Mollija Mūna aptur pasauli

divdesmit sestā nodaļa

Mollijas prāts no šoka atteicās darboties, un viņa ne­zināja, ko iesākt. Meitene pieķēra sevi skatāmies uz kamīna malkas grozu un domājam, vai nevarētu no­slēpties tur. Laimīgā kārtā Rokijs nezaudēja galvu un rāva draudzeni pie atvilktajiem aizkariem. Katrs veikli satvēra pa auduma pusei un paslēpās aiz tumšzaļā samta, sakār­tojot to tā, lai aizkaru kritums izskatītos dabisks. Mollija apvaldīja satraukto elpu. Palūkojoties apkārt zaļajā au­duma rullī ap sevi, viņa jutās kā kāpurs kūniņā.

Durvis atvērās un aizvērās, telpā ienākot diviem cilvē­kiem. Mollija uzreiz pazina Primo Sella glumi samtaino balsi.

- Te es to visu daru, viņš teica. Mans mājas kabi­nets. Te es domāju un atslābinos. Ak jā un te es izrakstu čekus.

Mollija dzirdēja Primo pagriežam atslēgu un atveram galda atvilktni šausminoši tuvu viņas slēptuvei. Meitene norija siekalas galvā skanēja tā, it kā ūdens gāztos lejup pa notekcauruli.

- Ak jā, mana labdarības čeku grāmatiņa. Te tā ir.

- Tas tiešām ir ļoti laipni no jūsu puses, Sella kungs, teica otra vīrieša balss.

- Nepavisam nē, ģenerāli. Tas man tiešām sagādā prieku. Lūdzu, sauciet mani par Primo!

Mollijas krūtis sažņaudzās. Ciktāl viņa atcerējās, ģene­rālis bija augstākā armijas pakāpe.

- Paldies, un sauciet mani par Donaldu!

- Donald, nav par ko. Mana paša māte bija atraitne, tāpēc es neesmu uzaudzis kopā ar tēvu. Es jau nu vislabāk zinu, cik ļoti būs palīdzēts šīm ģimenēm, ja tās saņems līdzekļus no jūsu labdarības fonda. Lūdzu, apsēdieties!

Mollija dzirdēja ādas krēslu iegrimstam zem ģenerāļa pēcpuses un tad čīkstoņu, kad apsēdās arī Primo Sells.

- Kam man jāizraksta čeks? jautāja Sells.

- Savienoto Valstu armijas Atraitņu fondam, skanēja atbilde.

- Vai ar desmit miljoniem dolāru pagaidām pietiks?

Ģenerālis skaļi norija siekalas.

- Pilnīgi. Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mani pārsteidz jūsu cēlsirdība.

Kādu brīdi Mollija domāja, vai viņa un Lusija Ļogana nav nepareizi novērtējušas Primo. Varbūt viņš lieto hip­nozi, lai darītu labu.

Iestājās klusums, un Mollija sasprindzināja dzirdi. At­skanēja rakstāmspalvas švīkstoņa uz papīra. Sekoja ilgs pārtraukums, un tad viņa izdzirdēja apmēram šādu skaņu:

- Bdeughhhh.

Tā nāca no ģenerāļa lūpām.

Mollija uzreiz zināja, kas noticis. Tagad viņi uzzinās, kā Primo Sells nostiprina savu hipnozi.

- Labi, teica Sells, kā runādams ar bērnu. Tagad tu, Donald, pilnībā esi manā varā. Tu aizmirsīsi, ka es apso­līju ziedojumu tavam labdarības fondam. Tu neatcerēsies mūsu tikšanos šeit. Tā vietā tu atcerēsies brīnišķīgas pus­dienas manā mājā. Pēc mirkļa tu atgriezīsies pie citiem viesiem un domāsi, ka esi vienkārši apmeklējis tualeti. No

šī brīža tu izpildīsi manas pavēles. Un tava paklausība būs cieša un nesatricināma. Tu paliksi manā varā vienmēr… vienmēr… vienmēr…

Mollija aiz aizkariem nodrebēja. Viņai cauri augšup cē­lās aukstums, tik salts, it kā nāktu no šļūdoņa vidus, un viņas dimants pēkšņi kļuva auksts.

