Melnais zelts

Piecdesmit otrā nodaļa

Viņi nosprieda, ka labākais variants būs uzmanīt Novi Pazaras māju, kurā dzīvoja vienīgā viņiem zināma persona, kas reize bija arī konta īpašniece AstraBanca.

Marijas Radisovičas dzīvesvieta atradās Zinaka ielā, līkumainā ieliņā pilsētas nomalē. Vēstniecība Belgradā bija sadarbojusies, neprasot Naomi izpaust pārāk daudz informācijas, un noskaidrojusi, ka adrese sakrīt ar to, kas norādīta bankas dokumentos. Viņiem nebija ne jausmas, kā Marija Radisoviča izskatās. Viņi pat nevarēja skaidri zināt, vai viņa tiešām ir Tibo radiniece. Vai sievietes vīrs bija miris un viņa bija paņēmusi atpakaļ savu meitas uzvārdu? Vai viņa bija apprecējusies otrreiz?

Tā bija dzeltenīga piecstāvu māja ar iekšpagalmu, kura vidū bija iekārtota akmens strūklaka, kas nedarbojās. Dzelzs vārtiņi bija atvērti. Novi Pazara bija neliela pilsētiņa, un neizskatījās, ka drošības jautājumi pilsētniekus pārāk satrauktu. Bija mitrs maija rīts. Cilvēki ar divriteņiem devās uz darbu; veci vīri pelēcīgās drēbēs un tvīda cepurēs pļāpāja uz ielām; pusaugu puikas dižojās ar Nike sporta kurpēm un treniņtērpiem. Pusaugu meitenes devās uz skolu džinsos un sporta jakās kā jebkurā Amerikas pilsētiņā.

Hauks un Naomi piegāja klāt un aplūkoja īrnieku sarakstu. Selektora poga, kurai līdzās ar roku rakstīta kartīte vēstīja "M. Radisoviča", norādīja uz ceturto stāvu.

- Esi gatava? - Hauks apvaicājās, draudzīgi pamirkšķinādams.

Naomi pamāja pretī.

- Iesim.

Viņi iegāja iekšā un uzkāpa pa platajām kāpnēm līdz ceturtajam stāvam. Krāsa bija nolobījusies, pakāpieni asfalta krāsā un nobružāti. Tur bija ari mazītiņš lifts. Viņi atrada Marijas Radisovičas dzīvokli netālu no kāpnēm gaiteņa galā. Varēja dzirdēt suņa riešanu.

Augstāk atskanēja troksnis. Divi cilvēki - vīrietis, kurš skaļi sarunājās serbu valodā, un viņa pusaugu meita, kura atbildēja. Viņi kāpa lejā pa kāpnēm un pagāja garam Hau-kam un Naomi garāmejot apsveicinādamies ar ašu: "Dobro jutro!" Labrīt. Naomi pieklājīgi pamāja pretī.

Viņi vienojās, ka Naomi būs pirmā. Sieviete šeit pievērstu mazāk uzmanības. Viņa iekārtojās uz kāpnēm, slēpta skatienam, tomēr paturēdama acīs Marijas Radisovičas dzīvokli. Pulkstenis bija tikai mazliet pāri astoņiem. Viņi jau bija ieprogrammējuši viens otra telefonā partnera numuru.

- Es būšu ārpusē, - Hauks sacīja. - Zvani, tiklīdz kaut ko pamanīsi.

- Drīz aprunāsimies. - Naomi pamāja. Viņa izņēma tūristiem domātu ceļvedi, lai ar to aizsegtos. - Vismaz es tā ceru.

Hauks devās lejā pa kāpnēm un sameklēja vietu netālu no kioska ielas pretējā pusē. Viņš piezvanīja Naomi, lai pārbaudītu sakarus. Viss bija kārtībā. Nebija iespējams noteikt, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Kamēr mājās augstās tehnoloģijas darbojās bez apstājas, šeit atlika vienīgi gaidīt.

Pagāja stunda. Neviens neiznāca. Vai Marija Radisoviča vispār bija rados ar Tibo? Vai Tibo atradās tur? Hauks atrada avīžu klāstā USA Today un izlasīja to. Divreiz. Apmēram divdesmit pāri deviņiem viņš zvanīja Naomi.

- Vai kaut kas notiek?

- Nekā, - Naomi vīlusies atbildēja. - Tikai cilvēki kāpj lejā pa kāpnēm un blenž uz mani. Man šķiet, ka es sāku izskatīties aizdomīgi. Pagaidi, - viņa piepeši ierunājās piesmakušā čukstā. - Durvis nupat atvērās...

Hauks gaidīja, kamēr Naomi atkal atsauksies. Pagāja varbūt kāda pusminūte. Visbeidzot viņa ierunājās atkal.

