Mollija Mūna aptur pasauli

PIEKTĀ NODAĻA

Svētdienas rīts bija tik gaišs un skaists, ka svaigas un mitras izskatījās pat koku lapas aiz Mollijas loga. Mei­tene ieelpoja dzestro gaisu un jutās pacilāta. Šodien taču viņai jādodas dzert tēju pie Lusijas Ļoganas.

Kad spurainajā, sārtām ogām rotātajā krūmā nolaidās divi strazdi un sāka knābāt gardumu, Mollija pamanīja, ka starp ozola novītušajām lapām un aplauztajiem zariem lejup rāpjas izkāmējušais Rodžers Fibins. Ar putnam lī­dzīgo knābi deguna vietā un saraustītajām kustībām viņš tiešām līdzinājās putnam, kas meklē kāpurus zem mizas. Viņš varbūt simbolizēja vārtus uz kādu citu pa­sauli.

Rodžers bija jucis. Šķita, ka viņš dzīvo kādā baismīgā iedomu pasaulē, kur ar viņu sarunājas koku lapas un ak­meņi. Viņš mēdza klīst pa pilsētiņu, meklējot slepenas vēstis, un locīt papīra lapiņas, kurās bija ierakstīti ziņo­jumi. Tie bija aptuveni šādi: Steidzami vajag palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadzenes! Esiet piesardzīgi! Smadzeņēdāji simtkāji ir klāt! vai ari: Nespriediet par ķermeni pēc ādas!

Šīs lapiņas viņš izplatīja pa visu Braiersvilu viņš at­stāja tās vēstuļu kastītēs, lidināja pāri dzīvžogiem, iesvie­da pa automašīnu logiem, meta veikalos un kafejnīcās.

Reiz viņš pat pamanījās ieslīdēt pa kinoteātra durvīm un izmētāt piecdesmit papīra zīmītes publikā.

Mollija pie sevis domāja, vai zināmus gara darbības traucējumus nav radījis zēna pieradums meklēt pārtiku Braiersvilas atkritumu tvertnēs, taču ārsts bija teicis, ka Rodžeram esot vajadzīgs tikai miers, labs ēdiens un laipna attieksme.

Mollija atvēra logu un sauca: Rodžer, vai viss kārtībā?

Rodžers nervozi palūkojās pār plecu un tad apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nenoklausās. Jā, šodien viņi mani rokā nedabūs!

- Vai negribi izbraukt ar riteni?

- Es nevaru, Mollij. Tik daudz kas jādara. Varbūt kādu citu dienu.

- Nu labi, tad pasaki, kad gribēsi. Tas būs forši.

Mollija aizvēra logu un domāja, vai Rodžers kādreiz

atlabs.

Rīts lēni pārgāja pēcpusdienā.

Brauciens ar velosipēdu uz Braiersvilu lejup no kalna šķita jauks un spirgts. Ceļmalā bija sazēlušas pavasara puķes krokusi un narcises, un debesis bija zilas. Svai­gajā marta vējā šūpojās ziedošie koki. Daži vēl izskatījās vēsi un kaili, taču to zaros jau bija redzami pumpuri, no kuriem gatavojās izsprāgt jaunās lapas.

Mollija pabrauca garām Hārdvikas ciemam, tad minās uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp govju pilniem laukiem, garām Braiersvilas pamatskolai un beidzot ieveda pilsētā. Rātsnams ar zaļo, piparnīcai līdzīgo jumtu bija slēgts, un platā iela izskatījās kā izmirusi.

Ūdenspļavu ceļš izrādījās šaura, bruģa klāta ieliņa, kas veda pāri tiltam un tad nogriezās pa labi. Četrpadsmitais numurs bija savrupmāja ar skatu uz līci, kas atradās starp citām ļoti vecām mājām. Mollija pieslēja velosipēdu pie mājas fasādes un, satvērusi lauvas ķepas veidā izlieto klauvēkli pie durvīm, divreiz pieklauvēja. Atrāvusi jakas rāvēj­slēdzēju, viņa palūkojās uz savu T kreklu un pamanīja, ka tas pusdienlaikā ir nosmulēts. Meitene centās netīrumus nosūkāt, kad durvis lēni atvērās. Mollija ļāva kreklam at­krist no mutes.

