Melnais zelts

Septiņdesmit ceturtā nodaļa

Naomi ar neuzkrītošu žestu paaicināja Hauku iekšā, aizvērdama aiz viņa durvis. Viņa parādīja tam savu atradumu.

- Pirms divām dienām, - viņa paskaidroja. Naomi balss bija pieklusināta, tomēr uzlādēta ar jaunām emocijām. - Tibo lauku mājā. Es nedomāju, ka tas kaut ko nozīmētu. Tikai kārtējā lieta, kam es uzdūros, pētot viņa mantas. Pacēlāja biļete. - Naomi acis iezibējās. - Gštādē.

- Labi. - Hauks pamāja, paņemdams grāmatu un aplūkodams vāku.

- Tas ir slēpošanas kūrorts, - Naomi paskaidroja. - Šveicē.

- Es zinu, ka tas ir slēpošanas kūrorts, - Hauks atbildēja.

- Piedod. Taču paskaties, kas tur ir iekšā.

Hauks pāršķīra spīdīgās lapas. Albums bija pilns ar slēpošanas trašu, gleznaina ciemata, sniega pārklātu kalnu attēliem ziemā un vasarā. Iekšpusē viņš ieraudzīja grāmatzīmi. Lapas vienā pusē bija aprakstīta viena no kūrorta bīstamākajām trasēm, bet otrajā bija ievietota fotogrāfija ar skaistiem cilvēkiem dārgos slēpošanas kostīmos, kuri bija sapulcējušies uz moderna restorāna terases augstu kalnos.

Restorāns Christina.

Malā kāds bija uzšņāpis pāris vārdus. Iespējams, al Ba-širs. Hauks mēģināja tos salasīt.

- Tur rakstīts "Gštādes banda", - noteica Naomi, kura jau bija to izdarījusi.

- Gštādes banda?

- Tur kaut kas ir noticis. - Naomi acis mirdzēja. - Tā nav tikai tūristu rokasgrāmata. Tur ir gan Tibo, gan al Ba-širs. Tā nevar būt tikai sagadīšanās. Esmu gatava saderēt, ka arī Hasani ir atradies Gštādē.

Hauks palūkojās uz grāmatu. Viņš arī domāja tapat. Sirdī kaut kas sakustējās.

- Mums ir jānoskaidro, kad al Baširs varējis tur atrasties, un jāuzzina, vai Hasani tur bijis tajā pašā laikā.

- Mēs varam izdarīt ko labāku, - Naomi sacīja. - Uz pa-cēlāja biļetēm ir norādīts datums.

- Ja vien tās ir mūsu rīcībā, - Hauks piekrita.

- Ir. Manā fotoaparātā. - Viņas sejā parādījās smaids. - Es tur nofotografēju itin visu.

Nu Naomi sejā bija parādījusies jauna apņēmība. Ja viņi varētu pierādīt, ka visi tur atradušies vienā laikā, tad varbūt atrastos iemesls vērsties pret Hasani. Viņu butu grūti piespiest pie sienas; var gadīties, ka viņu sargātu Bahrei-nas vai Apvienoto Arābu Emiratu valdība. Taču nekā labāka viņiem nebija.

- Varam izsekot līdzi viņa maršrutam ar emigrācijas dienestu palīdzību, - Naomi sacīja. - Ar kredītkaršu izrakstu palīdzību.

Viņai bija taisnība. Tā nekādā gadījumā nevarēja but tikai sagadīšanās. Tur kaut kas bija noticis. Tibo un al Bašira starpā. Un varbūt ar Hasani līdzdalību. Hauks palūkojās uz uzšņāpto piezīmi lapas malā. Tā bija pasvītrota. Arī viņu pārņēma optimisma uzplūds.

Gštādes banda.

- Kurš par to zināja? - viņš jautāja Naomi. - Es runāju par al Bašira aizbraukšanas gatavošanu.

Viņa paraustīja plecus.

- Gevins Tollers no izlūkdienesta. Linda Maksvela, mana kontaktpersona no Valsts kases. Acīmredzot informācija tika nodota policijai.

- Kas vēl? - Hauks jautāja, cieši uzlūkodams Naomi. Viņš runāja par Savienotajām Valstīm.

- Robs Vaits, mans priekšnieks. Esmu pārliecināta, ka viņš ziņoja augstākstāvošajiem. Ko tu īsti gribi teikt, Taj?

- Es nezinu, ko gribu teikt. Tikai... kāds zināja, ka Tibo ir Kostavičs un atrodas Novi Pazarā, ko mēs noskaidrojām tikai nejauši. Un tagad al Baširs... Man ir ierosinājums, Naomi. Patiesībā tas nav tikai ierosinājums, bet gan gājiens, kas varētu izrādīties pietiekoši gudrs, lai ļautu mums palikt pie dzīvības.

- Un kāds tas būtu? - Naomi jautāja, skatienam satumstot.

- Kamēr nebūsim uzzinājuši, ko tas nozīmē, - Hauks paņēma rokās Gštādes prospektu, - neziņo par to priekšniecībai.

PIEKTĀ DAĻA