Mollija Mūna aptur pasauli

trīsdesmit trešā nodaļa

Sinklērs piegāja pie loga un iesvilpās. Pēc dažām minū tēm telpā ienāca garš, ļoti tievs vīrs ar bizītēs sapī­tiem sirmiem matiem, kas nokarājās viņam līdz gurniem, un biezās acenēs. Viņš bija tērpies vaļīgās, baltās flaneļa biksēs un vējjakā ar rāvējslēdzēja aizdari, kājās bija kapzeķes un iešļūcenes.

Čau, prieks jūs abus redzēt, Mollij un Rokij! Esmu daudz pārjums dzirdējis.

Kā izrādījās, Forests jau desmit gadus bija jogas me­ditācijas skolotājs. Pirms tam viņš bija apceļojis pasauli. Trīs gadus viņš bija mitinājies kā vientuļnieks kādā alā Francijā, apcerējis dzīves jēgu, pārticis vienīgi no rieks­tiem un ogām, kukaiņiem un zupas konserviem. Pēc tam viņš bija ceļojis Amazones džungļu dzīlēs kopā ar mūku grupiņu, kuriem ticība neļāva griezt matus. Viņš bija uz­turējies pie salā rūdītu inuītu [6] cilts un iemācījies būvēt iglu [7] . vienpadsmit mēnešus viņš bija pavadījis kokā uz­celtā būdā Šrilankā, ar autostopiem ceļojis pa Indiju un kamieļu karavānā šķērsojis Kalahari tuksnesi.

Tagad Forests bija apmeties Losandželosā, kur skai­tījās Sinklēra personiskais jogas skolotājs. Viņa mazais dzīvoklītis atradās apakšstāvā. Forestam bija pagalmiņš, kur viņš audzēja vistas, un stikla pūšanas darbnīca. Visas skaistās spoguļstikla skulptūras, kas atradās uz kafijas galda, bija viņa roku darbs. Mollija pie sevis nodomāja, ka Sinklērs viņu hipnotizējis, lai tas paliktu uz vietas.

- Kas ir jogas meditācija? meitene jautāja, kad Forests sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas.

- Tas ir tā, iesāka Forests dziļā balsī, kas Mollijai at­gādināja krāčainas kalnu upes dārdoņu. Jogas meditā­cija liek ķermenim justies labi, lai varētu noskaņoties un uztvert Visuma pozitīvās vibrācijas.

Forests pēkšņi atgūlās uz muguras un pielieca kājas pie galvas, saāķējot tās ap kaklu. Galva rēgojās starp kāju lieliem, un rokas gulēja uz grīdas vietā, kur vajadzētu at­rasties kājām. Viņš izskatījās kā mezglā sasiets cilvēks.

- Mmmmmm, cik ērti! viņš nopūtās, aizvēris acis. Tagad es koncentrējos uz neko, un, jo vairāk es redzu neko, jo vairāk mani piepilda gaisma no nekā, līdz es…

Mollija un Rokijs gaidīja.

- Līdz tu ko? jautāja Mollija.

- Šķiet, ka viņš ir aizgājis, pačukstēja Rokijs.

- Viņš meditē, teica Sinklērs.

- Cik ilgi viņš tā paliks? jautāja Mollija.

- Stundu. Vai dienu. Es gribētu, kaut tā spētu, bet es to nevaru. Dažkārt Forests galvā pārvar lielus attālumus. To sauc par transcendentālo meditāciju. Viņš var doties ceļojumā, lai apmeklētu draugus Indijā, un, ja patlaban meditē ari tie, viņiem notiek transcendentālā tikšanās.

- Izklausās kā labs attaisnojums īsam, nē, ilgam snau­dienam, ironizēja Mollija.

Sinklērs viņu ignorēja.

- Dažkārt, turpināja Sinklērs, Forests koncentrē savu prātu tā, ka var staigāt pa uguni.

- Vai ūdeni? jautāja Mollija.

- Vai gaisu? minēja Rokijs. Sinklērs nepievērsa uz­manību viņu ciniskajām piezīmēm.

