Mollija Mūna aptur pasauli

četrdesmit trešā nodaļa

Mollija un Rokijs vai mira aiz nepacietības pēc iespē­jas ātrāk satikties ar draugiem no bāreņu nama. Nākamajā dienā lieliska iespēja pavērās pati no sevis.

Vakarā paredzēta pirmizrāde filmai Pērkondārdi, kurā bija piedalījusies arī Petula. Tā kā tās režisors bija Džino Puči un galvenajā lomā Glorija Hīlhārta, vakaram vaja­dzēja būt pilnam kinozvaigžņu, greznības un līksmības. Primo vēl nebija noņēmis hipnozi nevienai no slavenībām un pēc Mollijas lūguma bija ielūdzis vairumu viņu ciemos. Mollija zināja, ka tas patiks visiem no Laimes nama, īpaši jau Trinklberijas kundzei un Heizlai. Mollija vēlējās dāvāt visiem tādu vakaru, ko tie atcerētos visu mūžu.

Un tā nu nākamajā dienā, kamēr Primo Sells uzņēmās svarīgo uzdevumu paziņot Kongresam un visai pasaulei, ka nevēlas kļūt par prezidentu, Mollija atrada patīkamāku darbu un aizveda Petulu uz Bellas Pūdeļu salonu. Pēc tam viņa pārbaudīja, vai viņai un Rokijam ir piemērots ap­ģērbs.

Sešos vakarā Sells piebrauca savu iemīļoto rolsroisu bla­kus Sinklēra astonam martinam pie mājas pakalna galā. Rokijs, Mollija, Petula, Sinklērs un Forests nobrauca lejā liftā, visi uzposušies un gatavi pārsteigt pilsētu. Forestam kājās joprojām bija kapzeķes un iešļūcenes, taču par godu svinīgajam notikumam viņš bija uzvilcis gaišo siera krāsas uzvalku un savu iemīļoto T kreklu, uz kura bija rakstīts: "Pārtopiet, čaļi!" Nelaimīgā kārtā bija jāņem līdzi ari Kor­nēlijs, jo neviens tā īsti neuzdrošinājās atstāt viņu vienu pašu. Tērpies pelēkā treniņtērpā, ar neskūtiem bārdas rugājiem, viņš izskatījās samērā normāli, ja neņem vērā, ka brauciena laikā viņš visu laiku bāza galvu ārā pa logu un blēja. Neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Viņi aizbrauca līdz Holivudas bulvārim, kur izkāpa un devās uz kinoteātri.

Kad viņi tuvojās ļaužu pārpilnajai, spoži apgaismotajai ieejai, Mollijas sirds salēcās. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs savu bāreņu nama ģimeni.

Un viņi visi bija te, stāvēja uz ietves, visi uzposušies un acīmredzot tikpat satraukti kā Mollija un Rokijs.

- Ooooo, te viņi ir! iespiedzās Trinklberijas kundze, traucoties viņiem pretī kā violeta šifona raķete. N-nespēju izteikt, cik ļoti man jūsu abu pietrūka! viņa iz­saucās, apkampienā sasitot kopā viņu galvas un gandrīz nosmacējot.

Mollija un Rokijs ieelpoja pazīstamo Trinklberijas kun­dzes aromātu. Viņa smaržoja pēc lauku mājām, kūkām un rožūdens, vaniļas un lavandas, medus un sviesta. Tā bija smarža, kas atgādināja viņiem bērnības skaitāmpantiņus un paslēpju spēlēšanu.

- Ak, T. kundze! teica Mollija, acīm pildoties asarām. Ak, cik jauki ir jūs atkal satikt!

- Man tāpat, cālīt! atbildēja Trinklberijas kundze, sa­spiežot meiteni tā, lai viņa saprastu, ka beidzot atgriezu­sies mājās.

- Apsveicu… nu, ziniet, ar saderināšanos un tā tālāk!

- Paldies, mīļumiņ! Vēl kādu laiciņu neprecēsimies, bet paskaties uz manu gredzenu! Trinklberijas kundze parādīja Mollijai spilgti dzeltenu gundegu, kas rotājās uz viņas tuklā pirksta.

- Tas ir burvīgs!

Mollija juta, ka kāds viņu parauj aiz kleitas. No lejas augšup uz viņu lūkojās Rūbija un Džinkss.

