Mollija Mūna aptur pasauli

divdesmit otrā nodaļa

Mollija un Rokijs īsti nezināja, kā nokļūt līdz Primo Sella mājai. Viņu šoferis bija prom, un abi saprata, ka sadabūt taksi pie Kodaka teātra ēkas būtu sarežģīti, jo tur drūzmējās autogrāfu mednieki. Tāpēc, ieraudzījuši vecu, garkājainu aktieri, kas saulē iedegušajā rokā turēja ielūgumu ar žagatas attēlu, viņi tam pieklājīgi pavaicāja, vai tas nevarētu viņus aizvest. Mollija pazina viņu no ve­cām kovboju filmām, kas bija atrodamas videokasešu ska­pītī Laimes namā. Tas bija Dastijs Goldmans.

- Ja vien jums nav iebildumu pret neērtībām, varu jūs aizvest. Mana mašīna ir tur tālāk, viņš teica, smaidam sašķobot vēju appūsto seju.

Priecīgi beidzot sastapt kādu, kas šķiet īsts un kam ne­rūp tas, cik ērta ir viņa mašīna, Mollija un Rokijs sekoja Dastijam Goldmanam uz Kodaka teātra aizmugures ieeju.

- Esmu pārsteigts, ka pazināt mani, viņš kautrīgi tei­ca. Jau gadiem neesmu piedalījies nevienā lielā filmā.

- Kāpēc tad jūs bijāt balvu ceremonijā? jautāja Ro­kijs.

- Kāda mana sena draudzene bija režisore filmai, kas tika nominēta par labāko mūziku, un viņas vīrs nevarēja iet saķēris kaut kādu kašķi -, tāpēc viņa man piedāvāja šamējā biļeti un ielūgumu uz dropi. Domāju, ka jāaiziet veco laiku dēļ.

Kad viņi nonāca pie teātra preču piegādes durvīm, sa­ule jau bija norietējusi un kļuvis aukstāks. Dastijs aizveda Molliju, Petulu un Rokiju līdz apdauzītai automašīnai ar nolaižamu jumtu. Tā bija sarūsējusi, apskrambāta un nošķiesta netīrumiem.

- Kāpēc gan citi neiet ārā pa aizmugures durvīm? jau­tāja Mollija. Te taču nav nekāda pūļa.

- Nu, tieši tā. Cilvēki jau vēlas, lai viņus pamana citi, it īpaši kameras, teica Dastijs. Jo biežāk tiek publicēts viņu attēls, jo slavenāki viņi kļūst. Jo slavenāki viņi kļūst, jo vairāk kameru vēlas iegūt viņu attēlu. Tā ir spirāle, kas vijas un tinas, un vairums aktieru ir gatavi uz tās uzsēs­ties. Viņi pa šo spirāli vēlas nokļūt augstāk, nekā kāds to ir spējis pirms viņiem. Augstāk par Merilīnu Monro vai Elvisu. Viņi vēlas kļūt par dieviem cilvēku priekšā. Tāpēc arī tikai nedaudzi saglabā sevi. Viņš iekāpa savas neaiz­slēgtās mašīnas priekšējā sēdeklī. Es jau nesaku, ka dau­dziem šeit nebūtu īsta talanta. Viņi ir tiešām labi aktieri un pasaules klases režisori, bet daudzus no viņiem iesūc šī stulbā spirāle.

Mollijai un Rokijam patika Dastijs. Viņa kājas turējās pie zemes un galva bija īstajā vietā. Abi ielēca vecajā Thunderbird un ieslīdēja tā novalkātajos ādas sēdekļos. Dastijs ar kreiso roku satvēra apsūbējušo hromēto stūres ratu, ieslēdza aizdedzi, un pēc dažiem ātrumkloķa pārslēdzieniem un motora rēcieniem viņi jau bija prom.

Brauciens mašīnā ar nolaistu jumtu bija atspirdzinošs, bet pavēss. Dastijs iedeva Mollijai jaku, kur ietīties. Petula sēdēja viņas klēpī un ar mēli ķēra vēju. Viņi brauca atpakaļ pa Holivudas bulvāri un palielināja ātrumu, joņoja cauri Rietumu Holivudai, garām nozibot spilgtajām restorānu, viesnīcu un bāru gaismām. Petulas ausis plīvoja vējā.

