Melnais zelts

Piecdesmitā nodaļa

Belgradas starptautiskā lidosta Serbijā līdzinājās ikvienam modernam Eiropas terminālim - nebeidzamas stikla sienas un digitālie lidojumu tablo. Hauks tikpat kā nebija pasnaudis lidojuma laikā - gaidpilnais satraukums nedeva viņam mieru.

Darbā viņš bija pateicis, ka grib paņemt pāris brīvdienu, un tās pievienojās Piemiņas dienas nedēļas nogalei. Tāpēc viņš paturēja savu uzdevumu noslēpumā. Enijai Hauks pateica tikai to, ka uz pāris dienām aizbrauks. Un viņa bija mazliet bezpalīdzīgi atvaicājusi: "Kur tu esi ieķēpājies, Taj?"

Tibo bija bēdzis caur Parīzi. Hauks jutās visai drošs - ja Tibo vajadzēja nozust, saplūst ar fonu vietā, kurā ārpasaule nemūžam nespēs viņu atrast, tad viņš skaidri zināja, kas tā būs par vietu.

Ričards Snells bija izsekojis ikmēneša pārskaitījumiem no Tibo konta Apvienotajā Karalistē uz AstrnRaiik vietējo filiāli pilsētā ar nosaukumu Novi Pazara Serbijas dienvidos. Saņēmējas vārds bija Marija Radisoviča. Hauks sprieda, ka tā noteikti ir Tibo ģimene viņa dzimtenē, māsa vai māte. Likās loģiski, ka dzimtenē neviens viņu nesāktu nosodīt par to, ko viņš darījis kara laikā. Ģimene viņu aizstāvētu. Viņš varēja saplūst ar pūli.

Lidojuma laikā Naomi vēlreiz uzsvēra, cik tas viss ir sarežģīti un diskrēti. Hauks nespēja neievērot, cik labi viņai piestāv ikdienišķas drēbes - cieši pieguļoši džinsi, balts sporta krekls un vaļīgs lavandas krāsas svīteris. Naomi paskaidroja, ka pat tad, ja viņiem izdosies sameklēt Tibo, valdība nekādā gadījumā nevēlētos iesaistīt Serbijas policiju vai vietējos drošībniekus. Pirmkārt, starp abām valstīm nebija noslēgts līgums par noziedznieku izdošanu. Bija precedents - serbu basketbolists, kurš bija uzbrucis citam studentam ASV koledžā. Juristu cīņa par viņa izdošanu un nodošanu tiesāšanai ilga jau gadiem. Ja sāktos ciņa par kādu, kurš bijis atbildīgs par zvērībām Kosovas kara laika, tas piesaistītu preses uzmanību visā pasaulē. Serbijas valdība nemūžam nepiekāptos, šejienes prese saceltu skandālu, ja kara noziegumos apsūdzētais tiktu izdots Savienotajām Valstīm, lai viņu tiesātu par mazāku noziegumu. Naomi komanda zaudētu jebkādas ietekmes sviras.

Viņas plāns paredzēja vispirms palūkoties, vai viņi spēs atrast Tibo. Nākamais solis pēc tam nozīmētu lēmuma pieņemšanu. Varbūt viņiem nāktos vienoties. Piedraudēt ar izdošanu Serbijas valdībai, kas viņu notiesātu kā kara noziedznieku.

Pastāvēja ari cita iespēja, par kuru Naomi nebija noskaņota runāt. Tā bija Savienoto Valstu valdības iejaukšanās. Likmes bija augstas. To uzskatīja par ASV Tēvzemes drošības departamenta kompetenci. Tibo bija svarīga persona, kas viņus interesēja. Bija iespējams piesaistīt profesionāļus, lai viņu nopratinātu vai slepus izvestu no valsts.

Tomēr pirmais solis bija noskaidrot, vai viņš vispār tur atrodas.

Pēc lidmašīnas nolaišanās viņi izgāja imigrācijas pārbaudi ar diplomātu vīzām. Reģistrēja savus ieročus. Hauks jutās pārsteigts un iespaidots, ka Naomi tādu nēsā. Viņi saņēma savu bagāžu un noīrēja vidēji lielu Foni dizeli. Ievadīja navigatorā ceļamērķi - viesnīcu Vrbak Novi Pazarā -, saņēma ceļa norādījumus un devās trīs stundu braucienā pa galveno dienvidu šoseju cauri rūpnieciskiem kvartāliem, kas ieskāva pilsētu, uz Balkānu laukiem, kas pārvērtās gleznaini zaļos pakalnos un mazos laucinieciskos ciematiņos.

Hauks sēdēja pie stūres, juzdams, kā satraukums uzveic laika starpības izraisīto nogurumu. Viņš klusībā lūdzās, kaut nu nojautas būtu izrādījušās pareizas un viņš nebūtu iesaistījis Naomi bezjēdzīgā avantūrā. Tomēr Naomi un viņas priekšniecība bija piekritusi, ka ir vērts to izmēģināt. Viņi bija iepazinuši viens otru mazliet labāk lidojuma laikā. "Hauks" un "aģente Blūma" pārvērtās par "Taju" un "Naomi". Viņa tam izstāstīja, kā nonākusi darbā Valsts finanšu departamentā. Kā viss bija sācies ar mūzikas studijām Prinstonā.

- Mūzikas teorija, - viņa piebilda, pamanījusi Hauka pārsteigumu, taču neko sīkāk nepaskaidroja, lai viņu negarlaikotu. - Visai akadēmiska būšana.

