Melnais zelts

Četrdesmit otrā nodaļa

Griničas policija ieradās pēc dažām minūtēm. Pirmais policists, kurš bija nostrādājis šajā amatā desmit gadu, atrada Hauku, asinīm noplūdušu, sēžam pie sienas pie ģērbtuvēm un turot apskautu Džaredu. Policists ielūkojās iekšā telpā un iznāca ārā nobālējis.

- Mans Dievs...

Aptuveni pēc divām minūtēm ieradās mediķi. Viņi apskatīja Džaredu - par laimi, puikam nekas nekaitēja, ja neskaita pāris skrāpējumu uz kakla, kur to bija skāris naža asmens. Viņš tikai bija šoka stāvokli. Hauks bija piezvanījis Enijai. Viņa jau atradās ceļā. Viens no mediķiem apskatīja Hauka roku. Naža asmens nebija iedūries pārāk dziļi, taču āda bija pamatīgi saskrambāta. Viņam bija vajadzīgas šuves.

Drīz pēc tam ieradās dežurējošie inspektori, Eds Sinklērs un Sallija Kombsa, kuri bija dežurējuši kapsētas apkaimē. Vēl pēc brīža viņiem sekoja Stīvs Krisafulis, kurš kopā ar ģimeni tikko bija iznācis no kinoteātra. Viņš pārsteigts uzlūkoja Hauku un bija atvieglots, kad noskaidrojās, ka viņam nekas nekaiš. Hauka roka tika apsieta, un uz viņa sejas un kakla bija redzamas plēstas brūces. Stīvs iejautājās, plati iepletis acis:

- Kurš uzvarēja?

- Mēs, - Hauks atbildēja. - Ar seši pret viens.

- Tas nav smieklīgi, Taj. - Izmeklēšanas nodaļas vadītājs papurināja galvu. - Pie joda, kas tev īsti kaiš? Vai cilvēks nevar mierīgi pabaudīt sestdienas vakaru?

1 lauks paraustīja plecus.

- Ja es to nevaru, kāpēc lai tu varētu? - Mediķis uzlika viņa rokai pagaidu apsēju.

- Kā iet sīkajam? - Stīvs paraudzījās uz Džaredu.

- Mazliet iztrūcies. Ieskaties iekšā. Tad tu sapratīsi, kāpēc.

Stīvs pamāja, pakasīdams ūsas.

- Un tev?

Hauks nopūtās, un izvairlgums viņa acis liecināja, ka viņš nejūtas par to drošs. Viņš zināja, ka bija atradies par mata tiesu no nāves. Ja viņš pēdējā brīdi nebūtu atradis slidzābaku, ja Džareds nebūtu novērsis uzbrucēja uzmanību, Hauks jutās visai drošs, ka tas būtu viņš, kurš tagad gulētu ģērbtuvēs.

- Man palaimējās palikt dzīvam.

- Tu neizskaties īpaši priecīgs, - Stīvs noteica. Viņš uzlika plaukstu Haukam uz pleca un to saspieda. - Tu zini, ka mēs varam tikt galā paši. Tu varētu iziet ārā un paelpot svaigu gaisu. Likšu, lai Eds un Sallija pēc brīža pieraksta tavu liecību.

- Nē. Man nekas nekaiš. - Hauks pieslējās kājās.

Mediķis pabeidza likt apsēju.

- Tam vajadzētu turēties.

Hauks norotīja jakas piedurkni.

- Tiksim ar to galā.

Stīvs iegāja iekšā un palūdza Edam un Sallijai uz bridi atstāt viņus ar Hauku divatā ģērbtuves telpā. Tas bija neparasts lūgums, taču inspektori piekrītoši pamāja, atcerēdamies, ka vēl tikai pirms dažiem mēnešiem Hauks bija viņu priekšnieks.

Stīvs pievērsa skatienu nekustīgajam ķermenim, un viņa acis iepletās, ieraugot tam krūtis iecirsto slidu un sarecējošo asiņu peļķi līdzās. Viņš pašūpoja galvu.

- Jēzus, Taj...

- Es zinu.

