Melnais zelts

Četrdesmit pirmā nodaļa

- Džared! - Hauks uzsauca ģērbtuvju virziena un gaidīja atbildi.

Tādas nebija.

Nu jau visa ledus halle bija tumša. Teds atradās kaut kur iekštelpās. Svešinieks, kuru Hauks bija redzējis stāvam halles otrā malā, nekur nebija manāms. Gadu gaitā uztrenētā “trauksmes sirēna" gaudoja kā traka.

- Džared! - Hauks vēlreiz uzsauca. Kāpēc gan puika neatbildēja?

Kaut kas nebija lāgā.

Hauks paķēra pirmo pagadījušos nūju un devās uz ģērbtuvēm, juzdams, ka asinis dzīslās sāk mutuļot. Tas bija Ellijas dēls. Viņš apmetās ap stūri, mezdamies skriešus, un iebrāzās pa virpuļdurvūn ģērbtuvē, skaļi saukdams:

- Džared!

- Taj! - Atskanēja viņa balss. Džareda balss. Baiļu pilna.

Hauks pagriezās pret skapīšiem un ieraudzīja vīrieti,

kuru bija pamanījis ārpusē. Vīrietis bija aizklājis Džareda muti ar plaukstu, un zēna acis bija baiļpilnas un apaļas kā arbūzi. Vīrietis vilka Džaredu uz dušu pusi. Uzbrucējam bija bārdās rugāji, vaigu bārda un biezas ūsas. Viņš izskatījās pēc piecdesmitgadīga, taču droši vien patiesībā bija kādus divdesmit gadus jaunāks. Un mugurā viņam bija melna neilona jaka.

Viņš bija pielicis nazi Džaredam zem zoda.

Hauks sastinga.

- Klausies, varoni, lasies prom no šejienes! - Vīrietis pa-blenza uz Hauku. Ar vienu roku viņš piešķieba Džareda galvu uz vienu pusi. Ar otru prasmīgi iespieda asmeni Dža-redam zem zoda. - Dari, ko es lieku, vecīt, citādi es viņu pārgriezīšu divās daļās.

Džareds, kurš nespētu nodarīt pāri pat blusai, veltīgi centās izrauties no vīrieša tvēriena, strauji elpodams.

Viņa šausmu pilnajās acīs parādījās asaras.

- Laid puiku vaļā, - Hauks sacīja. Viņš sažņaudza hokeja nliju ar abām rokām un paspēra soli tuvāk tiem abiem, ieskatīdamies vīrietim acīs. - Kāpēc tu te atrodies?

- Tu sasodīti labi zini, kāpēc es te atrodos. Vai ne, sīkais? Pajautā viņam, kāpēc es te atrodos! Pajautā viņam, kur viņš ir iebāzis savu degunu. - Viņš piedūra naža galu Džareda gāmuram, liekot zēna acīm izvalbīties. - Tu un es, un sīkais. Mēs iziesim arā no šejienes. Tu vispirms. - Viņš pamāja Haukam. - Viena kļūmīga kustība, - viņš pakustināja aso nazi, - tikai viena, bijušais policista kungs, un jūs varēsiet atvadīties no sava mazā, jokainā draudziņa.

Džareds uz mirkli atbrīvojās no vīrieša plaukstas, kas bija pārklājusi viņa muti. Baiļu un apjukuma pārņemts, viņš nomurmināja:

- Kāpēc viņš to dara, Taj?

- Džared, es neļaušu viņam tevi aiztikt, - Hauks noteica. Viņa asinis vārījās no dusmām. - Viņš ir nevainīgs bērns, -Hauks sacīja vīrietim. - Tu redzi, ka viņš nav pilnīgi vesels. Laid viņu vajā. Ņem mani viņa vietā. Tāpēc jau tu te esi, vai ne?

- Taj... - Džareda seja bija balta, elpas vilcieni ātri un saraustīti. - Neļauj, lai viņš man nodarītu pāri, Taj. Labi?

- Viņš to nedarīs, Džared. - Vīrietis zināja, kas viņš tāds ir. 1 lauks saprata, ka tas ir slikti. Tas nebija kāds nejaušs ļaundaris. Hauks zināja, ka vīrietis neapšaubāmi te ieradies viņa dēļ. Viņš saprata ari to, ka nebūtu nekādas jēgas no zēna nogalināšanas. Ja 1 lauks mestos viņam virsū, no naža nebūtu liela labuma.

- Viņš palaidīs tevi vaļā. - Hauks ieskatījās Džareda baijpilnajās acīs un paspēra soli tuvāk. Tad viņš pievērsās uzbrucējam. - Un, kad tas notiks, Džared, - Hauks pastiepa uz priekšu nūju, - es gribu, lai tu mestos prom no šejienes, cik ātri vien vari. Neej ārā. - Haukam ienāca prātā, ka vīrietis var nebūt viens. - Paliec hallē. Es gribu, lai tu sameklētu Tedu un kaut kur paslēptos. Piezvani uz 911.

