Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmit piektā nodaļa

Varētu jautāt kā gan iespējams bez Mollijas hipno­zes pievārēt cilvēku, kuram ir Primo Sella stāvoklis un neiedomājamā ietekme? Atbilde uzbrūkot viņam no pilnīgi negaidītas puses.

Labākais uzbrukuma veids vienmēr ir pārsteigums, un Rokija plāns balstījās tieši uz to. Zēns teica, ka tieša kauja ar Sellu nekad nenesīs panākumus. Aptvērusi šo domu, Mollija nevarēja likt Rokijām vienam pašam riskēt ar dzī­vību un uzstāja, ka piedalīsies plāna īstenošanā. Kādam joprojām bija jāstājas pretī Sellam, taču tas bija iecerēts tik pārsteidzošā veidā, ka Mollija vēlējās būt šis kāds.

Pēc divām dienām Sinklērs aizbrauca, lai pārlūkotu pē­dējos priekšdarbus Primo konferencei ar ārzemju uzņēmē­jiem. Tai bija jānotiek Sella centrā, taču tā sākās ar oficiālu pieņemšanu un pusdienām viņa mājā.

Agri no rīta Sinklēra mājā ieradās viens no Holivudas labākajiem grimētājiem un kostīmu mākslinieks. Protams, abi bija nohipnotizēti.

Profesionāļi ķērās pie darba, un Mollija aizrautīgi ska­tījās, kā garā auguma maskēšanās meistars ar slaidiem pirkstiem pārvērta Rokiju citā cilvēkā.

No astoņiem līdz deviņiem viņš tam izgatavoja jaunu degunu. Izmantojot speciālu protēžu gumiju, meistars Rokija sejai pielipināja cēlu, izliektu ērgļa degunu. No de­viņiem līdz desmitiem viņš strādāja pie grumbiņām un matiem, piešķirot Rokijam biezas, melnas uzacis un īsu, melnu bārdiņu. Rokijam tika uzģērbta polsterēta apakš­veļa, lai viņš izskatītos apaļīgs, un tad viņš tika ietērpts melnā, izšūtā arābu dišdaša tunikā un sarkanbaltā galvas­segā, kas tika apsieta ar lenti. Galarezultāts bija fantas­tisks. Rokijs izskatījās pēc īsta arāba.

- Te ir karsti, viņš sūdzējās Sinklēram. Kā tad mani sauc?

- Šeihs Jalavīts. Tu esi viens no Saūda Arābijas bagātā­kajiem naftas magnātiem.

- Un tu esi pārliecināts, ka neuzradīsies īstais Jalavīts?

- Pilnīgi droši. Es viņam pateicu, ka sanāksme ir pār­celta.

- Un kā tad ar viņa augumu? Vai esi pārliecināts, ka viņš ir tikpat maza auguma kā es?

- Kad būsi apāvis šīs platformas kurpes, apsolīja kos­tīmu mākslinieks, tavs augums būs tieši metrs sešdes­mit divi, un tas ir šeiha augums.

-Jā, tas nu man varētu izdoties tikai tad, ja man nekas nav jāsaka, Rokijs nervozi teica.

Kamēr Rokijam tika veikti pēdējie labojumi, Mollija aiz­gāja uz Foresta darbnīcu. Viņš mērcēja stikla gabalu ķi­mikāliju traukā.

- Tas ir gandrīz gatavs, viņš sacīja. Mollija nodomāja, cik labprāt viņa šeit paliktu visu dienu. It kā nolasījis mei­tenes domas, Forests papliķēja viņas galvu un teica: Nie­cīgā nano tevi pasargās, Mollij. Neuztraucies!

Un, kaut arī tam nebija nekādas jēgas, kaut kāda ie­mesla dēļ Foresta teiktais lika Mollijai justies labāk.

Kad Mollija atgriezās augšā, bija viņas kārta tikt pār­veidotai. Viņu saģērba kā šeiha Jalavīta sievu. Gluži kā Rokijs, arī viņa saņēma polsterus, lai izskatītos lielāka, plīvojošu tērpu, ko sauca abaja, Mollijai tas bija violets un platformas kurpes, lai izskatītos garāka. Taču viņai ne­bija vajadzīgs pārāk daudz grima, jo galvu klāja plīvurs un seju, izņemot acis, slēpa melns zīda nikab. Seja ap acīm tika nogrimēta tumšāka.

