Melnais zelts

Piecdesmit septītā nodaļa

- Skaties!

Tā bija nākamā diena, piektdiena, vēla pēcpusdiena. Naomi norādīja uz fermas pusi. Viņi bija vērojuši visu dienu. Saule nupat bija sākusi rietēt, un viņi jau grasījās kravāt mantas un doties atpakaļ uz pilsētu.

Hauks paņēma no viņas binokli un pavērsa to pret mērķi.

Tibo iznāca ārā. Viņš bija ģērbies melnā ādas jakā un iemeta Audi aizmugures sēdekli somu. Viņš kaut kur devās. Pirms iekāpšanas automašīnā viņš aizslēdza ārdurvis.

Mauks nolaida binokli un uzlūkoja Naomi. Tā bija viņu izdevība.

Viņi bija par to runājuši gandrīz visu dienu. Abi jau bija pārbaudījuši nomātā auto numura zīmes un skaidri zināja, ar kādu vardu Tibo ceļo un kādu vārdu viņš bija izmantojis, lai noīrētu automašīnu. Viņi bija nolēmuši, ka gadījumā, ja Tibo dosies projām, viens no abiem iesēdīsies automašīnā un sekos.

Otrs ies iekšā.

Tai vajadzēja būt Naomi.

- Labāk dodies ceļā. - Naomi piecēlās un piesprādzēja ap vidu jostas somu, kurā atradās Nikon digitālā kamera, īpašs zibatmiņas disks un pildspalvā iestrādāts lukturītis.

Un viņas pistole.

Tibo iekāpa automašīnā un to iedarbināja.

- Esi uztraukusies? - Hauks apjautājās. Naomi bija vairāk pieradusi pie rakstamgalda nekā pie aktīvas darbošanās. Tas, ko viņa šobrīd darīja, neapšaubāmi pārkāpa ierastās robežas.

- Nē, - viņa atbildēja bez kādas šaubīšanās. Tad, izpūzdama gaisu no vaigiem, paraustīja plecus. - Varbūt mazu drusciņu.

- Es tāpat. Uzmanies, lai, ejot iekšā, neiepītos vados vai citās aizsargierīcēs, kuras viņš varētu būt uzstādījis. Un pielūko, lai tu atstātu visu tieši tā, kā iepriekš.

- Tu domā, ka varēsi izsekot to puisi tā, lai viņš tevi nepamanītu? - Naomi apjautājās, būdama mazliet aizkaitināta. - Un tomēr, - viņa viegli pasmaidīja, - paldies.

Tibo apgrieza Audi un sāka braukt tālāk pa līkumaino ceļu.

Hauks noteica:

- Es nu labāk iešu. Kad nonākšu tur, kurp viņš dodas, došu tev ziņu. - Viņš saspieda Naomi delmu. - Esi te uzmanīga, labi?

- Tu tāpat, Taj. Nekādas varonības. Atceries, ka es esmu atbildīga par tevi.

Pēdējo reizi pamājis, Hauks devās lejā pa stāvo nogāzi uz vietu, kur viņi bija atstājuši automašīnu. Tibo bija viņu apsteidzis startā, taču Hauks zināja, ar kādu auto viņš brauc, un sprieda, ka satiksme nebūs blīva. Viņš beidzot nokāpa lejā, iesēdās nomātā forda šofera sēdeklī un apgriezās uz pamestā ceļa, lai sekotu Tibo ar izslēgtiem prožektoriem. Kad Hauks bija izbraucis cauri mežiņam pa ceļam uz Novi Pazaru, viņš beidzot to ieraudzīja.

Tibo bija uz bridi apstājies krustcelēs. Hauks arī piebremzēja. Tad Audi nogriezās pa kreisi uz pilsētas pusi.

Hauks palēnināja gaitu, un, nonācis krustojumā, ieslēdza prožektorus. Audi viņu apsteidza apmēram par minūti. Taču nu jau sāka satumst, un viņi uz ceļa bija vieni paši. Uzbraucot pakalnā, viņš ieraudzīja tālumā Audi aizmugurējās gaismas.