- Es ceru, viņš turpināja, ka Forests palīdzēs jums koncentrēt domas un atslābināties. Tā varētu nokļūt vis­labākajā iespējamajā stāvoklī, lai spētu ceļot pa kosmis­kajiem gaisa strāvojumiem un telepātiski izvilkt Primo paroles.

- Vai tu runā nopietni? noprasīja Mollija, it kā Sin­klērs tikko būtu licis viņai izplest rokas un lidot. Viņa bija dzirdējusi par Kalifornijas jaunās paaudzes spirituālismu, un, cik viņa saprata, tas bija galīgs sviests.

- Neesi tik negatīvi noskaņota, teica Sinklērs. Fo­rests savedīs tevi kopā ar tavu instinktu. Pagaidi tikai. Tu būsi pārsteigta pati par sevi.

Sinklērs novērsās no Mollijas un Rokija, lai vērotu mez­glā sasieto vīrieti uz grīdas. Forestam paspruka pīkstošs pirdiens. Rokijs un Mollija ar pūlēm apslāpēja smieklu lēkmi.

- Nezinu, kā ar manis savešanu kopā ar manu instink­tu, Mollija klusi noteica, bet bez viņa iekšējās smakas [8] mēs laikam neiztiksim.

Dažas nākamās dienas valdīja miers un klusums. Sin­klērs devās uz Vašingtonu Amerikas austrumkrastā, kur Primo organizēja savu jauno valdības padomnieku ko­mandu. Bija ļoti svarīgi, lai jaunietis turpinātu izlikties par Primo uzticamo dēlu un labo roku, tāpēc viņam bija jāiet talkā tad, kad viņu sauca. Taču arī Sinklēra paša plā­nos ietilpa atrasties tuvāk Primo, jo vajadzēja zināt par tā darbībām.

Ciktāl Mollija saprata, tad Holivudas pakalnu mājā Forests nemācīja viņai neko tādu, kas varētu palīdzēt izvilkt paroles no Sella prāta. Tomēr meitenei patika pavadīt ar viņu laiku.

Blakus Foresta dzīvoklītim bija skaists, ziedu pilns dārzs. Tas bija kā krāsu kaleidoskops ar mozaīku zem kājām un zaļumu pilniem režģiem gar sienām. Jogas skolotājs iepa­zīstināja Molliju un Rokiju ar savām vistām un uzcienāja bērnus ar mājās dētu olu. Viņš tiem ierādīja, kā pūst stik­lu. Forests pielika aukstu stikla masas pikuci garas metāla caurules galā, uzkarsēja to uz spēcīgas liesmas un uz­manīgi pūta caurulē, līdz karstā stikla masa uzpūtās par burbuli. Forests viņiem mācīja ari meditēt.

Rokijs centās koncentrēties, taču secināja, ka plastma­sas lidojošā šķīvīša mešana Petulai viņam sagādā daudz vairāk prieka nekā sēdēšana ar aizvērtām acīm blakus Forestam. Toties Mollija atklāja, ka tas ļoti nomierina. Viņa vienmēr bija spējusi atslēgt domas un lidot izplatījumā, tāpēc tas viņai padevās ļoti labi.

Kamēr Mollijas domas pacēlās augšup kā mākonis, pa­šūpojās virs Holivudas uzraksta un kāpa tālāk debesīs, līdz Sinklēra māja jau bija pārāk maza, lai to saskatītu, un beigās zem viņas izzuda arī Losandželosa, Mollija domāja par to, cik niecīga ir viņa pati. Losandželosā dzīvo astoņi ar pusi miljoni cilvēku un viņa ir tikai viens cilvēks no šī milzīgā iedzīvotāju skaita. Paceļoties vēl augstāk iedomā­tajā izplatījumā un aptverot sešus miljardus cilvēku visā pasaulē, Mollija jutās vēl sīkāka.

Uz mirkli meitene ļāva sev noticēt Forestam. Ja viņa tiešām spētu paveikt to, kas no viņas tiek gaidīts, viņa iz­darītu kaut ko, kas nepavisam nebūtu sīks, patiesībā kaut ko tiešām lielu. Ja vien viņa spētu atklāt Sella paroles un ja izdotos novērst prezidenta zvēresta nodošanu, novērst to, ka viņš kļūtu par pašu varenāko cilvēku pasaulē, tad viņas veikums būtu dižens. Diženāks par diženu.