Naomi izstāstīja, kā viņas brālis bija iestājies armijā, nepabeidzot koledžu, pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, un par nelaimes gadījumu, kas bija laupījis viņam kājas. Pastāstīja, ka uzskatījusi par savu pienākumu sekot viņa pēdās. Kā bija nonākusi izmeklēšanas departamentā, izmeklējusi apšaudes Nisura laukumā Bagdādē un pie "Tabitas", kurās militāristi tika attaisnoti. Cīnīdamās ar miegu, viņa atklāja, kā vienreiz konvojs, kurā viņa atradusies, licis aplenkts un bērnam ceļa malā turpat viņai līdzās trāpījusi šrapneļa šķemba. Kā apšaudes laikā viņa aizrāpo-jusi turp un elpinājusi bērnu ar improvizētu ventilatoru, kamēr mediķi rūpējušies par savējiem. Naomi izstāstīja, ka apšaude bijusi visai pamatīga un viņa nezināja, vai pati netiks ievainota.

- Es tikai pūtu un pūtu dvašu, lai noturētu bērnu pie dzīvības, kamēr man visapkārt skanēja šāvieni, līdz beidzot ieradās papildspēki. Tad es apstājos un apsēdos uz putekļainā ceļa, viscaur notraipījusies ar viņa asinīm. Sapratu, ka viņš ir miris. Viņu sauca Ahmeds. Viņam mugurā bija sporta krekls ar Maikla Džeksona attēlu. - Naomi paraustīja plecus. - Nesaprotu, kāpēc es tev to visu stāstu.

- Tu darīji, ko varēji, - Hauks atbildēja, vērodams, kā viņas skatiens aizslīd pie loga. - Tava rīcība bija drosmīga. Neko vairāk no tevis nevarēja prasīt.

- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es necenšos attaisnoties, Taj, un tu to saproti. Vienmēr var izdarīt ko vairāk. -Tad, mainīdama sarunas tematu, viņa ierunājās: - Kā tu domā, tagad varētu būt atlikušas vēl kādas paris stundas?

Nobraukuši sešdesmit kilometru dienvidu virzienā, viņi nogriezās uz rietumiem pa vietējas nozīmes ceļiem un brauca cauri stāvākām kalnu ielejām un gadsimtiem senām piekalnes pilsētiņām. Jumti allaž bija sarkani un pieplakuši nogāzēm, baznīcas senas un no balta akmens, ar serbu pareizticības atribūtiem, un veci vīri cepurēs dzina nost no ceļa kazas vai govis, kamēr jaunieši traucās garām uz mopēdiem. Ceļazīmes lielākoties bija serbu valodā, taču Hauks allaž atpazina "tavernu", spriežot pēc Jemel alus, Pepsi un Jugopetrol reklāmām.

Pulkstenis bija apmēram trīs pēcpusdienā, kad viņi beidzot nonāca Novi Pazaras priekšpilsētā. Tas bija liels komerciāls centrs ar sarkaniem jumtiem un baltām mājiņām, kas satupušas zaļā, lēzenā ielejā. Pavasara puķes tikko bija sākušas plaukt. Pilsēta atradās abās pusēs Raškas upei. Hauks nogriezās un sekoja navigatora norādēm cauri šauriem bulvāriem, kas bija pieblīvēti ar moderniem veikaliem un Rietumu zīmoliem, līdz pilsētas centram. Viņi bija izvēlējušies viesnīcu Vrbnk, dzeltenīgu četrstāvu eku, kas bija celta ne gluži ainaviskā, ne gluži rūpnieciskā stilā un droši vien bija labākā pilsētā, kas pletās upes abās pusēs.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi nonāca viesnīcā un iekārtojās divos savienotos numuros ceturtajā stāvā. Pārāk vēls, lai kaut ko uzsāktu. Hauks apjautājās, vai Naomi vēlētos vēlāk kopīgi paēst vakariņas.

Naomi nejutās droša, vai viņa to gribēs.

- Varbūt labāk palikšu numuriņā un šur tur piezvanīšu, ja tev nav iebildumu.

- Protams, tas nekas.

Viņš iegāja iekšā. Hauka numurs bija iekārtots sešdesmito gadu stilā un pavisam askētisks, minimālisma noskaņās. Tajā atradās tīkkoka gulta ar matraci, kā ari pieskaņots tīkkoka rakstāmgalds un krēsls. Pie sienas karājās vienmuļas vietējo mākslinieku gleznas.

Hauks piegāja pie loga un atvēra aizkarus. Visapkārt stiepās pilsētas sarkanie jumti, un tālumā varēja saskatīt zaļus pakalnus. Viss likās gleznains un draudzīgs, taču pirms piecpadsmit gadiem šajā pilsētā netālu no Kosovas robežas spriedze starp serbiem un musulmaņiem bija situsi augstu vilni.

Ikvienā ģimenē varēja būt savs Danijs Tibo. Un tas darītu jebko, lai viņu pasargātu.

Hauks palūkojās uz kalniem pelēcīgajā, gaistošajā gaismā. Viņš jutās satraukts, pārāk uzvilkts, lai spētu gulēt. Varbūt viņš varētu doties pastaigā, mēģināt sameklēt AstraBanca, kas atradās turpat pilsētas centrā. Vai ari uzmeklēt Marijas Radisovičas adresi.

Viņa asinis gaidpilni bangojās - tāpat ka upes ūdeņi.

Viņš sajuta kaut ko tādu, ko atpazina gluži kā labi zināmu seju. Ko tādu, ko nebija jutis jau mēnešiem ilgi.

Dzīvs.