- Mollij, es tagad māku lasīt, teica Rūbija. Un vēl es protu rakstīt. Skaties! Viņa atplēsa aploksni, uz kuras bija rakstīts "Sveicam ar at griezšanu", un iekšā bija kar­tīte, uz kuras uzzīmēta Petula.

- Tā ir jums abiem, viņa teica, iestumjot to Mollijai rokās.

Tad apsveicināties nāca pārējie.

Mollijai likās pārsteidzoši tas, kā bērni bija mainījušies. Visi izskatījās pastiepušies garāki, it īpaši Džemma un Ge­rijs. Gordons, Sintija un Heizla bija nedaudz nodēvējuši. Kreigs kļuvis muskuļots. Visgrūtāk bija pazīt Heizlu, jo viņa bija nokrāsojusi matus platīnblondus. Visi izskatījās veselīgi, it kā arī būtu baudījuši saules starus vasarā.

- Čau, veči! uzsauca Heizla, noskūpstot viņus.

- Kas noticis ar tavu izrunu? Tu izklausies pēc ameri­kānietes, ievēroja Mollija.

- Es trenējos savai statistes lomai filmā, atteica Heizla. Man tev ir lērums stāstāmā.

- Sveiki, jūs abi, prieks jūs redzēt! Aiz Heizlas mugu­ras smaidīja Nokmans. Viņš bija tērpies zaļā samta uz­valkā un havajiešu kreklā ar sarkanu papagaili. Mollija bija pārsteigta viņa vācu akcents izzudis, un tagad viņš atkal runāja savas dzimtās Čikāgas izloksnē.

Vienīgais no Laimes nama, kas nenāca klāt, bija Rodžers. Mollija pamanīja viņu desmit metrus tālāk, kur viņš sa­runājās ar palmu. Šķita, ka zēns nemaz nemana Kornēliju, kas traki auroja un meta lokus ap viņu, kliegdams: Bēē mans, bēēē mans, bēēēēēē mans!

Sinklērs devās viņu nomierināt.

Fotoaparātu zibšņos visi kāpa uz īsā, sarkanā paklāja kinoteātra priekšā. Zvaigznes jau sāka ierasties. Herkuless Stouns noskūpstīja Trinklberijas kundzes roku un pava­dīja viņu aiz barjerām, gar kurām drūzmējās gavilējoši fani. Trinklberijas kundze mirkšķināja skropstas un māja tiem, it kā pati būtu karaliene. Kosmosa Dūzis stādījās priekšā Heizlai. Karalis Alnis devās iekšā kopā ar Sintiju, un Stefānija Gulaša paņēma pie rokas sarkstošo Nokmana kungu un Gordonu. Dastijs Goldmans ieveda iekšā Džinksu un Rūbiju, Sinklērs tika galā ar Kornēliju, Rokijs sadraudzējās ar Biliju Bobu Bimblu, un Mollija ar lielu prieku devās kinoteātrī kopā ar Džemmu, Geriju un Primo Sellu.

Petula un Glorija Hīlhārta izturējās kā īstas profesio­nāles, kādas viņas arī bija. Petula aprēja aplaudējošo pūli, pēc fotogrāfu lūguma notupās uz pakaļkājām un ļāva Glorijai sevi smacēt smaržpilnās mīļuma izpausmēs. Viņa patika visiem.

Filma bija Džino Puči pašlaik labākais darbs. Un, bez šaubām, pašas aizraujošākās epizodes tajā izpildīja Pe­tula. Visi aplaudēja un gavilēja it īpaši tad, kad viņai un Glorijai ar izpletni bija jālec no degošas lidmašīnas.

Pēc pirmizrādes visi kopā ar hipnotizētajām zvaigznēm devās uz svētku vakariņām.

Losandželosā ir lieliski restorāni. Tur var nobaudīt ja­pāņu, ķīniešu, taizemiešu, spāņu, angļu, meksikāņu, in­diešu, marokāņu, persiešu un vienmēr, protams, ameri­kāņu ēdienus. Taču tas restorāns, ko Primo Sells bija pa­sūtījis svinībām, bija franču. To sauca Oranžērija, un tā šefpavārs bija ļoti slavens. Šeit varēja atrast omāru biezeņzupu un gliemenes ķiploku mērcē, sarežģītas mērces un ēdienus, kuru pagatavošanai nepieciešamas vairākas stundas, īstus ceptus kartupeļus, suflē torņus un piesū­cinātus pudiņus.