- Tie hokejistu tēvi uzzinās, ka nedrīkst visu tvert tik nopietni.

Šoreiz Hauks pasmaidīja un tad izstāstīja Stīvam, kā viss notika. Krisafulis noliecās pār liki. Viņš uzvilka gumijas cimdus un uzmanīgi iztaustīja puiša kabatas.

- Kā tu domā, kāpēc viņš tev uzbruka?

- Viņš zināja, kas es esmu. - Hauks paraustīja plecus.

- Viņš zināja, ka esmu izbijis policists. Man liekas, viņš mēģināja izmantot puiku. Dabūt mani savās rokās, sagūstot

viņu.

/

- Ka dabūt tevi savās rokās?

- Man šķiet, tu jau zini atbildi uz šo jautājumu, leitnant... Policists izņēma no līķa biksēm kabatas portfeli.

- Džeimss Alans Merseds. Adrese norādīta Paismobīčā Kalifornijā. Tur ir ari bruņoto spēku apliecība. Tas puisis bijis veterāns. Viktorijas nometne, Irāka.

Viņš iebāza pirkstus dziļāk makā un izņēma kaut ko ārā. Tas bija neliels žetons - zelta lapu vainags, kam virsū atradās tāda kā Pirmā pasaules kara šautene.

Hauks paraustīja plecus.

- Kas tas ir?

- Kājnieka žetons, - Stīvs atbildēja. - Tas nozīmē, ka viņš ir pieredzējis šo to no tuvcīņas. Tev ir paveicies, vecīt.

- Jakas kabatā ir ari mobilais telefons, - Hauks noteica.

- Tas droši vien tev šo to pavēstis.

Krisafulis pārmetoši viņu uzlūkoja. Tikai izmeklētājiem bija ļauts pieskarties līķim.

Hauks nokaunējies paraustīja plecus.

- Tas notika pats no sevis. No veciem paradumiem ir grūti atbrīvoties.

Drīz vien pēc tam iekšā iesteidzās Enija - taisna ceļā no restorāna virtuves. Viņa cieši apskāva dēlu, acis parādoties prieka asarām.

- Ak, mazulīt, mazulīt, kas atgadījās? Paldies Dievam, ka tev nekas nenotika.

- Tas vīrietis gribēja man nodarīt pāri, mammīt. - Dža-reds viņu apskāva. - Bet atnāca Tajs un izglāba mani. Viņiem bija liels kautiņš. Viņš lika man bēgt, bet es centos viņam palīdzēt, mammīt.

- Es zinu, maziņais, es zinu, - Enija sacīja. - Es to jau dzirdēju. Tu esi tik drosmīgs jauneklis. - Viņa vēlreiz apskāva dēlu un paraudzījās uz Mauku. - Vai viņam nekas nekaiš?

- Mediķi teica, ka tikai neliels šoks. Daži sīki iegriezumi uz kakla.

- Taju sagrieza ar nazi, mammīt. Viņš tika savainots.

Enija pieskārās Džareda sejai un devās pie Hauka. Viņa izstiepa rokas un pateicībā spēcīgi viņu apskāva - tik spēcīgi, ka Hauks sajuta raizes un sāpes Enijas paātrinātajos sirdspukstos. Hauks nepretojās. Bija patīkami atrasties kāda apskāvienos. Tāda cilvēka apskāvienos, kurš viņu mīlēja.

- Viņi man izstāstīja, kas noticis. Nemaz nezinu, kā tev pateikties. Tu zini, ko Džareds man nozīmē. Viņš... - Enija cieši saknieba lūpas, lai nesāktu raudāt. - Tu esi savainots?

-Tikai skramba. Pietiekoši, lai liktu man izskatīties mazliet seksīgi.

Enija noteica:

- Nav nekā tāda, kas tev liktu izskatīties vēl seksīgākam manās acīs. Esmu tev pateicību parādā par dēla dzīvību. Kurš gan būtu gribējis viņam ko nodarīt, Taj? Kādam nelietim jābūt, lai darītu ko tādu?

- Tādam, kurš gribētu nodarīt kaut ko man.

