Melnais zelts

Četrdesmit piektā nodaļa

Hauks apgāja apkārt rakstāmgaldam.

- Es tevi šodien te negaidīju.

- Visi runā tikai par notikušo. - Fūlijs bija ģērbies svītrainā uzvalkā ar vesti un dzeltenā kaklasaitē. Viņš pienāca tuvāk. - Briesmīgi. - Priekšnieks pakratīja galvu. - Briesmīgi, ja nākas piedzīvot ko tādu. Dzirdēju, ka tu esi darbā, un man bija daži jautājumi, kurus es te šodien varētu nokārtot. Kā tu juties, Taj? - Fūlija rokasspiediens bija spēcīgs un sirsnīgs. Viņš uzlika roku Haukam uz, pleca. - Nav jēgas atkārtot, cik ļoti mēs priecājamies, ka tev nekas nekaiš.

- Paldies, Tom. Biju nonācis jau visai tuvu beigu zvanam.

- Dzirdēju, ka tu esot savainots. - Fūlijs palaida vaļā Hauka plecu un paraudzījās uz viņa roku.

- Tikai skramba. - Hauks atvairījās. - Man paveicās.

- Mums visiem ir paveicies, - Fūlijs noteica. - Ikviens šajā organizācijā zina, kas tu esi par cilvēku. - Priekšnieks līdzjūtīgi nogrozīja galvu un sakoda zobus. - Cik slimam idiotam gan jābūt, lai darītu ko tādu?

Hauks bija pavadījis divdesmit gadu, pētot cilvēku reakcijas. Pētot cilvēkus, kuriem bija kas slēpjams. Fūlijs ne reizes nesamirkšķināja acis. Viņa sašutums likās patiess un īsts. Taču viņā allaž bija jautusies zināma atturība. Apdomība, kuru Hauks nekad nebija spējis īsti atšifrēt. Viņš tikai piekrītoši pamāja.

- Es to nezinu, Tom.

Vai viņi abi spēlēja vienu un to pašu spēli?

Hauks bija pārkāpis priekšnieka brīdinājumu par iejaukšanos Tibo lietas izmeklēšanā. Vai Fūlijs to zināja? Hauks nebija teicis, ka Ņujorkas policija atradusi Такт pildspalvu Džeimsa Donovana pašnāvības vietā. Vai Kempbels bija runājis ar viņu? Vai kāds bija to tur nolicis?

Vēl ļaunāk - Hauks Savienoto Valstu valdībai bija izstāstījis visu, ko zināja par Tibo. Jautājumus, kas bija atklājušies, veicot konfidenciālu izmeklēšanu. Faktiski tā bija Такт piederoša informācija. Viņš redzēja priekšnieka tēraudcie-to skatienu. Tiešumu viņa acīs. Nenoturīgo smaidu. Vai viņš kaut ko slēpa?

- Vai zini, ja reiz esmu te, mēs varētu aprunāties, - Fūlijs sacīja, dodamies atpakaļ pie Hauka rakstāmgalda un apsēzdamies labi pazīstamajā apmeklētāju krēslā. Viņš sakrustoja kājas.

- Lai notiek. - īsti nezinādams, ko tas varētu nozīmēt, Hauks atgriezās savā vietā aiz rakstāmgalda.

- Vispirms - kā jūtas Enijas dēls? - Fūlijs aizlika rokas aiz galvas un atzvila dziļāk krēslā.

- Labi. Tikai mazliet satraukts. - Fūlijs bija ticies ar Eni-ju vienu vai divas reizes. Hauks bija paņēmis viņu līdzi uz svinīgo pasākumu par godu Griničas biroja atklāšanai. Likās, ka Fūlijam Enija patiešām patīk. Viņas nepiespiestie smiekli un dabiskā pievilcība, šķiet, uzveica Fūlija izkoptās Jaunanglijas manieres. - Mēs domājam, ka būs labak turēt

viņu tālāk no tā visa...

/

Kaut kas lika Haukam neatklāt konkrēto atrašanās vietu.

- Tas ir prātīgi. Varbūt mēs varam palīdzēt šajā ziņā.

- Paldies, - Hauks atbildēja. - Enija negrib piesaistīt uzmanību.

Fulijs savilka seju grimasē un pašūpoja galvu.

- Tikai iedomājoties vien, ka kāds var mēģināt nodarīt ko tādu bērnam... Vai zini, ko es gribu teikt, Taj? - Viņš skatījās tieši uz 1 lauku, un viņa tonis bija kļuvis zīmīgs, tiešs.

Tad, nesagaidīdams atbildi, viņš piepeši mainīja tematu.

- Vai tu viņdien meti pie malas to jautājumu, par kuru mēs runājām? Par to puisi, kura pagātni tu pētīji?

- Kādu puisi, Tom? - Hauks centās atšifrēt Fūlija acu skatienu.

- Tu zini - to, kuru Merila mums lūdza izpētīt. - Fūlijs nokrakšķināja pirkstus. - Kā viņu sauca...

- Tibo.