Džareds baiļpilni pamāja. Hauks paspēra vēl vienu soli uz priekšu.

- Tu saprati, vai ne, dēliņ?

Zēns pamāja vēlreiz, sastindzis kā stabs.

Hauks viņam pamirkšķināja.

- Labi.

Vīrietis atgāza zēna galvu atpakaļ un iesmējās:

- Nekā nebija, es neļaušu viņam nekur iet...

1 lauks pievērsa skatienu vīrietim. Naža asmens iezaigo-jās. Tas bija armijas nazis. Hauks vairs nejuta neko citu kā vien apziņu, ka viņš ir vienīgais, kas atrodas starp zēna dzīvību un nāvi, un priecājās, ka tas ir viņš. Hauks veltīja vīrietim zīmīgu smaidu.

- Tu sasodīti labi zini, ka es neizlaidīšu puiku no acīm.

Uzbrucējs sažņaudza nazi ciešāk.

- Tu atnāci pēc manis. - Hauks viņam pamāja. - Nu tad saņem, pakaļa!

Viņš metās uz priekšu, nomērķēdams ar nūju pa uzbrucēja galvu.

Divdesmit gadu ilga darba pieredze bija Haukam iemācījusi, ko cilvēki dara šādās situācijās neatkarīgi no tā, ar ko viņi ir draudējuši, kad istabā iebrāžas specvieniba. Viņi aizstāvas. Dara to, ko pavēl izdzīvošanas instinkts.

Vīrietis pašāva rokas gaisā.

Ar augstu paceltu nūju Hauks no visa spēka blieza uzbrucējam pa tās rokas plecu, kurā viņš turēja nazi. Vīrietis paspēra soli atpakaļ, instinktīvi pastiepa roku un atbrīvoja Džaredu.

Šajā brīdi nūja pāršķēlās uz pusēm.

Vīrietis iebrēcās. Džareds kliegdams metās projām, tālāk no uzbrucēja. Hauks paķēra salauzto nūju un metas uzbrucējam virsū, likdams viņam atkāpties un piespiezdams roku ar nazi pie ģērbtuvēs mūra sienas.

Viņš centās izdabūt nazi no vīrieša rokas.

- Džared, bēdz! Dari, ko es liku. Ej prom no šejienes!

Taču zēns stāvēja turpat kā paralizēts, kamēr Hauks cīnījās par nazi. Vīrietis bija spēcīgs. Kā jau Hauks bija nojautis, viņš nevarēja būt amatieris. Hauks spieda vīrieša roku pie sienas, cenzdamies atbrīvot nazi, lai tas nokristu.

- Džared, bēdz!

Hauks apmetās riņķī, mēģināja iebliezt vīrietim pa vēderu ar nūjas galu, taču uzbrucējs pagriezās un iespēra ar ceļgalu Haukam kājstarpē, liekot viņam zaudēt elpu. Viņam cauri izšāvās sāpju vilnis. Uzbrucējs atgrūda Hauku atpakaļ un nogāza uz soliņa, triecot pret atvērtām metāla ģērbtuves skapīša durvīm.

Haukam griezās galva un trūka elpas, bet pavēdere dega kā ugunīs, it ka viņš būtu uzdurts uz zobena.

Vīrietis viņam tuvojās, satvēris nazi tādā veidā, kas liecināja, ka viņš labi zina, kā ar to apieties. Hauks pieslējās kājās, neizlaizdams no rokām salauzto nūjas galu, ar ko aizstāvēties.

Vīrietis augstprātīgi pasmīnēja.

- Tev vienmēr jātēlo varonis, vai ne, čalīt?

Viņš atvēzējās un pārgrieza Hauka jaku, trāpīdams viņam pa roku, kad Hauks centās nobloķēt nazi ar nūjas galu.

Hauks aiz sāpēm iekliedzās.

Viņš pameta skatienu sānis. Džareds vēl aizvien stāvēja turpat, gluži kā paralizēts no bailēm.

- Džared, ludzu!

Uzbrucējs atkal sāka viņam tuvoties. Šoreiz Hauks atrāva neaizslēgta metāla skapīša durvis, pārsteigdams viņu. Viņiem virsū uzbira slidas un kāju aizsargi. Saņēmis visus spēkus, Hauks trieca atvērtās durvis pret vīrieša roku divas vai trīs reizes, cenzdamies panākt, lai viņš palaistu vaļā nazi. Asinis saskrēja vīrieša sejā, ar piepūli turot nazi.

Brīnumainā kārtā nazis izkrita no viņa tvēriena un no-šķindēja uz grīdas.

Viņu abu acis pievērsās tam.