Viņai pavērās šokējošs skats tēls no kādas šausmu filmas, kam mugurā tomēr bija Lusijas Ļoganas kārtīgie plisētie svārki, blūze ar balto apkaklīti un vienkāršā zilā jaka. Visa galva bija ievīstīta baltos apsējos, izņemot ele­gantā mezglā sapīto matu šķipsnu pakausī. Mollija sa­skatīja Lusijas Ļoganas pazīstamās zilās acis un lūpas, bet pārējo sejas daļu sedza apsēji.

Lusija stāvēja, balstoties uz kruķiem. Viņas kreisā kāja bija ieauta čībā, bet visu labo kāju klāja ģipsis, un no ieģipsējuma rēgojās ar sārtu laku klātie kāju nagi.

Mollijai sākumā atkārās apakšžoklis, un kādu brīdi viņa stāvēja kā apdullusi.

- Ak, Mollij, man tik ļoti žēl! Protams, tu ļoti pārbijies.

Mollija pamāja un tad izmocīja: Vai ar tevi viss kār­tībā? Kas noticis?

Lusija izliecās pa durvīm un nervozi palūkojās uz visām pusēm. Tad viņa ierāva Molliju iekšā.

- Es tev visu izstāstīšu, bet ātri nāc iekšā man sāk salt kājas.

Mollija attapās nelielā priekšnamā. Uz pusapļa formas ķirškoka galda klusi tikšķēja pulkstenis. Tam pretī svār­stu šūpoja senlaicīgs sienas stundenis. Kad Lusija paņēma Mollijas jaku un uzkāra to uz krēsla atzveltnes, meitene sajuta grauzdētu maizīšu smaržu un pie sevis domāja, kāpēc gan namamāte izturas tik aizdomīgi.

- Nāc siltumā! mudināja Lusija, neveikli manevrējot ar kruķiem, un, pagājusi garām šaurām kāpnēm, pavadīja

Molliju ļoti tīrā virtuvē. Tā bija tik nevainojami tīra, ka Mollija palūkojās uz savu nosmulēto T krekla priekšpusi un vēlējās, kaut būtu uzģērbusi ko citu.

- Sēdies! Lusija laipni sacīja, aicinot Molliju apsēsties uz pusmēness veida ķebļa pie loga ar skatu uz līci. Vai dzersi tēju?

- Ē, labāk apelsīnu biezsulu, ja tev ir, atbildēja Mollija, neuzdrīkstoties prasīt apelsīnu sulas koncentrātu, kuru viņa būtu dzērusi labprātāk. Viņa negribēja, lai Lusija uz­skatītu viņu par savādu.

- Labi, atbildēja Lusija un uzlika vārīties tējkannu.

Mollija sēdēja uz ķebļa, iespiedusi plaukstas starp ce­ļiem un cenšoties neskatīties uz Lusijas apsaitēto galvu un ieģipsēto kāju. Kādas briesmas tad ar viņu ir notikušas? Mollija nezināja, ko teikt, un viņas plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa nervozēja. Klusumu pārtrauca Lusija.

- Mollij, ļoti atvainojos, ka netiku tevi meklējusi. Tu droši vien domāji, ka atgadījies kas īpašs, un brīnījies, kāpēc tevi nemeklēju. Ir divi iemesli. Pirmkārt, manā dzīvē ir no­ticis kaut kas ļoti nopietns, par ko es nevienam nedrīkstēju stāstīt. Otrkārt tas negadījums. Mana automašīna aiz­degās. Mana seja ir nopietni apdegusi. Joprojām nespēju kārtīgi paēst zupa jāsūc ar salmiņu un jāēd cepumi, kas šķīst mutē. No dūmiem bojāta rīkle. Kā jau tu dzirdi, ir cietusi arī balss. Varbūt tā būs aizsmakusi vienmēr un es nemūžam vairs nespēšu izdziedāt augstos toņus. Ārsti saka, ka rētas sejā paliks uz mūžu un ari mati vairs ne­augs tur, kur tiem jāaug. Bet, un viņa šķībi pasmaidīja, es priecājos, ka esmu dzīva, un tagad vairs neuzskatu, ka dzīve mums ir dota pašsaprotami.

