Mollija Mūna aptur pasauli

d evita nodaļa

Mollija bija satriekta. Viņai nekad nebija ienācis prā­tā, ka hipnotiskais labdarības televīzijas klips, ko viņi bija ierakstījuši Ņujorkā pirms Ziemsvētkiem, varētu būt redzēts Losandželosā. Cik gan vēl cilvēku lidostā bija viņu atpazinuši?

- Mm, jā… jā, tie bijām mēs, viņa negribīgi atbil­dēja.

- Lielisks darbs, teica smaidošais nesējs. Ļaujiet man jums palīdzēt!

Viņš paņēma Mollijas ratiņus un aizveda tos tieši uz taksometru rindas priekšgalu. Tur viņš iekrāva somas gai­došā minibusiņā un pamāja viņiem atvadas.

- Re, kā nu ir ar Lusijas teikto, ka mūs neturēs aizdo­mās, jo esam bērni, sūdzējās Rokijs, kad viņi atslīga sēdekļos. Prirao Sells droši vien arī ir redzējis to klipu un kopš tā brīža meklē divus bērnus ar hipnotizētāju spē­jām.

Molliju šis starpgadījums bija pārāk satriecis, lai viņa vēl ko teiktu.

- Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš to nav redzējis, Rokijs centās viņu iedrošināt.

Drīz vien taksometra busiņš izbrauca no betona ko­lonnu apakšas un devās Losandželosas pilsētas virzienā. Mollija sēdēja priekšpusē ar Petulu uz ceļiem, vēlēdamās, kaut viņi nebūtu te ieradušies. Viņa mēģināja vērot apkār­tni, lai novirzītu domas no Primo Sella. Taču tas nebija ie­spējams. Kad busiņš bija atstājis lidostu, pabraucot garām autostāvvietām, stiepļu žogiem un angāriem, kuros gulēja lielas lidmašīnas, un nelielām fabriciņām, kur gatavoja lidostas ēdienus, viņi izbrauca uz ceļa, kura malās bija milzīgu reklāmas dēļu rindas. Abās pusēs reklāmas rādīja Šņikt šņākt nažus, barojošo Flotes meitenes zupu un Sumpšusa tualetes papīru, kur bija attēlots bokseris Karalis Al­nis cīnāmies ar milzīgu papīra rulli. Vēl viena reklāma, kas nemitīgi atkārtojās, attēloja politiķi kovboja cepurē. Zemāk pār viņa sarkanzilbalto žaketi trekniem burtiem bija rakstīts: "Novembrī Gandolli par prezidentu." Vismaz, nodomāja Mollija, nav neviena plakāta, kas aicinātu bal­sot par Sellu.

Busiņš izgriezās uz šosejas. Visas automašīnas šķita milzīgas, kravas auto bija divreiz lielāki par tiem, ko va­rēja redzēt mājās, un bija četras, nevis trīs braukšanas joslas. Tālumā stiepās brūni, krūmiem apauguši pauguri, uz kuriem slējās naftas ieguves sūkņi, katrs apmēram ne­lielas mājas lielumā. Tie izskatījās kā dīvaini putni uz me­tāla kājām, un to knābjiem līdzīgās smailes šūpojoties likās knābājam zemi.

Lūkojoties uz knābājošajiem naftas sūkņiem, Mollija ne­spēja atturēties no domas, ka Primo Sells varbūt jau iz­sūtījis pa valsti algotus slepkavas, kam jāatrod divi bērni, kuri ierakstījuši hipnotisko klipu. Iespējams, ka viņš grib tos novākt tāpat, kā varbūt novācis Deivīnu Natelu. Lielie, bezsirdīgie dzelzs putni lika viņas drosmei ļodzīties.

