Melnais zelts

Sestā nodaļa

Guļamistabā atradās daži kriminālisti un inspektori, kurus Hauks labi pazina, un viņš apsveicinājās, atvairīdamies no jautājumiem par to, ka viņam iet un ko viņš te dara.

Viņš aplaida skatienu telpai - dzelteni un zaļi toņi, krāsains un silts kopiespaids. Haukam likās, ka viņš saskata Eiprilas personības atblāzmu puķainajos aizkaros un uz sienām uzgleznotajos vīnogulājos. Gulta vēl aizvien nebija sa-klata. Džodijas Pikultas romāns atradās uz viņas naktsgaldiņa. Daži ierāmēti ģimenes un suņa attēli.

Pat viņas pazīstamā smarža - svaiga, ar margrietiņu aromātu - atausa viņam atmiņā pēc visiem šiem gadiem.

Hauks piegāja pie guļamistabas skapja un nogaidīja, kad aizies pēdējie eksperti.

Divu ķermeņu aprises bija iezīmētas pavisam tuvu, gandrīz pārklājoties. Hauks iztēlojās, kā Eiprila aizsedz savu meitu - ar aizlīmētu muti, sasietām rokām, sirdij mežonīgi sitoties krūtis aiz šausmām. Viņa droši vien bija tos izdzirdējusi. Kā šāvējs atgriežas otrajā stāvā, durvis atveras, iekšā iespid gaisma. Meitas izmisīgie, apslāpētie kliedzieni. Baiļu dziļums, kas cēlās no vēl lielākām skumjām.

Tas droši vien viņai likās briesmīgi.

Hauks bija to redzējis daudzas reizes. Tas allaž atstāja tukšumu viņa sirdi. Cilvēki, kurus viņš bija mīlējis.

Kāpēc vienmēr radās sajūta, it ka tas notiktu pirmoreiz?

Viņas tika ieslodzītas skapi, bet vīrs aizvests lejā pie seifa.

Kas, pie joda, bija nogājis greizi? Vai kāds no viņiem ieraudzīja uzbrucēju sejas un tiem neliešiem nācās aizslaucīt pēdas? Vai Marks mēģināja pretoties? Skapja atvilktnes bija atrautas vaļā, drēbes, fotogrāfijas un papīri izmētāti pa grīdu. Uz galdiņa atradās emaljēta dārglietu kārbiņa, kurā kāds bija rakņājies.

Laupīšanu.

Hauks pietupās un piespieda plaukstu pirmās zilās kontūras centrā. Kādu brīdi viņam likās, ka sajūt tur sitamies siltu sirdi. Pēc visiem šiem gadiem... Kaklā sakapa nelabums. Pagātne atgriezās gluži kā nevaldāms vilciens bez mašīnista.

Viņš bija to visu redzējis pārāk daudzas reizes, tāpēc cerēja, ka spēs no tā norobežoties.

Tomēr viņš nespēja. Viss vienmēr atgriezās.

Atmiņu un aizmirstības sadursmē atmiņas vienmēr uzvarēja.

* * *

-Taj?

Viņš to pazina, tiklīdz bija pagriezies. Pēc visiem šiem gadiem.

Rindā aiz viņa Patnemstrītas ķīmiskajā tīrītavā. Maigi zaļās, mirdzošās acis, Vidējiem Rietumiem raksturīgo stiepto izrunu, kas uzreiz lika atgriezties pagātnē. Priecīgo pārsteigumu, kas likās tik žilbinošs viņas smaidā.

- Eiprila?

- Ak tu tētīt, Taj... - Viņš izgāja no rindas, un Eiprila viņu apskava. - Ak kungs, ir pagājuši jau vairaki gadi... Četri?

- Varbūt pat pieci! - viņš noteica, alkaini ielūkodamies viņas vaibstos. - Kā tev iet?

Lai arī bija pagājis laiks, viņa izskatījās tāda pati. Vel labāk. Gadi bija ļāvuši viņai uzplaukt. Viņas sejā vīdēja pašapziņa. Pateicoties medus krasas matiem un vasarraibu-miem, kas vēl aizvien klāja vaigus, viņu varēja noturēt par gaišmataināku Džulianas Mūras versiju. Eiprila bija ģērbusies ielāpainos džinsos un garā, pelēkā džemperi zem liel-izmēra virsjakas. Viņa izskatījās pēc īstas lauku meitenes. Un gluži vai staroja.

- Man iet labi, Taj. Mums iet labi. Dzirdēju, ka tu esot pilsētā. Policijā. Tu nemaz nezini, cik daudzas reizes man ir gribējies aiziet un apsveicināties.

- Nu tad sveika, - 1 lauks smaidot noteica.

Viņa ieķiķinājās.

- Sveiks!

Tas bija tāpat kā allaž, satiekot kādu, ko tu neesi redzējis gadiem ilgi, tā ka esi aizmirsis, ko šis cilvēks tev reiz nozīmējis. Un tad viss ataust atmiņā kā uz burvju mājiena. Viņš saņēma Eiprilas plaukstas savējās un ielūkojās viņas skaistajā sejā.