Enijas acīs iezibējās dusmas.

- Es gribu viņu redzēt, Taj.

- Nē, tu negribi viņu redzēt, Enij. Es zinu, kā tu jūties... -Hauks aplika roku viņai ap pleciem un noslaucīja asaras no sejas. - Tev jāved viņš prom no šejienes, Enij... Prom no manis. Jebkur. Un tev pašai arī jadomas prom. Jūs abi šobrīd nedrīkstat atrasties manā tuvumā.

Enija samulsusi uzlūkoja viņu.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tāpēc, ka tas jūs apdraud, Enij. Tie cilvēki, kuri to noorganizēja, varētu mēģināt vēlreiz. Kāds grib mani apturēt, un viņi gribēs man kaitēt visos iespējamajos veidos. Atrast manu vārīgo vietu.

- Mēs nebēgsim prom no tevis, Taj.

- Tu nebēgsi. Tu pasargāsi Džaredu. Lai viņš kādu laiku neapmeklē skolu. Aizsūti viņu uz Kaliforniju pie saviem vecākiem. Tu zini, ko viņš man nozīmē, Enij. Taču šobrīd viņš nedrīkst atrasties manā tuvumā.

Aizvainojums, kas parādījās viņas sejā, bija baiļu un raižu caurausts. Enija cieši uzlūkoja Hauku.

- Pie joda, kur tu esi icķēpājics, Taj?

- Es nezinu.

- Mēs vedīsim tevi mājās, - Enija noteica. - Zinu, ka tev ir jāsniedz liecība, taču es neļaušu tev palikt vienam.

Hauks papurināja galvu.

- Nē, tev ir jābūt kopā ar savu dēlu.

- Taj, lūdzu... Tevi gandrīz nogalināja! Tu esi savainots. Tas nelietis nedrīkst gūt virsroku, izšķirot mūs. Lūdzu...

- Brauciet mājās, - Hauks sacīja. Viņš vieglītēm uzlika plaukstu uz Enijas vaiga un pieveda viņu pie Džareda.

- Iespējams, policija gribēs ar viņu vēlreiz aprunāties no rīta. Es to nokārtošu.

Enija satraukti pamāja, īsti nezinādama, ko tagad darīt.

Hauks pietupās un atvadījās no Džareda.

- Tu izglābi man dzīvību, vecīt! Tu esi viens drosmīgs puisis!

Zēns piecēlās un apskāva viņu - spēcīgi. Hauks aptvēra, ka pats būtu ar mieru nomirt, ja kaut kas būtu noticis ar Džaredu. Kā gan viņš to pārdzīvotu? Džareds nepazina ļaunumu, tikai laipnību. Hauks piekļāva zēna seju sev klāt un sabužināja viņa matus.

- Drīz tiksimies, labi?

Džareds pamāja, drosmīgi pasmaidīdams.

- Tā bija laba spēle, vai ne, Taj?

- Jā, dēliņ, patiesi laba spēle.

Enija izgāja no ledus halles kopā ar viņu. Hauks juta, kā skumjas sāk spiest viņu pie zemes. Viņš sniedza detalizētu liecību policistiem, noklusēdams savas aizdomas par to, kas varētu slēpties aiz šī uzbrukuma.

Kad viņš bija beidzis, asinis vēl aizvien mutuļoja, un Hauks īsti nezināja, ka nomierināties. Savā vecajā darbā viņš būtu uzsācis izmeklēšanu. Ielūkojies mobilajā telefonā. Pārbaudījis Merseda pagātni.

Taču nu viņam neatlika nekas cits kā vien doties mājās.

Stīvs pienāca viņam klāt.

- Varu likt kādam sekot tavai automašīnai, Taj. Vai gribi, lai aizvedu tevi mājās?

- Nē. Paldies, - Hauks atbildēja. Viņš paspieda Stīva plaukstu. - Man patiešām nekas nekaiš.

- Man negribējās to teikt, leitnant, - sacīja slepkavību izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, - taču tu neizskaties pēc tāda, kam nekas nekaiš.

