Melnais zelts

Desmitā nodaļa

Tajā pašā laikā Hauks centās saņemt visas iespējamās ziņas par Glasmenu slepkavību.

Viņš nespēja izmest no prāta Eiprilu. Hauku vajāja viņas sirsnīgo, spožo acu skatiens, kas noraudzījās no fotogrāfijām. Viņas plaukstas pieskāriens viņējai tajā reizē, kad abi bija nejauši satikušies pilsētā.

"Cik ilgs laiks tad ir pagājis, Taj, viņa starojoši uzsmaidīja. Četri gadi?"

Pieci.

* * *

Viņi bija iepazinušies atbalsta grupā, kuru Hauks bija kādu laiku apmeklējis pēc Noras slepkavības. Viņš nespēja atbrīvoties no sapņiem, kas visu laiku atsauca atmiņā šo notikumu. Bēdas neatkāpās. Vainas apziņa nevēlējās piekāpties. Tikmēr jau viņi ar Betu bija atmetuši cerības. Vienpadsmitais septembris bija atnesis līdzi veselu plejādi jaunu seju un dzīvību, kuras viņš nebija spējis izglābt. Nenoskaidrotu upuru vārdus, kurus viņam vajadzēja atrast. Izmisušus ģimenes locekļus, kas nedeva mieru. Tā vien likās, ka viņš cenšas sameklēt Noras, savas mirušās meitas, atblāzmu ikviena sejā, ikvienā telefona zvanā, ko nācās uzklausīt.

Tikai divi no diviem simtiem cietušo, kuru likteņus viņš izsekoja, beigās izrādījās dzīvi.

Tas viņu satrieca. Pirmo reizi mūžā tas, kas Hauku nomāca, bija lielāks par to, ko viņš spēja iesākt. Kādu dienu viņš iesniedza atlūgumu. Bez kada brīdinājuma iegāja Ņujorkas policijas departamenta priekšnieka vietnieka kabinetā un pavēstīja, ka vairs nespēj. Viņu spožākā zvaigzne. Hauks bija kļuvis par inspektoru, ātri vien nonācis vadošo darbinieku rindās, atrak nekā jebkurš pirms viņa. Karjera bija virzījusies augšup kā stabila, nesatricināma līnija.

Pie vienošanās piederēja viņa piekrišana izrunāties ar kādu. Ar policijas psihoanalītiķi. Ārsts viņu mudināja pievienoties grupai. Hauks aizgāja tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņam tas nav vajadzīgs.

Hauks vairs daudz nedomāja par šiem gadiem. Viņam tos patika dēvēt par viduslaikiem. Par depresijas periodu. Varbūt tā bija kāda ķīmiska reakcija, kas bija slēpusies viņa smadzenēs gadiem ilgi. Varbūt tas atgādināja Dvīņu torņus, kad pamatīgā siena, kuru viņš bija uzslējis sev apkārt -sporta varonis, Kolbijas absolvents ar skaistu sievu, nevainojamu ģimeni, karjeru... - kad tas viss sabruka, atstājot aiz sevis pelnus.

Viduslaiki.

Atmiņas atkal atgriezās.

Viņš atminējās, kā bija vērojis šo sievieti aplī, kurā sēdēja divdesmit pacienti. Viņa bija gan skaista, gan ari klusa, ievainota. Viņu acis sastapās, uz mirkli sasmaidoties. Abi centās pateikt to pašu, ko visi citi šeit sanākušie: zināt, es te nemaz neiederos.

- Eiprila, - doktors Pols Rouzs teica, - mums te ir daži jaunpienācēji. Vai tu pastāstīsi mazliet par sevi un pateiksi, kāpēc te atrodies?

- Protams, - viņa atbildēja, izaicinoši paraustīdama plecus. - Nu, ceturtdienas vakaros vairs nerāda "Freizeru", tāpēc esmu brīva... - Atskanēja daži pieklājīgi smiekliņi.

- Piedošanu, - viņa noteica, sakniebdama lūpas. Viņas sejā parādījās viegla gaisma.

Un tad viņa visiem pavēstīja par savu tumsu.

