Melnais zelts

Ceturtā nodaļa

Viņi daudz par to nerunāja, dzerot kafiju. Par to šaušalīgo televīzijas reportāžu.

Hauks tikai atzinās, ka pazinis šo sievieti, bet Enija sūrojās, ka šie kramplauži kļūstot nevaldāmi un daudzi cilvēki par to runājot, pat restorāna. Viņa nesapratnē pašūpoja galvu.

- Kurš gan butu spējis ko tādu nodarīt tik brīnišķīgai ģimenei? Kāpēc? Naudas dēļ?

Hauks papurināja galvu. Viņš to nezināja.

Viņš košļāja grauzdētu graudu maizi un klusēja, pārlapodams avīzes, līdz Enija saprata, ka Hauks vēl aizvien turpina domāt par to pašu. Izskatījās, ka kaut kas nelaiž viņu vaļā.

- Es zinu, tev liekas, ka vajadzētu kaut ko darīt šajā sakarībā. - Enija apgāja apkārt letei un aplika viņam rokas apkārt no aizmugures, vieglītēm ar pirkstu kauliņiem noglāstot seju. - Taču nu tas ir beidzies. Tagad tu esi uzņēmējs, vai ne?

Viņš nepārliecinoši pamāja.

Enija pamirkšķināja un ieknieba viņam degunā.

- Nu tad ej, uzņēmēj!

Nu jau sešus mēnešus Hauks strādāja Talon Group. Viņš vēl aizvien jutās mazliet neveikli šo pārmaiņu dēļ, kļuvis par darījumu cilvēku pirmo reizi mūžā - pēc tam, kad tik ilgi bija nostrādājis par policistu. Ģērbšanās uzvalka ar kaklasaiti, lietišķas tikšanās, centieni noslēgt darījumus par datu aizsardzību un iekšējo drošību ar uzņēmumu kontrolieriem un drošības dienestu vadītājiem, kuri dažkārt atpazina viņa vārdu pēc skaļajām lietām, kuras viņš bija izmeklējis.

Pa daļai viņš vēl aizvien jutās kā no ūdens izvilkta zivs. Pat tad, kad saņēma algu un redzēja, ka tā ir kādas trīs reizes lielāka par agrāko.

Hauks iegāja dušā un noskuvis. Viņa īsajiem, tumšajiem matiem tikpat kā nebija vajadzīga suka. Viņš vēl aizvien izskatījās sportisks un trenēts, ietinies dvielī, lai arī viņam jau bija pāri četrdesmit pieciem gadiem. Hauks saģērbās, izvēlēdamies oksforda auduma kreklu un laškrāsas kaklasaiti, kas bija pieskaņota vieglajam džemperim. Enija iegāja dušā uzreiz pēc viņa. Šodien dēla skolā bija apmeklētāju diena. Pēc tam viņa gatavojās nomainīt kleitu pret džinsiem un doties uz restorānu.

Ietinusies dvielī, vēl ar slapjiem matiem, viņa iztaisnoja I lauka kaklasaites mezglu, kad viņš ienāca atvadīties. Enija piekārtoja viņa žaketi un iepriecināta pasmaidīja.

- Tu izskaties labi.

- Tu tāpat, - viņš atbildēja, pārvilkdams ar pirkstu pāri viņas dvieļa malai. - Pie tā mums vajadzētu atgriezties vēlāk.

- Piedošanu. "Vēlāk" man ir divas vakariņas, jāpagatavo kādi divi duči pavasara rullīšu ar omāru un meksikāņu dārzeņiem. Kādā citā reizē.

- Sarunāts. Jebkurā gadījumā pasveicini Džaredu no manis. Atgādini viņam, ka gribu redzēt viņu treniņā trešdien. -Hauks bija sācis trenēt hokeja komandu, puišus vecuma līdz divpadsmit gadiem, un mācīja slidot Enijas dēlam Džare-dam, kuram bija deviņi gadi un kurš sirga ar Dauna sindromu. Pārējiem bērniem, šķiet, patika viņa klātbūtne, un

visi saņēmās, redzot viņa pozitīvo attieksmi. Likās, ka Dža-redam pašam ari tas patīk.

