Melnais zelts

Divdesmit devītā nodaļa

Hauks beidzot atgriezās mājās, kad bija gandrīz desmit. Viņš ievēroja, ka Enija ir iegājusi iekšā, un tad atcerējās, ka apsolījis viņiem abiem kaut ko pagatavot šovakar, kad viņai bija brīvs vakars, lai viņi abi varētu saritināties uz dīvāna un paskatīties televīzijā seriālu "Divdesmit četri".

Jau ienākot pa durvīm, Hauks saprata, ka viņam draud nepatikšanas.

- Laba maltīte, - Enija uzsauca no dzīvojamās istabas dīvāna, un viņas balsī skanēja sarkasms.

Sasodīts.

Ar vienu skatienu virtuvē pietika, lai viņš saprastu, ka Emija ir pacentusies glābt to, ko bija vajadzējis pagatavot viņam: steiku, kas marinējās ledusskapī, līdz ar vienu no viņas iemīļotākajiem darbdienu ēdieniem - spageti eļļā ar sastampātiem melnajiem pipariem. Viņš redzēja, ka "Divdesmit četri" jau iet uz beigām un ka Emija ir ģērbusies pidžamas biksēs un tur šķīvi klēpī.

- Ak vai, man briesmīgi žēl, - viņš nomurmināja, uzmezdams jaku uz krēsla. Viņš pienāca klāt un apsēdās Enijai līdzās. - Darbs.

- Es piezvanīju uz darbu, - Enija sacīja. - Bruka teica, ka tu esot aizgājis agrāk un aizbraucis uz pilsētu.

- Pareizi. - Hauks liekulīgi nokremšļojās. - Es atstāju ziņu. Vai man izdosies vairāk vai mazāk reabilitēties, ja pateikšu, cik lieliski viss smaržo?

- Mazak, - Enija noteica, nekļūdama pieļāvīgāka. - Tāpēc labak nemaz nemēģini. - Viņa nolika savu šķīvi uz vecās lādes, kas kalpoja Haukam par žurnālu galdiņu. - Vai zini, man ir viens brīvs vakars nedēļā, Taj, un tas ir vakars, kad Dža-reds paliek skolā, un būtu jauki, ja man izdotos to pavadīt kopā ar puisi, ar kuru man, kā šķiet, ir attiecības. It īpaši tad, ja viņš ar vieglu roku apsola, ka pagatavos maltīti.

- Es zinu, zinu, - Hauks atbildēja. - Patiesībā, - viņš mēģināja pasmaidīt, - es vēl nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik viegli piekristu saindēties.

- Lūdzu, iztiksim bez humora, Taj. Nav runa par to.

- Zinu, ka nav runa par to. - Viņš maigi saspieda Enijas ceļgalu, atstādams roku uz tā. - Es aizbraucu uz pilsētu, lai izpētītu kādu pavedienu. Šķiet, ka es tiku galā.

- Taj, kopš tās sievietes nāves tu nedomā ne par ko citu. -Enija palūkojās uz viņu. - Man ir ļoti žēl, ka tā notika, Taj, patiešām. Taču es arī esmu pelnījusi zināmu uzmanību. Tas teju vai padara mani greizsirdīgu. Piemēram, vai ir vēl kaut kas, ko tu gribi man pateikt?

Hauks paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt.

- Nē, ja neskaita to, ka laiku pa laikam uzskatu, ka tu nekur nepazudīsi. - Viņš redzēja, ka Enijas vaibsti sāk atmaigt. Viņa savilka ceļgalus augšup un atglauda matus. Bija krietni jānopūlas, lai Eniju sadusmotu, taču viņam tas bija izdevies lieliski. Smiekli viņai padevās dabiskāk nekā dusmas. Televizora ekrānā parādījās tikšķošs digitāls pulkstenis. Serials beidzās, un sākās informācija par nākamās nedēļas raidījumiem.

- Jebkurā gadījumā tu palaidi garām svarīgu sēriju. -Enija piecēlās un paņēma savu šķīvi. - Tava porcija atrodas mikroviļņu krāsnī. Vājuma bridis - nejautā man, kāpēc. Un nemaz nemēģini jautāt, ko esi palaidis garām, tāpēc ka es negrasos tev to atklāt... Pat ne pēc seksa, - viņa noteica, rotaļīgi saraukdama degunu un mēģinādama paspraukties viņam garām.

1 lauks pasniedzās, saķēra Eniju aiz rokas un ievilka sev klēpī. Viņš to cieši apķēra, cerēdams uz piedošanu.

- Nemaz nemēģināšu, - viņš sacīja. - Taču ledusskapī man ir Dove batoniņi desertam. - Viņš zināja, ka Enija to dēļ būtu gatava nogalināt. - Es cerēju, ka tas iedarbosies.

- Hmmm. - Enija pamāja, bridi padomāja un tad atbrīvojās no viņa skavām. - Te nu jūs nonākat bīstamā teritorijā, mister... Varbūt uznesiet kādu augšā, kad būsiet gatavs. Un atcerieties, ka piedošana ir atkarīga no snieguma. -Viņa aiznesa savu šķīvi līdz izlietnei un atstāja to tur. - Varam sarunāt, ka traukus šovakar mazgā tu. Un, starp citu, tur ir tev adresēta aploksne. Tā atradās pie durvīm, kad es ienācu iekšā. - Viņa piegāja pie kāpnēm. - Es eju augšā.

- Enij...

Viņa pagriezās kāpņu laukumiņā, stāvēdama tur savās maisveidīgajās pidžamas biksēs un Mičiganas Universitātes sporta kreklā.