* * *

Glasmenu slepkavība izpelnījās lielu ievērību. Marka Glasmena atpazīstamība un ieņemamais amats padarīja šo notikumu par televīzijas ziņu tematu, un par to tika rakstīts Wall Street Journal pirmajā lappusē. Tika iesaistīts Federālais izmeklēšanas birojs. Līdz ar Vērtspapīru un biržas komisiju. Likās neticami, ka Marks Glasmens ir padarīts par kaut kādu negodīgu brokeri. Ka viņš bija izmaksājis Wertheimer Grant miljardiem dolāru. Kādi kontroles pasākumi gan bija ieviesti uzņēmumā? Nu firma atradās uz bankrota sliekšņa. Visapkārt klīda baumas. "Slepkavība, kas var nogremdēt vienu no Volstritas respektablākajām firmām" - tā vēstīja Nexv York Times virsraksts.

Visi pieņēma, ka ļaundarību paveikuši vietējie kramplauži, kas kļuvuši nekontrolējami.

Visbeidzot Hauks saprata, ka pareizākais būs nekur neiejaukties. Viņš pieņēma lēmumu. Lai īstie cilvēki no policijas pārvaldes tiek ar to galā. Viņš bija aizgājis. Kopā ar Eniju.

Eiprila, vai vari mums pastāstīt, kāpēc tu te atrodies?

Hauks atminējās, ka gandrīz katru rītu Stīvs Krisafulis vispirms aizveda meitu uz skolu un tad devās uz darbu. Dažas dienas pēc notikušā viņš gaidīja, līdz ieraudzīja zilo kreisleru piebraucam pie skolas, Emīliju izlecam un aizcēr-tam durvis, pievienojoties pārējiem bērniem uz ietves. Viņa pamāja:

- Atā, tēti...

Stīvs pamāja pretī.

- Tiksimies vakarā, mīlulīt.

Hauks pienāca klāt brīdī, kad viņš vēra ciet logu.

- Savādi, nezināju, ka tavi bērni mācās šajā skolā. - Inspektors nosmīnēja, ciniski izbolīdams acis.

Hauks paraustīja plecus.

- Neko nespēju ar sevi padarīt. Dažreiz es te apgrozos, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā.

- Labāk uzmani pats sevi. Kādam var ienākt prātā nepareiza doma, un tevi vēl ņems un arestēs, Taj.

- Paklau, es zinu, ka ir neveikli ar mani par to runāt, Stīv.

- Tas nav neveikli, - inspektors sacīja. - Drīzāk nepiedienīgi. Tu vairs nestrādā policijā.

- Vai tev neliekas mazliet dīvaini, ka šī ielaušanās ir gandrīz nogremdējusi Wertheimer?

- Dīvaini? Man šķiet dīvaini arī tas, ka mājas seifs bija iztukšots un atvilktnes izrakņātas, Taj.

- Vai tev ir kādas aizdomas, ko viņi meklēja?

Nu bija Stīva kārta paraustīt plecus.

- Naudu, rotaslietas. Vari saukt mani par neprātīgu... Klau, man tagad tiešām jābrauc uz darbu.

- Ka iet zēnam? Kā viņš jūtas?

- Izbiedēts. - Krisafulis pamāja. - Tā justos ikviens viņa vietā. Viņš ir pie vecvecākiem Darenā. Gan kādudien viņš sapratīs, ko īsti tur redzējis. Ka nogalināta visa pārējā ģimene. Kā iet tavai sīkajai, Taj?

- Džesijai? Viņai iet lieliski, paldies. Šogad sāk mācīties vidusskolā. Tu teici, ka zēns esot uzņēmis dažas fotogrāfijas... Vai kaut kas ir noskaidrojies?

- Taj, tu jautā to, ko es nedrīkstu izpaust. Tu to zini. Šī ir jau otra reize, kad tu mani iztaujā par notikušo. Vai gribi man izstāstīt savu stāstu, vecīt?

Hauks pieliecās tuvāk pie loga. Viņš ieskatījās jaunajam nodaļas vadītājam tieši acīs.

- Vai atceries to karjeras dienu vidusskola pirms gada vai diviem?

-Jā.

- To sarīkoja Eiprila Glasmena. Mēs sadraudzējāmies.

- Sadraudzējāties?

- Ne jau tādā ziņā, Stiv. Mēs dažreiz iedzērām pa kafijas tasei. Pāris reižu saskrējāmies. Sākām runāt. Tu jau zini, kā tas ir - dažreiz tev izdodas atrast cilvēku, kuram vari uzticēties. Viss nāk ārā.

- Skaista meiča. - Krisafulis uzjautrināts noglauda ūsas.

