Melnais zelts

Astoņdesmit piektā nodaļa

Divas lielas, melnas automašīnas piebrauca pie Waldorf Astoria viesnīcas Piecdesmitās ielas un Parka avēnijas stūrī. Šveicars gribēja norādīt, lai tās brauc tālāk, taču pirmās automašīnas šoferis nolaida lejup logu un novicināja apliecību. Šveicara sejas izteiksme mainījās, un viņš ļāva braucamajiem apstāties uz dubultās līnijas tieši pie viesnīcas ieejas.

No auto izlēca valdības aģentu komanda. Hauks ieraudzīja staltu, melnīgsnēju vīru smilškrāsas uzvalkā, kuram cieši aiz muguras sekoja Naomi bruņā bikškostīma. Vēl trīs aģenti izkāpa no otra busiņa. Viņiem visiem bija austiņas.

Hauks zināja, ka viņi visi ir no FIB.

Viņš piegāja pie Naomi, un aģentes seja atplauka, ieraugot Hauku.

- Man prieks, ka tu esi te. Šis ir vecākais aģents Ento-nijs Brūni, kurš ir atbildīgs par šo operāciju. - Naomi iepazīstināja Hauku ar vīrieti smilškrāsas uzvalkā. - Viņš strādā Finanšu noziegumu apkarošanas nodaļā Ņujorkā. Tas ir Tajs Hauks. Viņš ar mani daudz sadarbojās šajā lietā. Vairāk, nekā es sadarbojos ar viņu.

Hauks sarokojās ar vīrieti pie viesnīcas ieejas.

- Es zinu, kas jūs esat. - Brūni cieņpilni pamāja. - Sekoju līdzi jūsu izmeklēšanai Centrālās stacijas spridzināšanas lietā un tajā Hārtfordas juceklī. Priecājos, ka esat kopā ar mums.

Hauks atbildēja ar atturīgu mājienu, juzdamies visai pārsteigts, ka viņa sasniegumi nonākuši FIB uzmanības lokā.

Brūni pasmaidīja.

- An FIB aģenti skatās televīziju.

Viņš novietoja divus no saviem vīriem pie automašīnām un vienu vestibilā. Vēl divi, ģērbušies FIB vējjakās, kopā ar viņu devās iekšā greznajā viesnīcā.

- Ir iespējami vairāki varianti, - Brūni paskaidroja. - Un tas nenotiks klusi. Vienu es zinu skaidri - Bahreinas karaliskā ģimene sarīkos traci. Valsts departamenta pārstāvis gaidīs mūs FIB birojā. - Viņš pasmīnēja. - Vēl jūs varētu padomāt par Rn/uolds Reid akciju pārdošanu pirms dienas beigām. Volstrīta arī dabūs no tā ciest.

Grupa iegāja cilvēku pilnajā vestibila un piegāja pie administratoru letes. Viesnīcas pārvaldnieks melnā uzvalkā panācās viņiem pretī.

- Es esmu īpašo uzdevumu aģents Brūni, - FIB pārstāvis sacīja. - Mēs runājām pa telefonu.

Pārvaldnieks, gara auguma vīrietis vecumā pēc četrdesmit, ar atkāpušos matu līniju, gluži saprotamā kārtā izskatījās satraukts par to, ka tāda mēroga operācija notiek viņa viesnīcā.

- Es pārbaudīju, ka Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā, - viņš noteica. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm un vēl nav nācis ārā. Ceru, ka jūs varēsiet iziet pa sānu ieeju uz Piecdesmito ielu un izturēties pēc iespējas diskrētāk.

- Darīsim visu, kas mūsu spēkos, - Brūni viņam apgalvoja. Viņš pa rāciju paziņoja šoferiem, lai gaida aiz stūra. Tad pagriezās pret Naomi. - Esat gatava, aģente Blūma? Jūsu uznāciens.

Naomi sejā bija skaidri lasāma apņēmība. Brieda ne tikai svarīgākais arests viņas karjerā, bet viņa bija atšķetinājusi šo lietu no paša sākuma, kad tur nebija nekā vairak par divu Volstrītas brokeru šķietami nesaistītajiem nāves gadījumiem. Viņi bija sasaistījuši tās ar noslēpumaino telefona zvanu no Hasani un izsekojuši naudas ceļus līdz Ser-bijai un Londonai, slepkavībām aizšķērsojot ikvienu viņu soli. Nu viņi bija atgriezušies atpakaļ pie Hasani.

- Par simts procentiem, - Naomi noteica, dziļi ievilkdama elpu un veltīdama saspringtu smaidu Haukam.

- Tad iesim.

Hauks, Naomi, Brūni, viesnīcas pārvaldnieks un divi pavadošie aģenti devās pie liftiem pa sarkano paklāju, kas klāja vestibilu. Kad lifts pienāca, pārvaldnieks pieklājīgi palūdza, lai pāris, kas gatavojās tajā iekāpt, pagaidītu nākamo. Pulciņš sakāpa liftā. Tas aizvizināja viņus līdz divpadsmitajam stāvam, kur bija apmeties Hasani. Tas bija privāts stāvs ar dežurantu, kas sēdēja aiz rakstāmgalda.