Beidzot ap pusdienlaiku Mollija un Rokijs, iespīlēti jau­najos ķermeņos un apģērbos, iekāpa melnā limuzīnā ar šoferi, cenzdamies izskatīties un justies kā arābi.

Viņi piebrauca pie Primo Sella villas apsargātajiem vār­tiem. Automašīna bez šķēršļiem tika izlaista tiem cauri.

Mollijai kļuva nelabi, iedomājoties moku kambari zem mājas pamatiem. Tāpēc viņa centās domāt par Deivīnu Natelu, kas bija iesprostota kaut kur šajās sienās, un par prieku, kādu izjutīs Deivīna pēc atbrīvošanas, ja izdosies viņu plāns. Tērauda briesmoņu skulptūras zālājos mirgoja pusdienlaika saulē un izskatījās izbadējušās un ļaunas. Molliju pārņēma šausmas, iedomājoties, ka jāšķērso bru­ģētais pagalms platformas kurpēs. Gan viņai, gan Rokijam bija spieķi, it kā viņi būtu ļoti veci arābi, bet vai ar tiem būs pietiekami, lai noturētu līdzsvaru?

- Sells atmaskos šo izrādi, Mollija drudžaini čukstēja Rokijam. Es izskatos kā izkāpusi no Arābijas naktīm. Varbūt mums labāk atgriezties mājās.

- Tu izskaties pēc īstas arābietes, Rokijs viņu droši­nāja. Nu, ejam!

Mollija viņa balsi dzirdēja kā caur vati, jo, tāpat kā Ro­kijs, viņa bija piebāzusi ausis ar vasku, lai padarītu bez­spēcīgu jebkuru vārdisko hipnozi, kādu varētu izmantot Sells.

Ar muti, sausu kā Sahāras tuksnesis, un no uztraukuma lipīgām rokām Mollija satvēra sudraba spieķa rokturi un uzmanīgi izkāpa no mašīnas.

Pie ieejas drūzmējās citas piebraucošas mašīnas un viesi, kas devās uz māju. Caur plīvuru Mollija redzēja, ka visapkārt čum un mudž apsargi, acīmredzot šo ietek­mīgo ārzemju personu dēļ bija paaugstināta apsardzes pakāpe. Viņas ķermenis sastinga. Rokijam nācās pabakstīt Molliju ar apzeltīto spieķi, lai viņa spertu soli uz priekšu.

Apsveicot viņus, pagalma ola izšāva liesmu šalti. Kaut arī Mollija bija to gaidījusi, viņa parāvās sāņus.

Sinklērs palīdzēja saviem vecajiem arābiem nokāpt pa ieejas kāpnēm. Tad, aizbildinoties ar viņu vecumu, viņš izvadīja tos caur marmora zāli, kur pulcējās konferences dalībnieki, tieši uz Primo Sella konferenču zāli. Tādējādi viņi izvairījās no jebkādām sarunām ar citiem viesiem, vai, kas vēl ļaunāk, ar pašu Primo Sellu. Viņi pagāja ga­rām stendam, kas liecināja par Sella lielāko uzņēmumu spēku: tur bija automašīnu rūpnīca Primospeed, datoru ražotāji Compucell Computers, medikamentu firma One Celi Medicine, naftinieki Celi Oil Milzīgas fotogrāfijas ilustrēja viņa slavenākos zīmolus: Kviešu medus pārslas, pulksteņus Laikss, Burbuļoto trauku mazgāšanas līdzekli, Paradīzes šokolādes stienīšus, Reālā kaifa dezodorantus, Sumpšusa tualetes papīru, Varenās vieglās diētiskās nūjiņas, Modes namu. Visvairāk Mollijai nervozēt lika Šņikt šņākt nažu attēls.