Tas bija jauks vakars. Pasūtīšana notika haotiski, jo ne­viens nesaprata ēdienkarti franču valodā, bet viss bija brīnumgards, un viesi pieēdās arvien vairāk. Mollija un Rokijs dega nepacietībā uzzināt, kā klājies pārējiem.

- Kreigs sērfo tiešām labi, stāstīja Džinkss, stumdams mutē čipsus. Bet viņš teica, ka sākumā juties kā tualetē aizskalota muša. Drīz es arī iemācīšos. Vienīgi nezinu, vai mēs vēl būsim šeit. Džinkss pagriezās pret Trinklberijas kundzi. Vai mēs vēl ilgi paliksim Kalifornijā? viņš jautāja.

Čalas ap galdu aprāvās, jo bāreņu nama bērnu ausis kā radari reaģēja uz Džinksa spalgā balsī izteikto jautājumu. Visi apklusa.

- Nu… čap-čap… Trinklberijas kundze stostījās salā­tiem pilnu muti, es tiešām nezinu. K-kā jūs visi domājat? Mollija un Rokijs tagad ir atgriezušies. Varbūt mums ir p-pienācis laiks doties mājās. Mēs taču n-nevaram gaidīt, lai Sinklēra kungs m-m-mūžīgi maksātu par mūsu uztu­rēšanu. Un Simons v-varēs pelnīt sev iztiku, ja n-nokārtos atslēdznieka pārbaudījumus Braiersvilā.

Primo Sells viņu pārtrauca. Jūs visi varat nākt un pa­likt pie manis, viņš aicināja.

Trinklberijas kundze sāka klepot, jo salātu lapa bija ie­sprūduši rīklē. Nokmana kungs uzsita viņai pa muguru.

- Protams, arī jūs un Nokmana kungs esat gaidīti, teica Primo. Ja nu vienīgi vēlaties dzīvot kur citur, bet man šķiet, ka bērniem jūsu pietrūktu, ja jūs dzīvotu tālāk par vārtu namiņu.

- Jā, tā ir laba doma, priecājās Trinklberijas kundze. Vai piekriti, Simon, mīļais?

- Vienīgā problēma ir tāda, ka mums ir vesels lērums dzīvnieku un putnu, teica Nokmans.

- Jā, man tagad ir trīsdesmit trīs peles, palielījās Ge­rijs. Patiesībā es domāju, ka Murskuļbumbai teju, teju būs bērni.

- Mana māja ir milzīga. Mēs varētu tur iekārtot zoo­dārzu, Primo nepalika atbildi parādā.

Tika nolemts balsot. Visi gribēja apmesties pie Primo. Šķita, ka jautājums izlemts. Tad Mollija atcerējās Rodžeru, kas sēdēja zem apelsīnu koka pie restorāna ieejas.

Rodžers no bļodiņas ēda pekanriekstus.

- Kā tev iet, Rodžer? Mollija klusi apjautājās. Rodžers apveltīja viņu ar viltīgu skatienu un pameta viņai zilu pa­pīra lidmašīnu.

Mollija to atlocīja. Iekšā kricelīgā rokrakstā bija rak­stīts:

Man ļoti žēl, bet es zinu pārāk daudz

- Zini pārāk daudz par ko, Rodžer?

Rodžers skumji uzlūkoja viņu. Pārāk daudz par viņšviņa, zēns sērīgi novilka.

Mollijas prātu pildīja atmiņas par citām Rodžera rakstī­tajām papīra zīmītēm.

Ātri sūtiet palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadze­nes!

Uzmanieties! Smadzeņu simtkāji ir klāt!

Nespried par ķermeni pēc ādas!

Mollija iedomājās zaķi Kornēlija izcirpto krūmu kolek­cijā. Vai tas bija trakais marta zaķis? Vai tas attēloja Ro­džeru?

Tīri instinktīvi Mollija apturēja pasauli. Viņa saņēma Rodžera roku un raidīja tajā aukstumu, lai viņš varētu kustēties, un dziļi ielūkojās zēna samulsušajās acīs.

- No šī brīža, viņa teica, tu, Rodžer, vairs neatradī­sies neviena cita varā. Tu būsi tu pats. Tad viņa papildi­nāja sakāmo ar veco, noderīgo paroli: Pilnīgi precīzi.

Pēc šiem vārdiem Rodžers samirkšķināja acis un stiklai­nais skatiens viņa acīs pagaisa.

