Mollija Mūna aptur pasauli

astotā nodaļa

Nākamo triju dienu laikā Mollija bija lieciniece tam, kā Laimes namu pārpilda gaidāmā priekšnojautas.

Trinklberijas kundze bija tik sajūsmināta par brīvdie­nām, ka nometa priekšautu uz kamīna, lai nosvinētu šo notikumu. Viņu tik ļoti aizrāva doma par došanos uz Losandželosu un Holivudu, pasaules kino galvaspilsētu, kur dzīvo viņas dievinātās zvaigznes. Viņa loloja cerības sa­stapt kādu no tām.

Gerijs bija norūpējies par savām pelēm un pavadīja daudz laika, gatavojot tām pārnēsājamu ceļojuma kasti, bet Džemma stundām gulšņāja gultā un pārlasīja noko­pētās Hipnozes grāmatas lappuses, kuras glabāja zem spil­vena.

- Vai tu domā, ka jūra būs silta, Roldj? Gerijs vaicāja, kad viņi rakņājās bēniņos, lai atrastu kādus koferus.

- Silta? Tā būs vāroša. Mēs dodamies uz Losandželosu, Gerij. Tā atrodas Klusā okeāna piekrastē Amerikas rietumu krastā. Tur gandrīz nekad nelīst. Martā temperatūra var sasniegt trīsdesmit grādus. Tas ir lielāks karstums, nekā Braiersvilā var pieredzēt vasarā.

- Ja tas ir tuksnesis, kā tad cilvēki var tur dzīvot? Ko viņi dzer? Viņu tur nevar būt pārāk daudz, komentēja Gerijs, aplūkojot caurumu apšuvumā. Zini, tur noteikti dzīvo pele.

- Kalnos aiz pilsētas ir neskaitāmi aizsprosti, skaid­roja Rokijs, un lielas ūdenskrātuves, no kurienes nāk ūdens. Nokmans stāstīja, ka Losandželosā dzīvo 8,5 mil­joni cilvēku. Starp citu, visā pārējā Amerikas daļā dzīvo 270 miljoni.

- Es tikai gribu zināt, cik Amerikā ir peļu, teica Gerijs.

- Domāju, ka miljardiem. No izbalējušiem sarkaniem bērnu ratiņiem Rokijs izcēla noputējušu skārda kasti.

Kāpjot lejup ar kasti un trim veciem koferiem, viņi aiz­kavējās, jo izrādījās, ka ir ieslēgti. Nokmana kungs bija niekojies ar kombinācijām un visās slēdzenēs iestrādājis īpašu mehānismu, kā tās atslēgt.

Nokmans nebija gluži iepriecināts par to, ka jāatgriežas Amerikā. Tur viņš līdz nesenam laikam bija pavadījis visu dzīvi, un viņš negribēja atcerēties savu neveselīgo pagātni un tur pastrādātos noziegumus. Viņš uztraucās, ka varētu rasties kārdinājums atkal pastrādāt kādu nelietību, taču Trinklberijas kundze, kas palīdzēja viņam pāraugt, ap­galvoja, ka tas nākšot viņam par labu. Tāpēc viņš rūpīgi konstruēja ceļojuma kasti saviem divdesmit papagaiļiem. Mollija bija viņam teikusi, ka Amerikas Labdaris ir pa­rūpējies par lidojuma nokārtošanu visiem dzīvniekiem. Nokmans viņai automātiski ticēja. Viņš vienmēr cienīja Mollijas teikto, kaut gan viņam nebija īsti skaidrs, kāpēc. Viņš priecājās par to, ka varēs ņemt līdzi putnus, jo citādi viņš nebūtu ar mieru doties ceļā.

Ar hipnozes palīdzību bija jānokārto divas lietas. Viens uzdevums bija jāpaveic Rokijam, bet otrs Mollijai.