Mollija neveikli klusēja. Pēdējo mēnešu laikā viņa bija apvainojusies par to, ka Lusija viņu aizmirsusi. Mollija taču nemūžam nebūtu iedomājusies, ka ar Lusiju noticis kaut kas tik briesmīgs. Nu viņa kaunējās par savu ego­ismu.

- Neņem galvā, ka tu ar mani nesazinājies, Mollija strauji teica. Zini, es jau uztraucos par to, kur tu esi pazudusi, bet man bija jārūpējas par bāreņu namu par remontiem un visu pārējo. Un tas viss varēja notikt, pa­teicoties tev, Lusij. Tagad viss ir kļuvis labāk. Visi ir prie­cīgāki. Un arī skolā ir kļuvis labāk, jo Todlijas kundze ir to pametusi. Nu, īstenībā viņa tika padzīta.

- Dzirdēju, ka tas noticis tāpēc, ka Todlija visiem stāstī­jusi, cik šausmīga skolotāja viņa esot, sacīja Lusija.

- Un tāda jau viņa arī bija, paskaidroja Mollija, cerot, ka Lusij ai nebūs iebildumu pret to, ka viņa hipnotizējusi rupjo Todlijas kundzi, lai skolotāja tā izturētos. Bet es vairs neesmu hipnotizējusi nevienu kopš brīža, kad pirms Ziemsvētkiem izkāpu no lidmašīnas, Mollija piebilda. Viņa cerēja, ka šāda pašaizliedzība atstās iespaidu uz Lusiju, taču bibliotekāre pievērsa viņai ciešu skatienu.

- Tu to vairs nedari? Kāpēc? Vai tad tev neko neva­jag?

Mollija jutās kā atsviesta atpakaļ.

- Es nu es nemaz par to nedomāju. Es apsolīju Rokijam, ka vairs ar to nenodarbošos.

- Ak dievs! Lusija apklusa. Tad viņa teica: Paņem dzērienu un šos cepumus! Ejam uz dzīvojamo istabu!

Bibliotekāre izkliboja cauri vēl vienām durvīm. Mollija viņai sekoja, un šīs telpas iekārtojums lika viņai novērs­ties no Lusijas apsējiem. Telpa bija iekārtota hipnotizēšanai.

Istabas vidū bija galdiņš ar varā izstrādātu riņķveida spirāles inkrustāciju. Mollija aplūkoja ornamentu. Tas viņai atgādināja līdzīgu spirāli uz svārsta, kas viņai reiz bija pie­derējis. Šķita, ka vara inkrustācija liek viņai vērst skatienu uz punktu galdiņa centrā. Pēkšņi viņa izjuta atvieglojumu. Viņa strauji izšāva: Vai šis ir hipnozes galdiņš?

- Varētu būt, atbildēja Lusija.

- Šoreiz es tevi pieskatīšu, Mollija smaidot sacīja. Neticu, ka novembrī bibliotēkā tu varēji mani tik viegli hipnotizēt.

- Kā jau teicu, es gribēju, lai tu atrodi grāmatu, tais­nojās Lusija. Neuztraucies, man vairs nekad nevajadzēs tevi hipnotizēt!

- Nu jau es esmu pārāk modra, lai mani kāds spētu hipnotizēt, teica Mollija, velkot ar pirkstu pa varā inkrustēto spirāli. Vismaz man tā šķiet.

Un Mollijai laikam bija taisnība. Viss telpā viņai atgādi­nāja hipnozes neiedomājami lielās iespējas. Virs kamīna jautrās uguns karājās kāda melnā frakā un cilindrā tērpta karalienes Viktorijas laika vaigbārdaina džentlmeņa por­trets. No viņa vestes augšējās kabatas kūļājās zelta ķēde, kuras galā bija mirdzošs kabatas pulkstenis. Mollija mirklī pazina veco vīru no attēla Hipnozes grāmatā.