Peldot gaisā, Mollija jutās mikroskopiska un tajā pašā laikā masīva mulsinoša kombinācija. Taču tas bija labi, jo niecīguma izjūta neļāva lieluma izjūtai likt Mollijai ie­domāties, ka viņa ir kāds ļoti svarīgs pārcilvēks.

- Kā jūtas ļoti slaveni cilvēki, zinot, ka viņus pazīst tik daudz ļaužu pasaulē? Vai viņi iedomājas, ka ir pārcilvēki? viņa, kādu dienu sēžot uz grīdas un šķirojot derīgos krā­saina stikla gabaliņus no nederīgajiem, jautāja Forestam.

- Tā domā tie no viņiem, kas ir muļķi, atbildēja Forests. Gudrie saprot: viņiem paveicies, ka ir piedzimuši tādi, kādi ir, talantīgi, un viņiem ir laimējies nokļūt si­tuācijās, kas ļāvušas pacelties virsotnē. Viņi apzinās, ka slava nepadara cilvēku labāku par nevienam nezināmu. Slava ir kā piramīda, kuras virsotnē atrodas patiešām no­zīmīgi cilvēki, mazāk pazīstamie ir pa vidu, un pavisam nepazīstamie apakšā, bet laime ir kā ola. Varētu teikt, ka paši laimīgākie cilvēki ir olas virsotnē, vidēji laimīgie vidusdaļā un nelaimīgie apakšā. Es labāk gribētu atras­ties olas, nevis piramīdas augšdaļā.

- Bet, neatlaidās Mollija, kāpēc cilvēki uzskata, ka slava ir tik nozīmīga?

- Varbūt viņi kļūdaini uzskata, ka slava paver ceļu uz laimi.

- Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas vienmēr lasa par zvaigžņu dzīvi. Viņi par zvaigznēm zina vairāk nekā par saviem kaimiņiem.

- Tie žurnāli ir pilni ar vistu sūdiem. Es labāk vēlētos kaut ko zināt par mēslu vaboles dzīvi. Pēc kāda laika šo žurnālu lasītāji sāk justies tā, it kā viņu pašu dzīve būtu vistu sūdi. Un nav labi domāt, ka tava dzīve ir vistu sūdi. Tie smird. Es jau nu to zinu.

Mollija palūkojās ārā uz vistu, kas gatavojās dēt olu vienā no Foresta kurpēm.

- Dzīve ir kā vasaras brīvdienas, Mollij. Tā uzplaiksni vienā īsā zibsnī. Mēs visi sastāvam no zvaigžņu oglekļa molekulām, un tajā zibsnī, kad mēs mirstam, mēs atkal pārvēršamies tajos pašos zvaigžņu putekļos.

- Tad jau mēs visi varam nebūt zvaigznes, teica Mol­lija. Bet mēs visi sastāvam no zvaigžņu putekļiem.

- Tu pareizi saprati. Forests aizvēra acis. Atklājot sevī zvaigžņu putekļus, ir jāatrod spēks. Tad arī cilvēks bieži parāda savu diženo pusi.

Mollija apšaubīja to, ka šīs sarunas ar Forestu par dzīves jēgu varētu novest viņu līdz Primo Sella parolēm, taču ne­šķita, ka Forests pasniegtu kādas īpašas mācību stundas telepātijā, par kurām bija runājis Sinklērs.

- Es jūtu, ka tava enerģija ir laba, Mollij, teica Forests. Tev jāmeklē niecīgais nano…

- Kas ir Niecīgā Nano? jautāja Mollija, domājot, ka Nano izklausās pēc krunkaina, miljardiem gadu veca cil­vēka.

- Tas nav cilvēks. Nano nozīmē pats niecīgākais. Ja tu meklēsi pašu niecīgāko sevī, Mollij, tad tu atradīsi savu īsto spēku.

- Ē… paldies! sacīja Mollija. Es to atcerēšos.

