Mollija Mūna aptur pasauli

četrdesmit ceturtā nodala

Lidojums mājup Primo Sella privātajā luksuslidmašīnā bija brīnišķīgs. Lidmašīnas galvenais salons bija iekār­tots kā dzīvojamā istaba ar krēmkrāsas paklājiem, nelie­liem galdiņiem un zaļiem ādas atzveltnes krēsliem.

Stjuarte bija ļoti laipna, un drīz jau Mollija ar dzērienu rokā bija piesprādzēta Petulai blakus. Ierēcās motori, un Losandželosa ar miljardiem elektrisko spuldžu un miljo­niem gribētāju kļūt par zvaigznēm aizslīdēja zem viņiem.

Lidostā Molliju gaidīja automašīna, un drīz viņa jau plaša mersedesa aizmugures sēdeklī brauca pa lauku ce­ļiem.

Līdz Kornēlija Ļogana mājām bija piecdesmit minūšu brauciens.

Visus šos gadus Kornēlijs nebija mitinājies pieticīgā lauku mājā kā viņa māsa. Viņam bija pieejams tik daudz naudas, cik vien viņš vēlējās, Primo Sella nauda. Pieradis pie greznības un pārpilnības, Kornēlijs bija iegādājies ne­iedomājami lielu un greznu māju laukos.

Braiersvilparka piebraucamais ceļš bija četras jūdzes garš. Kad Mollija bija nohipnotizējusi vārtu sargu, mašīna līgani aizšūpojās tam garām. Viņa un Petula pa logu vē­roja lamu baru, kas ganījās zem veciem ozoliem. Tad lamu aploki beidzās un parka zālienu pildīja tumšzaļi krūmi. Tie visi bija apcirpti, un katrs attēloja kādu radījumu. Zirga

krūms, ziloņa krūms, kaķis, pele, pērtiķis. Vietumis Mollija redzēja cilvēkus dzeltenos darba tērpos uz kāpnītēm ar šķērēm rokās, izcērpot lapu skulptūras. Mollija bija pār­liecināta, ka katrs krūmu dzīvnieks attēlo kādu Kornēlija Ļogana hipnotizētu cilvēku.

Beidzot mašīna iegriezās plašā likumā un Mollijas priekšā atradās māja. Tā bija milzīga, lepna un grezna, plašo lieveni balstīja četras augstas kolonnas, un pakā­pieni veda lejup uz grantētu riņķveida piebrauktuvi. Zā­lienos mājas priekšā krūmos izgrieztie dzīvnieki izskatījās tā, it kā vēlētos iet iekšā. Grantētā riņķa vidū auga milzīgs krūms lidojošas žagatas formā.

Mollija paņēma rokās Petulu un apturēja pasauli.

Meitene izkāpa no auto un devās augšup pa platajiem pakāpieniem. Viņa pagāja tieši garām sastingušajam su­lainim pie ieejas durvīm un devās vestibilā. No sienām no­lūkojās dzīvnieku bizonu, tīģeru, leopardu, antilopju un briežu galvas. Petula tām uzrūca. Ieraudzījusi senlaicī­gas dzirkles, Mollija neviļus atcerējās, kur viņas atrodas.

Meitene ieskatījās plānā, ko Kornēlijs bija viņai uzzīmē­jis, un kāpa augšup pa galvenajām kāpnēm. Šeit sienas klāja pulksteņi. Kāpņu augšgalā stīva kā statuja stāvēja kalpone. Mollija sāka skriet. Viņa skrēja pa gaiteni, kura malās bija galdi. Uz katra stāvēja miniatūrs, sens japāņu kociņš podā. Meitene turpināja ceļu augšup pa vēl vienu kāpņu laidumu.

Tagad viņa atradās mājas augšstāvā. Šīs telpas bija kal­potāju mītnes. Mollija mierinājumam saspieda Petulu un devās uz priekšu pa garo gaiteni.

Gaiteņa galā pie sarkanām durvīm nekustīgi sēdēja sargs.

Mollija uz mirkli aizturēja elpu. Tad viņa lēni atbīdīja bultu.

Iekšā nekustīgi stāvēja Lusija Ļogana, mierīga kā logs, pa kuru viņa lūkojās ārā. Viņa bija tērpusies baltā rītatērpā un izskatījās izdilusi un nogurusi. Taču viņa beidzot bija īstā Lusija Ļogana Lusija ar debeszilajām acīm.

Mollija paspēra soli viņai tuvāk. Tajā pašā brīdī viņas skatiens uz palodzes pamanīja papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstīti vārdi. Tie bija izkārtoti pantos. Mollija nespēja noturēties, neizlasījusi tos. Tie skanēja tā:

Sēžot uz salas okeānā, Domā par brīvi. Guļot zeltsmilšu pludmalē, Izbaudi dzīvi. Izklausās kā paradīzē, Bet paradīze tā nav, Nav gan.

Jo redzi, miljardiem viļņu

Dala tevi no manis.

Tikai tu spēj vērst manu pasauli

Debešķīgu.

Izklausījās pēc kādas senas dziesmas vārdiem. Mollija aprāvās, pēkšņi aptvērusi, ka viņas priekšā ir nezināma nākotne. Viņa domāja, kāda gan būs veco laiku Lusija Ļogana. Mollija cerēja, ka viņas patiks viena otrai.

