Melnais zelts

Astoņdesmit sestā nodaļa

Piters Saimonss priecājās.

Ikgadējā akcionāru pilnsapulce izrādījās bērnu spēle. Viņš bija nostājies divu tūkstošu noraizējušos akcionāru priekšā lielajā sēžu zālē un parādījis uz milzīga ekrāna sev virs galvas un uz globusa, kā Reynolds Reid var kļūt pat vienu no ieguvējiem šajos grūtajos laikos.

Viņš atzina, ka akciju cenas ir kritušās. Bija cietis viss finanšu sektors.

Ja, bija gaidāma miljardiem dolāru lielu vērtību norakstīšana. Valdība bija piedāvājusi iespējamu glābšanas plānu cietušajām bankām. Iespējams, ka viņu uzņēmums tajā piedalīsies. Tā viņš pavēstīja akcionāriem.

Piedalīsies?

Saimonsam nācās savaldīties, lai nesāktu skaļi smieties. Ši bija lielākā zelta bedre uzņēmuma vēsturē. Un viņš bija sēdējis pie galda bridi, kad tas tika izplānots, Saimonss ar tīksmi domāja. Taču, protams, viņš nevarēja to izpaust.

Un tomēr viņš paziņoja, ka uzņēmums ir stabils. Tas negrasījās kļūt par kārtējo upuri, Saimonss apņēmīgi noteica. Tas bija atbrīvojies no sliktajām pozīcijām ilgi pirms saviem konkurentiem, tādiem kā Wertheimer Grant vai Citibank, vai Merrill Lynch. Tā bilance pašos pamatos bija stabila.

Piedevām viņš paziņoja, ka visi notikušie nemieri uzņēmumam ir nākuši par labu. Valde nupat apstiprinājusi viņu piedāvājumu iegādāties vienu no lielākajiem hipotekāro kredītu uzņēmumiem, kas nesen bija bankrotējis. Tas bija ari uzpircis atsevišķus Wertheimer Grant aktīvus, pec kuriem jau sen tīkoja. Tas nupat bija izteicis piedāvājumu par divdesmit procentu kapitāldaļu iegādi Holandes bankā AVO, un šis fakts nostiprinātu uzņēmuma pozīcijas F.iropā. Nesen tas bija izveidojis jaunas un nozīmīgas biznesa līnijas Tuvajos un Vidējos Austrumos.

Bez šaubām, viņš sacīja, uzņēmums bija saņēmis ari triecienus. Tomēr viņi bija pietiekoši spēcīgi, lai pārciestu vētru. Ne tikai pārciestu, Saimonss paziņoja, bet ari iznāktu no tās vēl spēcīgāki un labāk sagatavojušies.

Ļaužu pilnā zāle atbildēja ar ovācijām, kājās stāvot.

Nu, pēc vairākām stundām, atgriezies savā birojā četrdesmit trešaja stāvā, Saimonss klausījās notikumu atreferējumu CNBC un Fox Business. Komentāros tika teikts, ka Reynolds Reid esot atradies unikālā situācijā, lai izmantotu krīzi savā labā. Pat ja viņiem vajadzētu valdības naudu, tas tikai nostiprinātu uzņēmuma rezerves. Wertheimer Grant un Bees ton Holloway bija vēsture. Merrill Lynch un Lehman Brothers, šķiet, bija gatavi viņiem pievienoties.

Akciju cenas stundas laikā bija pieaugušas teju par divdesmit procentiem.

Apmierinātais Saimonss atzvila krēslā un paņēma cigāru. Viņš bija padarījis savu darbu. To, kas viņam bija jāizdara. Ainava viņam apkārt bija noskaidrojusies. Jā, vēl bija gaidāms viens vai divi nemierīgi gadi. Nedrošība. Jā, arī viņu pašu rezultāti šobrīd nebija spīdoši. Darba vietu zudums. Apjomu mazināšanās. Tā visa bija tikai statistika. Tikai atlūzas, viņš prātoja, kuras aiznes pārmaiņu vētras spēks.

Bet, kad vētra beidzot norimsies, kurš gūs peļņu no atlēciena? Kurš, pateicoties nebeidzamajam valdības finansējumam un savām ciešajām attiecībām ar Federālo rezervju banku, kļūs par uzvarētāju šajā jaunajā pasaulē? Atbalsta programmas vadītājs bija agrāk strādājis Reynolds Reid. Ņujorkas Federālo rezervju bankas prezidents gadiem ilgi bija viņu fiksētā ienākuma ieguldījumu daļas vadītājs. Tas atkal bija tāpat kā ar elitāro studentu klubu. Nevajag atstāt visu valdības ziņā, Saimonss domāja, lepni smīkņādams.

Mēs esam tā sasodītā valdība.

Sēkla bija labi iesēta.

Harolds Molinari, Saimonsa finanšu direktors, piezvanīja, sacīdams, ka gribot parunāt par Volstrītas reakciju. Saimonss nospieda pogu, lai viņu ielaistu. Vēlāk bija paredzētas partneru vakariņas restorānā Cipriani, jā, atpakaļceļš būs ilgs. Kāpiens būs grūts. Taču Pīters Saimonss bija izdarījis visu vajadzīgo, lai uzvarētu.

Viņš nebija nevienu iegāzis.

Kabineta durvis atvērās. Saimonss ekspansīvi apmetās riņķī, gaidīdams, ka ieraudzīs priekā starojošo finanšu direktoru.

- Hal!

Taču viņu uzlūkoja sekretāres izbiedētā seja. Viņai sekoja divi nepazīstami vīrieši.

Viens bija ģērbies smilškrāsas uzvalkā. Viņš pienāca pie Saimonsa rakstāmgalda un piegrūda viņam pie pašas sejas žetonu.

Saimonsam pakrūtē sažņaudzās drūma nojauta. Gadu gaitā viņš bija labi apguvis tāda cilvēka sejas izteiksmi, kurš paņēmis mutē otra pautus un gatavojas sākt košļāt. Viņš bija izstrādājis šo skatienu līdz pilnībai.

Un tagad viņš nolūkojās uz tieši tādu pašu skatienu savā priekšā.

- Saimonsa kungs, - uzvalkā tērpies vīrietis ierunājās, uzvaroši pasmaidīdams, - es esmu vecākais aģents Ento-nijs Brūni no F1B.