Mollija Mūna aptur pasauli

SESTĀ NODAĻA

Pagraba telpa nebūt nebija tāda, kādu to bija iedomā­jusies Mollija. Bibliotekāres tēls viņai līdz šim bija asociējies ar grāmatu plauktiem un kartītēm, nevis ar augstākās tehnoloģijas aprīkojuma telpu un metāla plauk­tiem. Pie gala sienas bija plazmas ekrāns. Apslēptās gries­tu spuldzes izgaismoja pelēko paklāju un apspīdēja galdu telpas vidū, uz kura atradās balta tastatūra, datorpele, samtains peles paklājiņš un divi miniatūri japāņu koki puķu podos. Zem baltā ekrāna bija stiklota vitrīna. Tajā novietoti seši pāri mazu, krāsainu kurpīšu.

- Ak, tās ir senas ķīniešu lotosa kurpes! paskaidroja Lusija, redzot, ka Mollija uz tām skatās. Dažu vecums sniedzas Dienvidu Tangu dinastijā 920. gadā mūsu ērā. Tās valkāja meitenes, kurām bija apsaitētas kājas, lai tās neaugtu lielākas. Vai nav skaistas?

- Vai tu savos… piedzīvojumos esi devusies uz Ķīnu? vaicāja Mollija, kurai dīvainās, mazās kurpītes bija uzdzinušas zināmu neomulību.

- Nē. Lusija apsēdās hromētā grozāmā krēslā un no­rādīja Mollijai, lai apsēžas otrā. Viņa ieslēdza datoru. No sienas, kas bija izveidota kā datora ekrāns, atskanēja klu­sa dūkoņa un parādījās faili ar dažādiem nosaukumiem.

- Mollij, Lusija iesāka, cenšoties ieturēt svinīgu toni, es aizgāju no darba bibliotēkā, jo pirms kāda gada kaut ko atklāju. Un pēdējo mēnešu laikā izmantoju ik brīvu brītiņu, lai to izpētītu. Pasaulē notiek kaut kas ļoti biedē­jošs. Tas ir kaut kas tāds, kas skars gan tevi, gan mani, gan ikvienu.

Mollija saprata lai nu kas tas arī būtu, viņa negrib par to neko zināt. Kamēr Lusija ekrānā uzklikšķināja uz kāda faila, Mollija noslaucīja džinsos mitrās plaukstas. Faila no­saukums bija Losandželosa. Tajā parādījās avīzes Los Angeles Times pirmā lappuse. Virsraksts kliedzošs: "Nolaupīta mazā zvaigzne Deivīna Natela!" Mazā aktrise, apkampusi kucēnu, smaidīja pār visu seju.

- Domāju, ka esi par to dzirdējusi, teica Lusija. Po­licija neko nevar atrast. Nabaga meitene ir pilnīgi pazu­dusi.

- Nabaga Deivīna, nopūtās Mollija. Nebija jau ne­kāda jaukā, taču ceru, ka ar viņu viss ir labi.

- Domāju, ka nav vis, sacīja Lusija. Un tāpat arī no­protu, ka policija šo nolaupīšanas gadījumu neizmeklē tik rūpīgi, kā vajadzētu. Es uzskatu, ka Deivīnu nolaupījis kāds, kuram ir liela ietekme uz policiju, un tāpēc nepastāv nekāda iespēja, ka viņš jelkad varētu tikt atrasts.

- Kas atrasts? jautāja Mollija. Un kā tu to zini?

- Pirms teikšu, kas viņš, pēc manām domām, ir, vēlos tev kaut ko parādīt.

Ekrānu piepildīja attēlu virkne. Savādi, taču tie visi bija attēli no reklāmām. Sākumā bija sarkana Primospeed* spor­ta automašīna, tai sekoja zaļš mauriņa pļāvējs Gludlaidums, pēc tam Compucell Computer dators un tad Pa­radīzes saldējums. Mollijas acu priekšā nozibēja dažādu savā starpā nesaistītu priekšmetu virkne. Dažus no tiem viņa pazina uzreiz. Zili sidraboto Iedvesmas pildspalvu,

Šņikt šņākt nazi, punktoto Modes nama kleitu, Flotes mei­tenes zupas kārbu, Kviešu medus pārslu paku, Sumpšusa tualetes papīra rulli, Svaigās telpas sejas krēma burciņu, Labās dzīves jogurtu un saspiežamo Burbuļaino trauku maz­gāšanas šķidruma pudeli. Mollija prātoja, kas gan šīm ik­dienišķajām lietām varētu būt kopīgs ar Deivīnas Natelas šausmīgo nolaupīšanu.

