Mollija Mūna aptur pasauli

divdesmit pirmā nodaļa

Petulai par lielu prieku viņi izgāja tukšajā vestibilā. No turienes varēja dzirdēt apslāpēto troksni, ko radīja cilvēki zālē. Mollija un Rokijs nolēma, ka pirms aiziešanas jāuzmet īss skats notiekošajam. Abi klusi ieslīdēja iekšā un paslēpās aiz aizkara zāles tumšajā stūri.

Zāle bija milzīga tā atgādināja dziļu, sarkanu muti, kurā izkārtotas zobiem līdzīgu sēdekļu rindas. Šajos zobos sēdēja simtiem smokingos, vakartērpos un dārgakmeņos tērptu cilvēku, kuri skatījās, klausījās, aplaudēja un jutās labi. Mollijai likās, ka viņi sēž kāda izsalkuša briesmoņa rīklē, kura vārds ir šovbizness.

Zāles malās piķējošas kameras uz metāla strēlēm ap­tvēra un pētīja publiku. "Rīs fiksēja slavenību reakciju tad, kad tika paziņots kāds uzvarētājs. Ikviena zvaigzne apzi­nājās, ka to vēro miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Ceremonija bija nonākusi līdz balvai Labākā galvenās lomas aktrise. Uz milzīgā ekrāna parādījās fragments, kurā Tanja Tolaili tēlo galveno lomu filmā Ceļš uz pirmatnību, un tad attēls sadalījās četrās daļās. Tiešās pārraides kameras pievilka klāt četras aktrises, kuras bija nominētas šim Os­karam, un virs skatuves divu metru augstumā parādījās viņu cerību pilnās sejas. Protams, viena no tām bija Sukija Šampaniete.

Balvas pieteicēja, spāņu aktrise spārnotā kleitā, kas teju, teju gatavojās aizlidot, turēja rokās aizzīmogoto Oskara aploksni. Viņa to atplēsa, izvilka iekšā esošo kartīti… pub­lika aizturēja elpu… un viņa paziņoja: Un uzvarētāja ir… Sukija Šampaniete par Svešinieka asinīml

No zāles atskanēja spiedziens, kad Sukija saprata, ka ir uzvarējusi. Ekrānā pārējās trīs aktrises centās slēpt savu vilšanos. Publika mežonīgi aplaudēja.

Sukija drebot piecēlās. Viņa noskūpstīja cilvēkus sev blakus savu māsu un filmas režisoru Džino Puči sa­vāca savu nāras tērpu un centās graciozi izslīdēt pa eju. Sasniegusi skatuvi, viņa pārsteigumā aizklāja muti ar roku. Visu mūžu viņa savā prātā bija iztēlojusies šo brīdi un tagad vairs nespēja sakarīgi domāt. Pēc mirkļa, kas likās kā stunda, bet tajā pašā laikā kā sekunde, zelta Oskars tika iespiests viņas rokās un balvas pieteicēja noskūpstīja viņu uz vaigiem.

- Labs darbs, labs darbs, viņu apsveica spāņu aktrise, stumjot pie mikrofona.

Sukija Šampaniete sajuta kameru acis uz savas sejas. Viņa pasmaidīja, apzinoties, ka pavērtās lūpas parādās miljonos televīzijas ekrānu visā pasaulē.

Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze rau­dāja aiz prieka par Sukijas Šampanietes uzvaru.

- Viņa ir pelnījusi katru tās mazās statujas collu, teica Trinklberijas kundze. Ak, cik viņai tā ir brīnišķīga diena! Es domāju, ka viņas māte ļoti lepojas ar viņu.

- Varbūt viņa ir bārene, teica Džemma.

- Es domāju, ko gan Sukija teiks, turpināja Trinklbe­rijas kundze. Viņa izskatās šausmīgi satraukta.

Televīzijā Sukijas mazā sejiņa izskatījās tā, it kā viņa gaidītu aplausus rimstamies. Īstenībā viņa izmisīgi centās atcerēties iepriekš sagatavoto runu. Šķita, ka uzvaras pār­steigums ir iztukšojis viņas galvu.

Trinklberijas kundze apslaucīja acis.

- Paldies! iesāka Sukija Šampaniete, meldējot smadze­nēs pazudušās runas dāvanas. Beidzot viņa tās atrada.

-Jā, aktrise nopūtās. Es gribu pateikties visiem, kas radīja iespēju man piedalīties šajā filmā. Man tas bija ne­iedomājams piedzīvojums, un bez jums visiem es šodien te nestāvētu. Bet, pirmkārt, mana pateicība ir veltīta brī­nišķīgajai Brendai Kārtraitai, kura arī šovakar ir šeit. Viņa uztur Kodaka teātra pūderēšanās telpu tik lieliskā kārtībā, ka es tajā varētu pavadīt visu vakaru. Es nekad neesmu re­dzējusi tik brīnišķīgi notīrītus tualetes podus. Jā, Brenda, paldies tev, tu esi padarījusi man šo vakaru par vienu vienīgu prieku!

- Kas par jauku meiteni! priecājās Trinklberijas kun­dze.

Publika domāja smieties vai ne, un daži arī iesmējās. Citi juta līdzi Sukijai Šampanietei. Viņi apzinājās, ka uz­vara aktrisi noteikti ir dziļi aizkustinājusi, tāpēc viņi sāka aplaudēt. Daži režisori pie sevis atzīmēja Šampanietes jaunkundzi kā ekscentriskāku un interesantāku aktrisi, nekā viņi bija domājuši pirms tam.

Sukija Šampaniete apjukusi pasmaidīja un pameta ska­tuvi.

Rokijs no malas pašķielēja uz Molliju.

- Savāda izturēšanās. Es taču nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar tevi?