- Nupat no dzīvokļa izgāja sieviete. Viņa noteikti nav Tibo māte. Pārāk jauna. Ap četrdesmit. Viņai ir tumši mati. Ģērbusies sarkanā neilona jakā un baltā beretē. Viņai vajadzētu iziet ārā pa durvīm kuru katru mirkli...

Hauks apgāja ap stūri, noslēpdamies skatienam. Viņš ieraudzīja sievieti iznākam pa vārtiņiem. Viņa devās uz priekšu pa ietvi.

- Es viņu redzu.

- Pagaidi mani, - Naomi satraukti iesaucās. - Es iešu lejā.

- Nē, paliec turpat, - Hauks sacīja. - Varbūt iekšā palicis vēl kāds. Es atradīšos viņas tuvumā. Došu tev ziņu, ja tas kaut ko dos.

- Lai ko tu darītu, nekontaktējies ne ar vienu, ja manis nav klāt, - Naomi viņu brīdināja raižpilnā balsī.

- Neraizējies. Atā.

Sieviete sarkanajā jakā devās tālāk pa ielu. Hauks sarullēja avīzi un sekoja pa ielas otru pusi. Uz stūra viņa pagriezās un devās uz pilsētas centru. Ceļš virzījās lejup no kalna un beidzās pie rosīga bulvāra. Pilika iela. Hauks turējās apmēram divdesmit jardu nopakaļ.

Sieviete apstājās netālu no ielas stūra, kur bija sapulcējies neliels gaidītāju pulciņš, un ielūkojās savā mobilajā telefonā. Pēc kāda brīža piebrauca tramvajs, vecs elektriskā tramvaja modelis ar durvīm priekšpusē un aizmugurē. Sieviete iekāpa iekšā pa priekšējām. Viņa izņēma no kabatas kartīti. Tramvaja vadītājs to nokompostrēja. Daži citi pasažieri iekāpa pa aizmugurējām durvīm. Hauks iekāpa kopa ar viņiem.

Vecs konduktors ar sirmiem matiem un saburzītā tumšzilā formastērpā devās pa vagonu, pārbaudot biļetes. Hau-kam tādas nebija, un viņš nevēlējās piesaistīt uzmanību. Viņš paspraucās garam pāris braucējiem un atvēra avīzi. Hauks notvēra apmēram astoņgadīga zēna skatienu; izskatījās, ka bērns ir to ievērojis. Vairums pārējo pasažieru likās iegrimuši parastajā rīta transā. Hauks turpināja vērot sievieti, kura bija apsēdusies priekšpusē. Viņš iekārtojās aizmugurē un ielūkojās avīzē. Tramvajs līkumoja cauri pilsētai. Cilvēki kāpa iekšā un ārā; kādā brīdī zēns un viņa māte piecēlās, un bērns uzmeta 1 laukam viszinīgu skatienu.

Hauks viņam pamirkšķināja, it kā tas butu viņu kopīgais noslēpums uz mūžiem.

Bija vajadzīgas apmēram desmit minūtes, lai tramvajs aizbrauktu līdz pilsētas otrai malai. Šis rajons jau bija solīdāks. Tas atgādināja Haukarn vietu, kur viņi bija nogriezušies no šosejas. Visbeidzot viņš ieraudzīja sievieti sarkanajā jakā pieceļamies un gatavojamies izkāpšanai. Tramvajs apstājās. Pa aizmugures durvīm Hauks izkāpa ārā. Sieviete izkāpa pa priekšdurvīm un sāka soļot uz priekšu.

Hauks viņai sekoja.

Pēc brīža viņa šķērsoja ielu, un Hauks noskatījās, kā sieviete ieiet nelielā veikalā. Tā bija kosmētikas bodīte. Viņš piegāja tuvāk un redzēja, kā sieviete pamāj un sāk sarunāties ar pāris cilvēkiem veikala. Nevis ar klientiem, bet ar pārdevējiem. Viņa novilka jaku un nolika somiņu uz plaukta zem letes.

Kļuva skaidrs, ka sieviete tur strādā. Nu vairs viņa nevarēja ne pie viena aizvest. Sasodīts.

Šajā brīdi iezvanījās Mauka mobilais. Naomi.

- Kā veicas? - viņa apjautājās.

- Nekā. - Viņš sadrūmis nopūtās. - Es tiku aizvilkts līdz pilsētas otrai malai, kur mani gaidīja strupceļš.

- Nu, šeit situācija ir labāka. - Naomi balsī jautās apvaldīts satraukums. - Atgriezies šurp! Man šķiet, ka viņa mums ir rokā, Taj!