Melnais zelts

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Saistība, kuru viņš bija atradis starp Dāniju Tibo un abiem mirušajiem brokeriem, nedeva Haukam mieru visu nākamo dienu.

Atsevišķi ņemot, tas viss neko nenozīmēja. Tie bija tikai nejauši apstākļi, kas neko nepierādīja. Tibo dzīvoja šajā pasaulē. Viņš tikpat labi būtu varējis pazīt gan Glasmenu, gan Donovanu. Ar to nepietika, lai pārliecinātu Krisafuli vai Fuliju.

Un tomēr tas bija pietiekami, lai Hauks šo lietu neliktu malā.

Trešdien viņš pamodās ar skaidru galvu un zināja, ko darīt.

Viņš piezvanīja Stīvam Krisafulim uz iecirkni, vēl aizvien domājot par Toma Fūlija brīdinājumu. Stīva nebija uz vietas. Hauks kādu bridi papļāpāja ar Brendu, savu bijušo sekretāri.

- Pasaki viņam, lai piezvana man, - viņš tai palūdza. - Tas ir diezgan svarīgi.

Nākamo dažu stundu laikā Hauks darīja visu iespējamo, lai pievērstos darbam. Tomēr viņš bija izklaidīgs. Viņš gaidīja, kad Stīvs piezvanīs. Tibo bija iesaistīts. Abi mirušie brokeri bija saistīti. Hauks to zināja. Taču viņš nevarēja to pierādīt - katrā ziņā ne saviem speķiem. Visiem bija taisnība. Viņš bija izdarījis savu izvēli. Viņš vairs nebija policists.

Tagad spēle vajadzēja iesaistīties kādam citam.

Ap trijiem Hauks saprata, ka nav saņēmis nekādas ziņas no Stīva. Viņš mēģināja sazvanīt bijušo kolēģi vēlreiz. Hau-kam vajadzēja kādam izstāstīt to, ko zināja. Šoreiz Brenda viņam sacīja:

- Viņam vajadzēja braukt uz pilsētu. Tev taču ir viņa mobilais, vai ne?

Haukam tas bija.

- Pasaki, lai viņš man piezvana atpakaļceļā.

Kad telefons ievibrējās īsu bridi pēc tam, Hauks nosprieda, ka tas būs Stīvs, kurš beidzot nolēmis piezvanīt, taču tas izrādījās Ričards Snells no Londonas. Hauks ieskatījās savā pulksteni, aprēķinādams, cik vēls šobrīd ir tur.

- Jūs neapšaubāmi esat mazliet aizsēdējies...

- Patiesībā es jums zvanu no mājām, - brits sacīja. - Tie meklējumi, kuros jūs mani iesaistījāt, Tibo...

- Paklausieties, Ričard, - Hauks ierunājās, pārtraukdams viņu. - Man vajadzēja piezvanīt. Toms Fūlijs man lūdza...

- Es labi zinu, ko Toms lūdza, - Snells sacīja. - Viņš piezvanīja arī mums. Bet, ja jums ir papīrs un pildspalva, tad domāju, ka spēšu jums palīdzēt. Kaut kas noskaidrojās.

Hauks paķēra no rakstāmgalda pildspalvu.

- Turpiniet.

- Pirms mums lika apstāties, mēs sākam pētīt viņa saistību ar šejienes bankām. Tibo ir personiskais konts uz paša vārda RBS. Vairums no visa, kas tajā notiek, izskatās godīgs. Viņš maksā par dzīvokli Kensingtonā. Mājkalpotājai. Dažus ikmēneša izdevumus. Tomēr man likās interesanti, ka katru mēnesi ka pēc pulksteņa tur parādās trīs tūkstošus ciro liels pārskaitījums no viņa konta uz citu Eiropas banku.

- Uz Nīderlandi? - Hauks apjautājās. Tā bija Tibo domājamā mītnes zeme.

- Ne, uz AstraBanca, - brits atbildēja. - Pilsēta, ko sauc Novi Pazara. Serbijā.

- Serbijā! - Hauks izslējās krēslā. - Un kam ši nauda tiek pārskaitīta?

- To mēs īsti nezinām. Sievietei. Konta īpašnieces vārds ir Marija Radisoviča. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Hauks nekad agrāk nebija dzirdējis šo vārdu.

- Nē.

- Tas mani nepārsteidz. Mēs uz ātru roku pārbaudījām. Viņai ir sešdesmit astoņi gadi. Viņas vīrs Evo ir miris. Viņai ir meita, Ola. Saņem nelielu ikmēneša pensiju no vietējās automobiļu rezerves daļu rūpnīcas.

Serbijā.

Hauks atcerējās, kā Merila Saimonsa bija pieminējusi Tibo kabatas portfelī atrastās fotogrāfijas. Divas sievietes, viena vecāka. Kādā nenoskaidrotā Eiropas pilsētā. Viņa domāja, ka otrā ir apmēram Dānijā vecumā.

Vai Tibo nebija apgalvojis, ka kara laikā atradies Serbijā Holandes karaspēka sastāvā?

- Es ierosinu, - Snells turpināja, - sadabūt man pirkstu nospiedumus. Vai vel labāk - zobu suku vai dzeramā ūdens glāzi. Viņa DNS. Mēs noskaidrosim, kas patiesībā ir tas nelietis. Bet ja gribat dzirdēt manu minējumu, - brits sacīja, - ja mēs parakņāsimies vietējos dzimtsarakstu reģistros, tad es nejutīšos pārsteigts, atklājot, ka jūsu Danijs Tibo, lai kāds ari butu viņa istais vārds, nav nekāds Danijs Tibo, bet, visticamāk, Marijas Radisovičas dēls.