Lusija pēkšņi jautāja: Un kā tu, Mollij, izvēlies preces, kuras pērc?

- Es taču zinu, ko gribu, atbildēja Mollija, pati ne­būdama droša par atbildes patiesumu. Tagad uz ekrāna lēkāja Qube bundžiņa, kas it kā centās meitenei palīdzēt.

- Bet kā tu zini, ko īsti gribi? jautāja Lusija. Ir taču tik daudz jauku lietu. Piemēram, paskaties uz visiem šiem saldumiem! Lusija noklikšķināja peli, un ekrānā cits citu nomainīja visdažādāko saldumu attēli. Žokļa atkāršanās košļenes, Kukū īrisi, Paradīzes saldie stienīši. Kā tu zini, kurus saldumus pirkt?

- Nu, es taču pazīstu tos, kas man patīk.

- Jā, bet, iekams tu pirmo reizi nogaršoji tos, par ku­riem tagad zini, ka tie tev garšo, kā tu zināji, ka tev tie jānogaršo?

- Varbūt tāpēc, ka biju par tiem dzirdējusi?

- No kā?

- No draugiem.

-Un…?

- No reklāmām?

- Nu jau tuvāk, sacīja Lusija.

Mollija brīnījās, ko gan Lusija ar to domā. Viņa nekad nebija uzskatījusi reklāmas par labām. Tiesa, bija laiks, kad viņa bija domājusi, ka visu viņas dzīvi izmainīs dzē­riens Qube, un tikai tāpēc, ka tam bija tik skaista un dzirk­stoša reklāma. Viss beidzās vienīgi ar atraugu. Vai tad reklāmas tiešām skalo smadzenes?

- Labi, ka tu saproti: reklāmām piemīt spēja pārliecināt ļaudis kaut ko pirkt, teica Lusija. Un tagad aplūko šīs sejas!

Uz ekrāna cita pēc citas parādījās dažādas sejas, kuras Mollija pārsvarā pazina. Tur bija filmu zvaigznes, dzie­dātāji un citas slavenības. Holivudas karaliene Glorija Hīlhārta, jaunā zvaigzne Sukija Šampaniete, mazais zēns Billijs Bobs Bimbls, Herkuless Stouns, Kosmosa Dūzis, bok­seris Karalis Alnis un karatē lietpratējs Tonijs Vams.

- Es tikai domāju… teica Lusija, apstājoties pie attēla ar rudmatainu sievieti, kurai bija lielas, brūnas acis. Vai tu zini, ko šai sievietei patīk ēst pēc tam, kad viņa pabijusi trenažieru zālē?

Tas bija it kā pavisam vienkāršs jautājums, taču uzreiz pēc tā Mollija saprata, ka pilnīgi precīzi zina, kas garšo populārajai dziedātājai Stefānijai Gulašai. Pagājušajā ne­dēļā Heizla iepirkumu sarakstā bija iekļāvusi tieši tās pa­šas graudu nūjiņas.

- Varenās vieglās, atbildēja Mollija, jūtoties kā tele­vīzijas jautājumu un atbilžu spēlē.

- Pilnīgi pareizi, apstiprināja Lusija. Un kā ar šo filmu zvaigzni Herkulesu Stounu? Kādu dezodorantu viņš lieto?

- Reāls kaifs.

Vārdi atstāja Mollijas lūpas, iekams viņa vispār bija ap­jautuši, ka zina atbildi. Kreigs allaž runāja par Herkulesu Stounu, par to, ko viņš ēd, ko valkā, ar ko atsvaidzina sa­vas slavenās paduses.

- Labi, Lusija atkal turpināja. Tad nu tu saproti, kā šīs slavenības, tāpat kā reklāmas, rāda cilvēkiem, ko pirkt.