Drīz ceļa malā izauga sākumā mazas, pēc tam jau lie­lākas dzīvojamās mājas. Tad viņi brauca pa garu ielu, pil­nu ar lietotu automašīnu veikaliem un bāriem, un tad pa citu, kur bija apģērbu veikali un restorāni. Tajā milzīgs kino plakāts ar Herkulesa Stouna smaidošo seju reklamēja filmu Svešinieka asinis. Lieli burti vēstīja: "Nominēta tri­jām Akadēmijas balvām: labākā filma, labākā galvenā sie­viešu loma, labākais scenārijs." Mollija vēroja kādu skrē­jēju joņojot garām ātrās apkalpošanas ēstuvei Avārijas virtuļi. Atvērts 24 stundas. Neuztraucies! Petula saspicēja ausis, pamanījusi piecus suņus, kurus bija izvedusi pa­staigā sieviete uz skrituļslidām.

- Te nu gan ir lielas priekšpilsētas, Mollija sacīja šo­ferim.

- Priekšpilsētas? pārjautāja šoferis. Šī nav nekāda priekšpilsēta. Šī ir pati Losandželosa. Šī ir Eņģeļu pilsēta, eņģelīt.

- Bet kur tad debesskrāpji? jautāja Mollija, būdama pārliecināta, ka šoferis kļūdās.

- A, pilsētas centrā daži ir, bet vispār šī nav debes­skrāpju pilsēta. Šajā pilsētā ir dārzi, jauki un zaļi, un ze­mas mājas, un tas ir labi, jo mums te mēdz būt zemestrī­ces, atrodamies taču uz Sanandreasa lūzuma līnijas. Pa­tiesībā mēs jau gandrīz esam pie tavas viesnīcas, un tā ir pašā Losandželosas centrā. Vairums ēku ir tikpat augstas, kā tu redzi.

- Bet vairumā pilsētu centros, teica Mollija, ēkas ir novietotas cieši kopā.

- Jā, tāpēc ka vairumā pilsētu nepietiek vietas. Šī ir jauna pilsēta, un te allaž ir bijis gana vietas.

Platās ielas galā aiz gigantiska pudeles formas dēļa, kas reklamēja Qube, pakalni ar ēkām uz tiem strauji atkāpās.

- Tur augšā, norādīja šoferis, ir Sangabriela kalni, un tur pāri, viņš norādīja sev aiz muguras, ir Nāves ieleja, bet tur labāk nerādīties tur ir tik karsts, ka uz mašīnas motora vāka var izcept olu.

Busiņš uzmeklēja spraugu pretī braucošajā mašīnu plūs­mā un ceļa otrā pusē sāka rāpties augšup pa stāvu piebrauktuvi. Mollija pamanīja nelielu plāksnīti, ko pa pusei bija apslēpušas lapas. Chateau Marmoset. Mollija palūko­jās augšup uz pasaku namu ar jumtiņiem un tornīšiem. Logi slējās desmit stāvu augstumā, to priekšā bija nelieli balkoniņi. Ieeja atradās alai līdzīgā garāžā zem viesnīcas, kur trīs vīrieši, kas vairāk atgādināja filmu zvaigznes nekā viesnīcas kalpotājus, gaidīja, lai izkrautu busiņu.

- Laipni lūdzam Chateau Marmosetl

Visi bija ļoti sajūsmināti par to, ka beidzot atbraukuši, kaut arī pēc lidojuma bija apdulluši un pārkaltuši un acu āboli bija tik sausi, it kā tie būtu nosusināti salvetē un pēc tam ielikti atpakaļ vietā. Braucot liftā augšup uz viesnīcas reģistrācijas telpu, Mollija ievēroja, cik noguruši un apskretuši viņi izskatās ar peļu un papagaiļu kastēm un Nokmanu, kura zodu ieskāva neskūtu bārdas rugāju ēna.

Viesnīcas vestibils bija ļoti elegants un tumšos toņos ieturēts, ar augstiem griestiem un akmens grīdu. Tam bla­kus atradās liela, bet noplukuši uzgaidāmā telpa, pilna ar cilvēkiem. Daži uzmeta neapmierinātu skatienu bērnu pulciņam. Nokmans aizgāja meklēt vīriešu tualeti.

