Mollija Mūna aptur pasauli

trīspadsmitā nodaļa

Mollija aši aizvilka Nokmanu aiz galda un iegrūda viņu kastei līdzīgajā telpā zem tā. Visi, elpu aiztu­rējuši, noslēpās, it kā divi grunduļi un liels jūras gliemis ienirtu aiz akmens ūdenī.

- Tev jābūt klusam kā… kā mironim, Mollija dru­džaini noelsās.

Nokmans nekavējoties pārgrieza acis un izkāra mēli.

- Tas nevar būt Primo Sells, nočukstēja Rokijs, jo tad apsargs būtu piezvanījis.

Elektroniskā atslēga nopīkstējās četras reizes.

- Petula! dvesa Mollija. Petula telpas stūrī pētīja zeb­ras spalvu. Tā smaržoja pēc kādas karstas, tālas vietas. Viņa izspļāva līdz šim zelēto akmeni, lai varētu labāk ap­ošņāt grīdas segumu.

Telpas durvis atvērās, un sievietes balss pēkšņi skaļi teica: Sumpšusa tualetes papīrs iet labi.

Mollija izmisīgi lūdzās, lai Petula aši nāktu šurp, pirms ir ieslēgta gaisma.

- Kampaņā palīdzēja tas bokseris… turpināja sie­viete.

- Karalis Alnis, pateica priekšā vīrieša balss.

-Jā, Karalis Alnis, kas apgalvoja, ka papīrs esot pietie­kami stiprs, lai viņš to lietotu.

Pēkšņi iedegās gaisma. Mollija bija tik pārbijusies, ka li­kās tūlit paģībs. Vēna kaklā pulsēja tik spēcīgi, ka sāpēja. Ja pārītis, lai kas arī tie būtu, pienāks pārāk tuvu logam, tad viņi viegli ieraudzīs Molliju, Rokiju un Nokmanu, sa­spiedušos zem galda. Un Petula bija kā trauksmes zvans, ko atlika tikai ieslēgt.

Ienākušie stāvēja pie žagatas gleznas.

- Vai esi redzējusi reklāmu? jautāja vīrietis.

- Kur Karalis Alnis boksējas ar uzzīmētu tualetes papīra rulli un zaudē? Jā, tā mani sasmīdināja.

- Un tu jau nesmejies pārāk bieži, Sallij.

- Nevajag ironizēt, Sinklēr. Pats neesi nekāds jokupē­teris.

- Mani nopietnu padara darbs.

- Varbūt tev savos kanālos vajadzētu likt vairāk joku, ierosināja Sallija.

- Tur ir daudz joku, teica Sinklērs. Man tikai nav laika tos skatīties. Primo mani pārāk nokalpina. Bet vai mēs nevarētu pasteigties? Tu noteikti zini, kur ir tā mape, tu te esi katru dienu.

Valdīja klusums, izņemot skaņu, kas radās, Sallijai stum­dot atvilktnes un meklējot. Mollijas nervi bija saspringti līdz pēdējam. Rokijs blenza grīdā, cenzdamies būt kluss kā mēbele un cerēdams, ka visu atstājis kārtībā.

- Te tā ir, atskanēja Sallijas balss. Tā ir neliela firma, kas ražo pulksteņus. To sauc Laikss. Primo ļauj man šo projektu vadīt pašai. Viņš domā, ka mēs varētu to uzpum­pēt tiktāl, ka katram otrajam Amerikā būtu tās ražotais pulkstenis. Darīšu visu, lai tā notiktu. Es likšu tos reklamēt Tonijam Vamam. Kunfu spērienam jābūt tieši laikā. Tā būs tāda reklāmas kampaņa! Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu to pastāstīt Primo.

- Tu nu gan varen centies viņu iepriecināt.

- Lai nu kas to būtu teicis, Skolotāj Mīļumiņ!

- Nesāksim nu atkal! Tad ko tu gribi, lai es daru?

- Protams, dod pulksteņiem bezmaksas reklāmas laiku Aisberga TV, sacīja Sallija. Še, paņem šīs kopijas! Mollija sastinga, kad vīrieša soļi tuvojās galdam no otras pu­ses. Pēkšņi viņš iesaucās: Neticu savām acīm! Te atkal iekļuvis tas suns.

Petula palūkojās no stūra aiz durvīm.

- Tas suns, tas mopsis skaties! Man teica, ka vakar ēkā iekļuvis suns, un redzi te tas atkal ir. Kā tas varēja ietikt šeit?

Mollija bez skaņas plaši atvēra muti.

- Nabadziņš, es domāju, cik ilgi gan tas šeit sabijis! Nāc šurp, mīļumiņ!

Mollija dzirdēja, kā Petula pieļepo klāt svešajai sievietei. Viņa vienmēr mēdza pielabināties, lai kāds viņai pakasītu vēderu.