Mollija pamāja.

- To apzinās miljoniem cilvēku, gluži tāpat kā tu. Un tieši par to jau es arī uztraucos.

Mollija nespēja iedomāties, par ko Lusijai būtu jāuz­traucas. Varbūt Lusija vienkārši ir vecmodīga un uzskata, ka zvaigznēm nebūtu jālaiž savā privātajā dzīvē citi cil­vēki. Bet kāds uz pasaules tam sakars ar Deivīnas nolau­pīšanu?

Lusija uzklikšķināja dažus videoklipus. Tur bija Vareno vieglo reklāma, kuras beigās sīciņā Stefānijā Gulaša sē­dēja uz milzīgas slavenās graudu nūjiņas. Citā Herkuless Stouns kā zobenu draudīgi vicināja Reālā kaifa baloniņu, atgaiņājoties no mazu, zaļu briesmeklīšu bara. Divdesmit reklāmas, ko pildīja lūpu krāsa, veļas mazgājamās mašī­nas, datori, izklaides industrijas slavenības, sporta zvaigz­nes, TV diktoru sejas. Mollija pazina gandrīz visus.

- Un te ir pats svarīgākais, sacīja Lusija. Visus šeit reklamētos produktus ražo firmas, kas pieder vienam cil­vēkam. Viņš kļūst bagātāks ik reizi, kad tiek pārdota kāda no šīm lietām.

- Tad jau viņš noteikti ir ļoti bagāts, noteica Mollija.

- Vai nav dīvaina sakritība, ka tik daudz slavenību iz­vēlas reklamēt tieši viņa produktus? jautāja Lusija. Ne­viens no viņiem nereklamē neko tādu, ko ražo kāda cita firma.

- Nu, varbūt viņš tiem maksā kaudzi naudas, lai viņi tā darītu, ieminējās Mollija.

- Nedomāju, ka viņš tiem kaut ko maksā, teica Lusija. Strauji pagriezusies krēslā, viņa ielūkojās Mollijai tieši sejā. Es domāju, ka viņš tos hipnotizē.

- Ko viņš dara?!

- Mollij, tu noteikti esi aptvērusi, kāds spēks slēpjas hipnozē. Tev jāzina, ka tad, ja tā nonāk nepareizās rokās, tā var kļūt par ļoti bīstamu ieroci.

Mollija lēni pamāja. Viņa nemaz negribēja dzirdēt tur­pinājumu.

- Man jau sen bija aizdomas, turpināja Lusija, ka, izmantojot slepenu hipnozi, kādu dienu kāds centīsies nopelnīt lielu naudu. Mans vecvectēvs vienmēr ir baidī­jies no šādas iespējas. Un viņam izrādījās taisnība. Hipno­zes spējas piemīt kā ļauniem, tā labiem cilvēkiem. Ļauni cilvēki ir ļoti alkatīgi un nekrietni. Šis darbonis ir ļoti bīs­tams.

Ekrānu piepildīja gara auguma, eleganti ģērbta sirma vīra milzīgā galva un pleci. Galvu tam sedza beisbola ce­purīte, un viņš bija apkampis divus slavenus beisbola spē­lētājus.

- Viņam pieder firma, kas ražo Raķešu trenažierus, Pa­radīzes saldos stienīšus, dezodorantu Reāls kaifs, Varenās vieglās un visu pārējo, ko šodien redzēji šajā ekrānā. Viņš ir multi-multimiljardieris. Viņš ir tik bagāts, Mollij, ka vienā dienā iegūst vairāk naudas, nekā visi Braiersvilas iedzīvo­tāji kopā saņem gada laikā. Viņa vārds ir Primo Sells.

