brālis pagrabmeistars liekas bija nogrimis dziļās pārdomās.

Pēc brīža klusēšanas viņš teica:

— Viss, ko es jūsu labā varu darīt, ir sekojošais: caur sakristeju es jūs ievedīšu klostera baznīcā. Tiklīdz ausīs rīts, pēc kādas stundas baznīcas durvis tiks atvērtas dievlūdzējiem uz rīta mesi, un jums būs viegli aiziet nepamanītiem.

— Es jau tā domāju, ka jūs būsit mūsu glābējs, — teica Lorenco. — Iedzersim! Nevar zināt, kas viss vēl var gadīlies. Varbūt mums kādreiz vēl nāksies sastapties pavisam citādos apstākļos un jūs tad redzēsit, ka mēs nemaz neesam slikti galdabiedri, kādi pašreiz izskatāmies.

— Nu, tad sekojiet man, — teica mūks, — nāciet klusu, nerunājiet nu, ja reiz būsit ārā no šejienes, lai tad Dievs jums palīdz!

Drīz vien pēc tam abi dezertieri atstāja klosteri un devās projām laukos..