Mollija Mūna aptur pasauli

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Mollija, Rokijs un Petula galvenajā zālē gaidīja izde­vību nepamanītiem nokļūt augšstāva gaiteņos. Vēl joprojām ieradās jauni viesi un cilvēki kāpnēs nāca un gāja. Visu notiekošo modri vēroja apsargi. Beidzot to uz­manību novērsa kāds žurnālists, kurš centās ielauzties pa durvīm. Aši kā pāris burunduku, kas uzskrien riekstu pilnā kokā, Mollija ar Petulu rokās un Rokijs uzšāvās pa kāpnēm un nogriezās pa labi. Pēc mirkļa viņi jau aizel­sušies stāvēja aiz kolonnas gaiteņa vidusdaļā. Viņi brīdi vēroja kāpņu laukumu, lai būtu pārliecināti, ka nav pa­manīti. Tad, sirdīm dauzoties krūtīs, viņi lavījās uz priekšu pa gaiteni un nogriezās ap stūri. Pēc mirkļa abi nokļuva aci pret aci ar apsargu, taču Mollija to ātri padarīja rāmu un viņi devās tālāk.

Mollija un Rokijs atrada nebeidzamas guļamistabas, no kurām visas šķita aizņemtas, kā liecināja dažādie uz gul­tām izklātie apģērbi.

- Sellam acīmredzami patīk uzņemt viesus, čukstēja Mollija, aptaustot izšūtu zīda gultas pārklāju. Šis nams ir kā pils, vai ne?

- Tomēr ne tik auksts, atteica Rokijs. Un jācer, ka tajā nav pazemes cietuma.

- Tas arī līdzinās mākslas galerijai, novēroja Mol­lija, kad viņi klusi devās uz priekšu. Gar sienu rindojās aerosola gleznojumi, kuros bija attēloti zaķi automašīnu starmešu gaismā. Tiem sekoja cilvēku portreti, kuru gal­vas skrūvējās nost no ķermeņiem.

- Viņš sapņo par to, čukstēja Mollija, lai ikviens, ko viņš hipnotizējis, viņa dēļ zaudē galvu.

- Vai tu domā, ka tās uzgleznojis viņš? jautāja Rokijs.

- Nē. Sellijs ir kolekcionārs. Bet tās viņam piederas, vai ne? Tās rāda, kas tam aiz ādas.

Bērni bija sasnieguši tālāko šī mājas spārna stūri. Zilā neona uzrakstā blakus aizvērtām durvīm mirgoja vārdi: "Laikā veikts dūriens ietaupa deviņus citus." Viņi saprata, ka gatavojas doties iekšā Primo Sella apartamentos.

Rokijs nospieda durvju rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Aiz tām augšup veda zaļa marmora kāpnes.

Mollija jutās kā raganas tornī, kur gaida draudīgs moku rats. Aizvērusi aiz sevis durvis, viņa sekoja Rokijam aug­šup pa kāpnēm. Abi iegāja nelielā dzīvojamā istabā ar dzeltenas ādas sienām un iekurtu kamīnu. Degošā malka smaržoja pēc liepas koka, un liesmas lika ēnām un gais­mai dejot uz griestiem. Bija tāda sajūta, it kā telpa vērotu savus apmeklētājus.

Mollija piegāja pie galda, ko klāja papīru slogi katrs no tiem bija pienenes zieds, ko apņēma cieta caurspīdīgu sveķu bumba.

- Neskaries klāt tiem var būt pieslēgta signalizācija.

- Rokij, ja es to nedarīšu, mēs neko neatradīsim. Mol­lija paraustīja galda atvilktnes. Tās bija aizslēgtas.

- Droši vien abas Sella pielūdzējas ir dzērušas ar viņu tēju šeit, Mollija teica.

Bija vēl divas citas telpas. Vienā novietotas dokumentu kastes un vēl citi skapji, bet arī tie bija noslēgti.

Vajadzēja no Nokmana iemācīties atmūķēt slēdzenes, čukstēja Mollija. Taču Rokijs viņu nedzirdēja. Viņš jau at­radās pretējā telpā, alkstot pēc iespējas ātrāk tikt ārā.

