Mollija Mūna aptur pasauli

divpadsmitā nodaļa

Izlūku grupa devās augšup pa mozaīkā izlikto ceļu uz Sella ēkas nakti apgaismoto lielo ieeju. Zem kājām Mollija ievēroja žagatas melnbalto tēlu. Gāzelēdamies kā pingvīns, bērniem sekoja Nokmans.

Kad viņi tuvojās melnajām stikla durvīm, tās atvērās, un dūšīgs apsargs ar īsiem, cietiem matiem draudīgi uz­lūkoja viņus ar acīm, ko ieskāva mežam līdzīgas uzacis.

- Vai varu palīdzēt? viņš jautāja balsī, kas pauda, ka viņš tos labprāt nožņaugtu.

- Jā, lūdzu, Mollija pieklājīgi atbildēja, taču iekšķīgi viņa kvēloja. Mollijai nekad nebija patikuši rupji pieau­gušie. Par ko gan šī hiēna sevi iedomājas? Viņa pārlieci­nāti pievērsa apsargam zaļo acu skatienu.

Mollijas hipnotiskās spējas bija neizmērojami pārākas par jebkura parasta hipnotizētāja prasmēm. Viņa dažu sekunžu laikā varēja uztvert atmosfēru, kas apņēma kādu cilvēku, un atklāt viņa vājās puses. Viņa juta, cik daudz hipnozes spēka nepieciešams, lai pretinieks padotos. Pēc apsarga sasaistīšanas ar skatienu manometrs viņā, gluži kā termometrs un krāsns laika relejs vienlaikus, ziņoja, ka šis skūtgalvis ir piesiets pilnīgi un galīgi. Viņš stāvēja ar tādu godbijības izteiksmi sejā, it kā tikko būtu skatījis vaigā dievieti.

- Vai tu te esi viens? jautāja Mollija.

-Jā.

Mollija palūkojās apkārt, meklējot novērošanas kame­ras, un atklāja divas. Kas skatās šo kameru ierakstus? viņa jautāja. Vai pašlaik kāds tos vēro?

- Nē. Apsargs pakratīja galvu. Ieraksti nonāk datu bāzē, un tos pārskata tikai tad, ja ir kāda problēma. Laupīšana vai ielaušanās. Man ir trauksmes poga, kas dod ziņu policijai. Tad viņi iet pie firmas, kur var noskatīties ierakstu.

- Tu šonakt nekādā gadījumā nedrīksti spiest to pogu.

-Jā, kundze.

- Vai kādreiz parādās negaidīti viesi? Vai Sella kungs kādreiz atnāk?

- Dažkārt, kundze.

- Vai tu zini, kur viņš ir šovakar?

- Nē, kundze.

- Nu, tad labāk ved mūs iekšā.

Pēc brauciena liftā ar sudraba sienām Mollija, Petula, Rokijs un Nokmans pa zilā akmenī apdarinātu gaiteni iegāja apaļā telpā. Tur uz marmora sienām bija attēlots tas pats melno liesmu vai nagu motīvs. Piegājis pie mel­nām durvīm, nakts apsargs iebāza elektroniskajā slēdzenē koda kartīti. Durvis lēni atvērās, un viņi atradās Sella bi­rojā.

Telpu pildīja zilgana gaisma tas bija ielas apgaismo­jums, kas spīdēja cauri zila stikla logiem.

- Vari atgriezties pie sava galda, teica Mollija. Kad mēs tevi vairs neredzēsim, tu aizmirsīsi, ka esam šeit un ka tu esi hipnotizēts. Tu uzvedīsies tik normāli, cik vien spēj. Ja ieradīsies Sella kungs, tev jāpiezvana uz šo telpu tā, ka viņš to nedzird, un jāpasaka mums, ka viņš ir šeit. Mēs tad iesim ārā. Kāds ir durvju koda numurs?

- Nulle deviņi seši nulle.

- Labi. Tagad vari iet!

Apsargs aizgāja.

