Melnais zelts

Sešdesmit ceturtā nodaļa

Jauna meitene viegli drebēja, acīmredzami nobijusies.

Hasans ibn Hasani viņu pētīja. Meitenei bija tikai četrpadsmit gadu. Viņas bieži meloja. Taču šī patiesi bija īsta dieviete. Viņas krūtis bija pilnībā izveidojušās, un viņš redzēja, ka tās gaidpilni viļņojas zem tērpa. Viņas mati bija biezi un mīksti kā sabuļa spalva. Acis bija tumšas un man-deļveidīgas. Lūpas nelielas, tomēr pilnīgas. Viņā jautās dziļums, kas vīrieti iepriecināja. Meitene bija nobijusies un ieintriģēta par viņa uzmanību.

Un neviens viņai nekad nebija pieskāries.

- Izcili. - Hasani pasmaidīja, norādīdams sievietei, kura bija meiteni atvedusi, ka viņš ir pilnībā apmierināts. Atpakaļceļa sieviete saņems aploksni ar divdesmit tūkstošiem eiro. Divdesmit tūkstoši eiro. Pietiktu ar nelielu šīs summas daļu, lai viņš varētu izdrāzt visskaistākās pasaules sievietes. Modeles, skaistumkonkursu dalībnieces, jaunas Bolivu-das zvaigznītes. Tomēr šī bija īsts dārgakmens. Nesamaitāta. Viņš nespēja novērst ne acu no meitenes.

- Kā tevi sauc?

- Sera, - meitene atbildēja trīcošā balsi.

Sera. Viņa nāca no ciemata ibn Hasana valdījumos. No ciemata, kuru viņa ģimene, šeihi divtūkstoš gadu garumā, kontrolēja vēl joprojām. Meitenes tēvs bija iekūlies kādā ķezā, nonācis parādos. Hasani tas bija nieks - viņš bija gatavs tos dzēst vienā mirklī.

Par šādu cenu.

- Vai tev ir bail? - viņš apjautājās. Viņš apsēdās apzeltītajā antīkajā krēslā pie sava Luija XVI stila rakstāmgalda. Tad pasniedzās un pieskārās meitenes rokai. Viņam cauri izbrāzās elektrība.

Meitene sarāvās.

- Nevajag baidīties, - viņš noteica, ļaudams saviem pirkstiem noslīdēt no meitenes plaukstas un viegli pieskarties viņas stilbam. Viņš iztēlojās, kā meitenes krūtis zem drēbēm cilājas, cik stingri ir viņas krūšu gali. - Tu izdari savam tēvam lielu pakalpojumu. Tur tev nekā nebūtu. Un viņš tiktu izputināts. Turpretī šeit tev būs viss, ko vien tev ievajadzēsies.

Šeit atradās viņa mājvieta - uz vienas no daudzajām privātajām salām, kas tika atņemtas smiltīm Dubaija. Tā drīzāk atgādināja pili nekā māju. Celta pec Venēcijas pils parauga pie Liela kanāla. Gluži kā Kanalcto gleznā; viņam piederēja divas no tām.

Hasani pārņēma iekāre un gaidas. Jā, viņš dzīvoja sarežģītu dzīvi. Viņam bija līgumi visā pasaulē. Viņš bija tirgojis ieročus. Noslēpumus. Apbruņojis tos, kuri bija izraisījuši neskaitāmu cilvēku nāvi. Pravieša vārdā.

Un tomēr viņš bija arī lielisks draugs nelaimē nonākušajiem - tiem, kas Rietumos. Viņš bija parūpējies par finansējumu viņu brūkošajām bankām. Viņš bija atslēga uz pasaules lielākajām bagātībām, kas šiem uzņēmumiem šobrīd bija vajadzīgas. Viņš bija gaidīts viesis valdes sēžu zālēs visā pasaulē. Valdības ēkās.

Mūsdienās bija nepieciešams darboties abās pasaulēs. Kalpot vairākiem kungiem. Saglabāt līdzsvaru.

Un viens no viņa daudzajiem kungiem bija iekāre, kas pārņēma vīrieša miesu, iztēlojoties vieglo elsienu, ko meitene izdos brīdī, kad viņš ieies tajā pirms visiem citiem.

Hasani pats uzskatīja, ka viņš ir nobruģējis ceļu uz paradīzi jo daudziem vīriešiem.

Viņš tikai nodrošinājās - kā allaž.

Viņš bija gatavs paņemt savu daļu šeit un tagad.

Kamēr viņš apbrīnoja meiteni, iezvanījās mobilais telefons. Viņš bija tik dziļi iegrimis apcerē, ka tik tikko to sadzirdēja. Hasani paraudzījās uz ekrānu un jutās vīlies, ka šim zvanītājam nāksies atbildēt.

- Atvaino. - Viņš skumji nopūtās. - Tev vajadzēs pagaidīt ārpusē.

Hasani atbildēja uz zvanu, iztēlojoties, kā viņa rokas paslīd zem meitenes tērpa. Kā viņa pirmoreiz iekliedzas. Kā viņš to iegūst daudzas reizes, pirms aizvest atpakaļ uz nomaļo ciemu, kur visi viņu uzskatīs par padauzu.

- Hallo, - Hasani noteica, paņemdams telefonu un nolūkodamies pāri līcim uz majestātisko Dubaijas apvārsni.

- Gribu informēt, - zvanītājs sacīja, runādams šifrā,

- ka vecais parāds beidzot ir nokārtots. Tomēr baidos, ka ir palikusi vēl viena problēma. Abi obligāciju turētāji ir palikuši.

- Palikuši?

- Iespējams, vēl viena ieinteresētā puse. Varbūt Londonā...

- Londonā, - Hasani skumji noteica. Žēl gan. Viņš mīlēja to puisi gluži kā dēlu.

- Palūkojies, vai viņi nesazināsies, - bahreinietis teica.

- Ja jā, tad dod man ziņu.

Varbūt bija pienācis laiks sasiet visus atrisušos pavedienus.

Tas bija sarežģīts laiks. Vajadzēja palūkoties uz situāciju no dažādiem skatpunktiem. Tas bija rakstīts grāmatā: vispirms iznīcība, tad atjaunošanās.

Viņa izklaidi nāksies atlikt.

/

Hasani ielūkojās pulksteni. Tas bija Breguct meistardarbs. Vienīgais tāds pasaulē. Par šo nelielo problēmu vajadzēja kādam pastāstīt. Nākamajā līmenī. Te bija iesaistīti ari citi. Pulkstenis rādīja seši vakarā - Ņujorkā jau bija rīts. Droši vien viņš jau sēdēs pie rakstāmgalda.

Hasani nospieda ātrā savienojuma taustiņu un gaidīja.

- Hanni, - viņa kontaktpersona noteica, paceļot klausuli seštūkstoš jūdžu attālumā.

Piters Saimonss. Rtn/nolds Reid prezidents.

CETURTĀ DAĻA