Viņa ļāva ledainajai sajūtai plūst sev cauri, bet neļāvās tai pilnībā. Kad laiks apstājās, viņa saprata divas lietas. Pirmā bija šokējošais fakts, ka Sells spēj apturēt laiku, bet otrā ka tieši tā viņš nostiprina savu hipnozi. Viņš apturēja pasauli, kamēr viņa upuri bija hipnotizēti, un tas kaut kā nostiprināja viņa iedarbību.

Primo Sells strauji saslējās sēdus krēslā pretī ģenerālim, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Matiņi pakausī sacēlās stāvus, jo viņš bija sajutis pretdarbību. Šajā pašā telpā bija kāds, kas palicis neskarts un elpo. Viņš piecēlās un ar trim enerģiskiem soļiem šķērsoja kabinetu loga virzienā. Sells prāva sāņus samtu. Mollija būtu kliegusi, bet rīkli bija aizžņaugušas bailes.

Kādu mirkli Primo Sells izskatījās šokēts. Pat uzjautri­nāts. Viņa ceļā reti pagadījās cilvēki, kas spēja turpināt kustēties laika apturēšanas brīdī.

- 1\i? viņš norēja. Mollija Mūna, tā jau varēja domāt.

Atjēgusies no izbīļa, Mollija koncentrēja uz vīrieti acu

skatienu. Tas sāka smieties.

- Ak, tu liec man vilties! viņš teica. Biju domājis, ka esi tikai mācekle, bet no tavas sejas redzams, ka tā vis nav. Un, bez šaubām, te ir arī tavs draudziņš. Sells rupji atrāva sāņus Rokija aizkara pusi. Ha! Bet nekustīgs kā statuja. Redzu, ka viņš nav tik prasmīgs kā tu. Sells sa­grāba Mollijas delmu. Jūs abi vēlēsieties, kaut šodien būtu palikuši mājās, viņš nošņācās.

Sells rāva Molliju pie sastingušā ģenerāļa. Tad, uzlicis roku uz vīrieša pleca, viņš izdarīja ko pārsteidzošu. Mollija juta, kā Primo Sells sūta no sevis aukstās saplūsmes iz­jūtas vilni ģenerālim, tā ka tas notrīs, un pēkšņi ģenerālis atkal varēja kustēties.

- Paņem zēnu! Primo Sells viņam pavēlēja. Taču ne­kādā gadījumā neļauj manai rokai zaudēt kontaktu ar tevi.

Mollija saprata, ka tas ir tāpēc, lai vīrietis atkal nesa­stingtu. Ģenerālis paklausīgi piecēlās un paņēma Rokiju, kas kā lupatu lelle karājās pār viņa kreiso roku.

- Tagad turi meiteni. Nelaid viņu vaļā! Ģenerāļa ma­sīvā labā roka sažņaudza Mollijas tievo bicepsu. Labi. Tagad mums jāpasteidzas.

Ar brīvo roku Primo Sells pasniedzās līdz pogai galda augšējās atvilktnes iekšpusē. Kāds grāmatu plaukts pa­virzījās, atsedzot durvis.

- Var jau būt, ka šādi mēs izskatāmies smieklīgi, teica Sells, manevrējot aiz Mollijas un ģenerāļa, bet ārējais iespaids var būt mānīgs, it īpaši Holivudā. Ņemsim, pie­mēram, mani, viņš teica stumdams visus uz slepenajām durvīm. Visi domā, ka esmu burvīgs cilvēks. Labdaris. Kāds, pret kuru var izjust cieņu. Bet man nepiemīt nevie­na no šīm īpašībām. Es esmu egoistisks, alkatīgs slep­kava.

Mollijai pēkšņi atausa gaisma, kad viņa ieraudzīja lejup vedošas kāpnes. Vai uz šejieni Sells bija atvedis Deivīnu? Viņa izrāvās no ģenerāļa tvēriena un sāka kliegt.

- Palīgā! PALĪDZIET taču man kāds! Bet viņu, protams, neviens nedzirdēja. Lielajā viesu telpā politiķi stāvēja kā skulptūras ar šampanieša glāzēm rokās un sastingušu valdzinājuma izteiksmi sejās, sarunājoties ar slavenībām. Ja pasaule kustētos, Mollijas kliedzienus būtu apslāpējusi sarunu murdoņa. Taču gaiss bija sastindzis kā glezna, skaņas karājās telpā, tāpēc zālē atbalsojās Mollijas tālie kliedzieni, kad Primo vilka viņu lejup pa kāpnēm.