Viņa ierunājās:

- Vai zini, es daudz par tevi domāju. Pagājušajā mēnesī saskrējos ar doktoru Polu. Tici vai ne, bet mēs nejauši satikāmies Stemfordas kinoteātrī. Tāpat kā mēs tagad... Kaut kāda mākslas filma. Vai tu viņu kādreiz satiec?

- Nē. Gadiem ilgi neesmu redzējis. - Viņš papurināja galvu. - Kopš... - Viņi izgāja no rindas. - Nu tad pastāsti man, kā tev iet!

- Labi. Patiešām, - Eiprila noteica, it ka viņu vajadzētu pārliecināt. - Tiešām labi. Patiesībā mums visiem iet labi. Marks vēl aizvien strādā turpat. Ar labiem panākumiem. Bekijai jau ir divpadsmit gadu. Viņai labi veicas. Viņai ir cerības dabūt lomu "Riekstkodī".

Hauks pasmaidīja. Eiprila bērnībā bija dejojusi.

- Kāpēc es nejūtos pārsteigts?

Viņa tam uzsmaidīja.

- Allaž labais varonis, kas atrodas tuvuma... Un ka iet tev?

- Nu, es esmu te. Jau divus gadus. Dzīvoju Stemfordā. Esmu slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājs policijā.

- Un tava sieva? Beta, pareizi? - Viņš pamāja. - Vai viss nokārtojās?

- Nē. - Hauks rezignēti paraustīja plecus. - Mēs vairs nesagājām kopā. Izšķīrāmies uz visiem laikiem pirms trim gadiem.

- Man ļoti žēl, Taj.

- Tas nekas. Džesija aug. Viņai ir desmit. Vairāk interesējas par futbolu nekā par baletu.

- Kurš gan to būtu varējis iedomāties? - Eiprila viszinīgi pasmaidīja.

Iestājās klusuma brīdis. Hauks aptvēra, ka vēl aizvien ir satvēris viņas rokas savējās. Visbeidzot, neskatīdamies uz tām, viņš palaida Eiprilas plaukstas vaļā.

- Tu izskaties labi, Taj. Tas viss tagad šķiet tik tāls. Kādā citā dzīvē. Mēs abi esam mainījušies, vai ne? Mēs izturējām. Tieši tā, ka viņš vienmēr apgalvoja.

-Jā gan. - Hauks pamāja. Eiprilas seja uzjundīja viņā tik daudz atmiņu. - Mēs to izdarījām.

Eiprila ielūkojās pulkstenī.

- Ak, Bekija droši vien jau gaida mani pie skolas. Es piestrādāju par viņas šoferi. Mums vajadzētu kādreiz satikties. Man tas patiešām patiktu, Taj.

- Jā, vajadzētu gan. - Hauks zināja, ka tas nekad nenotiks.

- Man tagad jāiet. - Tad piepeši viņas acis iemirdzējās. - Paklau... Tur ir kāds, ar ko es gribētu tevi iepazīstināt.

Viņa ieķērās Haukam elkonī un izveda viņu ārā. Sudrabains Mercedes busiņš bija novietots pie ķīmiskās tīrītavas. Eiprila apveda viņu tam apkārt un atvēra aizmugurējās pasažiera puses durvis. Tur sēdēja puika, četrus, varbūt piecus gadus vecs. Ar salmu krāsas matu ērkuli un acīm, kas bija tikpat dzīvīgas un sūnu zaļas kā viņa mammai. Varbūt tā bija saules gaisma, kas iespīdēja viņam sejā, bet varbūt gaisma, ko izstaroja Eiprila, it kā viņa tam demonstrētu savas sirds momentuzņēmumu.

- Tas ir Evans, Taj...

* * *

Hauks piecēlās, ceļgaliem nokrakšķot. Pakrūtē parādījās žņaudzoša sajūta, piere sāka svīst. Viņš apspieda niknumu un nelabuma sajutu.

Atminas allaž uzvar.

f

Jauns kriminālistikas eksperts, kuru viņš bija pāris reižu saticis, vārdā Avila, pienāca 1 laukam no mugurpuses, izbiedējot viņu.

- Nejauka notikuma vieta, vai ne, leitnant? - Puisis nopūtās kā kara veterāns, kurš to visu pieredzējis simtiem reižu.

- Nu vairs nekādu leitnantu. Es nestrādāju policijā.

- Tomēr ir grūti to aizmirst, vai ne, ser? Man šķiet, ka tas paliek asinīs.

- Kas paliek asinīs, dēliņ? - Hauks viņu uzlūkoja.

- Nezinu. - Avila paraustīja plecus. - Tas, ko mēs darām.

Hauks uzlūkoja puisi ar melno eksperta koferīti rokā -Avila bija nostrādājis policijā labi ja sešus mēnešus - un veltīja viņam gurdu smaidu.

- Nē, aizmirst to nevar, - Hauks noteica. Viņš uzplīkšķināja puisim pa plecu un aizgāja.

To ir gniti aizmirst.

Nav iespējams aizmirst to, kas ir daļa no tevis.

Neatkarīgi no tā, cik tālu esi aizgājis.