Mollija atkal ļāva pasaulei kustēties. Rodžers palūkojās apkārt un satvēra Mollijas roku, it kā viņam būtu grūti no­turēt līdzsvaru. Viņš izskatījās pilnīgi zaudējis orientāciju, it kā telpā viss karātos kājām gaisā. Tad viņš uzlika roku uz krūtīm, it kā pārbaudot, vai vēl ir dzīvs. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis.

- Ak, paldies, Mollij! Mollij, tu mani izglābi! Rodžers iesaucās. Viņš aplika rokas Mollijai ap kaklu un cieši to ap­kampa. Viņš smaržoja pēc lapām, koka mizas un zāles.

- Es biju ieslodzīts pats sevī tas bija šausmīgi! viņš šņukstēja. Visu laiku es centos to pateikt, bet es nespēju sazināties ar citiem. To izdarīja Kornēlijs. Viņš man uzsū­tīja arī halucinācijas. Viņš hipnotizēja mani, lai es domātu, ka mani vajā balsis. Tas bija tik biedējoši! Es tev nevaru izstāstīt, cik biedējoši tas bija.

- Neuztraucies, Rodžer, tagad viss būs labi! mierināja Mollija, atbildot viņa apskāvienam.

- Paldies, Mollij! Rodžers elsoja. Tu mani atbrīvoji. Paldies, paldies, paldies! Uz brīdi Rodžers bija kā pie­lipis Mollijai. Tad viņš to atlaida un saņēma galvu rokās.

- Tad tu biji uzzinājis pārāk daudz par Kornēliju Ļo­ganu? minēja Mollija. Kā tev tas izdevās?

- Tu jau atceries, kā man patika rakņāties atkritumu urnās, stāstīja Rodžers, nu, un reiz es tā rakņājos bib­liotēkā Lusijas Ļoganas papīrgrozā. Es atradu Kornēlija

Ļogana rakstītos rīkojumus. Es redzēju Lusīju Ļoganu strīdamies ar viņu. Viņi izskatījās tik līdzīgi. Tas bija sa­vādi. Es redzēju, kā viņš iestumj Lusiju automašīnā. Viņa tika aizvesta. Kornēlijs mani pamanīja. Es zināju pārāk daudz. Viņš mani nohipnotizēja. Es biju traks daudzus mēnešus.

- Tagad vairs neesi, Rodžer, teica Mollija.

Mollija domāja par Forestu. Šoziem viņa rokās tiks no­doti divi bezprāši. Rodžeram, tāpat kā Primo, nāksies pa­likt šeit kopā ar Forestu, līdz viņš būs atlabis. Lēmums kļuva pavisam skaidrs visiem jāpaliek Losandželosā.

Tikai ne Mollijai. Mollijai bija jādodas prom. Mollija sa­prata drīz vien Primo Sells uzzinās, ka viņa ir tā meita, bet viņa tiešām vēl nebija tam gatava. Mollija gribēja dzī­vot vienīgi ar domu, ka viņai ir tēvs, līdz pienācīgi iepa­zīsies ar to. Turklāt viņai bija jāpaveic kaut kas daudz svarīgāks.

Krietnu laiku vēlāk tajā pašā vakarā, kamēr visi ieradās Primo Sella pelēkajā mūra savrupmājā sajūsmā, ka tās ta­gad būs viņu jaunās mājas, Mollija, Petula un Rokijs stā­vēja uz Losandželosas lidostas betona seguma. Savu vie­nīgo pasažieri gaidīja privāta lidmašīna, kuras asti grez­noja melni zeltīts simbols.

- Man tevis pietrūks, teica Mollija.

- Man arī tevis pietrūks, atbildēja Rokijs. Vai esi droša, ka nevēlies, lai lidoju līdzi?

- Nē, Rokij! Tas ir kaut kas tāds, ar ko man jātiek galā pašai. Tev no tā nebūs nekāda prieka. Tev jāatpūšas. Un liekas, ka Bilijam Bobam Bimblam ļoti gribētos pamuzicēt kopā ar tevi. Tev tas jādara. Es drīz atgriezīšos.

-Ja vien tev šķiet, ka tā būs labāk, Mollij. Bet, ja tev mani ievajagas jebkāda iemesla dēļ, jebkurā laikā, pat nakts vidū, piezvani man!

- Es tā darīšu.

Abi draugi apkampās, un tad Mollija iesvilpās.

- Nāc, Petula!

Rokijs noskatījās, kā viņa labākā draudzene kāpj aug šup pa trapu. Tika iedarbināti motori, Mollija vēlreiz pa māja un prom bija.