- Man ļoti žēl, - 1 lauks atkārtoja. - Patiešām.

Enija turpināja kāpt augšā, neteikdama ne vārda, taču viņam par prieku novilka sporta kreklu un nometa to uz grīdas no kāpņu augšas.

- Dove baloniņu... - viņa ķircinoši uzsauca.

- Sapratu. - Hauks iesmējās un iegāja virtuvē, apsvērdams, vai sekot Enijai, kamēr viņa nav aizvērusi durvis -pareizā atbilde, viņš nodomāja, - vai arī padoties kurkstošajam vēderam un mikroviļņu krāsnī atstātā šķīvja vilinājumam. Viņš izvēlējās ēdienu. Hauks nospieda uz displeja vajadzīgo pogu un atvēra ledusskapi, lai izņemtu alu. Viņš dzirdēja, kā Enija rosās vannas istabā, un apsēdās pie galda, gaidīdams, kad ēdiens būs gatavs.

Viņš nebija izturējies pret Eniju pārāk jauki. Un arī ta-gad nesteidzās laboties. Viņai bija taisnība - viņš atradās citur. Hauks nožēloja, ka Enijai no tā cieš, taču zināja - ja bus pret viņu atklāts, draudzenes vienīgā reakcija būs sprediķis par to, ka viņam jāseko priekšnieka padomam un jāizmet tas viss no galvas uz visiem laikiem.

Kamēr ēdiens sila, Hauks pasniedzās pec brūnās, aizlīmētās aploksnes, kas, kā viņš uzreiz ievēroja, bija pienākusi no Vito. Krietns vīrs! I lauks to atvēra un atrada iekšā krietnu žūksni ar Tibo telefona sarunu izdrukām, kuras bija lūdzis, līdz ar zīmīti uz Vito firmas veidlapas: "Rēķins sekos."

Hauks klusībā pasmējās.

Viņš iedzēra malku alus. Mikroviļņu krāsns nopīkstēja. Viņš izņēma šķīvi un atkal apsēdās pie galda, uz mirkli sarāvies no karstuma. Viņš ķērās klāt steikam, kas bija mīksts un aromātisks, priecādamies, ka viņa paštaisītais sarkanvīna, olīveļļas, sojas mērces un balzamiko etiķa brūvējums ir piešķīris tam ideālu garšu, lai arī Enija bija to cepusi.

Starp kumosiem viņš pāršķirstīja lapas.

Haukam vajadzēja paveikt mājasdarbu. Kaudzē varēja būt kādas divsimt lappuses. Un viņam nebija daudz pieturas punktu. Izdrukas bija par laika periodu no pērnā oktobra, kā viņš to bija prasījis - sešus mēnešus. Hauks bija dučiem reižu visu apdomājis atpakaļceļā no pilsētas. Vai viņam vajadzētu likties mierā? Viņš zināja, ka staigā pa plānu ledu. Stīvs Krisafulis sāka izradīt aizkaitinājuma pazīmes. Ņujorkas policists ari neizturējās kā viņa labākais draugs. Un vēl jau bija ari Fūlijs, viņa priekšnieks...

- Ka tev iet tur pa leju? - Enija uzsauca no augšstāva kāpņu laukumiņa.

- Gluži labi, - Hauks atsaucās. - Pasta nav peļama, bet steiks ir izdevies uz goda!

- Ak, jūs neapšaubāmi pārspīlējat, mister...

- Pēc minutes nākšu augšā, - viņš noteica.

Hauks aši norija dažus pēdējos alus malkus un steidzīgi izšķirstīja izdrukas par februāra beigām un marta sākumu -īsi pirms tam, kad tika nogalināta Eiprila un viņas ģimene.

Pirmajā acu uzmetienā viņš neatrada Tibo zvanus mirušajam brokerim. Lielākoties tur bija tikai numuri un vārdi, kurus viņš nepazina. Hauks pāršķīra lapas līdz aprīlim, tikai pirms pāris nedēļām, īsu laiku pirms Džeimsa Dono-vana nāves.

Viņa uzmanību piesaistīja numurs 212-555-5719.

Hauks nolika nazi un dakšiņu un atbīdīja šķīvi. No kafijas krūzes līdzās sienas telefonam, kur viņš glabāja rakstāmpiederumus, Hauks paķēra dzeltenu marķieri un atzīmēja numuru.

Tad viņš atkal izšķirstīja lapas, kurās bija uzskaitīti telefona numuri un atrašanās vietas. Viņš meklēja to pašu numuru. Hauks to atrada vairākas reizes, un katru reizi sirds sāka pukstēt straujāk. Viņš atzīmēja šo zvanu laiku.

Vienos piecdesmit septiņās naktī.

Divos piecpadsmit naktī.

Piecas pāri trijiem.

Allaž nakts vidū. Allaž tajā pašā vietā. Vietā, kas padarīja ledu, uz kura Hauks šobrīd stāvēja, vēl plānāku.

Viņš šodien bija tur atradies.

Austrumu Piecdesmit trešās ielas 353. numurā. Ēkā, kura atradās Donovana dzīvoklis. Viņš uzgrieza numuru no sava mobilā. Atskanēja automātiskais atbildētājs. Ar latīņame-rikāņa akcentu. "Jūs esat piezvanījuši uz pārvaldnieka biroju. Šobrīd neviens nevar atbildēt..."

Hauks nolika klausuli, apzinādamies, ka ir atradis attaisnojumu savai rīcībai.

Tas saistīja Dāniju Tibo ar abiem mirušajiem brokeriem.