- Es nebiju domājusi, ka viņa tā pateiks, Mollija vai­nīgi sacīja.

Mollija, Petula un Rokijs stāvēja aiz aizkara un vēroja ceremoniju. Beidzot viss bija galā, un sajūsminātais, tērgājošais pūlis izbira laukā, piepildot vestibilu un gaiteņus.

Stumdīta šurpu turpu, Mollija uztvēra sarunas beigas par Deivīnas Natelas nolaupīšanu.

- Vai tu domā, ka tā ir nolaupīšana? Kāpēc tad Deivī­nas ģimene nav saņēmusi prasību par izpirkuma mak­su? jautāja kāds vīrietis.

- Es zinu tikai to, atbildēja viņa sarunu biedrs, ka esmu nolīdzis miesassargu, kas pavada manus bērnus uz skolu. Es vairs neļauju tiem iet ārā vieniem.

Pēkšņi Mollija un Rokijs sajuta, ka viņiem būtu vajadzē­jis aiziet agrāk. Lai izvairītos no kamerām, viņi nolēma pamest ēku pa saimniecības izeju. Un tieši tad kāda roka uzsita Mollijai uz pleca.

Mollija apsviedās apkārt. Virs viņas slējās gara, valdo­nīga sirma vīra stāvs. Mollija parāvās sāņus un tik tikko spēja apspiest kliedzienu.

Primo Sells smaidīja. Man ļoti žēl, ka liku tev palēk­ties, viņš sacīja.

Mollija centās padzīt no sejas pārbīli. Sells skatījās tieši uz viņu. Mollija pazina viņa dažādo krāsu acis. Viena bija tirkīzzaļa, bet otrai piemita savādi brūns tonis. Viņa re­dzēja vīrieša spalvaino degunu.

- Priecājos, ka izdevās tevi noķert, viņš turpināja sirs­nīgā, draudzīgā balsī. Tu taču esi Mollija Mūna, vai ne? Mans vārds ir Primo Sells. Šis te ir mans dēls Sinklērs. Viņš pastāstīja par tavu uzstāšanos Ņujorkā pagājušajā gadā. Tad jau tu laikam esi divdesmit pirmā gadsimta zvaigzne.

Aiz Sella Mollija saskatīja Sinklēru. Viņam bija gaiši ma­ti, zilas acis, viņš bija vingrs un iededzis.

- Sveika! viņš smaidot teica, it kā viņa dzīves galve­nais mērķis būtu savaldzināt Molliju. Petula ieņurdējās. Mollija uzreiz saprata, ka Sinklērs ir tas pats vīrietis, kurš ienāca Sella birojā naktī, kad viņi bija paslēpušies zem galda. Viņa paspēra soli priekšā Petulai, lai aizsegtu to.

- Ir tāds izaicinājums tevi satikt, sacīja Primo Sells. Mani vienmēr interesē jaunas zvaigznes.

Viņa balss bija plūstoša un gluda, it kā balsene, mēle un zobi būtu ieziesti ar šķidru silikonu. Viņa savādās acis bija platas un spulgas. Mollija nevēlējās tās uzlūkot. Primo pasniedza manikirēto roku, lai meitene to paspiestu. Viņa to nepieņēma.

Primo Sells laikam uztvēra Mollijas vilcināšanos kā kautrību. Viņš teica: Nu, protams. Tev taču nav ne jaus­mas, kas es esmu, vai ne?

Mollija izlikās, ka viņu nepazīst, un pakratīja galvu. Vīrieša balss bija šausminoši valdzinoša, un viņa juta, ka pēc iespējas ātrāk jābeidz tajā klausīties.

- Priecājos jūs satikt, Mollija nomurmināja un sāka novērsties.

Primo nebūt nejutās atraidīts. Šai nenobriedušajai zvaigznītei droši vien ir iestāstīts, ka Holivuda ir īsts hai­zivju dīķis, kur katrs vēlas nokost no viņas pa gabaliņam.

- Es tiešām vēlētos iepazīties ar tevi tuvāk, viņš mur­rāja. Mollij, šovakar es rīkoju pašas spicākās viesības Holivudā. Tur būs visi. Tur ir jābūt. Es priecātos, ja tu un tavs draugs būtu mani viesi. Sells pasniedza Mollijai divus melnus ielūgumus ar zeltītām žagatām.

- Gaidu jūs! Primo Sells vēlreiz pasmaidīja un izzuda trokšņainajā pūlī.

Mollija un Rokijs aplūkoja ielūgumus. Abi klusēja.

Beidzot Mollija pārtrauca klusumu. Mēs jau varam tur aiziet tikai uz brītiņu.

- Mums nav tur jāiet, uztraucās Rokijs. Vai tad tu neredzēji, kā viņš uz tevi skatījās?

- Mums jāiet, jau pārdomājusi uzstāja Mollija. Tikai padomā tā mums būs lieliska iespēja uzzināt par viņu vairāk. Mums jāatklāj, kā viņš panāk savu nepārvaramo hipnozi. Varbūt kaut kas viņa mājā dos mums kādu no­rādi. Viņam droši vien ir speciāla hipnotizēšanas istaba, no kuras mēs ari varētu kaut ko uzzināt. Ja Sells ir nolaupī­jis Deivīnu, varbūt viņš to ir noslēpis bēniņos vai kur citur. Rokij, es saprotu, ka tas ir tāpat, kā doties lauvu midzenī, bet mums tas ir jādara.

- Mollij, doma par to, ka mēs varētu droši okšķerēt Sella mājā, ir tas pats, kas iedomāties, ka ir droši rotaļāties transformatoru būdā un netikt nosistam ar strāvu.

- Nē, sacīja Mollija, paņēmusi rokās Petulu, jo mēs tur neejam rotaļāties, mēs ejam noslēgt strāvu.