Melnais zelts

Piecdesmit astotā nodaļa

Naomi devās lejup pa nogāzi uz fermas pusi. Viņa nogaidīja dažas minūtes, lai būtu droša, ka Tibo neatgriezīsies. Bija jau satumsis, un taka, kas veda lejup, bija viltīga, ar brūkošiem akmeņiem un māņu soļiem, un arī lukturītis nepaglāba viņu no vairākkārtējas paklupšanas un pat gandrīz pakrišanas pa ceļam.

Paldies Dievam, ka Tajs sekoja Tibo.

Nolūkojoties uz māju, viņas asinis sāka riņķot straujāk. Nepazīstamajā ielejā valdošā tumsa un klusums līdz ar apziņu, ka viņa nupat grasās iesaistīties bīstamā avantūrā, lika Naomi izbaudīt visdziļāko vientulības un atšķirtības sajūtu visa mūža. Viņa klusībā lūdzas, kaut nu sirds aprimtu. Te neviena nebija, nekā tāda, no kā vajadzētu baidīties. Viņa centās sev iestāstīt, ka rīkojas pareizi. Tomēr sirds īsti nepadevās. Prātā iešāvās doma, kas būtu Naomi sasmīdinājusi, ja viņa nebūtu tik ļoti nobijusies: kur tu esi iepinusies, Naomi?

Viņa vairs nebija aģente, kura kabinetā sēž pie rakstāmgalda.

Kad Naomi jutās droša, ka Tibo vairs neatgriezīsies, viņa metās pāri kalnu ceļam, uzmanīdamās, lai neatstātu sporta apavu nospiedumus grantī. Viņa nonāca pie arkvei-da durvīm, kas bija veidotas no koka dēļiem. Bulta bija aizšauta. Sasodīts. Naomi iespīdināja gaismas staru pa spraugu loga aizvirtnī. Neko daudz nevarēja saskatīt. Iekštelpas slīga krēslā.

Viņa apsteidzās ap stūri. Tā bija ar ģipsi apmesta akmens māja, iespējams, celta pirms kādiem simts gadiem. Krūmi, kas auga vienā malā, bija pašķidri. Naomi uzmanīgi palūkojās iekšā pa aizvirtņu spraugu. Viņa saskatīja vaļēju virtuvi ar lielu akmens krāsni. Naomi paraustīja virtuves durvis. Ari šeit dzelzs aizbīdnis pat nepakustējās. Sasodīts. Viņa turpināja ceļu apkārt mājai.

Naomi zināja, ka viņai ir laiks visu apdomāt un rīkoties piesardzīgi, taču sirds strauji pukstēja un viņa gribēja ātrāk tikt ar visu galā, neriskējot ar to, ka mājā varētu uzrasties kāds svešinieks. Viņa ielūkojās iekšā pa tādu kā guļamistabas logu. Naomi zināja, ka vajadzības gadījumā viņa varētu izsist loga rūti. Viņi zināja, kur Tibo atradās. Viņi zināja, ar kādu automašīnu viņš brauc, ar kādu vārdu pārvietojas. Viņu katrā laikā varēja sameklēt. Loga izsišana viņus atmaskotu. Taču galvenais bija noskaidrot, ko Tibo īsti zināja.

Naomi pārbaudīja visus aizslēģotos logus mājas aizmugurē un ar prieku secināja, ka viens slēģis ir pavērts.

Viņa pabaza pirkstus zem apmales un mēģināja pacelt logu augšup. Viņai par atvieglojumu tas izdevās. Naomi atvēra logu pietiekoši lielā spraugā, lai viņas ķermenim pietiktu vietas, un ierāpās iekšā. Viņai izrādījās taisnība - tā bija guļamistaba. Patiesībā izskatījās, ka tieši šo istabu Tibo lieto. Viņa drēbes bija nekārtīgi izmētātas uz krēsla, koferis, kuru Marija Radisoviča bija atvedusi, atvērts gulēja uz grīdas. Gulta bija sajaukta.

Viņa bija iekšā.

