Melnais zelts

Septiņdesmit sestā nodaļa

Hauks aizlidoja atpakaļ uz Ņujorku svētdien. Pirmdien pulksten astoņos viņš jau sēdēja pie sava rakstāmgalda.

Tikai lidojuma laikā viņš beidzot bija varējis padomāt par to, ko bija pastāstījis Stīvs Krisafulis - par saistību starp Talon un Soniju Mersedu, vīru, kurš bija uzbrucis Džaredam ledus hallē. Hauks atminējās, kā Fūlijs bija mēģinājis piebremzēt rakņāšanos Tibo pagātnē, atsaucoties uz firmas saistību ar Reynolds Reid.

Vēl Hauku satrauca, ka kāds visu laiku bija soli priekšā viņiem gan Serbijā, gan Londonā. Tikai saujiņa cilvēku visā pasaulē zināja par Tibo. Vai par al Bašira saistību ar Hasani.

Vai bija iespējams, ka viņi ar Naomi tika izmantoti šajā spēlē kā bandinieki?

Ap desmitiem viens no partneriem savienoja Hauku ar Tomu Pūliju.

- Priecājos, ka esi atpakaļ, - priekšnieks sacīja ar šķietamu aizrautību balsī. - Vai esi gatavs turpināt?

- Pilnīgi gatavs, - Hauks atbildēja, domādams, kā izvairīties no jautājumiem par to, kur viņš bijis.

- Tas ir labi. Gribu, lai tu piedalītos pusdienās, kuras Skips Heilijs rīko ap divpadsmitiem Landmark Communication jautājumā...

Šim uzņēmumam piederēja televīzijas kanāli, un tas vēlējās iegādāties internēta portālu. Hauks pavēstīja Folijām, ka ieradīsies.

Naomi bija palikusi Lielbritānijā vēl vienu dienu, lai sazinātos ar dažām vietējām kontaktpersonām un palūkotos, vai viņi var noskaidrot kaut ko par Hasani atrašanos Šveicē tajā datumā, kad saskaņā ar viņu pieņēmumu bija norisinājusies Gštādes tikšanās.

Viņi zināja attiecīgo datumu - pērnā gada divdesmit sestais jūnijs - pēc Tibo pacēlāja biļetes. Ja viņi varētu pierādīt, ka Hasani tur atradies, apvienojumā ar līdzekļu plūsmu no Ascot ar Tibo starpniecību uz Džeimsa Donovana kontu Kaimanu salās, tad varētu pietikt izmeklēšanas atsākšanai. Kaut kas bija aizvedis gan al Baširu, gan Tibo uz Šveices kūrortu. Hauks sāka prātot, vai tur nevarēja but vēl arī citi iesaistītie. Citi, par kuriem viņi neko nezināja. Al Ba-širs bija devis tādu mājienu, kāpjot automašīnā: "Te nebija ne runas par terorismu... Tas bija kas lielāks par terorismu."

1 laukam prātā atausa kada doma. Viņš izņēma viedtāl-runi un sāka meklēt sarakstā kādu vārdu no senas pagātnes, kad viņš vēl strādāja Ņujorkas policijas pārvaldes Informācijas departamentā.

Markuss Hirds bija kriminālinspektors kantona policijā Cīrihē. Viņi bija iepazinušies kādā Vašingtonas konferencē, un pēc tam Hauks izdarīja viņam pakalpojumu - patiesībā viņa māsīcai, kura bija pārcēlusies uz Griniču un sākusi strādāt LIBS bankas filiālē. Māsīcas dēls tika pieķerts braucam pie stūres pēc dažu alus kausu iztukšošanas. Hauks panāca, lai sods aprobežotos ar autovadītāja tiesību atņemšanu uz pāris gadiem un pārbaudes laiku.

Hauks sameklēja numuru. Šveicē bija četri pēcpusdienā. Parastie īsie pīkstieni vēstīja par veiksmīgu savienojumu.

- Bitte, Hirds, - inspektors laipni atsaucās.

- Markus, - Hauks ierunājās. - Te Tajs Hauks. No Gri-ničas Savienotajās Valstīs.

- Taj! - Šveices inspektors iesaucās, pāriedams uz teju nevainojamu angļu valodu. - Ir pagājis ilgs laiks.

- Jā gan, - Hauks piekrita. Viņi apmainījās dažām laipnībām par darbu, Hirda māsīcu, kura bija atgriezusies mājās, un inspektora dēlu, kurš nu jau bija students vieteja politehniskajā koledžā. Tad Hauks ķērās pie zvana patiesā iemesla: - Markus, ir kaut kas, ko tu varētu izdarīt manā labā.

- Allaž priecājos palīdzēt vietējai policijai, cik vien manos spēkos, - Šveices inspektors pieklājīgi atbildēja.

- Baidos, ka vairs nebūšu vietējās policijas pārstāvis, -Hauks atzina. Viņš paskaidroja, ko tagad dara, un tad izstāstīja, kāpēc zvana, izteikdamies par iemeslu visai aptuveni. - Vai tu slēpo?

- Protams, es esmu šveicietis, Taj. Esmu uzaudzis ciematā netālu no Davosas. Agrākajos laikos biju īsts slalomists.

- Tas ir labi. Man ir vajadzīga informācija no kāda cita jūsu kūrorta. No Gštādes.

- Geš-štāde, - šveicietis noteica, izrunādams šo vārdu vācu manierē. - Skaista vieta. Kas tev ir vajadzīgs?

- Gribu, lai tu aptaujātos pieczvaigžņu viesnīcās. Tikai visgreznākajās.

- Sapratu, - šveicietis atbildēja. - Grand Hotel Park. Grand Hotel Bellevue. Gstaad Palace. Vai tu gribi rezervēt numuru, Taj? Ja tā, es tev ieteiktu zvanīt Tūrisma ministrijai, nevis man.

Hauks pieklājīgi pasmējās.

- Nē, runa nav par rezervāciju, Markus, piedod. Es tev nosaukšu kādu datumu. Divdesmit sestajā jūnijā vai ap to laiku. Pagājušajā gadā. Es tev nosaukšu arī vairākus vārdus...

- Divdesmit sestais jūnijs, tikai greznākās viesnīcas.... Turpini. Ko tu meklē, Taj?

,

- Ja neiebilsti, es labāk tajā neiedziļināšos. Tas pieder pie privātas izmeklēšanas. Tu jau saproti.

- Es lieliski saprotu, - inspektors noteica bez kādiem iebildumiem. - Varbūt tu būsi dzirdējis, ka mēs, šveicieši, esam raduši glabāt noslēpumus. Tāpēc saki man - kas tev ir vajadzīgs?

- Viesnīcu viesu saraksti šajos datumos, - I lauks atbildēja. - Visi, ja tu vari tos dabūt.