- Jā, Tibo. - Fūlijs pakratīja pirkstu gaisā. - Tas ir īstais.

Hauks sajutās neomulīgi: Fulija pētošais skatiens šķita

izurbjamies viņam cauri. Hauks īsti nezināja, kā atbildēt.

- Tu man lūdzi to darīt, Tom.

- Labi. - Viņa priekšnieks pamāja un noņēma brilles, tad uzpūta uz tām dvašu, lai notīrītu stiklus. - Pareizi darīts...

Piepeši Hauku pārņēma stindzinoša atmaskojuma sajūta, it kā viņš darbotos piesegā un viņa identitāte nupat būtu tikusi atklāta. It kā Fūlijs pret viņu kaut ko perinātu un kuru katru mirkli viss varētu sabrukt. Hauks pārcilāja pāris dokumentu uz sava rakstāmgalda.

- Tad kā iet ar Reynolds Reid lietu?

- Kā, lūdzu? - Fulijs uzlika brilles atpakaļ uz deguna. Viņa skatiens vēstīja, ka priekšniekam nav ne jausmas, par ko Hauks runā.

- Ar tiem Wertheimer aktīviem, kurus viņi gribēja pārņemt. Kas bija iemesls tam, kāpēc mēs neatklājām visu Mc-rilai.

- Pareizi! - Fulijs pasmaidīja, un viņa skatiens noskaidrojās. - Viss notiek, Taj. Vismaz tā man ir teikts. Patiesībā uzņēmums un valdības uzraudzības padome šodien rīko sanāksmi. Dzirdēju, ka esot daži interešu konflikta aspekti, lielākoties Eiropā. Varbūt viņiem nāksies atsacīties no šīs daļas. Drīz tas noskaidrosies.

- Labi.

- Labi? - Fūlijs viņu uzlūkoja ar mazliet izbrīnītu skatienu. - Mūsu uzņēmumam tā būs īsta zelta bedre.

- Es gribēju teikt - labi, ka mēs beidzot varam atklāt visu Merilai, - Hauks sacīja.

- Sapratu. - Fūlijs pamāja. Viņš uzmeta Haukam ciešu skatienu un beigās saspringti pasmaidīja. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš, Taj. Ir šis tas, ko es gribētu tev pastāstīt... - Viņš piecēlās. - Taču tas var pagaidīt līdz nākamajai reizei. Šodien te notiek lielas lietas, ja tu gadījumā neesi dzirdējis.

- Neesmu, Tom. Kas īsti?

- Viens no Freddie Mac galvenajiem uzraugiem izšķaidījis sev smadzenes paša kabinetā. Iztēlojies, viņu atrada bērni, atgriezušies no skolas. - Fūlijs pašūpoja galvu. - Tas tikai liecina, ka beigas vēl nav saredzamas. Citibank. AIC. Visa pasaule brūk, Taj. Pie joda, pat mana sieva ir sākusi satraukties. Pirmo reizi divdesmit gadu laika apjautājās par mūsu akciju portfeli. Pavēstīja, ka viņas ar draudzenēm nav tikušas pie jaunām kurpēm jau vairākas nedēļas. Vai pie jaunām pavasara kolekcijām. Katrs noasiņo savā veidā. Un tomēr... - Viņš devās uz durvju pusi un iesmējās. - Nevienam nav iebildumu aizlidināties ar uzņēmuma lidmašīnu līdz Neapolei. Tāpēc mums jābūt starp uzvarētājiem. Vai saproti, ko es ar to gribu teikt?

Hauks pavadīja viņu līdz durvīm.

Fūlijs pagriezās.

- Vai zini, tas vecais darbs, Taj, ko darīji iepriekš... Tas atgādināja plunčāšanos bērnu baseinā, ja tu saproti, ko es gribu teikt. Tu saslapinies, visi labi izklaidējas. Tomēr pamēģini sākt peldēt.

Hauks pamāja, īsti nesaprazdams, kam piekrīt.

- Bet te... - priekšnieka smaids bija nozudis, - te viss ir daļa no vienas lielas mozaīkas. Viena roka mazgā valdību. Otra - pasaules lielākos uzņēmumus. Ikviens šļakstās apkārt.

Hauks ieskatījās viņam acīs.

- Par ko mēs īsti runājam, Tom?

- Skaidrs, ka par Wertheimer Grant lietu! - Fūlijs nozibi-nāja nevainīgu smaidu. - Tu taču biji domājis to, vai ne, Taj? -Viņš viegli uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš. Patiešām. Tavs uzdevums ir sekot līdzi notiekošajam. Ar mūsu vadošajiem darbiniekiem. Visu mūsu klientu firmās. Pat Valsts finanšu departamentā. Com-prende?

I lauks mēmi nolūkojās viņā.

- Tie sasodītie muļķa brokeri... Kas to būtu domājis, ka viņi savārīs tādu putru, ko? - Fūlijs nomērķēja ar abām rokām, itin kā turēdams divas pielādētas pistoles. - Gadījumam, ja nezināji - tagad tu peldi pieaugušo baseinā.