Melnais zelts

Trīsdesmitā nodaļa

r

Pūļa gaviles un sitieni pa bumbiņu ar koka nūjām skanēja no Griničas akadēmijas laukuma.

Gators spēlēja lauka hokeju pret Lady Crusaders no Svētā Lūkasa Universitātes. Bija dzestra maija pēcpusdiena. Gri-niča ieņēma pirmo vietu pavalstī. Apmēram simts cilvēku atradās uz laukuma vai tribīnēs, lielākoties vecāki un draugi, kas uzmundrināja Grīnu, gaišmatainu uzbrucēju, kura tobrīd gar sānu līniju bija tikusi garām pēdējai pretinieku aizsardzības spēlētājai. Gaviļu pavadībā viņa pagriezās un notēmēja bumbiņu tieši uz vārtiem. Izcēlās neliela kņada. Komandas biedrene to izbeidza, ietriecot bumbiņu tieši tīklā.

- Malacis, Dzena! Labi vārti!

Meitenes nosvinēja vārtu guvumu, sitot cita citai plauksta.

Danijs Tibo devās uz tribīņu augšējo rindu. Vīrietis sarkanā Lands' End jakā un zaļā, izbalējušā beisbola cepurītē piecēlās, sizdams plaukstas un skaļi aurodams.

- Tā turēt, Dzena! Та padot! - Tibo nogaidīja, līdz atsākās spēle. Tad piegāja tuvāk un apsēdās nākamajā rindā aiz vīrieša. Pretinieku komanda raidīja bumbiņu līdz pašai gala līnijai.

Tibo pieliecās tuvāk vīrietim beisbola cepurītē.

- Jūsu meita, pareizi?

Vīrietis turpināja aplaudēt. Likās, ka Tibo balss viņu ir pārsteigusi. Tad vīrietis pagriezās un atpazina Tibo no kādas tikšanas Ņujorka un ari no dažiem saviesīgiem pasākumiem pilsētā.

- Nezināju, ka jums te mācās sīkais.

- Nemācās. Viņa padeva bumbu, četrpadsmitais numurs, vai ne?

Vīrietis sporta jakā pamāja un piecēlās. Viņš bija fondu pārvaldnieks vienā no lielākajiem Griničas cennodroses fondiem.

- Dabū to prom no turienes, Džena! Cel laukā! Aiziet! -Viņš atkal apsēdās un samulsis ierunājās: - Man likās, mēs sarunājām, ka es sazināšos ar jums, ja gribēšu turpināt sarunas.

- Ak jā, pareizi, tajā otrā jautājumā, - Tibo sacīja. - Tā situācija ir garām. Kāds to izmantoja. Citreiz. Jūsu meitai tas labi padodas. - Viņš paliecās uz priekšu, uzlicis elkoņus uz ceļgaliem. - Ziemeļkarolīna, vai ne? Nākamgad?

- Djūka Universitāte, - vīrietis sarkanajā jaka atbildēja, pārlaizdams skatienu tribīnēm un pārliecinādamies, ka viņi ir vieni.

- Pareizi, Djūka Universitāte. Un jums ir vēl divas, cik zinu, pareizi? Cik esmu dzirdējis, lieliskas meitenes. Visas labākās savā klasē...

- Paklausieties. - Vīrietis beidzot pagriezās pret viņu, izskatīdamies iztrūcināts. - Danijs, vai ne?

- Jā, Danijs. - Tibo pamāja.

Tibo zināja šī vīrieša dzīvesstāstu labak nekā savējo. Viņš bija vecākais investīciju pārvaldnieks ne gluži veiksmīgam fondam, kuru nupat bija iegādājusies viena no lielākajām bankām. Viņš bija licis likmi uz atšķirībām starp hipotēku likmēm un obligācijām, uz gaistošo amplitūdu, un nu viņa pozīcijas atradās brīvā lidojumā. Pēdējos divus gadus vairākus miljonus lielās prēmijas tika izmaksātas ierobežota izlaiduma akcijās. Un, lai turpinātu dzīvot tādā pašā greznība kā agrāk - bērni pareizajās skolās, slēpošanas namiņš Veilā, divpadsmit tūkstošus kvadrātpēdu plaša pils tapšanas stadijā, - land's End bija ieslīdzis pamatīgos aizņēmumos. Sākumā pa druskai vien, tad aizvien vairāk, akciju cenām krītoties. Nespējot noticēt, ka tas viss ir kas vairāk par īslaicīgu traucējumu, kas pavērsīsies pretējā virzienā.