- Jā, tas ir pats dižais doktors Ļogans, teica Lusija, atslīgstot krēslā. Visu šo telpu pilda viņam piederējušās lietas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Piemēram, šis galds, un uz kumodes tev aiz muguras ir tas pats pulk­stenis, kas attēlots portretā. Viņš to izmantoja kā svārstu. Ļogans braukāja pa visu Ameriku un tā ari sapelnīja milzu bagātību. Man ir daudz attēlu, kuros redzams viņš un viņa ceļojošā hipnozes izrāde. Un te ir arī viņa miniatūro pulk­steņu kolekcija. Paskaties!

Mollija piegāja pie kumodes. Tur bija sudrabā ierāmē­tas un ar sēpiju tonētas karalienes Viktorijas laika foto­grāfijas. Vienā no tām redzams pats doktors Ļogans uz skatuves, teatrāli pozējot blakus kādai īpašai ainai. Uz diviem krēsliem, nolikusi galvu uz viena un kājas uz otra, gulēja kāda sieviete. Viņas augumu nebalstīja pilnīgi ne­kas. Garā kleita bija sacēlusies gaisā kā atvērts lietussargs, neskarot grīdu, un viņa bija stīva kā dēlis. Mollija zināja, ka tas ir hipnozes triks Cilvēks dēlis. Citā fotogrāfijā ar nosaukumu Braiersvilas Parks bija attēlota milzīga māja ar lielām kolonnām fasādes durvju priekšā un augstiem pa­kāpieniem, kas ved lejup uz grantētu piebraucamo ceļu.

Mollija nopētīja zelta kabatas pulksteni un tad pievērsa uzmanību mazajiem rokaspulksteņiem. Pie sienas blakus kumodei karājās vēl trīs pulksteņi. Viens apaļš, otrs bākas formā, trešais ar svārstu. Visi rādīja pareizu laiku

- Nekad neesmu redzējusi tik daudz pulksteņu vienā mājā, brīnījās Mollija.

- Nūjā, tu jau laikam nekad neesi bijusi pulksteņu ko­lekcionāra mājā, atbildēja Lusija. Pulksteņi atgādina, ka dzīve ir īsa un to nedrīkst izniekot.

Domājot par to, Mollija palūkojās pa logu. Un tikai ta­gad viņa ievēroja, ka Lusijas dārzs ir tas pats, kur aug dzīvnieku veidolos izcirptie krūmi. Turpat pie loga atradās zaķis un suns, aizšķērsojot saules stariem ceļu istabā.

- Vai! Es taču vakar skatījos uz taviem krūmos izgriez­tajiem dzīvniekiem! Mollija spēji izsaucās. Un nemaz neaptvēru, ka tie ir tavējie. Vai tie ir nesen veidoti? Esmu bieži lūkojusies pāri upei no autostāvvietas, bet nekad neesmu tos redzējusi.

- Jā, nesen. Es nopirku jau izaugušus krūmus un tad pati tos apcirpu.

- Man patīk tas suns ar lielajām acīm, teica Mollija.

Lusija iesmējās.

- Tas bija domāts kā lemurs. Man laikam jāiet dārza skulptoru kursos.

Viņa pasniedzās pēc cepuma.

- Ņem pati, Mollij! Nespēju tevi apkalpot. Pēc tā nega­dījuma esmu pieņēmusies svarā. Esmu apēdusi simtiem cepumu.

Bibliotekāre pagrozījās brunčos un nedaudz pavilka vaļā rāvējslēdzēju.

- Krūmi tur iestādīti ar nodomu, viņa piebilda. Lai neviens nevarētu ieskatīties iekšā.

Pēkšņi Lusija izskatījās satraukta.

- Nemaz nezinu, kas mani šobrīd vēro.

Viņa brīdi klusēja. Un tad: Mollij!

Tas izklausījās nopietni.

- Man tev ir ļoti daudz ko stāstīt. Bet vispirms es vēlos dzirdēt visu, ko tu esi pasākusi pēc tam, kad izlasīji grā­matu. Un tad es tev pastāstīšu, ko esmu darījusi pati. Bet sāc tu! Es alkstu dzirdēt tavus piedzīvojumus.