- Labi, ķeramies pie lietas! mudināja Mollija. Kur Sells visu slēpj?

Viņa pārlaida skatienu moderni iekārtotajai telpai. Vie­nā tās galā bija logs no grīdas līdz griestiem, kas vērsts uz nelielu parku. Pie vienas sienas karājās milzīga eļļas glezna, kurā attēlota skaista žagata sēžam ligzdā, kas pilna ar spīdošām lietām monētām, dārglietām, vēr­tīgiem zelta priekšmetiem; tur bija arī liels, ledains di­mants. Pretējo sienu klāja grāmatu plaukti. Grīda bija krā­sota melnās un baltās joslās. Pie loga atradās melni lakots galds. Uz tā bija divi pret griestiem vērsti sudraba pamat­nēs iestrādāti balti ziloņa ilkņi.

- Cik pretīgi! noskurinājās Rokijs. Es labāk ļautu nošaut sevi, nekā turētu ziloņa ilkni kā rotājumu.

Tad zēns palūkojās uz grīdu un viņa mute pavērās. Viņš pietupās un noglāstīja kaut ko.

- Paklājs no vienas sienas līdz otrai ir no zebras ādas. Zebras kažoka paklājs! Rokiju bija pārņēmis tāds rie­bums pret Sellu, ka viņš pat nespēja izteikt savas izjūtas. Petula apostīja grīdu. Smaržoja pēc zirga.

Juzdamās kā zivs zilajā, ūdenim līdzīgajā gaismā, Mol­lija pameta Rokijam pāri Burbuļotā gumijas cimdu.

- Ņem, viņa teica, uzvelc tos! Mēs nedrīkstam atstāt pirkstu nospiedumus.

Arī pati tādus uzvilkusi, meitene šķērsoja telpu līdz Primo Sella galdam un sāka atvērt atvilktnes. Mollija cerēja, ka kāda no tām būs aizslēgta.

Rokijs grāmatplauktā meklēja noslēptu seifu.

- Varbūt viņš to visu nemaz netur aiz atslēgas. Vai te ir dators?

Mollija pakratīja galvu un šķirstīja mapi, pilnu foto­grāfiju, kurās bija attēlotas lielu tērauda briesmoņu skulp­tūras. Viņas plaukstas cimdos sāka svīst.

Nokmans klusi stāvēja, gaidot rīkojumus.

Apakšējā atvilktnē Mollija uzdūrās dažiem dokumen­tiem, kur bija redzams, kādas firmas Primo nesen nopir­cis. Vairumā dokumentu bija uzskaitīta viņa firmu peļņa. Lielāko peļņu nesa Primospeed, Compucell un Celi Oil, bet šķita, ka pat mazākās Reāls kaifs, Labā dzīve, Šņikt šņākt, Modes nams un Varenās vieglās darbojas ļoti sekmīgi. Mollija nekad nebija redzējusi tik lielus skaitļus, kādi zi­bēja Primo Sella banku izziņās. Tomēr šie skaitļi nebija tas, ko viņi meklēja.

Bija daudz pierādījumu tam, ka Sells ir ārkārtīgi bagāts un ietekmīgs un ka viņa firmu darbības lokā ietilpst gan degvielas stacijas, gan laikraksti, taču nekur nebija no­rādīts, ka viņš būtu hipnotizētājs.

Kad Mollija gribēja izvilkt kaut ko, kas izskatījās pēc adrešu grāmatas, viņa zem pirkstiem sajuta ko mīkstu. Meitene to paņēma. Viņas rokā bija mazs, melns ūdeļādas cimds. Mollijai tas būtu derējis kā uzliets.

- Rokij, paskaties! Vai tas ir…?

Viņa ielūkojās atvilktnē, meklējot cimda pārinieku.

- Kāpēc lai Primo Sells savā atvilktnē glabātu vienu bērna kažokādas cimdu? viņa aizsmakušā balsī čuk­stēja.

Rokijs tieši gatavojās atvērt muti, kad abi izdzirdēja balsis ārpusē gaitenī.