Melnais zelts

Divdesmit astotā nodaļa

Pa ceļam uz mājam Hauks izmantoja izdevību un apstājās Austrumu Piecdesmit trešajā ielā - pie mājas, kurā bija dzīvojis Donovans.

Pie durvīm viņu sagaidīja šveicars, kuram Hauks pavēstīja par savu nodomu aprunāties ar Donovana sievu. Šveicars, kurš acīmredzami bija brīdināts nelaist par tuvu presi un dažādus dīkdieņus, aplūkoja Hauka vizītkarti tā, it kā uz tās būtu rakstīts kāds slepens kods. Hauks viņu pierunāja piezvanīt uz dzīvokli.

- Viņš apgalvo, ka esot policists no Griničas, - šveicars sacīja klausulē, - un izmeklējot lietu saistībā ar kādu citu gadījumu. Teica, ka tas prasīšot tikai vienu minūti, Dono-vanas kundze. Vai ļaut viņam ienākt?

Atbilde acīmredzot bija apstiprinoša, un beigu beigās šveicars norādīja Haukam uz liftu vestibila tālākajā galā. Vestibils bija caurstaigājams, ar pagalma izeju, kas veda uz Piecdesmit otro ielu. 1 lauks pamanīja videonovērošanas kameru, kas bija novietota pie sienas virs sētas durvīm.

Ejot garām, viņam ienāca prātā, ka labprāt gribētu aplūkot šo filmiņu.

Kad lifta durvis atvērās piecpadsmitajā stāvā, Hauku sagaidīja tumšmataina sieviete ar izmocītu sejas izteiksmi, ģērbusies melnā kleitā un saņēmusi matus uz pakauša. Viņa stādījās priekšā kā Dina Volfa, Leslijas Donovanas māsa.

- Mes tikai vakar apglabājām manu svaini, - viņa sacīja, kā cenzdamās viņu atrunāt. - Mana māsa jau vairākas reizes ir runājusi ar policiju...

- Tas aizņems tikai sekundi, - Hauks apsolīja. - Tas ir svarīgi.

Sieviete pamāja, izskatīdamās noraizējusies.

- Lūdzu...

Iekšā apmēram piecpadsmit cilvēku bija sapulcējušies priekšnamā un nelielā virtuvītē. Smieklu un ēdiena pasniegšanas skaņas sajaucās ar nopietniem skatieniem un pieklusinātām frāzēm. Pāris mazu bērnu skraidīja pa dzīvojamo istabu, ķerdami baltu klēpja sunīti, kamēr vecāki centās viņus apsaukt.

- Mana māsa ir šeit.

Sieviete ieveda viņu nelielā telpā, kas atgādināja kaut ko vidēju starp dzīvojamo istabu un kabinetu. Koka plaukti bija juceklīgi piebāzti ar grāmatām un brošūrām. Visapkārt izmētāti finanšu dokumenti. Ādas dīvāns un platekrāna televizors. Leslija Donovana sēdēja uz dīvāna. Viņai bija biezi, melni mati, atglausti atpakaļ ciešā mezglā, un bāla sejas krāsa, viņa bija ģērbusies tumši sarkana džemperī un svārkos.

- Paldies, ka bijāt ar mieru mani pieņemt, - Hauks ierunājās. - Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. Es ilgi jūs neaizkavēšu. - Viņš bija atradies šādās situācijās daudzas reizes un nevēlējās uzbāzties.

Sieviete pamāja mazliet izklaidīgi. Viņa bija skaista, ar mazu deguntiņu un augstiem vaigu kauliem, lai arī bēdas bija acīmredzamas.

- Tas nekas. Karloss teica, ka jūs esat Griničas policists?

- Vadīju slepkavību izmeklēšanas nodaļu sešus gadus. Tagad strādāju privātā apsardzes firmā. - Hauks apsēdas viņai pretī un uzlika savu vizītkarti uz žurnālu galdiņa.

Viņa to paņēma. - Vai zināt kaut ko par Glasmenu slepkavību, kas notika pirms mēneša?

- Skaidrs, ka mēs esam par to dzirdējuši, Hauka kungs. Itin visi finanšu jomā strādājošie sekoja līdzi izmeklēšanas gaitai. Tieši tad Džims sāka uzvesties mazliet dīvaini.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Viņš kļuva satraukts. Izklaidīgs. Pārstāja gulēt. Cēlās naktīs. Kada ir jūsu saistība ar šīm slepkavībām, Hauka kungs, ja drīkstu jautāt?