Šī nākamā telpa bija neliela bibliotēka, gar kuras sie­nām no grīdas līdz griestiem rindojās koka plaukti. Tur bija visdažādākās grāmatas romāni, enciklopēdijas, uz­ziņu grāmatas, biogrāfijas, mākslas grāmatas, lugas un fotogrāfiju grāmatas. Vēl viena kamīna abās pusēs bija pa krēmkrāsas atzveltnes krēslam. Uz zema galdiņa atradās skulptūra, kas attēloja plaukstu, kura cenšas satvert aiz­lidojošu sirdi. Pie sienām karājās vēl divas dīvainas glez­nas. Vienā bija attēlota žagata ar kroni galvā un aizsietām acīm. Otrajā bija žagata lidojumā, karājoties pie spārniem un astes piestiprinātās auklās.

Mollija izlasīja vārdus, kas bija ieausti brūna paklāja malās viņai zem kājām.

Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks Lai zina tava sirds Zināšanas ir spēks

Viņa pa grīdu sekoja vārdiem. Vienā vietā paklājā bija savāds izcilnis, it kā zem tā kaut kas atrastos. Mollija pie­liecās un aptaustīja izcilni. Smaidot viņa pacēla paklāja stūri un atrada misiņa atslēgu. Mollija palūkojās uz galdu. Atslēga bija pārāk liela atvilktņu slēdzenēm tā drīzāk izskatījās pēc durvju atslēgas. Varbūt tā bija no durvīm, pa kurām viņa nupat bija ienākusi. Tad Rokijs ieraudzīja, kur der atslēga. Viņš klusējot norādīja uz sienu, kur dažas tievas plaisiņas iezīmēja slēptu durvju atrašanās vietu. Pie grīdas bija mazs atslēgas caurums. Tik klusi, cik vien spēdama, Mollija iebāza atslēgu caurumā un pagrieza to. Tā viegli noklikšķēja, un slepenās durvis atvērās uz iekšu. Lai ko viņi tur arī atrastu, tam jābūt kaut kam tādam, ko Primo Sells noteikti nevēlētos viņiem rādīt.

Slepenajā telpā atradās vēl viena bibliotēka. ŠI bija daudz mazāka par pirmo. Tās vidū bija sarkanbrūns galds ar ādas virsmu un krēsls ar augstu atzveltni. Mollija, Petula un Rokijs ielavījās iekšā.

Gar visām sienām rindojās grāmatas. Taču atšķirībā no tām, kas atradās iepriekšējā telpā, šis visas bija vienāda izmēra un biezuma. Un to iesējums bija vienādas krāsas sarkanbrūns. Dažas bija spilgtas, dažas ļoti izbalējušas, tomēr Mollijai radās iespaids, ka visu grāmatu krāsa sā­kotnēji bijusi pilnīgi vienāda. Mollija pazina šo krāsu, taču nespēja to ierindot kādā konkrētā vietā. Taču, izlasījusi zeltīto uzrakstu uz vienas grāmatas muguriņas, viņa ap­jausmas pilnā atmiņas uzplaiksnījumā pēkšņi ļoti labi zināja, kāpēc krāsa likusies tik pazīstama.

- Ārprāts! viņa noelsās, lūkojoties uz sienām augšup un lejup.

Jo tur, katrā telpā esošajā plauktā, bija vienas un tās pašas grāmatas eksemplāri grāmatas, kuru Mollija un Rokijs tik labi pazina. Primo Sellam bija simtiem tās ek­semplāru.

H I P

N 0 Z E

- Es biju domājusi, ka Braiersvilas bibliotēkā ir vienī­gais šīs grāmatas eksemplārs, kas vēl saglabājies pasau­lē, Mollija norija kamolu.

- Es jau arī, čukstēja Rokijs. Bet sākumā taču ir no­drukāts vesels lērums eksemplāru.

- Kā tev šķiet, kā viņš tās visas ir ieguvis? jautāja Mollija. Tās taču ir piederējušas dažādiem cilvēkiem.

- Dažādiem hipnotizētājiem, piebilda Rokijs.

Ar Molliju tagad notika tas, par ko viņa bija domājusi, ka tā mēdz notikt vienīgi zīmētajās filmās. Viņas kājas sāka trīcēt tā, ka ceļgali sitās viens pret otru.

- Es domāju: kur gan viņi ir tagad?

