Melnais zelts

Sešpadsmitā nodaļa

Tie nebija viņi.

Abus pārsteigtos laupītājus, kuri bija ģērbušies sporta jakās un džinsos, bākugunīm kaucot un pistoļu stobriem zaigojot, aplenca Griničas policija, kad viņi stiepa plazmas televizoru pa Mitmenu piebraucamo ceļu, dodamies atpakaļ uz savu furgonu.

Abi laupītāji pat nebija īsti pieauguši. Jemeniešu puiši no Norvolkas. Vienam bija divdesmit divi gadi, otram deviņpadsmit. Viņi abi drebēja no bailēm. Stundu ilgā pratināšana policijas iecirknī atsauca atmiņā to, ko abi bija pārdzīvojuši piektajā klasē. Viņi atzinās vairākās laupīšanās. Makleinu. Polašu. Sentandželo aplaupīšanā. Viņi atzinās, kur atrodas pagrabstāva dzīvoklis, kurā policija vēl aizvien varēja atrast lielu daudzumu salaupīto mantu.

Tie nebija viņi.

Viņi uzzināja par tukšajām mājām no cita brālēna, kurš katru rītu piegādāja vietējo laikrakstu. Tādā veidā viņi dabūja zināt, kad māju īpašnieki gatavojas aizbraukt. Nevienam no puišiem nebija nekādu nopietnu pārkāpumu. Vecākais bija arestēts par zādzību veikalā. Deviņpadsmitgadīgais bija iestājies Norvolkas tautas koledžā, un šis bija viņa pirmais apcietinājums. Vecākajam klāt bija pistole - veca, nobružāta divdesmit otrā kalibra bērēta, kuru viņš bija nopircis uz ielas. Vairak izrādīšanās nolūkā, nevis tādēļ lai laistu to darbā.

To nevarēja ne salīdzināt ar Heckler & Koch deviņmili-metrīgo pistoli, kas bija izmantota, izrēķinoties ar Glasmenu ģimeni.

Kad puiši uzzināja par iespējamo apsūdzību slepkavībās, viņi vairs neko neslēpa. Viņiem pat bija alibi konkrētajai naktij. Jaunākā iebrucēja brālēns bija svinējis saderināšanās ballīti Pasaikā, Ņūdžersijas pavalstī. Viņš bija pavadījis nakti brālēna mājā.

Vecākais bija pavadījis to pašu nakti Vaitpleinas bārā. Līdz pulksten diviem naktī, kad bāru slēdza.

Viņi bija padumji un nesaprata, kas notiek, un labi vien bija, ka viņu rupalam beidzot tika pielikts punkts.

Tie vienkārši nebija viņi. Mauks to zināja. Nebija tie divi ļaundari, kuri bija nogalinājuši Marku un Eiprilu Glasmenus.

Torīt viņš sazvanīja Krisafuli brīdī, kad policists gatavojās kārtējam brīfingam.

- Tev ir viena minūte laika, - slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājs nošņācās. - Tu redzi, kas te notiek, vai ne?

Hauks noteica:

- Jā, es to redzu.

Viņš runāja par desmit televīzijas ziņu furgoniem, kas bija novietoti Meisonstrītā pie iecirkņa gluži kā lopu vagoni. CNN, Fox, vietējās Konektikutas televīzijas. Reportieri aplenca ikvienu, kurš nāca ara un izskatījās pēc tāda, kas varētu kaut ko zināt par notikušo. Glasmenu slepkavība bija karstākais jaunums - nejaukā slepkavības aina, bagāta priekšpilsētas iemītnieku ģimene, kura nogalināta savā nomaļajā mājā, izpostot Griničas mieru. Un tas bija sagrāvis ari Volstrītas ikonu.

- Tie nebija viņi, vai ne? - 1 lauks neatlaidās. Viņš no paša sākuma šaubījās par to, ka motīvs varētu būt laupīšana.

- Taj, tu zini, ka es nevaru tā turpināt. Manas iespējas tālāk nesniedzas.

- Stiv... - Hauka balss bija uzstājīgā. - Vai viņi padarīja to darbinu?

- Viņi atzinās septiņos nodarījumos, - policists izvairīgi noteica. - Divos Nortridžā un Vilovstrītā. Viņi mums pateica, kur paslēpta daļa no guvuma. Kā viņi bija izvēlējušies mājas...