Istabā, kas atradās tuvāk pie ārdurvīm, Naomi pamanīja brokastu galdu stūrī ārpus virtuves, kuru Tibo, šķiet, izmantoja ka savu darba vietu. Tur atradās neliels televizors ar satelīta antenu. Uz galda bija novietots klēpjdators. Apkārt mētājās dažas grāmatas un papīri. Naomi apsēdās, ievietoja pieslēgvietā zibatmiņas disku un mēģināja ielogo-ties. Nebija nekāds pārsteigums, ka dators pieprasīja paroli.

Sasodīts.

Tibo vajadzēja būt pierakstiem. Par tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš sazinājās. Par finanšu darījumiem. Par naudas plūsmu. Naomi jutās droša, ka atradīs to visu datorā. Viņa iedomājās, ka varbūt vajadzētu to vienkārši paņemt. Ka šīm spēlītēm vairs nebija nozīmes. Galvenais bija atrast pēdas, kas vestu pie kadas augstāk stāvošas figūras. Pie sazvērestības saknēm.

Naomi mēģināja apiet drošību, taču šis mēģinājums izrādījās veltīgs. Sirdij strauji pukstot, viņa pievērsās uz galda izmētātajiem papīriem, izšķirstīja dokumentus, kas lielākoties bija finansiālas dabas: vienošanās, korporatīvie dokumenti, darījumu brošūras. Naomi nebija ne jausmas, vai tie bija legāli, vai arī daļa no Tibo nelikumīgajām blēdībām. Tomēr viņš bija paķēris tos līdzi, tāpēc Naomi pieņēma, ka tiem ir kāda vērtība. Viņa izklāja tos uz galda un nofotografēja pirmās lapas, pievēršoties uzņēmumu logotipiem. Tur bija vizītkaršu paciņa, kas bija saņemta ar gumiju. Naomi to noņēma un sāka pārskatīt vizītkartes.

Vairums izskatījās pēc pilnīgi likumīgiem kontaktiem no visas pasaules. Tibo tīkls. /Р Morgan, Citibank, Reynolds Reid. Naomi atrada pat Džeimsa Donovana un citu vērtspapīru brokeru vizītkartes no dažādām firmām, kas lika viņai iedomāties, vai tikai potenciālo upuru skaits nav lielāks. Naomi uzlika tās visas uz galda un nofotografēja. Tad viņa uzdūrās vienai, kas lika sirdij pamirt.

Melns, izcilns Ascot Capital logotips.

Šī firma bija investīciju partneris Dubaijā, kas izrādījās saistīta ar Crescent Bay Toronto - firmu, kas bija nopirkusi Donovanam māju. Ar to viss bija sācies.

Lidmašīnas jau ir gaisa.

Tibo bija viņu pazinis. Hasani. Ascot ari bija viens posms Donovanam domāto maksājumu ķēdē. Ar to nepietika, lai kaut ko pierādītu, lai mēģinātu kādu apsūdzēt. Tomēr to varēja nodot F1B un Interpolam. Ar to pietika, lai paplašinātu izmeklēšanu. Viss saskanēja.

Naomi nospieda fotoaparāta slēdzi.

Viņa necentās neko šķirot. Itin viss varēja būt svarīgs. Viņa nofotografēja rēķinus, lidmašīnas biļetes. Pat ko tādu, kas izskatījās pēc slēpošanas kūrorta pacēlāja biļetes. No Gštādes, grezna Šveices kūrorta. Naomi uzmeta skatienu datumam: divdesmit sestais jūnijs. Iepriekšējā vasarā. Varbūt vienkārši piemiņa. Tā maksāja četrdesmit eiro.

Tik un tā viņa to nofotografēja.

Steigā viņa salika vizītkartes atpakaļ kaudzē un pārsēja ar gumiju. Naomi ieskatījās pulkstenī. Piecpadsmit minūtes. Viņa jutās pārliecināta, ka laiks vēl ir. Naomi atgriezās atpakaļ pie datora un ieraudzīja, ka zibatmiņas disks ir pieslēdzies un cenšas iedarbināt paroļu uzlaušanas programmu. Viņa nekādā gadījumā nevarēja to te atstāt.

Šajā brīdī viņa ieraudzīja ārpusē uzplaiksnījām gaismu un izdzirdēja pa ceļu braucam automašīnu.

Naomi asinis dzīslās sastinga. Pie joda'.

Te kāds bija.