Tukšā telpā ar sānu galerijām bija uzklāts milzīgs galds divdesmit astoņām personām. Pie katras vietas bija glāze, minerālūdens pudele sudraba tureklī, kristāla bļodiņa ar ledu un dažas ietītas šokolādes. Sinklērs pavadīja Molliju un Rokiju uz telpas pretējo pusi, kur galda vidū bija novie­totas kartes ar uzrakstiem Šeihs Jalavīts un Šeiha Jalavīta kundze.

Nu labi, Sinklērs klusi teica. Tagad es jūs atstāšu. Sākšu vest iekšā viesus un viņu tulkus. Kad visi būs šeit, ienāks Primo. Mollij, esmu nosēdinājis tevi blakus viņam kreisajā pusē. Sells parasti sāk ar tiem, kas sēž viņam pre­tī, un tad turpina pulksteņa rādītāju kustības virzienā ap galdu, kamēr nonāk līdz galda kaimiņam pa labi. Tad viņš pievērsīsies tev. Vēlu veiksmi, un tiekamies vēlāk!

Mollija apsēdās, kājām trīcot un sirdij strauji sitoties. Uz galda viņai priekšā bija arābu valodā tulkota Sella runa. Mollija paņēma papīra lapu un izlikās, ka lasa.

Sēžot uz spilveniem, ko Sinklērs bija uzlicis uz viņu krēsliem, Mollija un Rokijs izskatījās pietiekami lieli, it īpaši tad, kad otrā pusē Primo Sella vietai apsēdās divi ļoti maza auguma filipīniešu vīrieši. Filipīnieši bija ļoti sa­biedriski. Viņi sajūsmā tērgāja, tinot no papīriņiem šoko­lādes. Viņi stādījās priekšā Mollijai, kura pamāja, pieliecās viņiem tuvāk, paspieda viņu rokas un nomurmināja: Sabah alkheir. Ē, kalla doola beela, cerot, ka tas izklausās pēc arābu izrunas. Tad viņa sāka kārtot plīvuru un cerēja, ka filipīnieši nevēlēsies uzsākt ar viņu sarunu.

Mollija caur spraugu nikabā vēroja, kā piepildās telpa. Ieradās eleganta indiete sarkani oranžā sari kopā ar par­tneri tumšzaļā uzvalkā. Tad apsēdās kāds japāņu pāris. Sieviete bija tērpta dzeltenā, speciāli saburzītā modes di­zainera darinātā tērpā un neparastā, krokotā trijstūra for­mas cepurē. Vietas ieņēma arvien vairāk viesu. Mollija nekad nebija redzējusi tik daudz dažādu ādas krāsas toņu, ne arī tādu apģērba krāsu dažādību.

Mollija sēdēja klusu, noliekusi galvu un izliekoties, ka lasa, taču burti lēkāja acu priekšā, izraisot nelabumu. Viņa centās atbrīvoties meditējot, taču saspringtā situācija bija pārāk traucējoša.

Drīz vietas pie apaļā galda bija ieņēmuši divdesmit pieci uzņēmēji. Telpa zumēja. Ikviens jutās glaimots un izredzēts, ka ir ielūgts pašu ievēlētā prezidenta mājā. Visi cerēja, ka viņu firmas saņems lielus kontraktus no nākamā Amerikas prezidenta un viņi nopelnīs milzumu naudas.

Pēkšņi atskanēja skaļš KLING KLANG, Sinklēram uzsitot ar tējkarotīti pa glāzes malu.

- Dāmas un kungi! viņš iesaucās, apklusinot sajūs­minātās sarunas. Sveiksim nākamo prezidentu Primo Sella kungu!

Ar skaļiem aplausiem telpā ienāca Primo. Viņš pasmai­dīja, pamāja viesiem un pacēla roku sveicienā.

Primo bija tērpies melnbalti svītrotā uzvalkā, un viņa acis staroja dedzīgā apņēmībā. Viņš izskatījās nevaino­jami rāms un mierīgs, bet Mollijai nepaslīdēja garām al­katība, kas slēpās zem virsējā tēla. Kad Sells ieņēma vietu blakus Mollijai, viņa atkal centās aizgaiņāt bailes.