- Tev patīk mūzika?

- Es to mīlu, apgalvoja Rokijs.

Dastijs ieslēdza kantri un vesternu mūzikas radiosta­ciju.

- Pats ari kaut ko spēlē?

- Ģitāru, atbildēja Rokijs.

- Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Mollija vaicāja, kad viņi brauca garām Beverlihilsas viesnīcai.

- Jā. Tā ir ļoti dārga visa zeltā un rozā un pilna spil­venu. Tur iekšā ir kā salvešu kastē. Viņš pievērsās ceļam. Redziet tur augšā? Tā ir Primo Sella villa, visa vienās gaismās.

Mollija pazina Sella māju no Lusijas fotogrāfijām. Tā milzīga slējās augstu pakalnā, un ap to pletās ciedru parks. Tas pelēkās mūra sienas un dārzus apgaismoja sudrabaini starmeši. Viņiem braucot augšup, Sella teritorija arvien vairāk pazuda skatam, līdz beigās viss, ko varēja redzēt, bija augstā siena, kas ieskāva villu.

Dastijs piebrauca pie iespaidīgajiem vārtiem, izslēdza mūziku un parādīja viņu ielūgumus apsargiem.

- Nekad neesmu šeit bijis, viņš paskaidroja.

- Mēs arī ne.

Mollija cerēja, ka viņas straujais lēmums ierasties šeit neizrādīsies neprātīgs.

Viņiem vajadzētu pēc iespējas ātrāk veikt izmeklēšanu un cerēt, ka Sēlis būs pārāk aizņemts ar viesiem, lai do­mātu par bērniem.

Dastijs sekoja virknei citu mašīnu pa garo, līkumaino ceļu, garām ciedriem un maziem ezeriņiem ar krāsainām zemūdens gaismām. Viļņotajos mauriņos bija izkaisītas milzīgu apmēru skulptūras, kas attēloja robainus tērauda briesmoņus, kuri izskatījās tā, it kā ganītos pilnmēness gaismā. Vietumis zālē kustējās mazas gaismiņas.

- Mākslas mīļotājs. Domāju, ka iekšā jābūt veselai ko­lekcijai. Tātad, Dastijs sausi bilda, ari tad, ja cilvēki nebūs interesanti, varbūt tādi būs priekšmeti, kas karājas pie sienām. Un, aplūkojot saimnieka mākslas priekšme­tus, gūstam priekšstatu par viņu pašu.

Ceļš noveda pie grantēta laukuma augšā aiz galvenās ēkas, kur apkalpotājs norādīja Dastijam uz vietu pie sie­nas. Autostāvvietas vidū strūklakas centrā atradās lidoju­mam sagatavojusies liela akmens žagata. No tās spārnu galiem tecēja ūdens.

Mollija izkāpa no mašīnas un iedziļinājās ainavā. Zem viņiem bija Primo Sella mājas jumti, skursteņi un augšējo stāvu logi. Aiz muguras pletās Losandželosas plašumi kā sega, kas sastāv it kā no miljoniem Ziemsvētku svecīšu, no kurām dažas sakārtotas pareizās rindās, bet citas veido krāsu un mirgojoša neona jūkli.

- Esmu dzirdējis par šo skatu. No šejienes pilsēta šķiet kā datora slēgumu shēma, vai ne? ierunājās Dastijs, kad viņi cauri liesmojošām lāpām devās lejup pa akmens pakāpieniem uz mājas aizmuguri.

Pa labi un pa kreisi izkārtoti rožu dārzu ornamenti, un katrā no tiem uzstādītas vēl citas tērauda skulptūras. Petulai ejot garām, astes spalvas izpleta kāds pāvs. Kāpņu lejā bija japāņu ūdensdārzs ar ziedošiem kokiem. No iz­griezumiem rotāta koka gājēju tiltiņa nokarājās violeti gliclniju puduri. Dīķi zem tā starp ūdensrožu lapām peldēja lielas oranži un balti lāsumainas zivis.