Mollija apstulbusi blenza uz citiem nosauļotā, laipnā izskata magnāta attēliem. Viņam bija plata seja un pama­tīgs deguns, enerģisks zods un liela mute. Viņa sejas vaibsti neizcēlās ne ar ko īpašu, izņemot acis. Viena bija tirkīzzaļa, bet otra brūna, un abas kopā tās bija pārsteidzoši piesais­tošas un absolūti valdzinošas. Mollijai tā vien gribējās tajās skatīties. Viņš bija redzams gan safari, turot rokās lauvēnu, gan lidojam augstu debesīs gaisa balona grozā. Bija filmu fragmenti, kur viņš redzams nākot ārā no restorāniem un svinībās kopā ar slavenībām, kas jau pirms tam bija rādītas uz ekrāna. Tur bija Sukija Šampaniete, Herkuless Stouns, Glorija Hīlhārta, Stefānija Gulaša un Kosmosa Dūzis.

- Primo Sells ir hipnotizētājs, par to esmu droša, teica Lusija. Arī es esmu hipnotizētāja, turklāt ļoti prasmīga.

Manas zināšanas par hipnozi jau pirms kāda laika radīja manī aizdomas par viņu. Kopš tā brīža esmu pētījusi par šo vīru visu, kas vien nokļuva manās rokās. No šīs telpas varu skatīties visas pasaules televīzijas kanālus. Jo vairāk atklāju, jo pārliecinātāka par savu taisnību esmu. Un tev pastāstīšu vēl vairāk. Pirms divpadsmit gadiem šo vīru nepazina neviens. Skaties!

Parādījās fotogrāfija, kurā bija redzams tas pats vīrs, tikai daudz jaunāks, tērpies T kreklā un džinsos, turot ro­kās plakātu ar uzrakstu: "PADARIET SAVUS MĪLUĻUS PAR VEĢETĀRIEŠIEM! PĒRCIET JAUKO SUŅU BARĪBU!"

- Viņa pirmais bizness bija smieklīga izgāšanās.

- Tomēr doma nav slikta, teica Mollija, atcerējusies, kā Petulai garšo zemenes.

- Tieši tāpēc jau to arī sauca Jaukā suņu barība. Salīdzini šo vīrieti ar tagadējo Primo Sellu. Sella bagātība un vare­nība vairojas ar katru dienu. Šim pašam vīram tagad ir simtiem firmu, un miljoniem cilvēku visā pasaulē pērk viņa preces. Zvaigznes veiksmīgi reklamē viņa produktus lietas, pie kurām viņus parasti nepiedabūtu ne sitamus. Paskaties uz šo Herkulesa Stouna attēlu, kurā viņš mazgā traukus ar Burbuļoto. Tas nebūt nenāk par labu Stouna karjerai. Viņam taču jātēlo tas spožais džeks, kurš nepa­kustina ne pirkstiņu. Viņš nemūžam nepiedalītos šajā rek­lāmā, ja nebūtu kaut kā piespiests vai hipnotizēts.

Mollijas domas joņoja aulēkšiem. Viņai bija grūti iedzi­ļināties Lusijas stāstījumā.

- Vai tu nevari aiziet uz policiju?

- Es jau biju policijā. Tas bija stulbi no manas puses. Viņi, protams, nodomāja, ka esmu jukusi. "Kas tas par vāj­prātu?" viņi teica. Un tad pēc nedēļas notika tas negadī­jums. Lusija noskurinājās, to atceroties. Labi vēl, ka tiku ārā no degošās mašīnas. Esmu droša, ka tas nebūtu noticis, ja es nebūtu vērsusies policijā. Primo Sells piesedz savu aizmuguri, Mollij. Cilvēkam, kuram ir tādi noslēpumi kā viņam, tas vienkārši ir jādara. Viņa varā ir augstas po­licijas amatpersonas gan šeit, gan Amerikā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tad, ja es vēlreiz kādam kaut ko teiktu, ar mani notiktu vēl viens negadījums. Un tad gan Sells pa­rūpētos, lai es vairs nepaliktu dzīva.

- Viss kļūst aizvien ļaunāk, Lusija turpināja, Sella ietekme izplešas kā puve. Viņš pārvalda cilvēku domas gan tuvumā, gan no attāluma, un ļaudis to neapjauš. Viņš uzskata, ka cilvēku prāti ir kā tukšas vietas, Mollij. Visvai­rāk es baidos no tā, ka Sella plānos ietilpst ne tikai naudas grābšana. Ietekmīgi cilvēki jau tagad saka, ka viņam būtu jākļūst par prezidentu.