- Vai, paskat tikai, kāds labulītis! Vai man pakasīt tavu puncīti? Rādās, ka tā grib pieteikties vienai no tavām suņu barības reklāmām, Sinklēr. Sallija iesmējās. Vai, viņa ir tik mīļa! Paskaties uz to mazo purniņu. Ak, tev jādod viņai darbs, Sinklēr!

- Paaicināšu viņu uz suņu cepumu reklāmu nākamne­dēļ, Sinklērs noirgojās.

- Vai man paņemt viņu uz mājām?

Mollija iekoda lūpā.

- Nē, Sallij. Suns dzīvo kaut kur tepat. Saņemies! Mēs viņu vienkārši izlaidīsim, kad iesim ārā. Pēc šiem vār­diem gaisma telpā nodzisa. Nāc, mopsīt! Sinklērs ar svilpienu teica. Petula laikam nekustējās.

- Viņa negrib nākt. Viņa sākumā grib parakstīt līgumu, iesmējās Sallija.

"Ej! EJ TAČU!" domāja Mollija.

Tad Sallija laikam pacēla Petulu, jo pēc tam durvis aizvē­rās un saruna starp Sinklēru un Salliju pagaisa tālumā.

Mollija un Rokijs nogaidīja dažas minūtes, pirms ie­drošinājās izlīst no slēptuves. Mollija juta, ka viņas kājas ļogās. Līdz brīdim, kad bija nokļuvusi lamatās aiz galda, viņa vēl līdz galam nebija aptvērusi tā stāvokļa nopiet­nību, kurā viņi bija nokļuvuši. Abi gulēja uz vēdera un skatījās pa logu. Drīz viņi pamanīja Sinklēra un Sallijas galvas, kas atstāja biroja ēku. Tumšmatainā sieviete no­lika Petulu zemē, tad iesmējās un norādīja uz mopseni, kas atkal devās tieši uz ēkas durvīm. Petula atgādināja talantīgu cirka suni, kas tēlo, ka necieš, ja tam saka nē. Sinklērs nepacietīgi pamāja sievietei, lai tā sēžas ietves malā novietotajā sporta mašīnā. Ar skaļu motora rāvienu viņi bija prom.

- Brrrrrr, nodrebinājās Mollija. Turpinām! Mums jātiek ārā no šejienes.

Rokijs trīs vai četras reizes paraustīja plecus, lai no­kratītu drebuļus. Vai tu domā, ka šie abi bija hipnotizē­tāji? viņš jautāja.

- Varbūt viņi paši ir nohipnotizēti. Es tomēr negribētu, lai viņi pastāsta Sellam par Petulu. Mollija noliecās pie Nokmana. Tagad vari būt dzīvs, bet klusu un mierīgi, lūdzu!

Nokmans izlīda.

- Šeit jābūt vēl kādai vietai, kur Sells glabā savas slepe­nās lietas, sacīja Mollija.

-Ja vien viņš tās netur mājās.

Mollija palūkojās augšup uz gleznu ar žagatu.

Pēc mirkļa Nokmans jau balansēja uz samta krēsla un ar Burbuļotā cimdiem rokās nocēla gleznu no sienas. Tur kā otra sienā iegremdēta glezna atradās mikroviļņu krāsns izmēru seifs. Tā centrā bija vara krāsas ripa ar malās ie­gravētiem sīkiem cipariņiem.

- Bing-o, teica Nokmans, sajūsmā sitot galvu pret seifu.

- Vai vari to atvērt? jautāja Mollija.

- Pro-tams, paziņoja Nokmans. Tas ir 1965. gada Gloks un Gutmans. Smuks. Es tāds ir atvērs kāds trīs vai četrs. Viņ ir tā kā vecs bagāts kundzs grūt pierunāt, bet ir to vērts.

- Nedomāju gan, ka Trinklberijas kundze priecātos dzir­dēt tevi tā runājam, teica Mollija, domājot, cik gan ne­tālu no virspuses ir viņa senie, noziedzīgie paradumi. Nokmans izskatījās nokaunējies.

- Bet nu labi, ver to vaļā! mudināja Mollija.

Nokmans pamāja un neveikli tuvināja seju seifam, it kā

gatavotos to noskūpstīt. Viņš sasita degunu. Tad viņš pie­lika ausi pie vara ripas un ar labo roku sāka to griezt.

- Cerams, ka hipnotizēts viņš to spēj, ieteicās Rokijs.

- Aha, tīksmīgi sēca Nokmans, pagriezdams ripu četr­desmit piecus grādus pa labi.

- Kaut nu tam nebūtu pieslēgta signalizācija, sacīja Mollija.

- Mmmmmmm, noīdēja Nokmans, pagriezis ripu se­šus grādus pa kreisi.

- Kā viņš to dara?