- Tu teici, ka vienam no ļaundariem Glasmenu lietā bijuši gari, rudi mati. Tu teici, ka viņam uz skausta bija tetovējums. - Hauks apzinājās, ka nu jau viņš iet par tālu. - Tu teici, ka viņiem mugurā bijušas darba drēbes. Jūs atradāt notikuma vietā protektoru nospiedumus. Glasmeni tika nogalināti ar deviņmilimetrīgo /7&К. Beidz, Stīv, tu labi zini, par kādu darbiņu es runāju.

Viņam nācās kādu mirkli gaidīt, līdz Krisafulis atbildēja. Un, kad tas notika, atbilde bija īsa un izteikta pusbalsī.

- Nē. Viņi atzinās pārējās laupīšanās. Tikai ne Glasmenu lietā. Vienam no viņiem ir deviņpadsmit, otram divdesmit divi gadi. Ieroči nesakrita, un riepu nospiedumi arī ne. Tāpat kā nesakrīt apraksts. Tev būtu vajadzējis redzēt - viņi bija nobijušies līdz nāvei...

- Vai tu noticēji?

- Viņi teica, ka noskatījuši mājas, paklausot draugam, kurš iznēsā vietējās avīzes. Tādā veidā viņi uzzināja, kad saimnieki aizbrauks. Glasmeni nemaz nesaņēma Greenwich Times. Turklāt šiem puišiem ir solīds alibi sestā marta naktij. Mēs vēl gaidām apstiprinājumu, taču automašīnā tika atrasts čeks no degvielas uzpildes stacijas, kas liecināja, ka vismaz viens no viņiem ap to laiku atradies Ņūdžersijā... Jā, es tam ticu, - Krisafulis rezignēti nopūtās.

Hauks izgrūda neapmierinātu ņurdienu. Tomēr tas nebija nekāds pārsteigums. Viņš ne uz brīdi nebija noticējis, ka tā izskatās pēc laupīšanas. Tā visa bija acu apmānīšana. Atvērtais seifs, izrakņātās atvilktnes. To varēja izdarīt, lai nomaskētu to, ko viņi bija meklējuši patiesībā.

Kurš varēja vēlēties Marka Glasmena nāvi?

- Tu saproti, kurp tas velk, vai ne, Stiv?

- Tu tagad braukā apkart ar BMW, Taj. Vai tev nav nekā cita, ar ko nodarboties?

- Glasmens nogremdēja firmu. Nezinu, kurš no tā kaut ko ieguva, taču es zinu, kāds ir tā visa rezultāts, un tas šobrīd atrodas Wall Street journal pirmajās lappusēs.

Policists apklusa. Varbūt viņš to apdomāja.

- Agrāk tu nekad nelasīji to avīzi, Taj. Tu nekad nelasīji neko vairāk par sporta lappusēm.

- Laikam jau viss mainās.

- Nē, nemainās vis, - policists noteica. Hauks īsti nezināja, ko viņš ar to gribējis teikt. Tomēr viņš nedomāja, ka runa bija par avīzi. - Nemainās.

Viņi atvadījās. Hauks noskatījās uz trekniem burtiem iespiesto virsrakstu Wall Street Journal uz sava rakstāmgalda: “Valsts apsver jautājumu par Wertheimer Grant glābšanu; simts gadu vecā firma šodien var sabrukt".

Marks vēl aizvien strādā turpat. Viņam klajas lieliski, Eiprila bija sacījusi.

Hauks sažņaudza rokas dūrēs un nikni trieca tās pret rakstāmgaldu. К и rit kaut ko ieguva?

Telefons iezvanījās atkal, un Hauks bridi pagaidīja, pirms atbildēt, apsvērdams šo jautājumu. Kad viņš beidzot atsaucās pēc ceturtā zvana, zvanītājs viņu pārsteidza.

- Hauka kungs, te Merila Saimonsa.

- Saimonsas kundze... - Hauks vēl nebija viņai izstāstījis par uzzināto. Viņš nevēlējās sagādāt sievietei īstas sāpes, kamēr nebūs savilcis visu kopā. - Pagaidām mēs vēl neesam saņēmuši daudzas atbildes. Kā varu jums palīdzēt?

- Pēdējā reizē, kad mēs runājām... - viņa nedroši ierunājās. Tad Merila Saimonsa nokremšļojās. - Man ir paraugi, kurus jūs man toreiz lūdzāt.