"Dažkārt," viņa nodomāja, "Forests kļūst pavisam dī­vains."

trīsdesmit ceturta nodaļa

Nedaudzās atpūtas dienas tika strauji pārtrauktas. ģ^l Primo Sells bija nospriedis, ka viņa Vašingtonas mītnē tagad ir ieviesta kārtība. Pateicoties jaunajai varai, viņa priekšā pavērās visdažādākās naudas raušanas ie­spējas, un viņš Losandželosā organizēja lielu konferenci ārzemju uzņēmējiem.

Kādu rītu mājās ieradās Sinklērs un izskatījās apjucis. Kad viņš bija nolicis koferi un aiz viņa aizvērušās lifta durvis, viņš sacīja Mollijai un Rokijam: Es teicu Primo, ka man nepieciešams pameditēt ar Forestu, bet viņam tas nepatika.

Sinklēra noskaņojums bija tikpat drūms kā pelēkais laiks ārā. Viņš pastāstīja, ka kļūst grūti vispār atrauties no Primo Sella. Primo gribot, lai Sinklērs pārvācas uz tā villu un būtu atrodams dienu un nakti. Sinklērs nezināja, cik ilgi viņam vēl izdosies tēlot. Viņam arvien grūtāk un grūtāk nācās darīt to, ko lika Primo. Nesen Sinklēra uz­devums bija hipnotizēt amatpersonas un augstu stāvokli ieņemošus cilvēkus, lai novāktu jebkādus šķēršļus Sella ceļā uz panākumiem. Viņam visu laiku bija jāslēpj savas patiesās jūtas, un Sinklērs bija pārliecināts, ka Sells drīz vien saodīs puvuma smaku, un jaunietis zināja, ka tad saņems devu Sella acu skatiena.

Mollijai un Rokijam līdz šim bija atļauts peldēt Sinklēra cilpas baseinā un pastaigāties dārzā, bet tagad savā jau­najā apsēstībā viņš aizliedza tiem vispār iziet no mājas. Sinklērs uztraucās, ka Sells varētu izspiegot māju, agrāk, viņš teica, Sells bieži esot izmantojis spiegus un uzstāja, ka Mollijai un Rokijam jāpaliek slēpnī.

Dažu pēdējo dienu laikā Mollija un Rokijs bija atradu­šies pastāvīgā spriedzē. Mollija visu laiku gaidīja, kad at­sprāgs Sinklēra mājas durvis un iegāzīsies policija, lai viņus arestētu. No šīm domām meitenei naktīs rādījās murgi.

Tagad Mollija izjuta vēl lielākas bailes, bet pamazām viņu pārņēma arī dusmas. Tas, ko Sinklērs gribēja no viņas, bija nereāli. Doma par to, ka Mollija varētu telepātiski izvilkt no Sella smadzenēm paroles, bija vienkārši stulba. Paroles varētu iegūt, tikai pateicoties brīnumam. Viņa dusmojās, ka Sinklērs tik ļoti paļaujas uz viņu un ka vēl nav nekāda prātīgāka plāna.

Migla krita. Mollijai gribējās iziet no mājas. Viņa iesāka spēlēt šahu ar Rokiju, bet Sinklērs soļoja šurpu turpu pa telpu, laiku pa laikam pametot skatu uz ainavu aiz loga un iegrimstot domās. Tad beidzot viņš ierunājās.

- Ir viens veids, kā tikt galā ar Primo.

- Tu taču nedomā viņu nogalināt? Mollija pacēla ska­tienu no šaha galdiņa. To mēs nevaram. Mēs neesam slepkavas. Un es neredzu neko citu, kas tagad varētu ap­turēt Primo Sellu, izņemot… nāvi.

- Un kā būtu ar labu hipnotizētāju?

Mollija nolika bandinieku, ar kuru bija gatavojusies iz­darīt gājienu, un neticīgi pašūpoja galvu. Viņa jau zināja, kas Sinklēram padomā.

- Vai tev kādreiz ir izdevies hipnotizēt Primo Sellu, Sinklēr Sell?