Rokijs neteica neko.

- Miruši? Mollija izgrūda aizsmakušā čukstā, kas iz­klausījās pēc ēzeļa klepus. Petula līdzjūtīgi iesmilkstējās.

- V… varbūt viņš tiem vienkārši licis aizmirst, ko viņi zinājuši par hipnozi, un nosūtījis tos atpakaļ uz turieni, no kurienes tie nākuši, minēja Rokijs, nevēlēdamies at­zīt, cik ļauns īstenībā varētu izrādīties Primo Sells.

- Tās ir kā trofejas, šņāca Mollija. Tās ir kā visu viņa pārspēto hipnotizētāju skalpi. Meitenes plaukstas svīda tā, it kā viņa atrastos saunā. Man tas nepatīk. Mums jāizkļūst no šejienes.

Sella neiedomājami lielā Hipnozes grāmatas grāmatas, kas bija pārvērtusi Mollijas dzīvi, kolekcija bija pilnībā likusi viņai zaudēt savaldību, jo tā tikai apstiprināja no­jautu, ka Mollija un Sells atrodas pilnīgi dažādos līmeņos. Mollijas pašas prasme bija kā plastmasas rotaļlieta salī­dzinājumā ar Sella augstās tehnoloģijas mašīnu. Viņa at­meta visas domas meklēt vēl kādas norādes par Deivīnu. Viss, ko meitene tagad vēlējās, lai visi trīs droši izkļūtu no ēkas.

Viņi aizslēdza telpu, nolika atslēgu atpakaļ slēptuvē un piesardzīgi devās uz galvenajām ieejas durvīm.

Apakšstāvā Primo Sells apstaigāja viesus. Kaut arī vi­ņam patika šī svinību nakts, viņš nespēja atslābināties. Sellam šis pasākums bija tikai kārtējā varas nostiprināšanas iespēja. Primo patika atrasties uzmanības centrā un būt tuvās attiecībās ar tik daudzām Holivudas spožākajām zvaigznēm. Visus šos cilvēkus Sells uzskatīja par saviem, taču to ziedošanās viņam padarīja tos mazāk saistošus. Visvairāk viņu interesēja viesi, kurus viņš iepriekš vēl ne­bija sastapis.

Sells rotaļājās ar vēlmi hipnotizēt kādu vecu aktieri Dastiju Goldmanu, kaut arī nedomāja, ka tas viņam varētu būt īpaši noderīgs. Persona, kas intriģēja viņu visvairāk, bija kāda vienkārša izskata meitene Mollija Mūna.

Ar savu lomu Zvaigznēs uz Marsa viņa Ņujorkā bija iekļuvusi pirmajās lappusēs. Mollijas atbalsts Sellam va­rētu būt ļoti noderīgs viņa bērnu televīzijas kanālā. Viņš jau tagad izmantoja popzvaigzni Billiju Bobu Bimblu, taču slavena meitene tiešām palīdzētu Sellam iekarot Ameri­kas bērnu sirdis. Viņam piepeši ienāca prātā, ka meitene varētu būt hipnotizētāja. Viņas pēkšņā pacelšanās slavas augstumos, noslēpumainība, vienkāršība, bet pretēji tai kļūšana par zvaigzni viss liecināja par hipnozi. Vienmēr bija satraucoši satikt kādu kolēģi, lai gan, protams, no pieaugušiem hipnotizētājiem beigās bija jāatbrīvojas. Tā bija drošāk.

Sells nopūtās, iedomājies par Deivīnu Natelu. Viņš bija paredzējis, ka meitene varētu vadīt lielu Modes nama mei­teņu apģērbu reklāmas kampaņu. Viņš nesaprata, kāpēc nebija iespējams to hipnotizēt. Un, vēl ļaunāk, likās, ka Deivīna ir viņu kaut kādā veidā vājinājusi. Varbūt Molliju Mūnu hipnotizēt būtu vieglāk lai gan bija jābūt piesar­dzīgam. Viņa būs Modes nama jaunā seja.

Kur palikusi Mollija Mūna? Primo pārlūkoja balkonu un dārzu zem tā. Viņš centās iedomāties, kur šādā vakarā varētu doties bērns, bet Sellam nekad neizdevās atcerē­ties senākus laikus par tiem, kad pašam bija nedaudz pāri divdesmit, tāpēc viņš sāka meklēt melnu mopsi, kas vien­mēr pavadīja meiteni.