- Kriš, vai Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā? -jautāja pārvaldnieks.

- Jā, ser. - Dežurants pamāja un ieskatījās reģistros. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm. Te ir pabijis vēl tikai viens cilvēks, cits viesis, kurš ienāca un drīz vien izgāja.

Ienāca un izgāja.

Naomi skatiens pievērsās Haukam. Viņš tajā saskatīja to pašu satraukumu, kāds bija pārņēmis pašu.

Tas nedrīkstēja notikt vēl vienu reizi!

Naomi metas skriešus. Pārējie sekoja. Viņi aši šķērsoja garo gaiteni un nogriezās ap stūri, kur atradās apartamenti.

Uz koka dubultdurvīm bija skaitlis 1201.

Naomi pieklauvēja.

- Hasani kungs! Te aģente Naomi Blūma no Savienoto Valstu finanšu departamenta. Atveriet, lūdzu, durvis.

Atbildes nebija.

Viņa pieklauvēja vēlreiz, šoreiz spēcīgāk.

- Hasani kungs! Te Savienoto Valstu finanšu departaments. Lūdzu, atveriet durvis.

Viņi gaidīja atkal. Nekādas atbildes. Hauks redzēja, ka Naomi sāk manāmi nervozēt.

Viņa sajūtas bija līdzīgas.

Iejaucās Brūni.

- Hasani kungs, šis ir mūsu pēdējais uzaicinājums. Te Federālais izmeklēšanas birojs. Ludzu, atveriet durvis. Mums ir valsts izdots orderis, kas jums liek doties mums līdzi nacionālās drošības jautājumā. Ja mēs neizdzirdēsim atbildi, būsim spiesti paši iekļūt iekšā.

Viņi nogaidīja vēl dažas sekundes. No apartamentiem nenāca ne skaņas. Brūni pamāja viesnīcas pārvaldniekam, kurš ar raižpilnu sejas izteiksmi panācās uz priekšu un ievietoja atvērumā elektronisko slēdzeni. Nozibēja zaļa gaisma, un atskanēja klikšķis. Pārvaldnieks nospieda rokturi un atvēra durvis, pats pakāpdamies sānis.

Brūni un abi aģenti pacēla ieročus augstāk.

- Hasani kungs, mēs nākam iekšā...

Durvis atsitās pret kaut ko cietu.

Izskatīdamies noraizējies, Brūni atbalstījās pret tām ar plecu un atspieda vaļā. Vajadzēja tikai mirkli, lai saprastu, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā.

Spēcīgs miesassargs tumšā uzvalkā gulēja uz muguras uz dārga Austrumu paklāja.

Uz vīrieša baltā krekla rēgojās divi tumši asiņu plankumi.

Hauka sirds pamira.

Naomi nomurmināja:

- Ak nē, nē, nē, nē.... - un, ieskriedama iekšā, uzsauca: - Hasani kungs!

Aiz priekštelpas bija plaša un moderna dzīvojamā istaba. Gar sienu stiepās ar aizkariem rotātu logu rinda ar skatu uz Parka avēniju. Tālāk bija liela ēdamistaba un virtuve.

- Hasani kungs! - Naomi vēlreiz iesaucās. Nu jau visi bija nolaiduši ieročus.

Aģentu pulciņš apstaigāja telpas, un pec mirkļa no visām istabām atskanēja saucieni par to, ka tur neviena nav.

Hauks apsteidza Naomi un iegāja guļamistaba. Viņš uzmanīgi iegāja iekšā, turēdams sev priekšā pistoli, taču nolaida to, ieraugot, kas tur atrodas.

- Viņš ir šeit.

/

Gultā bija atlaidies apmēram sešdesmit gadus vecs vīrietis, ģērbies baltā frotē halātā, ar sirmu bārdu un lasām-brillēm uz pieres. Viņam uz krūtīm bija izklāts laikraksts, it kā viņš būtu tikai iesnaudies.

Pieres vidū rēgojās koši sarkans caurums.

Naomi un pārējie aģenti ieskrēja iekšā. Naomi apstājās, itin kā kāds neredzams spēks būtu apturējis viņu pussolī, un sašļukusi noraudzījās uz gultu. Viņas pirksti savilkās dūrē, lūpas cieši sakniebās, bet acīs iezibējās dusmas un samulsums.

Tad Naomi sejā parādījās sapratne.

- Saimonss? - Hauks iejautājās.

- Nē. - Naomi papurināja galvu. - Augstāk par Sai-monsu. - Viņa novērsa skatienu no Hasani un pievērsās Haukam. - Es zinu, kas notiek, Taj.

Viņš pamāja.

- Es tāpat.