Ar brīvo roku uzbrucējs saķēra Hauku aiz apkaklītes un piespieda pie skapīša, tā ka Hauks sajuta mugurā ieduramies asu sāpi. Vīrietis neapstājies noliecās, lai no grīdas paceltu nazi. Hauks metās uzbrucējam virsū, asinīm pilot no lupām un rokai degot tā, it kā tā būtu ierauta gaterī. Viņi abi nokrita uz koka soliņa un tad uz grīdas. Vīrietis nogāza Hauku uz muguras. Piepeši viņš paķēra salauzto hokeja nūju un piespieda to Haukam pie rīkles ar atriebīgu spīdumu acīs. Hauka kreisā roka vienā mirklī tika piespiesta pie soliņa metāla kājām. Vīrietis ar piepūli realizēja savu pārsvaru un iegrūda nūjas galu Haukam balsenē.

- Sagremo to, maita.

Hauks velti cīnījās pretī un beidzot atbrīvoja roku, taču nu jau bija par vēlu.

Uzbrucējs bija pārāk spēcīgs, pārāk prasmīgs un uzgūlās Haukam ar visu savu svaru. Hauks sāka gārgt. Viņš nespēja atbrīvoties no nūjas gala. Viņa skatiens pievērsās Dža-redam, kurš stāvēja telpas malā kā apburts. Hauks uz mirkli ievilka gaisu un uzsauca puikam:

- Džared, lūdzu, skrien! Tagad!

Zēns paspēra soli uz durvju pusi.

Hauks sajuta, kā skābeklis un spēks pamazām viņu atstāj. Viņš sasprindzinājās, plaušām plīstot vai pušu no piepūles, un centās nostumt uzbrucēju nost no sevis. Tomēr viņš to nespēja! Viņš ielūkojās vīrieša spožo acu tumšajās, platajās zīlītēs un saprata, elpas vilcieniem klustot aizvien īsākiem un saraustītākiem, ka var tepat ari nomirt.

- Nākamreiz esi piesardzīgāks, kad sagribēsi kaut kur iebāzt savu degunu... - Vīrietis triumfējoši pasmaidīja.

Hauka plaušas bija gatavas uzsprāgt. Viņš vēl vienu reizi bezpalīdzīgi palūkojās uz Džaredu, vairs nespēdams pat lūgties. Ar pēdējiem spēkiem viņš pastiepa roku, izmisīgi vēlēdamies sataustīt jebko noderīgu, pirkstiem tverot priekšmetus turpat zemē - polsteri, dvieļi, nekā...

Slidzābaks.

Piepeši Hauks sajuta, ka roka pieskaras slidai. Viņa pirksti pārslīdēja pāri zābakam, auklām. Viņš to pavilka uz priekšu pa grīdu, turēdams aiz auklām.

Tas varēja glābt viņam dzīvību.

Šajā brīdi viņš izdzirdēja kliedzienu:

- Laid viņu vaļā! Vācies!

Džareds bija meties klāt un dunkāja vīrieti. Ko gan viņš darīja?

Zēns bija aplicis rokas ap vīrieša kaklu, cenzdamies noraut viņu nost.

- Laid viņu!

/

Džareda sitieni bija veltīgi. Vīrietis novicināja roku, aizgrūzdams zēnu līdz skapīšiem.

Tas deva Haukam tik vajadzīgo mirkli.

Viņš sagrāba zābaku un cirta ar to, trāpīdams iztrūcinātajam uzbrucējam sojā tieši tajā mirkli, kad viņš pagriezās, un viņa acis pārsteigumā iepletās.

Viņš izgrūda baiļpilnu gārdzienu un piespieda rokas pie sejas.

Hauks viņu nokratīja. Viņi abi nokrita uz grīdas, un Hauks uzsēdās uzbrucējam virsu. Viņš izdzirdēja burbuļojošu skaņu brīdī, kad Hauka ķermeņa svars iespieda slidu dziļāk uzbrucējam krūtīs.

Parādījās tumša asiņu straumīte.

Acīm kļūstot stiklainām, vīrietis sāka smagi elpot. No viņa jakas sāka pilēt asinis.

Hauks novēlās nost no viņa, pārgurumā sabrukdams pret skapīšu rindu.

Vīrietis bezpalīdzīgi palūkojās uz viņu, un viņam līdzās sāka veidoties tumšu asiņu peļķe.

- Kurš? - Hauka rīkle bija tik aizžņaugta un piesmakuši, ka viņš tik tikko spēja parunāt. - Kurš tevi atsūtīja?

Vīrietis tikai palūkojās uz viņu, īsi un gārdzoši elpodams. Viņa acīs pazibēja noliegums. Lūpas sakustējās. Un tad sastinga.

Džareds pieskrēja pie Hauka. Viņš pievilka satriekto zēnu sev klāt, aplika roku ap pleciem un noglāstīja bērna seju.

- Viss būs labi, dēliņ, - Hauks sacija, aizsegdams Džare-dam asiņaino skatu uz mirstošo vīrieti.

Hauks to atkārtoja, cenzdamies pārliecināt arī sevi pašu:

- Viss būs labi.