Melnais zelts

Sešdesmit devītā nodaļa

Enija Flečere paņēma Taja rezerves atslēgu saišķi no vietas, kur viņš allaž to glabāja. Mākslīgā akmenī aiz puķupoda pie mājas sienas. Viņa uzkāpa augšā un atslēdza durvis.

Iepīkstējās signalizācija. Enija nospieda kodu: 70794.

Tas bija viņa meitas Džesijas dzimšanas dienas datums.

Enija zināja, ka Tajam nebūtu iebildumu. Arī agrak viņa bija daudzas reizes viesojusies šajā mājā bez pieteikšanās. Te viss izskatījās tīrs un smaržoja labi. Bija sestdiena, un Elena, Taja apkopēja, acīmredzot bija visu uzkopusi iepriekšējā dienā. Enija gribēja atrast savus pazudušos zelta auskarus. Viņai likās, ka, iespējams, atstājusi tos uz Taja naktsgaldiņa, kad nakšņoja te pirms dažām dienām.

Pirms viņu starpā piepeši uzradās plaisa, kas pletās aizvien platāka.

Iespējams, tas bija sācies ar uzbrukumu Džaredam. Tajs teica, ka viņiem vajadzētu kādu laiciņu pašķirties - viņas pašas drošības dēļ, taču Enijai likās, ka varbūt Tajs, palikdams uzticīgs sev, vienkārši nevēlas skatīties patiesībai acīs un izturas cēli. Vai varbūt, ja tā labi padomā, tas bija sācies vēl krietnu laiku pirms tam. Varbūt tajā pirmdienā, kad viņi abi pamodās un izdzirdēja ziņu sižetu par ģimeni, kas bija nogalināta savā ārpilsētas mājā.

Es viņu pazinu, Tajs bija teicis.

Likās, ka kopš tā laika kaut kas viņā ir mainījies.

Enija nekad nebija viņu izprašņājusi. Nekad nebija jautājusi, kā. Un kāpēc. Nekad nebija izdarījusi uz viņu spiedienu. Tas nebija viņas stila. Vismazāk Enija vēlējās kārties kādam kaklā. Galu galā viņi abi bija vienojušies neko nesasteigt.

No pilsētas, Tajs viņai bija teicis. Viņai ar to pietika. Viņam nevajadzēja stāstīt draudzenei visu. Lai arī patiesībā Enija cerēja, ka viņš to darīs. Viņa pati daudz ko paturēja pie sevis - bija atstājusi dēlu rietumos, līdz atrada piemērotu aprūpi šeit, - un galu galā, lai arī viņa, iespējams, bija sākusi iemīlēties Tajā, viņi nebija gluži saderinājušies.

Viņš bija projām jau četras dienas, un Enija tikpat kā nebija saņēmusi nekādas ziņas šajā laikā. Tajs bija teicis, ka būs labāk, ja viņa nezinās, kurp viņš dodas. Tomēr Enijai bija nojausma. Viņa bija tam jautājusi: "Kur tu esi iesaistījies, Taj?"

Viņa bija gribējusi teikt: "Labi, tev nav tas jāsaskaņo ar mani." Taču sirds dziļumos viņa raizējās. Raizējās, ka kaut kas varētu būt atgadījies. Kaut kur. Enija raizējās, ka Tajs varētu iekulties situācijās, kas nebūs viņam pa zobam. Viņš tāds bija.

Viņa raizējās, ka kaut kas varētu būt nostājies starp viņiem. Kas tāds, pret ko viņa izrādīsies bezspēcīga. Kas tāds, ko viņa pat nespēs saprast.

Enija iegāja virtuvē. Nespēdama noturēties - kas gan tas bija? - viņa nolika vietā dažus traukus, kurus Elena bija atstājusi žāvētājā nožūt. Enija teju paklupa pār sporta kurpēm. Tad viņa uzkāpa augšā.

Guļamistabā viņa piegāja pie naktsgaldiņa tajā gultas pusē, kurā parasti gulēja, lai palūkotos, vai tur nav auskaru. Sasodīts. Uz galdiņa nekā nebija. Viņa bija domājusi, ka tie atradīsies tieši te. Tikai attēls ar Džesiju viņa laivā, kuru Tajs tikko bija saņēmis sausajā dokā; Merrily.

Enija atvēra atvilktni.

Atkal nekā. Viņa vīlusies nopūtās. Enija bija jutusies pārliecināta, ka auskari te būs.

Telpa likās savāda, kaut gan izskatījās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē, kad Enija te viesojās, dažas naktis pirms Taja aizbraukšanas. Tonakt viņi nebija mīlējušies. Enija bija jutusi, ka tālumā briest kas tāds, kas varētu viņus izšķirt.

Varbūt tā bija tikai muļķīga sajūta. Beidz, Enij, vai tev ir desmit gadu, vai?

Piepeši viņai ienāca prātā pārbaudīt Taja naktsgaldiņu. Tur atradās nekārtīga fotogrāfiju kaudzīte, kredītkaršu kvītis. Pasts. Rēķini. Tad, redz, kur viņš visu sameta! Ja Enija nebūtu apņēmusies neielauzties viņa privātajā telpā, tad būtu te visu sakārtojusi jau simts reižu.

Pelnutraukā līdz ar dažām sīkam monētām atradās viņas zelta auskari.

Urrā!

Enija ietina tos papīrā un ielika kabatā. Viņa jau grasījās doties projām, kad kaut kas uz naktsskapīša piesaistīja viņas uzmanību.

Kāda iekšēja balss ieteica likties mierā. Tas pieder Tajam. Okšķerēšanās nav atļauta. Cita balss mudināja palūkoties.

Tā bija fotogrāfija. Novietota zem pelnutrauka. Enija to paņēma.

Viņas sirds sažņaudzās, ieraugot attēlu.

Ne tik daudz tāpēc, ka viņa uzlūkoja tajā redzamo. Tas viss bija noticis jau sen, un iekšēji viņai jau iepriekš bija radušās zināmas aizdomas.

Tāpat kā par to, ka viņu attiecības sāk šķobīties.

Viņas uzticēšanās.

Fotogrāfijā bija redzams Tajs. Viņš smaidīja, un tādu sejas izteiksmi Enija nekad nebija redzējusi viņu pazīšanās laikā. Viņš sēdēja uz soliņa parkā. Apkārt bija ari citi cilvēki.

Un viņam līdzās sēdēja sieviete, kuru Enija atpazina. Viņa bija uzlikusi galvu Tajam uz pleca. Satvērusi viņa plaukstu ar abām rokām. Tas neizraisīja Enija greizsirdību.

Viņa vienkārši jutās sāpināta.

Sievietes seja bija iededzināta viņas atmiņā kopš pirmās dienas, kad Enija viņu ieraudzīja televizora ekrānā. Tā bija tā pati sieviete, kuru nogalināja. Tajā mājā.

Eiprila Glasmena.