- Es sveicu jūs visus, iesāka Sells. Labdien! Bonjour! Hola! Buongiorno! Konnichiwa! Marhaban! Paldies jums, ka esat ceļojuši tūkstošiem jūdžu, lai šodien būtu šeit! Esmu ārkārtīgi pateicīgs. Ir brīnišķīgi redzēt, ka šeit pārstāvētas tik daudzas pasaules tautas, un man kā ievēlētajam pre­zidentam ir prieks apliecināt, ka Amerika sadarbosies ar jūsu uzņēmumiem.

Tulki visapkārt galdam novadīja viņa vārdus viesiem, kuri tos novērtēja atzinīgi un uzmanīgi klausījās Sellu turpinām.

- Biznesā ir svarīgi, lai jūs varētu iepazīt cilvēkus, ar kuriem sadarbojaties. Ielūkojoties manās acīs, jūs, cerams, redzēsiet, ka esmu cilvēks, kam varat uzticēties.

Nu viņš sāka.

Mollija bija pārsteigta, cik ātri darbojas Sells. Ikviens zālē sēdošais pieklājīgi un paklausīgi pievērsa skatienu viņam.

-Jā, turpināja Sells savā brīnišķīgi nostādītajā, zīdai­najā balsī. Ja jūs ielūkosieties man acīs jūs redzē­siet ka varat man uzticēties pil-nī-bā.

Runājot viņš sāka hipnotizēt visu sabiedribu. Vasks Mollijas un Rokija ausis apslāpēja viņa balss skaņas. Abi sēdēja nekustīgi, no visa spēka koncentrējoties, lai ne­klausītos. Mollija galvā skaļi dziedāja vārdus no dziesmas par žagatu. Nozagt to, auauauuuu, Neļauj viņam iegūt tavu sirdi, Sargi to, ai, auauauuuu, Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū, Žagatvīrs.

Tagad Mollija juta viņai visapkārt paceļamies saplūsmes izjūtu, kad izcilais hipnozes meistars Primo Sells sistemā­tiski apstrādāja pie galda sēdošos, pakļaujot sev ikvienu. Kā jau bija teicis Sinklērs, Sells sāka ar viesiem sev pretī. Tagad viņš apstrādāja no sevis pa labi sēdošos. Viņš tos sita gar zemi kā ķegļus.

Tuvojās Mollijas brīdis. Viņa centās elpot tā, kā pēc jogas bija mācījis Forests, ieelpa pa vienu nāsi un izelpa pa otru. Taču nebija iespējams nomierināties brīdī, kad sirds spēra kā pārbiedēta truša pakaļķepa. Viņa pacēla galvu tādā leņķī, lai ielūkotos tieši Primo Sella acīs. Pēc dažām sekundēm viņš novērsīs uzmanību no filipīniešiem labajā pusē un pagriezīsies pret viņu.

Mollija plaukstā turēja monētas lieluma plastmasas slē­dzi. Tas bija pievienots tievam vadiņam, kas gāja aug­šup pa piedurkni un zem plīvura. Tagad viņa nospieda tā pogu. Maza, ieliekta spoguļota plāksnīte, ko perfekti bija izgatavojis Forests un kas bija turēta gatavībā zem plīvura, noslīdēja lejup kā durvis un aizpildīja vietu vi­ņas acu priekšā. Spogulis no iekšpuses bija caurredzams. Caur to Mollija saskatīja melnbaltu Sellu. Viņai vajadzēja gaidīt, līdz viņš pagriezīsies un ielūkosies viņai tieši acīs. Tad viņai cieši jāaizver acis.

Primo Sells jutās ārkārtīgi pašpārliecināts. Kā jau viņš bija gaidījis, visa cerīgo uzņēmēju kompānija šajā telpā bija galīgi stulbeņi. Vēl bija atlikuši tikai daži. Nākamie bija šeihs Jalavīts un viņa kundze. Primo piešķieba galvu šeiha sievas virzienā. Bija neparasti, ka arābu sieviete pie­dalās vira darīšanās. Varbūt viņai labi padodas lēmumu pieņemšana. Viņš apveltīs to ar īpaši valdzinošu hipno­tisku skatienu, tādu, no kura viņa nespēs atrauties. Primo piekala viņai savu acu skatienu.