Auto devās uz Novi Pazaru.

Bija vajadzīgas apmēram piecpadsmit minūtes, lai nonāktu priekšpilsētā. Hauks samazināja attālumu, galvenajam ceļam ieslīdot pilsētā un satiksmes intensitātei palielinoties. Pie apļa viņš Jāva lēnākam degvielas furgonam un busiņam iespraukties starp viņiem, lai noslēptu to, ka Tibo tiek izsekots. Tibo palielināja ātrumu pie luksofora, kurā ātri nomainījās gaismas, un Haukam nācās pašauties garām furgonam, lai viņu nepazaudētu, un tad turēties mazliet iepakaļus.

Viņš jutās visai drošs, ka nav pamanīts. Audi līkumoja pa galveno ceļu, iegriezās blakus ielā netālu no upes un apstājās ceļa malā. Hauks samazināja ātrumu, pabrauca garām un ieraudzīja spoži apgaismotu bāru ar matēta stikla fasādi un izkārtni, uz kuras vecmodīgiem burtiem bija uzrakstīts O'FIi/nn's Chicago-stylc bar, it kā tas būtu kāds modīgs amerikāņu sporta bārs. Iespējams, vietējā pulcēšanās vieta. Atpakaļskata spogulī Hauks redzēja, kā Tibo izkāpj ārā, automātiski aizslēdz auto durvis un ieiet bārā.

Hauks turpināja braukt uz priekšu pa šauro blakus ieliņu un atrada stāvvietu pie ķieģeļu ēkas, kura lepojās ar jogurta reklāmu serbu valodā, ko rotāja skaistās tenisistes Anas Ivanovičas attēls. Viņš aizslēdza automašīnu un devās uz priekšu, pārvilcis pār acīm cepuri. Pa bāra durvīm iznāca vīrietis un sieviete un gandrīz uzskrēja viņam virsū, skaļi sarunādamies serbu valodā.

- Izvinite, - Hauks klusi noņurdēja. Atvainojiet. Viņš paraudzījās iekšā pa matētā stikla logiem. Heineken alus reklāma. Iekšpusē bars bija tumšs. Un cilvēku pilns. No turienes plūda skaļa mūzika.

Pastāvēja iespēja, ka viņš dodas taisnā ceļā iekšā lamatas. Nekādas varonības...

Hauks apgāja apkārt ēkai. Otrā pusē bija neliela platforma ar skatu uz upi. Uz tās atradās seši vai septiņi galdiņi, pie kuriem lielākoties jauni cilvēki dzēra un ēda zem saulessargiem ar alus reklāmām. Hauks sekoja viesmīlei pa pagalma durvīm. Pie ieejas viņu apņēma trokšņu vilnis.

Viņš iegāja iekšā.

Bāra telpa bija trokšņaina un cilvēku pilna. Sievietes pulcējās pie bāra letes vietējo puišu ielenkumā. Visi smēķēja. Daži atgādināja uzņēmējus, citi sēdēja pie galdiņiem, dzerdami alu, smēķēdami, norādīdami uz lielo televizora ekrānu virs viņu galvām. Izskatījās, ka vairums cilvēku vēro futbola spēli. Kad bumba nonāca vienā laukuma pusē, viss bārs šķita uzgavilējam. Sievietes smējās un čaloja, izskatīdamas pēc sekretārēm brīvsoli. Vietējais alus plūda straumēm.

Hauks aizspraucās līdz bāra galam un iejuka pūlī. Tieši tāpat kā Ņujorkā, viņš sprieda. Viņš palūkojās apkārt, meklēdams Tibo seju cauri dumu un klientu aizsegam.

Beidzot Hauks viņu ieraudzīja sēžam vienu pašu pie galdiņa netālu no bāra tālākās sienas un dzeram alu.

Tibo skatījās tieši uz viņu.