Mollija Mūna aptur pasauli

desmitā nodaļa

Agri nākamajā rītā Gerijs pieklauvēja pie Mollijas gu­ļamistabas durvīm, uzmodinādams viņu. Viņš bija tērpies peldbiksēs, elkoņu apsējos un lielā viesnīcas rītasvārkā, kas vilkās pa zemi.

- Vai nāksi, Mollij? Brokastis ir pie baseina. Mums būs pankūkas.

Kādu bridi, kad saules stari pārplūdināja istabu, Mollija vēl pusmiegā sapņoja, ka ir atgriezusies Laimes namā ār­kārtīgi karstā rītā. Tad bezrūpīgās domas padzina apziņa par šodien darāmo. Viņa novaidējās.

Pēc pusstundas Mollija un Rokijs pidžamās sēdēja uz grīdas Mollijas istabā. Viņiem priekšā bija izklāts Lusijas Ļoganas mapes saturs.

- Nu labi, sāka Mollija, lai kaut ko uzzinātu, mums ir jāpārbauda Primo Sella māja un viņa galvenā mītne, un viņa hipnotizētās zvaigznes. Ja mēs visu to izdarīsim, varbūt atradīsim kaut ko par Deivīnu.

- Es domāju, teica Rokijs, ka mums jāpasauc šurp Nokmans, jāpavaicā, kas viņam nepieciešams atslēgu atmūķēšanai un datoru kodu uzlaušanai, un tad šonakt, kad Sella biroja telpa būs tukša, tajā jāielaužas. Ja Lusijai taisnība un viņš plāno hipnotizēt un paturēt hipnozē tūkstošus, varbūt miljonus cilvēku, un ja nelietis jau ta­gad sagrābis savā varā simtus, tad nav iespējams paturēt galvā visu. Viņam dati jāglabā vai nu uz papīra, vai datorā. Ir jābūt kādai vietai, kur viņš slēpj savus plānus, slēgtā skapī vai slēgtā telpā. Varu derēt, ka tur atrastos kaut kas, no kā mēs uzzinātu, vai viņam ir kāda saistība ar Deivīnu Natelu.

- Bet kāpēc šonakt viņa galvenajā birojā? Kāpēc ne viņa mājā?

- Tāpēc, ka viņš tur gulēs, Mollij. Mosties taču!

- Nu labi, labi. Mollija pavilka tuvāk Losandželosas karti. Viņa galvenā rezidence atrodas Vestvudā, netālu no Beverlihilsas. Mēs varam braukt ar sešdesmit septīto autobusu.

- Ar autobusu?

- Tas novērsīs no mums aizdomas. Paņemsim līdzi Petulu, tad mēs izskatīsimies pēc diviem bērniem, kas ved pastaigā suni kopā ar… mmm… tēvoci.

Pēc trīsdesmit minūtēm Nokmana kungs paklausīgi stā­vēja viņu priekšā. Viņš bija tērpies kreklā ar īsām pie­durknēm, ko rotāja eksotisku putnu attēli, un puķainos Bermudu šortos, ko viņam bija nopirkusi Trinklberijas kundze. Viņa mute bija vaļā, tā ka Mollija varēja redzēt, ka viņam ir sešas vai septiņas zobu plombas. Petula apošņāja viņa spalvainās, vaļējās gumijas sandalēs tērptās kājas.

- Man tik ļoti nepatīk viņam atkal to nodarīt, teica Mollija. Nokmans jau bija sācis uzvesties tik labi. Ceru, ka, vēlreiz novedot viņu transā, netiks traucēta ārstēšana. Un es tiešām ceru, ka tas, ka viņš darīs kaut ko nozie­dzīgu, neliks tam sailgoties pēc vecās dzīves.

- Mēs jau neiejauksimies viņa labošanās kursā, teica Rokijs. Tā būs tikai viena nakts, un tas ir laba mērķa dēļ. Viņš neatcerēsies, ka ir to darījis.

- Nu labi, sacīja Mollija koncentrējoties. Tu, Nokman, šovakar nāksi mums līdzi. Tu pateiksi Trinklberijas kundzei, ka tev jāpadara kāds darbs Labdarim jāno­maina viņa fasādes durvju atslēgas.

- Jā, pamāja Nokmans.

- Tev jāņem līdzi viss, kas tev nepieciešams, lai atmū­ķētu atslēgas, uzlauztu kombināciju atslēgu kodus un uz­lauztu kodus, lai tiktu pie datoru failiem. Iedomājies, ka tev jāaplaupa loti labi aizsargāts birojs. Vai tev ir vajadzīgs kas īpašs? Viņa apklusa, kamēr Nokmans domāja.

- Man vajag sprāgstvielas.

- Baidos, ka tu tās nedabūsi. Tās ir pārāk trokšņainas un rada lielus postījumus.

- Dažas atslēgas, nošūpoja galvu Nokmans, var būt neiespējami atmūķēt.

Mollija nobažījusies palūkojās Rokijā. Sprāgstvielas iz­mantot nedrīkstēja. Viņi negribēja, lai Sells uzzina par ielaušanos.

- Neviens par to nedrīkst uzzināt, uztraucās Rokijs.

- Ne viens.

- Tiksimies šovakar desmitos ārpusē pie viesnīcas ieejas, pavēlēja Mollija. Un tagad ej un pavadi dienu kopā ar saviem putniem un Trinklberijas kundzi! Tu izkļūsi no transa, tiklīdz iziesi no šīs telpas.

Nokmans pamāja kā ieprogrammēts robots un smagi aizslāja prom.

Mollija nopūtās un atvēra bīdāmās durvis. Viņa iztē­lojās, kā pie baseina apkalpotāji izvieto spilvenus uz sau­ļošanās gultām un ar tīkliem makšķerē no ūdens beigtus kukaiņus.

- Labs darbiņš, nožāvājies teica Rokijs. Mēs arī va­rētu doties uz baseinu. Mums nav ko darīt visu dienu. Es gribu pavingrināties niršanā.

Jā, un lai tevi atkal kāds sazīmē? Mollija asi nopra­sīja. Ko var zināt, kas tur guļ pie baseina! Ja Sells tiešām ir tāds, kā stāstīja Lusija, tad viņam šeit var būt spiegi. Mēs nedrīkstam riskēt.

Rokijs izmisis nopūtās. Laikam jau tev taisnība.

Viņš paņēma Sella fotogrāfiju un sāka tam piezīmēt knābi un spārnus.

Tālumā viesnīcas papagailis ķērca: Lai jums laba diena, lai jums laba diena!

Mollija aizvilka aizkarus, lai istabā neiespīdētu saule, un, paņēmusi viesnīcas videonomas sarakstu, nolēma vel­tīt dienu filmu noskatīšanai.