Mollija Mūna aptur pasauli

četrdesmit otrā nodaļa

Kad Mollija pamodās, ārā krēsloja. Viņa bija gulējusi tik cieši, ka viena sejas puse bija sakarsusi un piesārtusi. Atvērusi acis, viņa redzēja, ka Kornēlijs Ļogans joprojām ir sabrucis uz grīdas. Rokijs un Primo sēdēja pie kafijas galdiņa un kaut ko dzēra no krūzēm, un aiz viņiem mirgoja Losandželosas ugunis kā elektriskie zibšņi. Primo izskatījās noguris. Viņš stāstīja Rokijam par to, ko darījis Kornēlija ietekmē. Mollija ietinās segā un aizšļūca līdz viņiem, lai apsēstos blakus. Mirkli viņa domāja, vai Rokijs ir pateicis Primo, ka Mollija ir viņa meita. Tad, apzinoties, ka Rokijs nekad nebūtu to darījis, viņa nomierinājās.

- A, tu esi augšā! Primo smaidot sacīja. Tad viņš no­rādīja uz Kornēliju. Viņam laikam piemetusies laika no­bīde pēc lidojuma.

- Nobīde pēc hipnozes, paskaidroja Mollija.

- Viņš nu gan bija kā īsta ragana, vai ne? atcerējās Rokijs, un visi iesmējās.

- Un kāda vēl! Primo jau nopietnāk turpināja. Man būs vajadzīgs ilgs laiks, lai samierinātos ar to, ka vien­padsmit gadus esmu dzīvojis kā radiovadāms robots. Es būtu dzīvojis pavisam citādi, ja nebūtu Kornēlija Ļogana pavadā.

Mollija un Rokijs nezināja, ko teikt, lai viņš justos labāk. Abi zināja, cik apkrāpti bija jutušies, kad kāds bija atņēmis viņu laiku un viņu vietā izlēmis, kā viņiem tas jāpavada. Primo Sells, kā bērni domāja, tomēr bija izbaudījis kādu daļu šī laika, taču atšķirībā no viņiem Sells bija piespiests rīkoties patiesi ļauni.

- Centies domāt par visu labo, kas ar tevi noticis! ierosināja Mollija. Nu, tu taču esi ieguvis milzum daudz draugu. Tagad tu tiešām vari ar viņiem sadraudzēties.

- Mollij, viņi tika hipnotizēti, lai es tiem patiktu. Kad es tos atbrīvošu, viņi vairs neuzskatīs mani par tik veik­smīgu, interesantu un spīdošu.

- Daži varbūt uzskatīs.

- Varbūt.

- Un klausies, tev taču ir daudz labu uzņēmumu, kuri tev pieder joprojām un kurus tu vari vadīt! Tev joprojām ir TV stacijas. Un tagad tu varētu darīt daudz ko tādu, ko tev nekad nav ļāvis Kornēlijs Ļogans.

- Tā ir.

- Un tu esi ļoti, ļoti bagāts, mierināja Rokijs. Tava nauda ir mērāma vismaz tonnās.

- Nav iespējams nopirkt laiku, drūmi noteica Primo. Man ir ar varu atrauti vienpadsmit gadi. Un, kas vēl ļaunāk, nav iespējams nopirkt mīlestību. Mani nemīl ne­viens. Neviens. Man pat nav suņa vai zelta zivtiņu, kas mani mīlētu.

Mollijai bija ļoti žēl Primo, jo viņa teiktais bija taisnība. Meitene nezināja, kā viņu uzmundrināt. Protams, Mollija negrasījās Primo atklāt, ka ir viņa sen zudusī meita. Viņa negribēja lielu puņķošanās ainu.

- Klausies, Primo, viņa mēģināja. Man tevis žēl, un vai zini ko? Nedomāju, ka man būtu tevis žēl, ja es tevi nemaz nemīlētu.

- Es tāpat, teica Rokijs.

- Mīlestībai ir kaut kur jāsākas, un, kā redzi, pret tevi tā ir sākusies mūsos abos, ja saproti, ko es gribu teikt. Tātad tu neesi viens. Tev esam mēs.

Petula klusi, mierinoši ierējās, it kā arī nedaudz mīlētu Primo.

- Paldies jums visiem trim, teica Primo. Taču es ne­esmu to pelnījis. Viņa seja satumsa, un viņš neviļus nodrebēja. Man ļoti žēl. Es visu laiku atceros notikušo, un tas manī izraisa briesmīgas izjūtas un, ak… Primo sāpēs aizvēra acis.

- Tas ir tāpēc, ka tev daudzus gadus nebija ļauts neko izjust, mierināja Mollija. Kornēlijs neļāva tev just neko. Tāpēc tagad visas tavas jūtas metas ārā no krātiņiem, kur tās bijušas ieslodzītas.

Primo skumji nopūtās. Protams, viņš sacīja. Ne­spēju noticēt tam, ko esmu izdarījis.

Mollija palūkojās tēvā. Viņa saprata, ka dažu nākamo gadu laikā viņš būs kā tukšs grozs. Viņam būs vajadzīgi gadi, lai tiktu galā ar pagātni. Nebija nekādu izredžu, ka viņa, Rokijs un Sinklērs paši varētu savest Sellu kārtībā. Tad Mollija atcerējās Forestu.

Mollija atrada Forestu lejā, kur viņš ēda lucernas asnus un izsaiņoja dažus dziedinošus kristālus, ko bija iegādā­jies.

- Sveika, Mollij! viņš uzsmaidīja. Priecājos, ka esi šeit! Varēsi palīdzēt pakārt šo ķermeņa karti. Redzi, ja tev sāp galva, vari atbrīvoties no sāpēm, saspiežot kājas īkšķi.

Izrādījās, ka Forests ir zinājis visu par Primo Sellu un hipnotizēšanu. Īstenībā tieši viņš bija mudinājis Sinklēru norobežoties no tēva. Kad Forests uzzināja, ka Kornēlijs nolaupījis Sella dzīves gadus, viņš pārbolīja acis un noirgojās.

- Vai manu! Daži cilvēki ir traki kā bezgalvainas vis­tas. Un, kad Mollija lūdza Forestam palīdzēt atveseļoties Primo, tas atbildēja: Mollij, tas būs mans kosmiskais prieks.

- Protams, viss neies tik gludi, sacīja Mollija. Viņš ir nogalinājis cilvēkus.

- Nogalināt cilvēkus nav labi, atteica Forests. Taču neaizmirsti, ka tad, kad Sells to darīja, viņš nevaldīja pār sevi. Neuztraucies, Mollij, es tikšu ar to galā! Atceries es taču esmu dzīvojis pie kanibāliem.

Mollija apskāva Forestu.

- Un vai tu palīdzēsi tikt skaidrībā ari Deivīnai Natelai? Izdomāsi, kā mēs varam atdabūt viņu atpakaļ tā, lai viņa neapzinātos, kur bijusi, un tamlīdzīgi?

-Ja tu tā vēlies, atbildēja Forests.

- Un, Forest, vaicāja Mollija, vai vari izdarīt man vēl vienu pēdējo pakalpojumu? Lūdzu, nesaki Primo, ka esmu viņa meita! Es vienkārši tagad negribu visu to smagumu. Pašlaik man ir labi tā, kā ir.

- Protams, tā ir labi, teica Forests, pasniegdams viņai ar ingvera un pupiņu biezeni pildītu kāli. Tu, Mollij, esi viens foršs skuķis!

- Paldies, Forest! pateicās Mollija, nokodusi no netīrā dārzeņa. Tas izskatās… interesanti. Es paņemšu to līdzi augšā un apēdīšu tur.