- Labi. Un vai tu esi drošs, ka viss ir kartībā, mīlulīt? Es zinu, ka tagad tu neko nevari darīt saistībā ar to nabaga ģimeni, un tas tev liek justies slikti.

- Viss kārtībā, - 1 lauks noteica, noglāstīdams viņas pēcpusi. - Vari man ticēt.

Enija pasmaidīja un pastūma viņu uz durvju pusi.

- It ka tu man kādreiz atzītos, ja tā nebūtu...

Lejā Hauks iemeta avīzi un portfeli sava jaunā, baltā BMW550i priekšēja sedekli un izbrauca no garāžas. Tās bija vienīgās pārmaiņas, kuras viņš bija atļāvies pec pāriešanas jaunā darbā - nomainījis savu desmit gadus veco rijīgo Ford Bronco pret BMW.

Viņš brauca uz Griničas centra pusi pa Postroudu, kas bija paralēla šosejai. Nu Griniča bija mainījusies. Pat šeit krīze bija nopietni ietekmējusi cilvēkus. Pirmo reizi daudzu gadu laikā avēnijā bija atrodamas brīvas telpas. Sarkano ķieģeļu kompleksos, kur reiz bija valdījuši nesatricināmie cennodroses fondi, tukši stāvēja veseli stāvi. Klīda runas, ka puse savrupmāju Nortstrītā paklusām bija izliktas pārdošanā.

Gadiem ilgi pilsētnieki bija jokojuši, ka policisti “baltos cimdos" regulē satiksmi Griničas avēnijā, aiz Šoks un Polo.

Nu policisti bija pazuduši - pēc viņiem vairs nebija nekādās vajadzības.

Apstājies pie luksofora, Hauks pārdomāja savu dienu. Viņš bija centies sameklēt hipotēkas "zagli", kurš bija noslēdzis trīs daudzmiljonu refinansēšanas darījumus par vienu un to pašu īpašumu vienā dienā - apgabala zemesgrāmatai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai iereģistrētu visus hipotekāros darījumus -, bet nu vairs nekur nebija atrodams, par ko arī neviens nebrīnījās. Vēl pulksten vienos viņam vajadzēja tikties ar Tomu Foliju, viņa priekšnieku, kurš vēlējās Hauku ar kādu iepazīstināt.

Pie katra luksofora domas par nogalināto Glasmenu ģimeni atkal atausa prātā.

Nu beidz taču, viņš sevi mudināja, ieslēgdams radio. Kā Enija mēdza teikt, "šī tavas dzīves nodaļa ir izlasīta". Viņam nācās samierināties ar to, ka te nekas nebija darāms. Hauks ieslēdza sporta kanālu un iegriezās Brūsparkā uz Griničas avēnijas pusi, pabraukdams garām iecirknim, kurā bija strādājis un kas atradās tikai dažu minūšu brauciena attālumā no viņa jaunā un ļoti greznā biroja. Viņš nevērīgi klausījās, kā sporta komentētāji spriež par beisbola līgumiem, basketbola izspēlēm, bet visu laiku asinis turpināja vārīties kā iesilusi krāsns un pulsēja ar parasto aizrautību.

Vai viss ir kārtībā, Taj?

Nē, nekas nebija kārtībā. Viņš sēdēja pie luksofora ar krūtis iesprostotajām izjūtām, cieši apvijis pirkstus ap stūri.

Līdz viņš vairs nespēja to izturēt.

Pie joda ar jauno nodaļu!

Kad iedegās zaļā gaisma, Hauks strauji nogriezās Mei-sonstritā, par mata tiesu izvairīdamies no pretimbraucoša maiznīcas furgona, kurš skaļi signalizēja. Hauks brauca atpakaļ kalnā un uz Postroudu, iegriezdamies Stenvičstrlta, un viņa sirds pukstēja tikpat strauji un gaidpilni kā visu šo divdesmit gadu laikā.