Pie durvīm, smēķēdams cigareti, stāvēja kāds pūcei lī­dzīgs vecs scenāriju autors.

- Tu taču zini to mazo zvaigzni Molliju Mūnu. Vai neesi viņu redzējis? jautāja Primo Sells.

- Jāāāā, atbildēja vecais vīrs. Tas ir tā. Panorāma pāri zālei uz ozolkoka ieejas durvīm, lai redzētu, kā meitene un draugs spiežas cauri pūlim, pametot viesības. Mei­tenes sejas tuvplāns. Viņa nedroši smaida. Kāds ir to pa­zinis. Fokuss uz meitenes mopsi. Tas seko bērniem ārā pa durvīm. Kadrs satumst.

- Pirms cik ilga laika tas bija? jautāja Primo.

- Pirms piecpadsmit minūtēm.

- Tagad viņi jau būs taksī, Primo pie sevis norūca, piespiedis īkšķa galu saviem asajiem priekšzobiem.

- Nākamreiz, ieteica scenārists, izpūšot dūmu stabu, tev varbūt vajadzētu nolīgt bērnu aukli.

Mollija un Rokijs devās uz priekšu pa piebraucamo ceļu un izgāja pa Sella villas vārtiem. Viņi nolēma, ka atpakaļ uz Chateau Marmoset vienkāršāk būtu iet kājām.

Primo Sella slepenā bibliotēka bija abus nobiedējusi ne pa jokam.

- Kāpēc mums būtu jānoņemas ar Primo Sella problē­mu? -jautāja Rokijs. Mums nemūžam neizdosies viņu apturēt. Viņš ir pārāk spēcīgs.

Mollija piekrita.

- Tas tiešām ir darbiņš labi apmācītam speciālistam, viņa teica, lūkojoties pāri ceļam uz kādu šausmu filmas plakātu. Pati doma par to, ka es spētu to paveikt, ir smieklīga.

- Un tas nav godīgi.

- Nepavisam ne. Kāpēc Lusija nevarētu nogaidīt, ka­mēr viņai kļūst labāk, un nodarboties ar to pati? jautāja Mollija.

- Te nu mēs esam vienā no pasaules interesantākajām vietām, sūrojās Rokijs, un apmeklējam viesības, par ie­kļūšanu kurās vairums cilvēku ļautu sev nocirst labo kāju, un tagad mums iet garām visi prieki, un mums jāslapstās apkārt, riskējot, ka mūs varētu pieķert tas Trakā kungs. Tas nav godīgi!

- Un arī ne saprātīgi.

Tā prātojot, abi draugi devās vēsajā naktī.

Citus gājējus viņi nesastapa, jo Losandželosā visi pār­vietojas braukšus.

Kad abi bija atgriezušies viesnīcas namiņā, Rokijs pa­gatavoja dzērienus īstas Šērlijas Templas. Mollija skapītī sameklēja paciņu mīksto karameļu.

- Kad tu taisies zvanīt Lusijai Ļoganai un paziņot, ka mēs šo darbu nespējam veikt? vaicāja Rokijs.

- Tagad tur būs septiņi no rīta, bet es nedomāju, ka man vajadzētu viņu uzmodināt kā pagājušo reizi. Piezva­nīšu viņai rīt.

Rokijs saprata, ka Mollija cenšas atlikt zvanīšanas bridi, taču neko neteica.

Mollija ielika mutē mīksto karameli un ļāva tai izkust. Viņa gribēja aizmirst Sellu un domāt par kaut ko jauku un patīkamu, taču nespēja. Par šo vīru nebija iespējams nedomāt.

- Ja tu būtu viņš, meitene beidzot jautāja, ko tu plānotu darīt?

- Es neapstātos, atbildēja Rokijs, piekalis skatu ap­stulbušo, hipnotizēto cilvēku sejām avīzē viņa priekšā. Es gribētu kontrolēt visu Ameriku, lai visi rīkotos pēc manas pavēles. Es gribētu kļūt par prezidentu.

