Melnais zelts

Epilogs

Pēc divām nedēļām

- Aģente Blūma... Hauka kungs...

Druknais valdības jurists sēdēja pretī Naomi un 1 laukam savā juridiskajā birojā Vašingtonā, Keistritā.

- Kā jūs zināt, - viņš ierunājās, ieslēdzot nelielu digitā-lo diktofonu, - mēs te atrodamies, lai prokurora uzdevumā fiksētu papildu liecības lietā, kuras pašreizējais apzīmējums ir "Savienoto Valstu valdība pret Gštādes bandu", konkrēti atsaucoties uz Kītona, Heistingsa un Saimonsa kungiem un viņu iespējamo rīcību, kas varējusi nodarīt kaitējumu Savienotajām Valstīm...

Hauks pameta skatienu uz Naomi. Viņa bija ģērbusies pieguļošā melnā bikškostīmā, gaišzilā blūzītē un piespraudusi pie žaketes atloka Savienoto Valstu karodziņu. Viņas mati brīvi krita pār pleciem. Naomi roka vairs nebija apsaitēta. Viņš nebija meiteni saticis kopš dienas, kad viņu liecības tika fiksētas atsevišķi uzreiz pēc Kītona apcietināšanas.

Par spīti šim oficiālajam pasākumam, Hauks nespēja viņu neapbrīnot. Naomi izskatījās lieliski.

Viņa eleganti pamāja juristam, taču pameta skatienu uz Hauka pusi.

Viņš notvēra federālās aģentes smaidu.

- Valdība interesējas par jebkādiem notikumiem saistībā ar šo jautājumu, lai cik tie būtu sīki vai šķietami nenozīmīgi. Domāju, ka varam sākt no paša sākuma. - Jurists pagriezās pret Hauku, pabīdīdams mikrofonu viņam tuvāk. - Domāju, ka jūs iesaistījāties šajā lietā pēc sestā marta?

Hauks palūkojās uz viņu un paraustīja plecus.

- Tas prasīs mazliet laika.

- Mums ir pietiekoši daudz laika, Hauka kungs, - jurists atbildēja. - Ceru, ka jums nav nekādu steidzamāku darīšanu...

- Nē, nav nekādu steidzamāku darīšanu.

- Un jums, aģente Blūma?

- Nē, nekā, - viņa atbildēja ar pazīstamo acu iezibēša-nos.

Hauks viņai pamirkšķināja un sāka stāstījumu.

- Labi, tas notika tā...

Viņš izstāstīja juristam par pirmo reizi, kad bija izdzirdējis par biprilas Glasmenas nāvi. Par to rītu kopā ar Eniju. Izlaižot dažus sīkumus. Tad par saviem pirmajiem mēģinājumiem painteresēties par šo lietu, tad par Merilu Saimonsu, Tibo. Par Donovanu. Pat par Kempbelu, Ņujorkas policistu. Pēc pāris stundām viņi bija nonākuši tikai līdz Naomi parādīšanās ainai.

Pulksten divpadsmitos jurists ieskatījās pulkstenī un apjautājās, vai viņi nevēlētos paņemt pusdienu pārtraukumu.

Tas ļāva Haukam un Naomi pirmo reizi palikt divatā.

- Tad kā īsti iet? - viņš apjautājās. Viņi paņēma savas somas, piecēlās un apstājas pie apspriežu zāles durvīm.

- Darba pāri galvai. Burtiski. Es dabūju paaugstinājumu. Mans priekšnieks pāriet citā darbā. Tagad esmu kļuvusi par savas nodaļas vadītāju.

- Apsveicu! - viņš noteica. Hauks pieturēja durvis viņas priekšā. - Tas ir pelnīti.

- Varbūt kādu dienu tu arī gribēsi darbu. - Naomi pasmaidīja. - Tu pierādīji patiesu ķerienu tada veida darbā. Nejaušā kārtā man ir glīts pagrabstāva kabinets, ko tev piedāvāt. Apkure mazliet niķojas, un baidos, ka nav nekādā skata uz apkārtni. Ja tevi tas ieinteresēs, palūkošos, ko varu darīt tavā labā.

- Paldies, - Hauks smaidot atbildēja, - taču es jau esmu savu nostrādājis valdības labā. Jebkura gadījumā gatavojos kādu laiku turēties pie Talon. Paskatīsimies, kas no tā sanāks... Starp citu, tu izskaties lieliski, - viņš noteica pilnīgi ne no šā, ne no tā.

- Paldies. - Naomi pietvīka un uzlika saulesbrilles. - Apbrīnojami, cik ļoti palīdz tas, ka neviens uz tevi nešauj.

- Vai roka ir sadzijusi?

- Pietiekoši, - Naomi atbildēja. - Un tavējā?