- Es biju tuvos draugos ar vienu no ģimenes locekļiem, kuru vēlāk nogalināja. Gribu noskaidrot, vai abi šie gadījumi nevarētu būt saistīti. Divi brokeri, divas bankrotējušas Volstrītas firmas. Man ir tikai daži jautājumi.

- Tā nabaga ģimene. - Leslija Donovana nopūtās, pašūpodama galvu. - Briesmīgi. Taču mans vīrs pats laupīja sev dzīvību, Hauka kungs. Jādomā, ka jūs to zināt. Ko jūs gribējāt teikt ar to, ka abi gadījumi varētu būt saistīti?

Hauks izņēma no aploksnes fotogrāfiju. To pašu, ko viņam bija iedevusi Merila. Dānijā attēlu.

- Iedomājos, ka varbūt jūs pazīstat šo cilvēku, Donova-nas kundze. Vai varbūt kāds cilvēks, vārdā Tibo, ir sazinājies ar jūsu vīru. Viņš ir beļģis. Dīters Tibo. Vai varbūt Danijs?

Donovana atraitne paņēma fotogrāfiju.

- Nē, es viņu nepazīstu. Arī vārds man neko neizsaka. Vai vajadzētu?

- Nezinu. - Hauks paraustīja plecus, apzinādamies, ka tas ir apšaubāms mēģinājums. - Es noskaidroju, ka viņam ir saistība ar Glasmena kungu. Varbūt viņa vārds varētu būt atrodams jūsu vīra telefona grāmatiņā vai kaut kur viņa piezīmēs vai uz rakstamgalda? Šeit vai darbā.

- Ja jūs domājat, ka pastāv kāda saistība starp tām slepkavībām un manu vīna, kāpēc jūs to nepavēstāt policijai? -

Donovana atraitne jautāja. - Inspektors Kempbels no vietējā iecirkņa bija ļoti izpalīdzīgs. Esmu pārliecināta, ka viņš būs ar mieru jūs uzklausīt.

- Man jau bija tas gods, - Hauks sacīja. - Tomēr es nepieminēju šo cilvēku. Vēl neesmu tik tālu ticis. Un negribu jūs nevajadzīgi satraukt, kamēr neuzzināšu ko vairāk. Teicāt, ka Glasmenu slepkavība šķita iztrūcinām jūsu viru. Vai viņš runāja ar jums par šo atgadījumu? Vai likās nedabiski norūpējies par to? Varbūt piešķīra tam īpašu vērību?

- Skaidrs, ka viņš bija norūpējies, Hauka kungs. Viņi darīja līdzīgu darbu. Izjuta tādu pašu spiedienu. Un nu... -Viņa nolaizīja lūpas un papurināja galvu. - Tas, kas tagad nāk gaismā, šie zaudējumi... Tas vēl vairāk pastiprina šo iespaidu. - Sieviete salika kopā īkšķi un rādītājpirkstu un piespieda tos pie pieres. Māsa apsēdās viņai līdzās uz dīvāna un uzlika plaukstu uz Leslijas Donovanas ceļgala. Viņa dziļi ievilka elpu un papurināja galvu; šķiet, tā nebija atbilde ne uz vienu jautājumu.

- Vai jūsu virs šķita kaut kādā mērā nobijies? - Hauks viņai jautāja. - Pēdējā laika. Vai jums radās iespaids, ka kāds varētu viņam draudēt vai nedot mieru?

Donovana atraitne viņu stingi uzlūkoja.

- Jūs nedomājat, ka tie nabaga cilvēki tika nogalināti ielaušanās laikā, vai ne? Vai Džimijs...

Hauks paraudzījās viņā un paraustīja plecus.

- Es nezinu.

- Man ir pietiekoši smagi domāt par to, ka Dzims tiešām būtu varējis izdarīt visu to, par ko viņu apsūdz, - viņa saknieba lūpas, - nedomājot, ka varbūt viņš bija... - Viņa nepabeidza iesākto teikumu. - Ko īsti jūs cenšaties pateikt? Viņš nespēja aizmigt. Dažreiz atbildēja uz telefona zvaniem vēlā naktī. Ikviens, kurš pārvalda naudu, zina, kā tas ir.