- Un kāpēc tad jāpaliek pie tā? Kā būtu ar pasaules pār­valdīšanu? -jautāja Mollija. Lusija nojauš, ka Sellam ir padomā tieši tas. Viņš jau nu pavisam noteikti netaisās tā vienkārši atstāt skatuvi. Varu derēt, ka viņš grib visu.

Mollija apsvēra šo domu. Viņa uzlūkoja pazīstamo Mūna [4] mīksto karameļu paciņu savā rokā. Uz tās uzzīmētais mēness bija apaļa, balta mīkstā karamele. Zeme apakšā bija attēlota kā zila marmora bumba. Kad Mollija bija maza, viņa bija domājusi, ka mēness sastāv no mīkstajām karamelēm un ka visas karameles Mūna mīksto karameļu paciņā nāk no mēness. Tāpat viņa bija domājusi, ka visā pasaulē zīdaiņus atrod kartona kastēs vai ratiņos gluži kā viņu un Rokiju. Viņa bija pārliecināta, ka bērni iero­das no kosmosa lidojošās kartona kastēs un kosmiskos ratiņos.

- Kā tev šķiet, vai mēs esam vienīgie pasaulē, kuri zina, kas padomā Sellam? jautāja Mollija.

- Nezinu, un man vienalga, atrūca Rokijs, skaņodams ģitāru.

Mollija satvēra mīksto karameļu paciņu tā, ka mazā planēta Zeme bija iekļauta viņas plaukstās.

- Iedomājies, ka mēs neko ar viņu neizdarām, Rokij. Iedomājies, ka viņš uzsāk kaut ko pavisam, pavisam sliktu.

- Mēs vienmēr redzēsim, kas notiek. Ja būs vajadzīgs, mēs varēsim tikt ar to galā vēlāk.

- Vēlāk būs par vēlu, noteica Mollija.

Mollija jutās ļoti savādi. Jo vairāk viņa vērās mazajā zemeslodē uz paciņas, jo vairāk izjuta pati sevi kā daļu no Primo Sella problēmas. Zināt par viņa ļauno spēku un nedarīt neko nozīmētu, ka Mollija ir līdzvainīga, ļaujot viņam īstenot savus plānus. Ja viņa ir vienīgā, kas var tam kaut ko padarīt, bet nedara neko, tad viņa patiesībā tam palīdz. Viņa izturas tā, it kā vēlētos, lai Sellam viss izdodas. Un to nu viņa nepavisam negribēja. Mollija do­māja par miljardiem cilvēku, kas dzīvo pasaulē, visiem brīvi domājošajiem, kurus Primo gribētu pakļaut. Šķita, ka mazā, zilā planēta Mollijas plaukstās klaudzina pie vi­ņas sirds. Braiersvilā Molliju bija pārņēmusi doma, ka vi­ņai un Rokijam būtu jālieto hipnoze, lai darītu labu. Kā gan viņa varēja tā runāt, bet pēc tam, kad uz likmes ir visas pasaules nākotne, vienkārši pagriezties un aiziet? Tieši šis bija īstais brīdis, kad jāliek lietā hipnoze, lai pa­līdzētu. Viņa nedrīkst ļaut Primo uzvarēt. Tas bija pilnīgi izslēgts.

- Vai nu tagad, vai nekad, Mollija teica Rokijam. Mums jācenšas palīdzēt Deivīnai. Mums jāizdibina no­slēpums, kā Sellam izdodas padarīt savu hipnozi palie­košu. Ja to zinātu, mēs varētu atbrīvot viņa upurus. Un tad briesmoņa spējas sāktu dilt. Mums tas jādara. Mēs nekad nepiedosim sev, ja nebūsim vismaz centušies viņu apturēt.

Rokijs veltīja ilgpilnu skatienu ģitārai un novaidējās.

- Tad jau mums jāatgriežas tajā namā. Kad?

- Rīt, teica Mollija. Kamēr neesam pavisam zaudē­juši drosmi. Zini, kāds ir teiciens par kritienu no zirga? Uzreiz jākāpj atpakaļ, kamēr nav zudusi drosme. Mums jākāpj šajā zirgā, Rokij!

- Mana drosme jau tagad nav neko daudz lielāka par zirni, žēlojās Rokijs.

- Manējā ir kā lēcas grauds.