No spraugas plīvurā atmirdzēja viņas acis, un sev par lielu pārsteigumu Primo ieraudzīja, ka tās ir tādā pašā krāsā kā viņam. Viena bija tirkīzzaļa, otra brūna. Sells pie sevis nodomāja: cik gan reta un pievilcīga ir šāda kom­binācija.

Šeiha Jalavīta kundze skatījās uz Sellu nesatricināmā pašpaļāvībā.

- Ir svarīgi uzticēties tiem, ar kuriem jūs sadarbojaties, viņš uzstāja, maigi smaidot. Sievietes acis atbildēja tam ar smaidu. Sells pārsteigumā sarāvās. Vai viņa tam pre­tojas?

Primo Sells rāmi un lēni atkārtoja dažus viņam zināmos arābu vārdus.

- Marha ban dikoum. Caur vasku Mollijas ausīs Pri­mo teiktais skanēja neskaidri un līdzinājās burvju vār­diem.

Pienācis laiks, nolēma Sells, dot pēdējo iznīcinošo trie­cienu šai šeiha Jalavīta kundzei. Savācis savās dzīlēs milzu enerģiju, viņš raidīja ļoti graujošu skatiena spēka staru tieši sievietes acīs.

Viss notika vienā mirklī.

Sella skatiena lode atsitās pret Mollijas spoguļa aizsegu un rikošetā traucās atpakaļ.

Primo Sella galva nošļuka uz sāniem, it kā tikko būtu saņēmusi sitienu no Karaļa Aļņa. Sells izslēdzās no paša raidītā trieciena. Viņš palika blenžam uz ūdens glāzi sev priekšā.

Mollija pacēla spoguļoto plāksni plīvura iekšpusē.

- Tev tas izdevās, elsa Rokijs, nespēdams noticēt tam, ko skatīja viņa acis.

No Mollijas pa kreisi tris atlikušie viesi un viņu tulks norūpējušies uzlūkoja ievēlēto prezidentu. Ar viņiem ātri tika galā Sinklērs. Tagad visi sēdēja pie galda, ar stiklai­nām acīm uzlūkojot Sellu, kurš turpināja truli blenzt uz ūdens glāzi sev priekšā. Sinklērs, aizturējis elpu, virzījās tuvāk Sellam, it kā vērotu guļošu tīģeri.

- Tas iedarbojās, viņš pārsteigumā teica. Es vien­mēr esmu gribējis redzēt Primo hipnotizētu, un tu esi to paveikusi. Paraugies uz viņu izskatās, ka viņam veikta lobotomija!

-Lobo… kas?

- Nu, zini, it kā viņam būtu amputēts gabaliņš sma­dzeņu. Tu esi to paveikusi!

- Īstenībā jau viņš to izdarīja sev pats, sacīja Mollija, noņēmusi no galvas smacīgo plīvuru, nikabu un spogu­ļoto aizsargierīci. Un tā bija Rokija spīdošā ideja un Foresta lieliskā amatnieka prasme. Viņa apmierināta no­lūkojās uz Sellu. Bet labāk netērēt laiku. Viņš vēl var atgūties.

Mollija un Rokijs aizspēra prom platformenes, un Rokijs ar prieku norāva lieko degunu un parūku. Sinklērs pameta viņiem maisiņu ar viņu teniskurpēm. Tad viņš ātri iepro­grammēja tulkus, lai tiem būtu, ko pastāstīt ārzemju uz­ņēmējiem, katram skaidri iestāstot, kas noticis pusdienu laikā. Sinklērs tiem sacīja, ka viņš un Primo dodas ilgā atpūtas ceļojumā kalnos. Jaunietis zināja, ka visi atmo­dīsies no transa pēc stundas.

Mollija tuvojās Primo.

- Es gribu dabūt viņa kristālu, viņa paziņoja, pievil­kusi tuvāk krēslu, uz kā pakāpties.

Primo stāvēja nekustīgs kā vaska statuja. Taču atšķirībā no cilvēka veidotas skulptūras viņš elpoja. Viņš atgādināja zombiju, taču tādu, kurš jebkurā bridi var atmosties un iekost. Mollija uzmanīgi attaisīja platīna ķēdīti, izvilka aiz krekla paslēpto kaklarotu un aplika to ap savu kaklu. Tā tur ļoti labi iederējās. Primo palika nekustīgs.

