Melnais zelts

Deviņdesmit otrā nodaļa

Pēc dažām dienām

Viņš sēdēja BMW, noskatīdamies uz glīto, balto lauku māju klusā strupceļā Derenā.

Tā bija tāda koku ieskauta dzīvojamo māju ieliņa, kādā labprāt gribētu uzaugt ikviens bērns. Pasažieru furgoni, kas vadāja atvases uz beisbola treniņiem un deju mēģinājumiem, bija novietoti piebraucamajos ceļos. Dzeltens skolas autobuss pieturēja ielas stūrī, un vairāki skolnieki izlēca ārā, draudzīgi cits citu iedunkāja, iedeva pieci un aizgāja katrs savu ceļu. Ietves malā piestāja kurjerpasta auto, un šoferis pamāja mājas īpašniekam, piegādājot sūtījumu.

Bērnam būtu palaimējies, Hauks domāja, nolūkodamies uz tīro, balto māju un futbola vārtiem mauriņā, izaugot tādā vietā.

Pagāja dažas minūtes, un aiz stūra iznira sudrabains volvo. Tas iegriezās piebraucamajā ceļā, kuram iepretī Hauks bija apturējis savu auto. Baltās, ar elektrību darbināmās garāžas durvis pacēlās. Automašīna iebrauca iekšā. Neveikls melns labradora kucēns izlēca laukā un priecīgi sāka spriņģot pa mauriņu. Viņam sekoja apmēram astoņus gadus vecs puika, kura smilškrāsas matu ērkulis Haukam ļoti atgādināja puikas māti. Viņš bija ģērbies pārāk lielā Alekša Rodrigesa sporta kreklā un uzmetis uz pleca skolas somu. Pirms ieiet iekšā mājā, sekojot sunim, zēns iesita pa futbola bumbu pagalmā, aizraidot to pāri vārtiem un stiepļu žogam kaimiņu pagalmā.

Zēns aizklāja seju ar plaukstām, it kā būtu izdarījis ko sliktu, taču vecais vīrs, Marka tēvs, tikai pienāca klāt, aplika roku mazdēlam ap pleciem un pievilka viņu sev klāt.

- Tu redzēji to sitienu, vectēv?

- Man izskatījās, ka bija vārti. - Vectēvs savilka seju apbrīnas pilnā grimasē. - Es arī savulaik mēdzu tā sist pa bumbu. - Viņš sabužināja puikas matus. - Apmēram Pilsoņu kara laikos.

Bērns vainīgi pasmaidīja.

- Piedod.

Noskatīdamies no savas automašīnas, Hauks juta, ka viņam acīs sariešas asaras. Vecais vīrs noteica zēnam:

- Ej vien iekšā. Tev ir jāizpilda mājasdarbi. Es aiziešu pie Kendeliem pakaļ bumbai.

Zēns uzsauca: - Paldies, vectēv, - un ieskrēja garāžā.

Hauks izkāpa no automašīnas. Vecais vīrs nāca pa celiņu uz viņa pusi. Hauks grasījās pieiet viņam klāt. Viņš bija domās izprātojis, ko teiks, kā tiks ar to galā. Taču tad viņš sajuta kādu piepešu piesardzību, kas pienagloja kājas pie zemes. Prātā pazibēja kāda atmiņu drumsla, liekot viņam apstāties.

* * *

Eiprila kopā ar viņu iznāca uz ielas no ķīmiskās tīrītavas.

- Gribu tevi ar kādu iepazīstināt...

Viņa pieveda Hauku pie mersedesa. Vieglie vasarraibu-mi uz Eiprilas vaigiem šķita starojam, un viņa uzlūkoja zēnu, kas sēdēja automašīnas aizmugurējā sēdeklī.

- Viņu sauc Evans... Evans Tajs Glasmens.

Hauks uzlūkoja bērnu, un, pirms vēl viņš paguva pamāt sveicienu, pirms vispār paguva ierunāties, viņš zināja. Viņš saprata, ko Eiprila bija gribējusi viņam parādīt un ko gribējusi pateikt ar asarām acīs. Viņu pārņēma vārdos neizsakāmu emociju vilnis.

- Viņš ir tava dāvana man, Taj... Visiem mums. Kas tāds, ko es nemūžam nespēšu atmaksāt.

- Tev nav man ne par ko jāatmaksā, Eiprila...

Viņš to uzlūkoja. Tad atkal uzlūkoja zēnu. Hauks jutās pārliecināts, ka par kādu savas būtības daļu viņam ir jāpateicas Eiprilai. Un juta, ka kāda daļa no Eiprilas viņam ir tik tuva, pat pēc visiem šiem gadiem, ka tikpat labi tā varētu būt daļa no viņa paša.

- Vienīgais iemesls, kāpēc viņš mums ir, esi tu. Tas notika, pateicoties tam, ko tu izdarīji. Reizi pa reizei man atliek vien viņu uzlūkot, lai to visu atcerētos. Mēs abi to izturējām, vai ne?

Hauks viņu uzlūkoja, sirdi ielīstot sirsnībai.

- Jā gan.

Eiprila atvēra durvis, un četrgadīgais puika beidzot pacēla galvu.

- Sveika, mammīt.

- Evan, es gribu tevi iepazīstināt ar savu draugu. Tas ir leitnants Hauks. Viņš ir policists šeit, pilsētā. Cik zinu, tad viens no labākajiem.

- Vismaz savās iedomās, - Hauks iesmējās. Viņš pamirkšķināja puikam. - Sveiks, vecīt!

Evans pasmaidīja.

Hauks saskatīja Evana zaļajās acīs un gaišajos matos to pašu, kas reiz bija licies tik īpašs viņa mātē.

- Viņš ir skaists, - Hauks sacīja. - Paldies tev.

- Nē, paldies tev, Taj. - Viņas acīs iemirdzējās asaras. - Nemaz nezinu, ko teikt...

Hauks uzlika plaukstu uz Eiprilas vaiga un ļāva tai tur pakavēties, kamēr viņu skatieni satikās, patiesi satikās pirmo reizi vairāku gadu laikā. Kopš viņa bija pagriezusies un ieraudzījusi Hauku pie savas slimnīcas gultas. Tagad šis brīdis likās bezgalīgi tāls.

- Apsoli man, Taj, ka tu viņu pieskatīsi. Ja ar mani kas notiks.

Juzdamies lepns - lepns ari par viņu Hauks pamāja.

- Bez šaubām. Es apsolu.

Es darīšu visu, lai ko tas prasītu.

* * *

Marka tēvs pienāca viņam klāt, kad bija apgājis apkārt žogam, lai atgūtu bumbu. Varbūt viņš bija redzējis Hauku noskatāmies. Varbūt ievērojis viņa sejā izteiksmi, kas liecināja par apjukumu, un nosprieda, ka viņš ir apmaldījies.

- Vai jūs kādu meklējat? - vecais virs apjautājās.

Es to izdarīju viņa dēļ, Eiprila. Zēna dēļ. Cik ļoti Haukam gribējās viņam pateikt. Viņa sirds bija gatava vai pārplīst. Taču šis nebija īstais bridis. Gan kādu dienu viņš atradīs iespēju, lai to izdarītu. Viņš piedāvās aizvest zēnu uz spēli, pateiks, ka ir sens viņa mammas draugs. Izstāstīs viņam stāstu. Taču ne tagad. Hauks savaldīja asaras.

Es to izdarīju viņa dēļ, Eiprila.

- Nē, es neesmu apmaldījies, - Hauks pasmaidīja. - Esmu te tikai garāmbraucot.