Hauks pacēla augšup elkoni.

- Tikpat kā jauna.

Viņi devās uz lifta pusi. Hauks nospieda pogu.

- Vai gribi kaut ko iekost? - viņš apjautājās. - Mūsu rīcībā ir stunda.

- Vai tu domā, ka tas ir pilnīgi profesionāli? Galu galā tam vajadzēja attiekties tikai uz to, kas notika izmeklēšanas gaitā.

Hauks nespēja nolaist no viņas ne acu.

- Manās acīs tas simtprocentīgi attiecas tikai uz to, kas notika izmeklēšanas gaitā.

Pienāca lifts. Naomi iekāpa.

- Labi. Es zinu kādu zivju restorānu pāris soļu attālumā no šejienes.

Hauks viņai sekoja un nospieda pirmā stāva pogu. Atbalstījās ar muguru pret sienu. Šī bija neliela biroju ēka, un viņi bija vieni.

Naomi ierunājās:

- Vai zini, daudz kas no tā var vispār nenākt gaismā.

Valdība grib rūpīgu izmeklēšanu. Taču man ir teikts, ka viņi grib arī virzīties uz priekšu... Šis un tas var tā arī neuzpel-dēt.

Hauks paraustīja plecus.

- Tas nekas. Mans darbu saraksts arī tāpat ir pietiekoši garš.

Naomi pasmaidīja.

- Manējais tāpat.

Piepeši lifts noraustījās un strauji apstājās starp stāviem. Gaisma nodzisa.

Naomi novaidējās:

- Sūdu būšana.

- Droši vien ģenerators niķojas, - Hauks noteica. Viņš nospieda vairāku stāvu pogas, taču nekas nenotika. - Ceru, ka tu nepiederi pie tiem, kas sāk nervozēt tumsā.

Naomi atcirta:

- Es esmu tā, kurai nācās paslēpties Tibo skapī, atceries? Tu esi tas, kurš pat nespēja izsekot to puisi ar mašīnu. Un vai tu kādreiz esi redzējis, ka es zaudētu dūšu?

Viņš jau grasījās smiedamies atbildēt, ka jā, dažas reizes viņš spēj atminēties, kad Naomi paspraucās viņam garām un sāka haotiski spaidīt lifta pogas.

- Hallo! Hallo! - Tā bija trauksmes poga. Pēc kāda brīža atsaucās kāds no ēkas apsaimniekotājiem. - Ģenerators ir saplīsis, - ierunājās čērkstoša balss. - Uz konsoles ir kamera. Vai jums tur nekas nekaiš?

Hauks juta, ka Naomi ir nostājusies viņam cieši līdzās.

- Nē, viss kārtībā.

- Tas varētu prasīt dažas minūtes laika. Piecpadsmit, varbūt vairak... Mēs centīsimies iedarbināt rezerves ģeneratoru. Jūtieties kā mājās.

- Piecpadsmit minūtes? - Naomi novaidējās.

- Vai vairāk, - Hauks atbildēja.

Viņa nopūtās.

- Tā ir puse no mūsu pusdienas pārtraukuma.

- Sasodits. - Hauks uzsauca atpakaļ runātājam. - Varat nesteigties.

Naomi viņu uzlūkoja.

- Tev uz muguras ir skaists tetovējums, - Hauks ierunājās. - Kādu reizi es gribētu to apskatīt vēlreiz.

- Kādu reizi? - Pat tumsā Naomi redzēja, kurp viņš stūrē. Viņa papurināja galvu. - Nekā nebija.

- Piecpadsmit minūtes ir vesela mūžība...

- Nulle, - viņa atkārtoja, un šoreiz viņas spītībā bija parādījusies sīka plaisiņa. - Tu velti šķied laiku.

Hauks sajuta, ka viņas sirds sāk pukstēt neprātīgi strauji turpat līdzās. Naomi smaržu aromāts padarīja viņu vai traku. Viņš noņēma meitenes saulesbrilles.

- Man ir viens labāks uz gurna, - viņa sacīja. - Glāsa “Mūzikas kvadrāta formā" ievadtaktis... ķoti pirmatnējs skaņdarbs.

No skaļruņa atskanēja krakšķis, kaut kas ass un gandrīz nesaprotams. Hauks novilka žaketi un uzmeta to virsū pogai, aizklājot kameru.

- Tas nu gan ir pilnīgi neprofesionāli, - Naomi sacīja. Patiesībā tā drīzāk bija vārga nopūta. - Es tagad esmu nodaļas vadītāja.

Hauks pievilka viņu sev cieši klāt. Pat tumsā viņš redzēja, kā sievietes acīs parādās smaids.

- Nu tad sodiet mani, aģente Blūma, - Hauks atbildēja.