Skaidrs, ka viņš likās ļoti nervozs. Bez šaubām, viņš nejutās labi. Paskatieties tikai uz to, kas no tā iznāca, Hauka kungs. Vēl tikai pirms pāris dienām...

Viņa aizklāja seju ar plaukstu. Sieviete neraudāja. Drīzāk slēpās. Māsa aplika roku viņai ap pleciem.

- Vēl tikai pirms pāris dienām... Džims nokāpa lejā. Izveda ārā Remi. Pulksten trijos nakti. Es pamodos, kad viņš atgriezās. Viņš apsēdās uz gultas. Izskatījās tā, it ka būtu ieraudzījis rēgu. Viņš sāka man stāstīt, ka ir ļoti nobijies par to, kā zaudējumi varētu ietekmēt viņa karjeru, mūsu ģimeni. Galu galā visiem bija zaudējumi. Tas, ko viņš slēpa... Man par to nebija ne jausmas. Viņš atkārtoja, ka esot redzējis ārpusē to pašu automašīnu... Redzēju, ko viņam nākas izturēt. Man gribējās viņam kaut kādā ziņā palīdzēt. Es nosēdēju kopā ar viņu kādu stundu. Jā, viņš likās nobijies. Jā, viņš bija par kaut ko noraizējies. Taču nu viņš ir miris. Viss ir beidzies. Kāda tam tagad nozīme?

Hauks iejautājās:

- Vai uzskatāt, ka jūsu vīrs izdarīja pašnāvību, Doncva-nas kundze?

Viņš zinājās, ka tas ir vairāk, nekā viņam vajadzētu teikt.

Leslijas māsa palūkojās uz Hauku ar skatienu, kas pauda: nu jau ir diezgan. Ir laiks. Hauks paņēma fotogrāfiju. Viņš ielika to atpakaļ savas jakas kabatā un piecēlās.

- Vai es domāju, ka tā bija pašnāvība? - Donovana atraitne papurināja galvu. - Es nezināju, ka Džims būtu spējīgs izdarīt jebko no ta, ko viņam tagad pārmet. Bet atņemt sev pašam dzīvību? Nē. Es nespēju tam noticēt, Hauka kungs. Nedomāju, ka man tas jebkad izdosies. Viņš pārāk mūs mīlēja. Ja ne mani, tad Zakiju. Dēls viņam nozīmēja visu. Tāpēc - nē.

- Kā jūs domājat, kāpēc jūsu vīram bija atslēga no pārvaldnieka kabineta, Donovanas kundze? Man šķiet, ka viņš būtu varējis sarunāties pa telefonu ari no šejienes. Viņa kabinets ir privāts, lai kādā diennakts laikā tas notiktu.

- Es nezinu. - Leslija Donovana papurināja galvu, un viņas acīs parādījās asaras. - Es nezinu.

Hauks saprata, ka ir uzkavējies šeit pietiekoši ilgi.

- Paldies, ka veltījāt man laiku. Ja jūs nejauši ielūkosieties viņa telefona grāmatiņā vai pierakstos un uzdursieties šim vārdam - Tibo, - viņš norādīja uz savu vizītkarti, - tad varat sazvanīt mani pa šo numuru.

Hauks piegāja pie durvīm un jau gatavojās atkārtot atvainošanās vārdus, taču tad pārdomāja un pagriezās.

- Vēl kaut kas... Vai atceraties, kas tā bija par automašīnu?

- Kā, lūdzu? - Leslija Donovana pārsteigumā pacēla skatienu.

- Kādu automašīnu jusu vīrs bija redzējis ārpusē? Kad domāja, ka tā viņam seko?

- Tas bija pasažieru furgons, - Leslija Donovana atbildēja. - Es nezinu. Man nelikās, ka tas būtu svarīgi. Šķiet, ka melns.

Hauks pamāja. Melns furgons bija auto, kuru Evans Glasmens bija nofotografējis pie savas mājas.

- Vai zināt, ka jūs esat jau otrais cilvēks, kurš šodien uzdod man šo jautājumu? - Donovana atraitne pacēla galvu. - Par automašīnas mārku.

- Un kurš bija pirmais? - Hauks apjautajās. Varbūt to Kempbels bija slēpis. Ka viņš zina ko tādu, ko nevēlas atklāt.

- Kāda sieviete, - Leslija Donovana atbildēja. - Viņa te bija pirmīt. No Vašingtonas.