Mollija izvilka no mugursomas visu pases un izlika tās uz galda. Reģistrators, kura āda atgādināja nemizotu avo­kado, satraukti vēroja Rodžeru, kurš bija apskāvis nelielu, podā iedēstītu palmu.

- Vai viņš ir ar jums? vīrietis jautāja.

-Jā, atbildēja Mollija, pametot skatienu atpakaļ. Pēc brīža viņš nomierināsies, viņš tikai pārāk ilgi ir sabijis lidmašīnā.

Reģistrators uzlūkoja piecus bērnus savā priekšā.

- Baidos, ka nevarēšu jūs reģistrēt, līdz neieradīsies kāds atbildīgs pieaugušais.

Uhhh, noņurdēja Mollija. Ja godīgi, tad mēs esam tikpat atbildīgi, cik viņi. Un, lai nevajadzētu vairs šķiest laiku, viņa notvēra avokado vīra skatienu, līdz tas bija gatavs darīt tieši to, ko prasīja meitene. Tad viņa sadalīja, kur kurš gulēs. Mollija nolēma, ka Nokmans dzīvos viesnī­cas numurā, bet pārējie iekārtosies namiņos ārā.

Kamēr reģistrators paklausīgi smaidīja, ieradās Trinklberijas kundze. Viņa bija aizkavējusies, jo liftā braukusi kopā ar slaveno aktieri Kosmosa Dūzi. Viņa bija tam se­kojusi līdzi uz veselības telpām septītajā stāvā, kur bija vērojusi, kā slavenība min velotrenažiera pedāļus. Mollija noprata, ka Trinklberijas kundzei patiks Chateau Marmoset.

Nokmans paņēma sava numura atslēgu un ar papagai­ļiem un bagāžu virzījās augšup pa kāpnēm. Pārējie sekoja nesējam ārā no ēkas.

Dārzos, kur tagad jau bija satumsis, tērauda sildītāji kā augsti, strupi lietussargi pludināja siltumu uz viesiem, kas sēdēja pie galdiņiem zem tiem.

Ejot pa līkumainajiem celiņiem starp atraitnīšu podiem, Mollija uztvēra sarunu drumslas:

"Stīvs saka, ka viņam patīk tavs scenārijs, bet viņš vē­las, lai režisors ir Spelkmans. Tad Tinsel Films būtu gatavi uzņemt filmu."

"Bet Spelkmans taču ir nejēdzīgs. Viņa filmas ir draņ­ķīgas. Viņš nespēj panākt, lai aktieri tēlotu. Ak nē, tas ir šausmīgi!"

"Tā ir vienīgā iespēja, Rendij."

"Tu šai lomai esi ideāla, Sāra."

"Bet es vairs negribu tēlot nopietnas lomas. Es esmu jautra," ļoti nopietni atbildēja Sāra.

"Tagad klausies, Barbara! Es negribu, lai kāds, kurš ēd gaļu, ieveido man matus vai taisa manikīru, vai dara ko citu. Vai tas ir skaidrs? Es negribu sev blakus to slikto enerģiju."

"Labi, Bleik."

"Ko tu vilksi mugurā Akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, Džina? Atceries, ka to skatās cilvēki visā pa­saulē!"

"Tik maz, cik vien iespējams. Es gribu būt televīzijas ekrānos, un lai no manis redz tik daudz, cik iespējams."

Viņi gāja uz priekšu pa džungļainu taku, virs kuras ka­rājās šalcoši palmu zari un gar malām auga papardes. Trinklberijas kundzes un Rodžera namiņš atradās blakus sauļošanās dārzam, kur ūdenskritums pa akmeņu kas­kādēm gāzās lejup peldbaseinā. Rodžers papliķēja platlapaina koka stumbru, un viesnīcas papagailis uzķērca viņam no sava būra.