Nu šis "īslaicīgais traucējums" bija gatavs viņu nogalināt.

Tibo uzlika plaukstas uz vīrieša pleciem.

- Patiesībā man gribējās aprunāties par kaut ko citu.

Drīz vien viņš sāks saņemt prasības par papildu nodrošinājumā iemaksu. Prasības, kuras viņš vairs nespēs izpildīt, tāpēc ka visi viņa līdzekļi būs ieķīlāti. Tad viņš sāks domāt, ka vajadzētu atbrīvoties no kāda īpašuma - īpašuma, kura vērtība kritās tikpat strauji, tāpēc to nebija iespējams pārdot. Kas lai zina, varbūt pēc mēneša viņš pat varētu zaudēt darbu. Naktī viņš noteikti svīda. Tibo zināja, ka viņš ir praktiski miris, tikpat miris kā bankas. Tikai turpināja klīst apkārt kā tāds zombijs.

Vīrietis aizvainots noteica:

- Paklausieties, Danij vai kā jūs tur sauc, piezvaniet man uz biroju, ja jums ir vēl kāds darījums. Ne šeit. Es skatos uz savu bērnu. Vai saprotat?

Tibo bija viņam piedāvājis holandiešu privātkapitāla fondu, kas tika pārdots. Tikai lai viņu pārbaudītu. Vispirms viņi bija tikušies Griničas "Fīldkluba". Tibo bija labi uztre-nējis degunu, lai sajustu paniku zem šīs mierīgās lauku kluba džentlmeņa fasādes.

Zombijs.

- Es tikai iedomājos par nākotni, tas arī viss. Tie lielie solījumi ir tā ka palikuši pagātnē, vai ne, Ted? Ka šogad izskatās?

- Kas jūs tagad būtu? - vīrietis piepeši pagriezās.

- Mans nekustamā īpašuma plānotājs?

- Jā, Ted. - Tibo mierīgi ieskatījās Tedam acīs. - Tieši tas es esmu, mans draugs. Esmu jūsu biļete uz glābiņu, ja jūs rīkosieties gudri. Jūsu vienīga biļete.

Atskanēja svilpe. Puslaiks bija beidzies. Meitenes devās uz ģērbtuvēm. Vīrietis aizkaitināts apcirtās apkārt. Tomēr projām negāja.

- Par ko jūs runājat?

- Varbūt mēs nākošnedēļ varētu satikties un iedzert kādu glāzīti. Un parunāt par to, kā jūs tiksiet āra no šīs jezgas. Kā jūs pabeigsiet māju. Sadabūsiet simt piecdesmit tūkstošus meitenēm. Un vēl vietu "Jupiterā", pareizi? Vai saprotat, ko gribu teikt?

- Es teicu, ka mēs izskatīsim jūsu piedāvājumu, - cen-nodroses fonda pārvaldnieks sacīja. - Ja šis vairs nav aktuāls, atsūtiet man nākamo. Es to iesniegšu izskatīšanai komitejā.

- Nē, tas viss ir mainījies, Ted. Es vairs necenšos izspiest kādu grasi no jums. - Tibo vēsais, zīmīgais smaids, šķiet, lika vīrietim sajusties neomulīgi. - Nu viss ir pilnīgi otrādi. Ar to pietiks, lai izdabūtu jūs laukā no šīs putras. Uz visiem laikiem. Tur būs pietiekoši, lai nokārtotu to jūsu dzīves daļu, kas jau ir aizgājusi pa burbuli. Patīkamu skatīšanos, - Tibo noteica, noraudzīdamies vīrietim garām uz laukumu un apņēmīgi uzplīkšķinādams viņam pa plecu.

- Tagad es esmu jūsu baņķieris.