Rokija rūpe bija uzmeklēt viesnīcas numurus, kur vi­ņiem apmesties. Viņu ceļojums uz Losandželosu bija iega­dījies pašā rosīgākajā brīdī visā gadā. Pēc nedēļas bija

Akadēmijas balvu pasniegšana, kad labākie aktieri, aktri­ses, režisori, producenti un kinoļaudis par savu darbu tiks apbalvoti ar iekārotajām Oskara zelta statuetēm. Jau mē­nešiem iepriekš bija aizņemts ikviens numurs visās vies­nīcās.

- Man nepatīk to darīt, teica Rokijs, pacēlis klausuli.

- Mūsu dēļ daži cilvēki zaudēs savus viesnīcā pieteiktos numurus.

- Vai tik tu neuztraucies, ka esi aizmirsis hipnotizēšanu no attāluma? apvaicājās Mollija. Taču Rokijs pašūpoja galvu.

- Vai tev nešķiet, ka hipnotizēt ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu? Ja tu to reiz esi iemācījies, to nav iespējams aizmirst. Molliju pārsteidza Rokija pašpārliecinātība, un lielu iespaidu atstāja tas, ka pēc desmit minūtēm viņš iznāca no televizora telpas ar ziņu, ka tagad viņiem vies­nīcā Chateau Marmoset ir rezervēti divi atsevišķi namiņi un viens numurs.

- Man tikai bija vajadzīgs nedaudz laika, teica Rokijs.

- Kamēr vien viņi manī klausās, viņi manās rokās ir kā izkusis sviests.

Savukārt Mollija ļoti uztraucās par savu uzdevumu. Vi­ņai bija jāapmeklē skolas direktors un tas jānohipnotizē, lai viņš atļautu visiem viņai pašai, Rokijam, Džemmai, Rodžeram un Gerijam neiet skolā un doties prom uz Losandželosu, bet pārējiem bāreņu nama bērniem padzīvot Trinklberijas kundzes māsas fermā. Molliju satrauca tas, ka viņa varētu būt zaudējusi hipnozes prasmi, it īpaši pēc tam, kad viņu bija pārņēmusi ledusaukstā saplūsmes iz­jūta, cenšoties hipnotizēt krūmu.

Uztraukumam nebija pamata, jo direktora kabinetā vi­ņai nemaz nenācās sašaut Stratfilda kungu ar savām za­ļajām acīm.

Mollija sāka ar skaidrojumu, ka ceļojums uz Kaliforniju ir izglītojošs. Viņa stāstīja, ka bērni ir mācījušies par zemestrīcēm un tuksnesi, par Amerikas parlamentu, ko sauc par Kongresu, tā ka ceļojums sniegs ļoti daudz jaunu zināšanu. Un turklāt, viņa piebilda, tā kā ceļojuma laiks sakrīt ar pavasara brīvdienām, bērni kavēs tikai ceturkšņa pēdējās nedēļas.

- Pārējie lūdza, lai viņiem ļauj uzturēties cūku fermā, kur viņi daudz uzzinās par cūkām… zināt cūkām, cūku ēdienu, mēslojumu un… ē… lauksaimniecību. Tas ari būs ļoti izglītojoši.

Stratfīlda kungam šī doma likās spīdoša, jo viņš teica: Man ļoti patīk, ka tu, Mollij, atnāci pie manis lūgt at­ļauju. Man patīk bērni ar iniciatīvu. Piemēram, labam gol­fa spēlētājam piemīt iniciatīva. Ja gribi, lai bumbiņa kus­tētos konkrētā virzienā, tev jāiemācās, kā tā jāsit. Tu taču negaidīsi, lai kāds cits to sistu tavā vietā, vai piekriti?

- Jā, ser.

-Ja tu jautātu man, ko darīt, tad es teiktu fermeriem būtu jāatdod sava zeme golfa laukumu ierīkošanai. Vai tev tā nešķiet?

Mollija neatbildēja.

-Tad jūs visi dodaties uz Losandželosu un fermām. Nu, ceru, ka tas būs ļoti izglītojoši, un, ja ir tāda iespēja, uz­spēlējiet nedaudz golfu manā vietā, labi?

- Paldies, ser! Jā, ser.