- Man vienalga. Es vēlos, kaut viņš pasteigtos.

- Aāāāāāā, noņurdēja Nokmans, it kā tikko būtu pie­ķēris lapsu atveram vistu kūts durvis.

Kamēr Nokmans ņurdēja, vaidēja un klikšķināja, Mollija somā sameklēja miniatūro fotoaparātu. Ko Sells glabā sle­penajā seifā? Viņa izjuta satraukumu, bet tajā pašā laikā arī bailes.

Pēkšņi Nokmans nopūtās. Viņš nospieda uz leju seifa volframa rokturi, un iekšā atbalsojās iepriecinoši džink­stoša skaņa.

- Lūgtum! viņš sacīja.

Durvis atvērās.

Tad Nokmana sejā atspoguļojās vilšanās, ieraugot, ka seifa nav ne dimantu, ne dārgakmeņu. To vietā iekšā kā iemiguši briesmoņi viena uz otras gulēja četras melnas mapes. Nokmans pasniedza tās Mollijai.

- Tu pirmais, teica Mollija.

- Nē, tikai pēc tevis, atbildēja Rokijs.

Mollija atvēra vienu mapi.

- Ai! Mollija nespēja noticēt tam, ko redzēja. No pa­pīru kaudzes augšējās lapas uz viņu lūkojās Kosmosa Dūža fotogrāfija. Tā bija piestiprināta virs virsraksta Pa­radīzes stienīšu kampaņa. Zemāk bija datumi un adreses. Taču šī nebija pazīstamā, patīkamā seja no televīzijas rek­lāmām. Šis vīrietis izskatījās apdullis vai lietojis narko­tikas-vai… hipnotizēts.

- Lusijai bija taisnība, Rokijs piesmakušā balsī no­vilka.

Ar trīcošām rokām viņi abi ar Molliju paņēma katrs pa mapei un rakās tām cauri. Viņi tiešām bija trāpījuši desmitniekā. Visas lapas iekšā bija izkārtotas vienādi cilvēka vārds lappuses augšā, pases formāta fotogrāfija labajā stūrī gluži kā marka uz aploksnes. Mollija un Rokijs nespēja slēpt pārsteigumu.

- Viņu ir tik daudz! Viņš ir hipnotizējis praktiski ikvienu esošo zvaigzni.

Uz dažām lappusēm bija ar sarkanu tinti veikta atzīme. Tur bija rakstīts vienkārši V diena.

Mollija bija nonākusi līdz Sukijas Šampanietes lapai. Bija savādi ieraudzīt pasaulslaveno seju mazajā, melnbaltajā fotogrāfijā. Sukija Šampaniete neizskatījās piemīlīga un dzīvespriecīga kā parasti. Šī Sukija izskatījās lietojusi narkotikas. Arī uz viņas lapas bija atzīme V diena.

- Kā tev šķiet, kas ir V diena? jautāja Mollija.

- Varbūt diena, kad viņš dabūs visu, ko gribēs? Es ne­zinu, Rokijs atbildēja. Skaties, Billijs Bobs Bimbls arī ir te!

- Vai man fotografēt katru dokumentu? čukstēja Mollija.

-Jā. Es tos turēšu, bet tu fotografē.

To viņi ari darīja. Mollija novilka lipīgos gumijas cimdus un sāka klikšķināt. Aparāta priekšā zibēja tādu slavenību fotogrāfijas, kuras viņa zināja, un tādu, kuras ne; zibspul­dze apgaismoja viņu neiedomājami pārvērstās sejas. Tur bija Herkuless Stouns, kas izskatījās pa pusei aizmidzis, Glorija Hīlhārta, atvērusi muti kā zelta zivtiņa, Karalis Alnis ar katru aci uz savu pusi un Stefānija Gulaša, kas smaidīja kā plastmasas lelle. Taču mapēs bija ne tikai ak­tieri un popzvaigznes. Tur bija Amerikas televīzijas dar­binieku sejas, sporta zvaigznes, ziņu diktori, biznesa va­dītāji, avīžu redaktori, žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki, restorānu īpašnieki, ārsti, policijas amatpersonas, armijas komandieri un politiķi.

- Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņš vēlētos hipnotizēt Savienoto Valstu prezidentu, teica Rokijs.

Dokumenti bija sakārtoti alfabēta secībā, un Mollija ievēroja, ka ir daudz tukšu lapu ar vārdiem, bet bez foto­grāfijām. Vai tie bija cilvēki, kurus Primo Sells plāno hip­notizēt? Uz dažām lapām ar sarkanu bija rakstīts: AKTIVIZĒT PIRMS V DIENAS.

- Kas ir šī V diena? Mollija atkal jautāja.

- Diena, kurā viņš plāno kaut ko lielu. Mums jāuzzina, ko tas nozīmē.