- Paklau... - Viņš pasniedzās pāri pasažiera sēdeklim un atsprādzēja portfeli, lai izņemtu no tā baltu aploksni. - Ja Fics to uzodīs, būšu spiests tevi izsvītrot no biroja Ziemassvētku ballītes viesu saraksta, vai saproti? - Viņš pasmaidīja. - Zinu, cik grūti ir atrast kādu, kuram tu vari uzticēties.

- Sapratu. - Hauks pasmaidīja un ieskatījās viņam acīs.

- Paldies.

- Mēs palielinājām uzņēmumus. - Stīvs izņēma vairākas astoņas reiz desmit collas lielas fotogrāfijas. - Viņš tās uzņēma no augšstāva loga, kas iziet uz piebraucamo ceļu.

Pirmajā attēlā bija redzamas divu vīriešu muguras. Abi bija uzmaukuši uz galvas maskas un šķita ģērbušies tumšos strādnieku kombinezonos. Viens nesa melnu atkritumu maisu, un viņi devās projām no mājas. Otrajā uzņēmumā bija redzams, kā abi iekāpj melnā furgonā, kas, šķiet, atradās Glasmenu garā piebraucamā ceļa galā.

- Ševrolcts, - Stīvs noteica. - Žēl, ka numurs nav saskatāms. Tas visu atvieglotu. Apbrīnojami, ko visu tie sīkie nedabū gatavu, vai ne?

Hauks izskatīja fotogrāfijas, un pēdējās bija pirmo foto-palielinājums. Apmēram piecdesmit reižu palielinājumā. Abi vīrieši, kuri steidzas projām. Pirmajā bija saskatāma daļa no sejas - vīrietis bija noņēmis masku. Baltais. Apmēram trīsdesmit gadus vecs. Novērsies no kameras. Sākumam tikai daži pavedieni.

Pēdējā fotogrāfijā bija saskatāms kas konkrētāks. Tas bija ļaundara skausta palielinājums. Tādā kā nelielā zirgastē saņemtu matu mezgls rēgojās no maskas apakšas.

Un kaut kas bija redzams uz skausta.

- Mēs spriedām, ka tā ir dzimumzīme vai kas tamlīdzīgs, - Krisafulis teica, redzēdams, kā Hauks pēta attēlu. - Taču laboratorijas cilvēki to spēja atšifrēt. Izrādījās, ka tas ir tetovējums.

- Pūķa aste? - Hauks apjautājās, samiegdams acis.

- Vai ari bultas uzgalis. Grūti pateikt. Zini, ir tikai viens iemesls, kāpēc es tev to parādīju. Tu manā labā esi šo to izdarījis. Tas paliks starp mums, labi? Tagad tev ir pašam savs darbs. Tu aizgāji. Šis ir manējais.

Hauks pasniedza viņam atpakaļ fotogrāfijas.

- Soma nav tik liela, lai aizstieptu visu salaupīto, - viņš skeptiski noteica.

Krisafulis viņu uzlūkoja. Lai arī Stīvs tikai nesen bija iecelts amatā un nezināja, ar kādām samazgām nāksies tajā saskarties, viņš bija piecpadsmit gadu nostrādājis par policistu pilsētā, labi pazina savu darbu un skaidri zināja, kurp Hauks stūrē.

- Nu labi, bija kaut kas, ko es varbūt nepieminēju... Augšstāvā. Pie sievas un meitas. Mēs atradām kaut ko neparastu, ja tā padomā.

-Ko?

- Tu zini, ka atvilktnes bija izrakņātas un mantas izmētātas, vai ne? Taču turpat uz naktsgaldiņu mēs atradām rotaslietu kastīti. Gredzenus, rokassprādzes. Tajā vēl bija palikušas dažas sulīgas mantiņas.

Hauks samirkšķināja acis.

- Viņi droši vien ļoti steidzās.

- Jā. - Izmeklēšanas nodaļas vaditajs pamāja. - Ļoti.

Hauks pabungoja pa loga malu un izslējās.

- Paldies. Tas puika ir izrādījies varen attapīgs, vai tev tā nešķiet?

- Jā, ļoti. - Policists cieši ielūkojās Haukam acīs, pagriežot aizdedzes atslēgu un ieslēdzot pirmo ātrumu. - lr mazliet dīvaini tā teikt, Taj, taču nemēģini darīt neko tādu, kas varētu iegrūst tevi ķezā, ja tu vēl aizvien darītu šo darbu.