Kliedzienus dzirdēja tikai viens cilvēks. Viens bija mie­rīgi aizgājis no sastingušās viesu saimes un tagad tīrīja nagus ar zobu bakstāmo. Kad Sinklērs Sells ievietoja iz­lietoto zobu bakstāmo Stefānijas Gulašas izstieptajā rokā, iezvanījās viņa telefons. Viņš nospieda atbildes taustiņu.

- Es jau eju, viņš laiski teica.

- Sinklēr, nāc tūlīt šurp! atskanēja tēva nepacietīgā balss. Sinklērs telefona ekrānā palūkojās uz tēva stingro seju.

- Kā jau tu dzirdi, man te ir nelielas nepatikšanas. Sells pagrieza telefonu, lai parādītu kliedzošo Molliju un ģenerāli ar sastingušo Rokiju padusē. Nāc un palīdzi man!

- Labi. Eju! Slikti tikai tas, ka tad, kad tu apturēji pulk­steni, es sarunājos ar Groztukas kundzi. Kad viss sāks at­kal kustēties, viņa brīnīsies, kur es tik pēkšņi esmu pa­zudis.

- Liec viņu mierā! Tas sievišķis tāpat dzer pārāk daudz. Kundze vienkārši nodomās, ka viņai bijusi halucinācija.

- Labi.

Molliju rupji stūma lejup pa akmens kāpnēm. Tās spi­rālē virzījās arvien tālāk lejup, it kā nolaižoties ellē. Viņas augšdelms sāpēja no ģenerāļa dzelžainā tvēriena.

Mollija sāka just spēku izsīkumu. Bija ļoti nogurdinoši pretoties aukstumam un tajā pašā laikā kliegt.

- Laidiet mani vaļā! nemitējās kliegt meitene. Taču viņas pūliņi bija velti pret divu lielu vīriešu spēku. Izlocī­jusies Mollija pavērsa skatienu pret Sellu.

Viņas kvēlojošais skatiens atlēca no tā kā ūdens no vaska.

- Tev nu gan ir iekšas! Zini, mazām meitenēm nevaja­dzētu rotaļāties ar uguni. Vai arī ledu. Pēkšņi Primo Sells apturēja savādo gājienu. Noņem kristālu.

Mollija brīnījās, kā gan Sells varēja zināt, ka viņa nēsā dimantu.

- Nē, neņemšu, viņa teica. Tas ir mans.

- Noņem to, vai ari tavā vietā to noņemšu es, Primo drūmi uzstāja.

Mollija bija pārsteigta. Primo Sells bija viens no bagātā­kajiem cilvēkiem pasaulē, bet šādā brīdī viņam vēl prātā dimanti. Viņš bija pilnīgs materiālists. Mollija iedomājās, ka tā ir viņas samaksa, viņas sods.

- Tu esi ļauns, alkatīgs, pretīgs cilvēks! viņa atcirta. Vēl ļaunāk tu esi mēsls! Tev to nevajag. Bet man va­jag. Mollija iedomājās par pārējiem bāreņu nama bēr­niem, par nenomaksāto viesnīcas rēķinu, kūstošo naudu Laimes namā, par to, ka nav vairs daudz ēdamā, par gai­dāmajiem grūtajiem laikiem. Tu to nevari dabūt.

- Tur, kurp tu dodies, tev tas vairs nebūs vajadzīgs, Sells salti pasludināja. Tūlīt atdod to man!

Mollija sadzirdēja draudīgumu viņa balsī un bailēs no­drebēja. Viņa bija pārguruši. Viņai vairs nebija spēka pretoties. Meitene pasniedzās pie kaklarotas ķēdītes aiz­dares. Dimants bija uzsūcis aukstumu no viņas ķermeņa un pie ādas bija kā ledus gabals. Viņa atdarīja ķēdīti, bet joprojām turēja dimantu sažņaugtu rokā.

- Domāju, ka tu aizdosi to Glorijai Hīlhārtai, un vai gan viņa nebūs stāvā sajūsmā? Mollija čukstēja. Bet vai zini ko? Ja viņa saprastu, kāds tu īstenībā esi, viņa tevi ienīstu. Tevi ienīstu visi tevis hipnotizētie cilvēki.

- Vai manu dieniņ, tad tev nav ne jausmas par dimanta patieso spēku! Sells sausi noteica. Viņš pasniedzās un izņēma dārgakmeni no Mollijas plaukstas.

Un, kaut arī Mollija pati to neapzinājās, viņa sastinga.