- Ko? Par Savienoto Valstu prezidentu?

- Tieši tā. Vai gan tu nevēlētos kļūt par prezidentu, ja būtu pēc varas traks egoistisks maniaks un spētu likt cilvēkiem darīt to, ko gribi?

Mollija zināja, ka tā ir taisnība.

- Man vēl nav pierādījumu, ka viņš centīsies kļūt par prezidentu jau šogad, taču tas ir ļoti iespējams. Viņš va­rētu likt cilvēkiem sevi atbalstīt, un viņam ir pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu vēlēšanu kampaņu.

Mollijai prātā iešāvās mulsinoša doma. Bet, Lusij, hip­noze ar laiku izbeidzas. Primo Sellam neizdosies noturēt savā varā tūkstošiem cilvēku. Viņam nāksies nemitīgi hip­notizēt visas šīs zvaigznes un slavenības, policijas amat­personas un politiķus, un sazin ko vēl.

Lusija pamāja.

- Tā jau varētu domāt, taču Sella varā jau ir tik daudz cilvēku un dažus no tiem viņš pakļauj jau daudzus ga­dus. Man šķiet, ka viņam ir izdevies atrast kādu veidu, kā pakļaut savus upurus pastāvīgai hipnozei. Domāju, ka viņš atklājis jaunu hipnozi, kas ir daudz spēcīgāka par mūsējo.

Mollija saviebās, cenšoties to aptvert. Tā bija šausmi­noša doma.

Lusija vēl nebija beigusi.

- Tāpat esmu pārliecināta, ka Deivīnas Natelas pazu­šanā ari ir vainojams Sells. Mani pētījumi liecina, ka Sells savā firmā Modes nams šogad plāno laist klajā jaunu bērnu apģērbu sēriju. Laikrakstos esmu atradusi dažus attēlus, kuros viņš dažādos vakaros redzams nākam ārā no Manhetenas teātra pēc tam, kad noskatījies izrādi Zvaigznes uz Marsa. Viņš noteikti ir gribējis, lai Deivīna reklamē Mo­des namu tāpat, kā viņa produktus pārdot palīdz citas zvaigznes. Mani hipnotizētājas instinkti saka, ka kaut kas nogājis greizi. Varbūt Deivīna nav piekritusi viņa plāniem. Varbūt viņa atklājusi tā noslēpumu. Varbūt kaut kādā pār­steidzošā veidā viņa ir pretojusies hipnozei. Lai kas arī būtu noticis, es jūtu, ka viņam ir nācies no meitenes atbrī­voties. Šī nolaupīšana iezīmē biedējošas pārmaiņas Sella noziegumos. Cilvēku prāta kontrolēšana jau pati par sevi ir pietiekami nelāga, bet bērnu nolaupīšana ir kaut kas daudz ļaunāks. Šis vīrs nav kontrolējams.

Tam, kas kaut reizi mūžā ir braucis pa Amerikāņu kal­niņiem, ir pazīstama baiļpilnā sajūta, kad vagoniņš lēni rāpjas augšup līdz augstākajam estakādes punktam, lai pēc tam galvu reibinošā ātrumā mestos lejup. Kuņģī briest priekšnojautu viļņi. Mollijas instinkti viņai teica, ka ir pali­kuši tikai daži mirkļi līdz straujam, biedējošam lejupbraucienam. Viņa juta, ka ieķeras krēsla roku balstos.

Lusija pieskārās meitenes plecam, it kā lai viņu sagata­votu. Mums jāizdibina, kā darbojas Sella jaunā hipnoze. Kā viņam izdodas pastāvīgi noturēt upurus savā varā.

- Mums? Mollija vārgi jautāja.

- Mollij, tu pati to varbūt neaptver, bet tev piemīt kas vairāk nekā vienīgi hipnotizētājas talants. Tev ir ļoti īpa­šas dāvanas. Tavi hipnozes demonstrējumi Ņujorkā bija sajūsmas vērti. Primo Sellam pretī spētu stāties tikai kāds tikpat prasmīgs kā tu, jo viņš ir hipnozes meistars, par to nav šaubu. Viņš vienkārši apritu kādu, kura spējas nebūtu tik lielas. Bet tu esi spīdoša. Man nekad vēl nav nācies sastapt kādu citu ar tik lielām spējām kā tavas. Tu esi pie­tiekami laba, lai spētu palīdzēt, Mollij. Un tieši tāpēc, ka tu spēj palīdzēt, tev tas jādara. Ja tu to nedarīsi, pasaulē sāksies kas šausmīgs. Un padomā par nabaga Deivīnu!