- Labi, laiks apturēt pasauli, viņa teica, uzliekot roku uz Rokija pleca. Vai esi gatavs? Zēns pamāja. Tad, kon­centrējoties uz slīpēta kristāla ūdens krūzi, Mollija ātri ieelpoja sevī auksto saplūsmes izjūtu un kā pieredzējusi profesionāle bez pūlēm apturēja laiku. Mirklī visi ap galdu sēdošie, to skaitā Sells, kļuva stingi kā durvju stenderes. Sinklērs pasmaidīja.

- Visu laiku Primo tā izrīkojās ar citiem. Varu derēt, ka viņš nekad negaidīja, ka tā varētu notikt ar viņu pašu. Cerams, ka varēšu to izdarīt, neatbrīvojot viņu no stin­guma.

Sinklērs pagāza Sellu atpakaļ un paņēma to rokās.

- Ufff! Viņš jau sver kādu tonnu.

Ar grūtībām Sinklērs sāka vilkt Sellu ārā no ēdamtelpas, no visa spēka koncentrējoties, lai nepārraidītu aukstās sa­plūsmes izjūtu pa savām rokām Sellā. Tas bija ļoti grūti.

- Kā tev ir, Mollij? Vai domā, ka varēsi to noturēt, līdz tiksim ārā no šejienes?

Mollija pamāja. Līdz šim Sinklērs bija vienīgais, kam varētu rasties grūtības. Jaunietis vilka ievēlēto prezidentu pa marmora zāli. Sellam, kā lupatu lellei bumsījoties aug­šup pa ozolkoka kāpnēm, nokrita zamša mokasīns. Mollija, cieši turoties pie Rokija, to pacēla. Viņa palūkojās uz mājas augšējiem stāviem un iztēlojās, kā tur kaut kur pilnīgi viena sēž Deivīna Natela. Tagad viņi nevarēja to glābt viņiem nebija laika. Taču, ja viss notiks saskaņā ar plānu, Deivīna drīz būs brīva.

Sinklērs pārvilka Sellu pāri pagalmam, kur virs milzīgās olas gaisā karājās sastingusi liesma. Viņi sasniedza Aston Martin, un Sinklērs iestīvēja Sellu aizmugures sēdeklī. No­slaucījis sviedrus no pieres, viņš aši ielēca priekšējā sē­deklī un, riepām švīkstot, ātri iegriezās grantētā ceļa līkumā.

- Nospied pulti! viņš uzsauca Rokijam, un čuguna vārti atvērās tieši laikā, lai izlaistu ārā rēcošo mašīnu. Pēc dažām minūtēm viņi jau drāzās pa Saulrieta bulvāri, līkumojot caur sastingušo satiksmi. Sastrēgumus viņi ap­brauca pa pretējo joslu vai ietvi un traucās pāri visiem krustojumiem pie sarkanās gaismas. Mollija sāka trīcēt, ar pūlēm turot ciet laiku.

Pēkšņi Sinklērs nobrauca malā un apturēja mašīnu. Mol­lija atlaida apturēto laiku, un mašīnas otrā ielas pusē at­kal kustējās ar pilnu ātrumu. Primo Sells noņurdējās, bet palika transā.

- Vai man likās, vai tu arī to sajuti? Sinklērs klusi jau­tāja.

- Ko tad? vaicāja Rokijs. Zemes grūdienu?

Mollija nervozi palūkojās pa logu. Tas nāca no debe­sīm.

- Tas bija tālu, bet likās, ka tuvojas, piekrita Sinklērs.

- Es neko nejutu, teica Rokijs.

- Kāds pretojās sastingumam, paskaidroja Mollija.

- Citplanētieši?

Mollija juta, ka nobāl. Nekad mūžā viņa nebija ticējusi, ka citplanētieši tiešām varētu pastāvēt, taču pēdējā laikā viņa bija redzējusi, ka iespējams ir viss. Sinklērs neteica neko.