Pārējie turpināja sekot nesējam pa šauru taciņu ar ak­mens pakāpieniem līdz pašai augšai, kur nonāca pie pa­saulē labākā namiņa.

Mājiņa šķita ideāli piemērota Petulai, jo tās priekšā bija ar žogu apjozts mauriņš un koka vārtiņi. Tā bija moderna taisnstūrveida celtne ar stikla fasādi. Iekšpusē liela dzī­vojamā telpa ar stūra dīvānu un televizoru, tās vienā pusē atradās neliela virtuves zona.

Ja kaut ko gatavosiet, kāds pēc tam atnāks un visu novāks, teica nesējs. Bet, protams, ja nevēlaties ga­tavot paši, jebkurā laikā varat izmantot viesnīcas pakal­pojumus.

Uz letes atradās groziņš, pilns čipsu un saldumu.

- Groziņa krājumus mēs atjaunosim, kad vien vēlēsie­ties.

Džemma sāka šķirstīt ādā iesieto viesnīcas prospektu.

- Skatieties tik! Te ir viesnīcas videonoma, un tajā ir simtiem filmu. Un mūzika… Nākamās desmit minūtes Džemma pavadīja pie telefona, apzvanot pārējos bērnus. Tad viņa deva rīkojumus viesnīcas apkalpošanas dienes­tam, un pēc divdesmit minūtēm uz paplātēm zem sudraba vākiem tika atnestas vakariņas. Steiki, čipsi, piena kok­teiļi, un, tā kā viesnīcā nebija apelsīnu biezsulas koncen­trāta, Mollija pasūtīja granātābolu sīrupu. Apkalpotāja pa­skaidroja, ka tas izgatavots no granātāboliem un ir augļu sīrups, kas jāšķaida ar limonādi, bet, ja to sajauc ar ingveralu, amerikāņi sauc to par Šērlijas Templas kokteili.

Mollija sūca granātābolu koncentrātu no ledus gabali­ņiem pilnas glāzes. Meitene atminējās, ka Šērlija Tempļa kā bērns bija zvaigzne jau trīsdesmitajos gados, un tas lika viņai atcerēties Deivlnu Natelu. Mollija cerēja, ka viņa ir drošībā, lai kur mazā zvaigzne arī būtu. Tad viņa gāja apguldīt Džemmu un Geriju.

Mollija pamodās nakts vidū, jo viņas ķermenis domāja, ka ir jau rīts. Braiersvilā tagad jau bija desmit no rīta. Viņai bija grūti atkal iemigt, jo Gerija peles skrēja savā grabošajā ritenī un ārā skaļi čīkstēja kāds koks.

Viņa vēlējās, kaut varētu šajā augstākās klases vies­nīcā izbaudīt brīvdienas, nevis doties kādā nezināmā uz­devumā. Primo Sella izsekošana bija šķitusi bīstama jau mājās. Tagad tā pie viena likās arī neiespējama. Mollija apsvēra, ko tieši viņai un Rokijam vajadzētu darīt tagad, kad viņi atrodas Sella teritorijā. Pats svarīgākais noteikti bija noskaidrot, vai Sells ir vainojams Deivīnas Natelas nolaupīšanā, un, ja tā ir, tad uzmeklēt meiteni.

Kad Mollija jau grasījās iemigt, divi attēli no Lusijas iedotajām fotogrāfijām lika viņai atkal atgriezties pie pil­nas apziņas. Vienā bija Sells mednieka tērpā ar bisi uz rokas un diviem beigtiem fazāniem pār plecu. Otrā viņš bija redzams safari ar vēl lielāku šauteni, uzlicis kāju uz lielas beigtas antilopes.

Mollija pasniedzās no gultas, lai noglāstītu Petulu. Primo Sellam noteikti patika nogalināt.