- Ķīnas karpas, Dastijs norādīja uz tām, kad viņi šķēr­soja tiltiņu. Mollija saprata, ka šī ir pirmā reize, kad viņa atrodas tiešām bagāta cilvēka mājā. Meitene nodomāja, cik ārkārtīgi īpašai jābūt sajūtai, katru dienu pārnākot mā­jās šādā vietā. Viņi pagāja zem arkas un nokļuva pie apa­ļa, bruģēta pagalma, kur viņus pārsteidza olas skulptūra, pēkšņi no savas augšdaļas izšaujot oranžu liesmu stabu. Priekšā bija kokgriezumu ornamentiem rotātas durvis. Šeit ielūgumus pārbaudīja vēl viens apsargs. Tad Mollija, Petula un Rokijs sekoja Dastijam vestibilā ar augstiem griestiem.

Pāri margām viņi varēja nolūkoties lielā zālē. Platas ozolkoka kāpnes veda lejup uz marmora grīdu, kuras or­naments izskatījās tā, it kā pa grīdu kāds būtu izlaistījis kafiju. No telpas aiz zāles plūda džeza mūzika. Dodoties lejup pa kāpnēm, Mollija skatījās pa labi un pa kreisi uz garo zāli, no kuras varēja nokļūt citās mājas daļās. Visur rosījās apkalpotāji un apkalpotājas, kas steidzās iekšā un ārā no telpām ar glāžu un uzkodu paplātēm.

- Ejam ārā uz mājas priekšpusi! vedināja Dastijs un virzīja viņus uz Primo Sella viesu telpu.

No milzīgās zāles, kuru tagad pildīja viesi, uz laiku bija iznestas mēbeles. Griestu vidū karājās varenu apmēru kroņlukturis, no kura kā tūkstošiem rasas pilienu noka­rājās kristāla gabaliņi. Četru cilvēku ansamblis spēlēja Tu esi ieguvusi manī. Kad viņi gāja garām mūziķiem, Dastijs nedaudz pagorījās smieklīgā dejā un izveda viņus ārā.

Kad viņi iznāca uz tenisa laukuma izmēru balkona, kāda balss iesaucās: Ei, Dastij, tu esi klāt!

Slaida, skaista arābiete sarkanā caurspīdīga auduma kleitā apvija rokām vecās filmu zvaigznes kaklu.

- Lai jums labs vakars, bija prieks jūs satikt! Dastijs atsveicinājās, pamājot Mollijai un Rokijam un pagriežo­ties, lai pievienotos savai draudzenei režisorei.

Kāds apkalpotājs piedāvāja Mollijai un Rokijam augļu kokteiļus. Petula apēda olīvu, ko bija atradusi uz grīdas. Tad viņa sāka sūkāt tās kauliņu. Mollija aplūkoja Primo Sella mājas fasādi.

Mājai bija četri stāvi. Pa apakšstāva logiem viņa redzēja cilvēkus svinam viņiem rokās bija šampanieša un trij­stūrainas kokteiļu glāzes. Glorija Hllhārta bija apkampusi Džino Puči; Herkuless Stouns apbrīnoja Sukijas Šampanietes Oskaru; Stefānija Gulaša ar skūpstu apsveica Karali Alni. Ieradies bija pat politiķis Gandolli, kuru Mollija pa­zina no vēlēšanu kampaņas plakātiem visā pilsētā. Nakts gaisu pildīja čalas, smiekli un sajūsma. Cilvēki izbaudīja sajūtu, ka šovakar Holivudā šis ir labākais saviesīgais pa­sākums.

Daudzi no viņiem "ķemmēja" telpas, lai aprunātos ar svarīgākajiem cilvēkiem. Aktieri centās apburt režisorus, režisori pieglaimojās producentiem, producenti meklēja zvaigznes, par kurām domāja, ka tās varētu padarīt viņu nākamo filmu par kases grāvēju.

Bet Mollija apzinājās, ka viņiem ir paveicies nokļūt šeit šādā vakarā. Lejā villa zumēja no trokšņa un rosības, bet aiz augšējo stāvu logiem nebija redzama nekāda kustība. Pietiekami jauki un klusi, viņa nodomāja, lai nedaudz pa­pētītu.