Mollija nosarka, uzklausot Lusijas slavinājumus, bet tajā pašā laikā meiteni pārņēma šausmas, iedomājoties, kāds priekšlikums viņai tiks izteikts.

- Un ko tu gribi, lai es daru?

- Lai tu dodies uz Losandželosu Amerikā, uz Primo Sella galveno mītni.

Ekrānā parādījās fotogrāfija, kurā bija attēlota tumšzila stikla biroju ēka ar palmām priekšpusē.

- Te viņš strādā. Un te ir viņa māja.

Ekrānu piepildīja pelēka māja aiz ciedru kokiem, augsts mūris un lieli metāla vārti.

- Pirmais un galvenais tev jāizdibina, vai Deivīnas nolaupīšana ir Sella roku darbs. Tad tev jāuzzina, kur viņa atrodas. Palīdzi viņai, ja tu to spēj. Izseko Sellu. Parunā ar dažām zvaigznēm, kas atrodas viņa varā. Ziņo par visu man. Lusija nedaudz pieklusa. Tev būs jāliek lietā daudz hipnozes, lai saņemtu vajadzīgo informāciju un lietas. Bet es zinu, ka tu to spēj. Vai tu to darīsi, Mollij?

Mollija iedomājās par to, cik nožēlojama bijusi viņas dzīve pirms hipnozes grāmatas atklāšanas. Un cik apmie­rināta viņa bija tagad. Par savu laimi viņai bija jāpateicas Lusijai. Kā gan viņa varētu atteikties tai palīdzēt? Taču, uzlūkojot nepārvaramos tērauda vārtus un iedomājoties, kā trauslā bibliotekāre cenšas izkļūt no degošas automa­šīnas, viņa iekšķīgi nodrebēja. Mollija negribēja doties uz Ameriku un stāties pretī bīstamajam vīram, bet par spīti viņu pārņemošajai pretestībai meitene juta, ka pamāj ar galvu.

- Es to darīšu, Mollija teica. Tomēr tad viņa nespēja noturēties, neizmetusi: Bet kas notiks tad, ja Primo Sells hipnotizēs mani?

- Te nevar iztikt bez riska, Mollij. Es jau nemaz neizliekos, ka tā nebūs. Taču, ja arī tā notiktu, esi droša, ka darīšu visu, lai dabūtu tevi atpakaļ.

Mollija berzēja svīstošās plaukstas gar džinsiem.

- Varbūt tev šķiet, ka neesi nobriedusi šādam uzdevu­mam, Lusija sacīja. Bet tā nav. Tu esi ģeniāla hipno­tizētāja. Un tu esi ideāls slepenais ierocis. Pastāstīšu tev, kāpēc.

- Pirms daudziem gadiem, bibliotekāre stāstīja, mā­te deva man padomu. Viņa teica: "Vienmēr maskējies labi, Lusij. Tad, ja būs nepieciešamas tavas spējas, tu varēsi rīkoties, neizraisot aizdomas." Pelēkā bibliotekāre Lusija Ļogana bija lieliska persona, aiz kuras slēpties.

- Ir daudz tādu kā es, kas strādā neievērojamās profe­sijās un tēlo nevarīgus cilvēkus, Lusija turpināja, bet neviens no viņiem nav tik piemērots šim uzdevumam kā tu. Tev, Mollij, ir pati labākā maska šim darbam. Tu vari izse­kot Sellu, neradot ne mazākās aizdomas, jo tu, Mollij, esi bērns. Primo Sells nemūžam neturēs aizdomās bērnu.

Mollija jutās tā, it kā tikko būtu norijusi tableti, kam jāmaina viņas dzīve.

- Kad man jādodas ceļā? meitene jautāja.