Briesmīgākā lapa, kuru viņi atrada, bija par Deivīnu Natelu. No attēla viņa blenza tā, it kā tikko būtu redzējusi bumbas sprādzienu. Pār viņas lapu kā slepkavas zīme bija pārvilkts asinssarkans krusts.

- Ak šausmas! noelsās Mollija. Tu taču nedomā, ka viņš…

Rokijs pārbīlī skatījās. Tātad Primo Sellam tiešām ir kaut kāds sakars ar viņas nolaupīšanu. Vairāk nekā tikai kaut kāds. Viņš to noteikti ir pasūtījis.

- Vai paveicis to pats.

- Bet kāpēc?

- Es zinu tikai to, ka mēs spēlējamies ar uguni un mums jātiek no šejienes ārā pēc iespējas ātrāk.

Rokijs un Mollija strādāja tik ātri, cik vien jaudāja. Viņi pietupās uz grīdas, cerot, ka zibspuldzes uzliesmojumi nav redzami no ielas. Nokmans sēdēja samta krēslā, lai­ku pa laikam nomurminot "tik, tik" vai "klik, klik", vai "hmmm" un knibinot īkšķus.

Pēc stundas Mollija bija uzņēmusi 760 kadrus un glezna ar žagatu atgriezās savā vietā.

- Viņš nekad neuzzinās, ka mēs esam te bijuši, sacīja Mollija.

- Ja nu vienīgi viņš mūs vēro.

- Neuzdzen man šermuļus! iesaucās Mollija.

Ēkā bija kluss kā piramīdā, ielā valdīja kapsētas miers, un varēja dzirdēt tikai attālus Losandželosas satiksmes skaņu signālus un sirēnas. Mollija lika apsargam izsaukt viņiem taksometru un pēc tam, kad viņi būs prom, pilnībā aizmirst, ka viņi vispār te bijuši. Petula joprojām gaidīja ārpusē pie ēkas. Mollija viņu pacēla un apkampa.

- Tu esi nerātna mērkaķīte, Petula!

Kad viņi atgriezās Chateau Marmoset, arī Nokmanam tika dots rīkojums aizmirst šo vakaru.

- Tu vari pastāstīt T. kundzei, ka vakaru mēs pavadījām Labdara mājā, kas ir ļoti smalka, nu, tu jau zini, ļoti grez­na, pilna dārgu mēbeļu, biezu paklāju un, mmm, durvju. Jā, tur ir daudz durvju, kuras viņa mazais krustdēls bija aizslēdzis un izmetis to atslēgas, tāpēc tev vajadzēja at­mūķēt katru slēdzeni un ielikt vietā jaunu. Tu vari stāstīt, ka satiki Labdari, bet tikai uz mirkli, jo viņam bija jādodas uz darījumu vakariņām. Saki, ka viņš izskatījās kā…

- Kā laipns vecs vīrs, ierosināja Rokijs.

- Jā, ar sirmiem matiem, ūsām, un mugurā viņam bija…

- Rozā uzvalks?

-Jā, saki, ka viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša rozā uzvalkā. Ja Trinklberijas kundze prasīs tev vēl citus sīku­mus, saki, ka neatceries.

Mollija nespēja noturēties, nepiebildusi: Un, jā, Nokmana kungs, tu tiešām kļūsti labāks. Tu esi daudz jau­kāks nekā agrāk. Tu visiem tiešām patīc.

Nokmans pamāja. Tad Mollija noklikšķināja pirkstus un uzmodināja viņu no transa.

Viņi atgriezās savā namiņā un noslēpa mikrofilmas kā­dā atvilktnē Mollijas guļamistabā. Mollija uzmeklēja mapē Lusijas telefona numuru un sāka to sastādīt.

- Lusija būs pārsteigta, viņa sacīja.

- Cerams, ka viņas telefonu nenoklausās, piebilda Rokijs.

Turpināja skanēt izsaukuma signāls.

- Viņai jau jābūt nomodā Braiersvilā tagad ir desmit no rīta, teica Mollija. Taču savrupmāja neatbildēja.

- Laikam jau uz kruķiem viņai vajag daudz laika, lai ie­pirktos, Rokijs nožāvājies novilka. Piezvani rīt!

Mollija alka izstāstīt Lusijai par Deivlnu un hipnotizē­tajām zvaigznēm. Viņa gribēja pajautāt, ko lai iesāk tālāk. Meitene negribīgi nolika klausuli.

Tiksimies rīt, Mīkstā Karamele! iedams gulēt, teica Rokijs, cenšoties mazināt abu bailes.

Mollija tiešām jutās kā mīksta karamele mīksta, stai­pīga un galvu vieglu kā mākonis. Viņa bija tik pārguruši, ka tik tikko spēja saņemt spēkus, lai izģērbtos. Viņa ie­miga, tiklīdz galva pieskārās spilvenam.