Melnais zelts

Sešdesmit piektā nodaļa

Viņi ieradās Hītrovā sestdien ap pusdienlaiku.

Šoreiz Naomi bija sazinājusies ar kontaktpersonu Skotlendjardā un pavēstījusi, ka vēlas aprunāties ar Londonā dzīvojošu uzņēmēju no Šauda Arābijas par viņa saistību ar lietu, pie kuras viņa šobrīd strādāja. Policists apvaicājās, vai viņai būs vajadzīga kāda palīdzība, atrodoties Londonā, un Naomi atbildēja, ka dos par to ziņu. Vēl viņa reģistrēja savu ieroci policijā. Vismazāk viņai gribējās sakaitināt britu valdību. Galu galā viņi vairs neatradās Serbijā.

Viņi ar Hauku rezervēja numurus nelielā viesnīcā Ken-singtonā ar nosaukums "Numur 29". Tas bija renovēts dzīvojamo namu komplekss, kurā Naomi bija apmetusies jau agrāk. Pa ceļam viņi lika taksometram pabraukt garām Mārtija al Bašira mājvietai - iespaidīgam namam Česterfīl-das staļļu rajonā Meifērā starp karaļa Džordža stila mājām.

- Sešdesmitais numurs ir tur, - sacīja šoferis, norādīdams uz baltu trīsstāvu namu ar jumta terasi un sarkanām ke-sona durvīm.

- Nav nekāds grausts, - Hauks piezīmēja, braucot tam garām. ŠI ēka izskatījās tikpat iespaidīga ka visas pārejās šajā ielā.

- Tā tam jabut, - Naomi noteica. - Šis puisis vada lielāko investīciju fondu pasaulē.

Izbraucot no šī rajona, viņiem nācās līkumot pa vienvirziena ieliņu labirintu, kur atradās apburošas, koku ieskautas mājas un viesnīcas, lai atgrieztos Naitsbridžā pa ceļam uz viesnīcu. Viņi reģistrējās. Naomi uzkāpa augšā, lai ieietu dušā un piezvanītu savai priekšniecībai. Hauks ieslēdza televizoru, izsaiņoja skūšanās piederumus un devās uz vannas istabu noskūties. Viņš iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt Enijai. Hauks bija atstājis tikai vienu ziņu viņas automātiskajā atbildētājā, vēl atrodoties Novi Pazarā, lai pavēstītu, ka viss ir kārtībā. Viņš ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka varbūt Enija vēl guļ. Piektdienu vakaros allaž nācās aizkavēties restorānā. Hauks apzinājās, ka nav viņai visu pastāstījis. Par Eiprilu un to, kāpēc atrodas šeit. Bija jautājumi, uz kuriem nāksies atbildēt pēc atgriešanās mājās. Hauks apzinājās, ka cenšas no tā izvairīties.

BBC ziņu izlaidumā tika stāstīts par bailēm no pasaules banku sistēmas sabrukuma. Kamēr viņi ar Naomi bija atradušies Serbijā, Fannie Mae un Freddie Mac bija bankrotējuši. Valdībai vajadzēja iejaukties, lai tos glābtu. Apdrošināšanas gigants A1G arī atradās uz bezdibeņa malas. Nemaz nerunājot par /Р Morgan un Reynolds Reid. Visu akcijas bija sarukušas neskaitāmas reizes salīdzinājumā ar to vērtību vēl pirms diviem mēnešiem.

Noskaņojums kļuva aizvien drūmāks.

Ap pulksten diviem viņi ar Naomi satikās vestibilā, lai iedzertu kafiju. Naomi Haukam izstāstīja, ko bija uzzinājusi par al Baširu.

- Viņš ir jauns. Gudrs. Ar rietumniecisku domāšanu. Draudzīgs pret presi. Beidzis Čikāgas Universitāti. Strādājis Reynolds Reid un Blackstone. Varbūt tu būsi viņu redzējis CNCB kanālā.

- Es neskatos CNCB kanālu, - Hauks sacīja.

- Nekas nav zaudēts. Varbūt šī pēcpusdiena tevi pozitīvi ietekmēs.

Hauks pasmaidīja un iedzēra malku melnas kafijas.

- Vai tu zini, ko darīsi?

Naomi pamāja.

- Es aprunājos ar savu priekšnieku. Mēs esam gatavi piedāvāt viņam darījumu. Esam gatavi viņu iesaistīt.

- Jūs domājat, ka viņš tiešām uzķersies? Cilvēki, kuri dzīvo tādās mājās, parasti nepadodas valdībai bez cīņas.

- Man tā vien šķiet, ka tas būs labāk par to dzīvesvietu, pret kādu viņam nāktos nomainīt pašreizējo pretējā gadījuma. - Naomi nolika kafijas tasi un pārmeta pār plecu somas siksnu. - Esi gatavs?

Viņi atkal iesēdās taksometrā, lai brauktu uz Meifēru. Česterfīldas staļļi atradās pāris kvartālu attālumā no Haid-parka. Viņi izkāpa vienu kvartālu iepriekš un gaidīja uz ielas, neizlaizdami no acīm grezno karaļa Džordža stila māju. Hauks palūkojās apkārt. Nelikās, ka vēl kāds to vērotu. Viņi vienojās, ka tad, ja nemanīs nekādas aktivitātes, klauvēs pie durvīm.

Bija svarīgi pārsteigt al Baširu ārpus darbavietas.

Pēc īsa brīža ārdurvis atvērās. Naomi piebikstīja Haukam, lai viņš paskatītos. Divi puikas iznāca ārā uz kaļķakmens kāpnēm. Viņi abi bija melnīgsnēji, ar Tuvajiem Austrumiem raksturīgajiem vaibstiem, un varēja būt aptuveni septiņus un piecus gadus veci. Vecākajam mugurā bija Manchester United sporta jaka. Jaunākais bija ģērbies sporta kreklā ar Deivida Bekhema vārdu un numuru un krosa kurpēs. Abi būtu varējuši iederēties jebkur. Viņiem sekoja pievilcīga trīsdesmitgadīga sieviete džinsos, beisbola cepurītē un kašmira svīterī ar kapuci. Pār plecu viņa bija pārmetusi dārgu somiņu.

Viņa gaidīja pie sarkanajām durvīm, turēdama tās vaļā. Pēc brīža pa durvīm iznāca vīrietis, kurš bija ģērbies haki krāsas biksēs, sarkanā trikotāžas kreklā un ādas mokasī-nos. Viņam bija īsi, tumši mati un brilles metāla ietvarā. Vienā rokā viņš turēja futbola bumbu, otrā - suņa pavadu.

Viņš izskatījās pēc kura katra tēva, kurš ved sievu un bērnus pastaigā sestdienas pēcpusdienā.

Naomi pamāja.

- Tas ir viņš