Patiesībā tagad, kad Mollija gatavojās atmodināt savu māti, viņa nebija isti pārliecināta, vai vispār vēlas māti. Viena lieta bija zināt, kas ir viņas māte, bet pavisam cita ka viņai tiešām ir māte. Vai Mollijai pēkšņi liks kaut ko darīt? Tas nu viņai nepavisam nepatiktu. Viņa bija radusi būt pati sev pavēlniece. Dažus mirkļus Mollijas acis pār­slīdēja dziesmas vārdiem, kamēr viņa apsvēra nepatīkamo stāvokli, kādā atrodas. "Nu labi," nodomāja Mollija, "man nāksies pēc iespējas ātrāk ļoti, ļoti skaidri izteikt Lusijai Ļoganai savu nostāju. Tas arī viss."

Tagad Mollija jau bija gandrīz gatava. Tad viņas sma­dzenes caurstrāvoja citas bažas.

Ja jau Mollija tagad ir Lusijas Ļoganas un Primo Sella meita, vai viņai nāksies mainīt uzvārdu? Doma par to, ka viņai būtu jākļūst par Molliju Sellu vai Molliju Ļoganu, bija ārkārtīgi nepatīkama. Mollija jau juta, kā iecērt papēžus zemē, lai pretotos.

Bet vēl netīkamāka bija doma par to, ka Mollija varētu tikt pārtaisīta citādi. Viņa nevēlējās kļūt par tādu, kādu viņu varētu vēlēties redzēt viņas jaunatgūtie vecāki. Viņa vēlējās vienmēr būt viņa pati Mollija Mūna.

Mollija apsēdās uz krēsla. Viņa palūkojās uz čībās tēr­ptajām mātes kājām un pēc tam uz savām sporta kurpēm. Un tad mirklī viņa saprata, ka nav nekādas nozīmes, kas ir viņas vecāki. Viņi ir viņi, un Mollija ir Mollija, ja reiz viņa pati tā ir izlēmusi. Ko tad viņa bija iedomājusies? Ka ļaus jaunajiem vecākiem skalot sev smadzenes? Protams, ne. Viņas prāts taču ir brīvs, vai tad ne?

Un tieši tad torņa istabas klusumā Mollija deva sev sle­penu zvērestu. Viņa sev solīja lai kas arī notiktu, viņai vienmēr par visu būs pašai savs viedoldis. Lai arī kā pavēr­stos liktenis, viņa vienmēr būs uzticīga pati sev Mollijai Mūnai. Savai mainīgajai būtībai.

Mollija palūkojās ārā pa logu uz gaisā plīvojošu rudens lapu un apsvēra, cik ļoti viņa ir mainījusies kopš brīža, kad pēdējo reizi bija redzējusi Lusiju Ļoganu. Bija pagājis nepilns gads, un pa šo laiku viņa gandrīz bija atstājusi šo pasauli. Bija aizvadīti izcili skaisti brīži, taču arī daži šausminoši.

Turot pasauli stingumā, Molliju biedēja nākotne uz­trauca tās neparedzamība. Viņa nervozēja, zinot, ka būs jāļauj notikt tam, kam jānotiek. Kas zina, kādus vēl galvu reibinošus pārsteigumus dzīve viņai paglabājusi?

Taču, kā Mollija saprata, dzīve vienmēr ir neparedzama. Tieši tas dara to tik aizraujošu. Neviens nekad nezina, kas gaida aiz nākamā pagrieziena. Protams, var gadīties arī kļūmīgas situācijas, taču dzīve ir tik pilna interesantu lietu un skaistuma, gudru cilvēku, jauku dzīvnieku un dzīvespriecīgu draugu, ka īstenībā jau nav ko baidīties. Dzīve dota, lai dzīvotu, nevis tupētu ieslodzījumā kā džins pudelē.

Debesis aiz loga bija neatvairāmi zilas.

Mollija juta, ka viņas gars ir kā ugunīgs putns, kas alkst pacelties spārnos. Viņa bija gatava gan saules stariem, gan lietus un vēja brāzmām. Un tā, aptvērusi šo brīdi, Mollija "izrāva pudeles korķi" un drosmīgi atlaida vaļā laiku.

Holivudas pakalnos kāda meitene sakrustotām kājām sēdēja zemē noplukušā vistu pagalmā. Viņa bija tērpusies violetā pidžamā, un viņas acis sedza tumšas saulesbrilles. Blakus viņas rokai zemē graudus meklēja Bentamas vista, bet pretī sēdēja gara auguma vecs hipijs. Viņa acis aiz pudeļu dibeniem līdzīgajām brillēm bija lielas un virpu­ļojošas. Mati bija gari un sirmi.

- Gribi vēl rāceni ar pupiņām, Deivīna?

-Jā, lūdzu! Un, Forest, vai mēs atkal varētu to ēst, stā­vot uz galvas?

- Protama lieta. Tas būs mans kosmiskais prieks.

[1] sunday (angļu vai.) svētdiena; sundae (angļu vai.) krē­juma saldējums ar augļiem, riekstiem, sīrupu. Šos vārdus iz­runā gandrīz vienādi.

[1] vārdu spēle: nits gnīdas, nuts rieksti (tulk. no angļu vai.)

[1] glory slava; heelheart dvēseļu dziedinātāja (tulk. no an­gļu vai.)

[1] speed (angļu vai.) ātrums

[2] hard (angļu vai.) smags, grūts

[3] stone (angļu vai.) akmens

[4] moon (angļu vai.) mēness

[5]forest (angļu vai.) mežs

[6] inulti amerikas eskimosi

[7] iglu inuītu mājoklis no ledus

[8] netulkojama vārdu spēle: instinctinstinkts, in stink iek­šējā smaka (tulk. no angļu vai.)