Hauks juta, kā iekšējā spriedze palielinās. Tā atgādināja pārkarsušu tvaika katlu, kas gatavs uzsprāgt. Viņš aptve ra, cik tuvu bija atradies nāves robežai un ko būtu aiz sevis atstājis. Piepeši Hauks sajutās pavisam viens. Viņš īsti nezināja, kam zvanīt un ko iesākt.

Stīvs uzsita viņam pa plecu.

- Ej mājās. Man prieks, ka tev nekas nenotika, Taj. Aprunāsimies rīt.

Hauks sekoja policista ieteikumam un devās uz savu automašīnu. Vēsais gaiss likās patīkams. Vējš sitās tieši sejā. Bija sācis līņāt smalks lietutiņš. 1 lauks apgāja ap ēkas stūri un atbalstījās pret betona sienu. Viņa kajas sāka ļodzīties, atlikušais spēks aizplūda.

Viņš notupās zemē un dziļi plaušās ievilka spirdzinoša gaisa malku. Bija patīkami sajusties dzīvam. Sajust zunda vēju pūšam sejā. Saklausīt no autostrādes nākošos trokšņus tālumā.

Hauka acīs sariesās pateicības asaras.

Viņš tās apspieda, izņēma mobilo telefonu un atrada ātrā savienojuma taustiņu. Sirdij strauji sitoties, viņš gaidīja atbildi.

Džesija atbildēja pēc otrā signāla.

- Sveiks, tēti, kas notiek? Ir sestdienas nakts...

- Nekas nenotiek, mīļā. - Viņš nopūtās. - Es zinu, ka ir sestdiena. Man tikai gribējās dzirdēt tavu balsi. Kā tev iet?

- Mūsu kompānija ir sanākusi pie Kellijas, un mēs skatāmies filmu. "Desmit lietas, kuras es tevī ienīstu". Tu esi to redzējis, tēt?

- Nē.

- Tev tā patiktu. Tā nav parastā stulba pusaudžu filmele. Tās pamatā ir Šekspīra "Spītnieces savaldīšana".

- Bez jokiem, mazulīt... - Hauks apsēdās, juzdams, ka pār vaigiem sāk ritēt asaras. Viņš pavirzīja telefonu tālāk un cieši piespieda to pie jakas, iztēlodamies tās šausmas, kas izceltos, ja iznākums būtu citāds. Kādā ķezā tu esi iekūlies, Taj? - Tas ir lieliski, mīļā.

Džcsija uz mirkli apklusa.

- Tēt, vai tev nekas nekaiš?

- Skaidrs, ka ne, mijā. Viss ir kārtībā. Es tikai... Ej vien atpakaļ pie draugiem. Izpriecājies kārtīgi. Es tikai gribēju pateikt, ka mīlu tevi. Tas ar! viss.

- Tēt, tu izklausies mazliet savāds. Tu droši zini, ka viss ir kārtībā?

- Viss ir lieliski, mīļā. - Hauks noslaucīja asaras no vaigiem. - Skauta godavārds.

- Tu nekad neesi bijis skauts, tēt.

- Pareizi, - viņš atbildēja iesmiedamies. - Tad kā būtu ar šo - kaut mani zibens saspertu?

Džesija mirkli nogaidīja. Fonā skanēja spiedzīgas meiteņu balsis.

- Es ari tevi mīlu, tēt.

1 lauks nolika telefonu un turpināja sēdēt, atbalstījies pret sienu. Viņa rokas bija savilktas dūrēs no dusmām... vai varbūt no atvieglojuma. Viņš ievilka plaušās vēsa gaisa malku. Hauks jutās gatavs ķerties viņiem klāt. Vīrietim ar tetovējumu, tam, kurš bija nogalinājis Eiprilu. Viņš vēl aizvien atradās brīvībā. Hauks jutās drošs, ka vīrietis no ledus halles nedarbojās viens. Hauks viņu dabūs rokā - viņš bija gatavs par to galvot. Atriebties par sevi un Eiprilu.

Haukam tikai nebija ne mazākās jausmas, kas viņš tāds ir.