- Protams, sacīja Mollija, gribēdama uzzināt Lusijas noslēpumus, taču arī vēlēdamās izstāstīt savus neticamos piedzīvojumus. Tā nu viņa sāka savu stāstu.

- Tas bija neiedomājami. Īstenībā tas bija pats labākais un sliktākais manā dzīvē vienlaikus…

Lusija Ļogana klausījās uzmanīgi, taču viņas interese par Mollijas piedzīvojumiem Braiersvilā un Ņujorkā ne­bija gluži tik liela, kā bija cerējusi meitene. Šķita, ka Lusiju Ļoganu daudz vairāk interesē tas, tieši ko un kā Mollija ir hipnotizējusi. Viņa uzdeva Mollijai konkrētus jautājumus par to, kā tieši meitene hipnotizējusi publiku Braiersvilas talantu skatē, lai gūtu uzvaru, kā Mollija hipnotizējusi aviolīnijas stjuartes un, galu galā, kā viņa hipnotizējusi Ņujorkas viesnīcas darbiniekus. Viņa vēlējās precīzi zināt, kā Mollija hipnotizējusi talantu aģentu Beriju Bregu, un viņu ārkārtīgi interesēja tas, kā Mollija sev pakļāvusi visu ņujorkiešu publiku izrādē Zvaigznes uz Marsa. Viņa vēlējās uzzināt visus sīkumus par paņēmieniem, ko Mollija un

Rokijs bija izmantojuši, aplaupot Šoringa banku pēc tam, kad Nokmans bija viņus šantažējis. Lusijas jautājumi bija tik sīki, ka likās viņa Molliju eksaminē.

- Un tā, viņa beigās sacīja, tu visu naudu un dārg­akmeņus atdevi bankai. No tavas puses tas bija ļoti god­prātīgi. Ne visi būtu tā rīkojušies.

Mollija neteica neko. Viņas pirksti automātiski pasnie­dzās pie dimanta, kas karājās ap kaklu. Viņa nolēma pa­gaidām Lusijai neko par to neteikt. Viņa negribēja, lai Lusija padomātu par viņu ko sliktu.

- Lusij, viņa jautāja, noslaucījusi lūpas piedurknē, bet kā tad ir gājis tev? Tagad tev jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem ar hipnozi.

- Protams, es to darīšu, atbildēja Lusija, pakampjot vēl vienu cepumu. Bet ne tagad.

No baltajiem apsējiem uz Molliju palūkojās Lusijas zi­lās acis, un viņa nopietni teica: Mollij, tagad nav laika maniem stāstiem. Tas īpašais uzdevums, kura dēļ es biju spiesta atstāt bibliotekāres darbu, ir ļoti nepatīkams. Tieši tā dēļ es līdz šim ar tevi nesazinājos. Es negribēju iesais­tīt tevi, jo tu varētu tikt pakļauta briesmām. Taču nu ir pienācis laiks, lai tu zinātu, kas notiek.

Lusija dziļi ieelpoja.

- Tu droši vien domāji, ka atnāksi vienkārši padzert tēju, bet es tevi aicināju, lai lūgtu paveikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Es ārkārtīgi atvainojos, taču citas iespējas nav. Laika vairs nav daudz.

Mollija norija kamolu kaklā. Viņai nemaz vairs nepatika tas, kā izvērsusies pēcpusdiena.

Lusija piecēlās. Lūdzu, nāc man līdzi!

Mollija sekoja Lusijai ārā no dzīvojamās istabas pa gai­teni, kurā karājās vēl kāds ducis pulksteņu. Uz pagrabu veda kāpnes. Lusija lēni kliboja lejup.

Kāpņu galā bija durvis ar četrām atslēgām, no kurām divas bija šifra atslēgas, bet divas atslēgas ar slēdzeni. Mollija vēl nodomāja: kam gan nepieciešami šādi drošības pasākumi.

Te ir noslēpumi, teica Lusija, kas jāglabā. Noslē­pumi, kas varētu tevi interesēt. Nāc iekšā!