- Reiz es to mēģināju, teica Sinklērs. Kad biju jau­nāks. Primo tas likās uzjautrinoši. Viņš zina, ka es nekad nevarēšu viņu hipnotizēt. Manas spējas salīdzinājumā ar viņējām nav nekas. Viņam ir tas īpašais kaut kas. Ir tikai vēl viens cilvēks, ko es jebkad esmu saticis, kam arī tas piemīt.

Petula iesmilkstējās. Viņa juta, ka Molliju pārņem sa­traukums.

- Mollij, tev piemīt tas īpašais kaut kas. Tu taču zini, ka tā ir, Sinklērs turpināja. Kad glābu tevi no žagatas, tad spēju tevi hipnotizēt tikai tāpēc, ka tavi spēki bija izsīkuši. Citādi tu spētu man pretoties. Ieraudzījis tās reklāmas, ko tu ierakstīji Ņujorkā, es atskārtu tavu īsto spēku. Tev ir tikpat spēcīgas acis kā manam tēvam.

Mollija piecēlās un piegāja pie loga tālākā gala.

- Neliec man censties viņu hipnotizēt, Sinklēr, viņa teica, lūkodamās pa logu. Lūdzu, nevajag! Man nav ne­kādu izredžu, pat ne mazāko.

- Tev tas jādara! uzstāja Sinklērs. Es tiešām ticu, ka tu to spēj.

- Tev jau nekas cits neatliek, kā to sacīt, Mollija skum­ji nopūtās, jo es esmu tava pēdējā iespēja.

Viņa iztēlojās, kā Primo Sells izsūc atmiņas no viņas galvas, atstājot to tukšu kā izēstu kečupa paciņu.

- Tas ir tik muļķīgi, viņa turpināja. Ir taču jābūt kādam citam, izņemot mani, kas spētu to paveikt. Pieau­gušam hipnotizētājam. Es negribu to darīt.

- Visus pārējos Primo ir pārspējis, iebilda Sinklērs.

- Tieši tā, un kādas tad var būt manas izredzes! Mol­lija izmisusi izsaucās. Viņa sāka raudāt.

- Piedod, piedod! Man ļoti žēl! Sinklērs satraucās. Tev tas nav jādara. Protams, nav. Viņš pacēla rokas pret loga stiklu un atspiedās pret to. Bet, lūdzu, padomā par to. Tas ir tavs lēmums, un es pilnīgi sapratīšu, ja tu izlemsi nepal… neriskēt. Sinklērs apsviedās. Bet klausies, Mollij, es varu tikt klāt Primo. Viņš man uzticas. Mēs varam viņu pārsteigt nesagatavotu, kad viņš ir tikko pamodies vai noguris dienas beigās. Tikai iedomājies, Mollij!

Sinklērs palūkojās pulkstenī. Nolāpīts, man tagad jāiet, vai ari viņš sāks uztraukties, kur es esmu. Man jā­palīdz viņam novadīt vakariņas. Pie viņa nāk FIB šefs un Japānas premjerministra palīgs, lai tiktos ar Sukiju un Gloriju. Sinklērs apveltīja Molliju un Rokiju ar drūmu smaidu. Cerams, ka šis vakars man nebūs pēdējais.

Tad viņš papliķēja Petulu, dziļi ieelpoja un gāja uzvilkt mēteli.

Mollija, Petula un Rokijs palika sēžam un lūkojamies ārā pa panorāmas logu.

Pa Mollijas vaigiem ritēja lielas asaru lāses.

- Piedod, Rokij, viņai izdevās izspiest caur šņukstiem un saraustītām elsām, bet… bet es nezinu, ko darīt!

Rokijs noņēma lakatu, ko bija apsējis ap plaukstas locī­tavu, un iedeva to Mollijai, lai tā noslaucītu degunu. Viņš vēroja savu labāko draudzeni kratāmies elsās un jutās briesmīgi.

- Ir jābūt citam ceļam, Mollija beidzot saņēmās. Es negribu vadīt savas dienas ar biezputru smadzeņu vietā.

- Man šķiet, ka ir cits ceļš, Rokijs domīgi teica. Un rādās, ka es zinu, kāds tas ir.