Šajā brīdī iezvanījās direktora telefons, un, pacēlis klau­suli, Stratfīlda kungs ar mājienu deva Mollijai zīmi, ka viņa drīkst iet.

Mollija nespēja tam noticēt. Viņa tiešām bez hipnozes palīdzības bija pārliecinājusi direktoru ļaut visiem atstāt skolu ja nu vienīgi pašai viņas klātbūtnei piemita kādas mesmerizējošas* spējas. Mollija īsti nezināja, kā bija iz­devies tik viegli pierunāt Stratfilda kungu, bet, būdama ļoti apmierināta ar sevi, viņa atgriezās klasē.

Tā nu beidzot pēc dažām dienām tika piekrauts mazais minibusiņš, un tajā vietas ieņēma trīsdesmit astoņi pa­sažieri (pieci bērni, divi pieaugušie, divdesmit papagaiļi, desmit peles un viens mopsis). Pat Rodžers ar prieku de­vās līdzi, lai, kā zēns teica, tiktu prom no balsīm, kuras viņu vajā.

Brīdī, kad viņi ieradās lidostā, Trinklberijas kundze krita panikā. Viņa nekad nebija lidojusi ar lidmašīnu un šķita pārbijusies līdz nāvei. Nokmana kungs turēja viņas roku un stāstīja, ka ik gadu par upuri ēzeļu spērieniem krīt vairāk cilvēku nekā lidmašīnu katastrofas. Mollija aizveda savu mazo grupiņu līdz reģistrācijas galdam, un drīz vien jau visa bagāža bija nodota.

Gerijam un Nokmana kungam bija stingri pieteikts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pat pieminēt, ka lidmašīnā ir viņu dzīvnieki, jo pretējā gadījumā Labdara sarunātais vairs nebūs spēkā. Abi apsolījās nebilst ne vārda. Tagad peles un papagaiļi divās kastēs ar gaisa caurumiem at­radās Mollijas ratiņos blakus Petulas ceļojumu grozam. Visi pārējie pēc pasu pārbaudes cauri lidostas rentgena aparātiem iegāja beznodokļu veikalu zālēs.

Mollija juta nelabumu. Viņa vēlējās, kaut būtu izmēģi­nājusi savas hipnotizētājas spējas uz Stratfilda kungu. Jo tieši tagad savu kravu dabūt cauri drošības pārbaudei un rentgena aparātiem viņa varēs vienīgi tādā gadījumā, ja hipnotizēšanas spējas darbosies tikpat labi kā vienmēr.

Viens no rentgenstaru aparātu apkalpotājiem ar mā­jienu lika viņai iet uz priekšu. Petula savā ceļojumu gro­zā visu laiku grozījās, cenšoties iekārtoties ērtāk. Mollija

* mesmerisms hipnotisms norija siekalas un stūma ratiņus lidostas darbinieka vir­zienā.

Tuvojoties viņa koncentrējās, lai panāktu saplūsmes iz­jūtu, un noveda acis līdz augstākajam hipnozes stāvok­lim. Mollijai vairs nebija vajadzīgs lietot veco hipnozes paņēmienu ar svārstu vai rāmu runāšanu iemidzinošā un transā novedošā balsī. Viņa lika lietā savu īpašo talantu, kam bija nepieciešamas tikai dažas sekundes. Šim paņē­mienam tagad bija jāiedarbojas. Tur bija divi lidostas dar­binieki, no kuriem viens vēroja rentgena aparāta ekrānu, bet otrs gaidīja, lai pārmeklētu pasažierus, vai viņiem nav paslēptu ieroču. Viņai tikai vajadzēja paskatīties uz abiem uzreiz, lai tie mirklī kļūtu pilnīgi paklausīgi.

Patiesībā Mollija bija tik cieši apņēmusies, ka hipnozei ir jāiedarbojas, ka bija nepareizi aprēķinājusi skatiena spēku. Kad meitene uzlūkoja drošības darbiniekus, sa­triecošais skatiens, ar kuru viņa tos apveltīja, bija tāds, ar kādu varētu hipnotizēt pāris ziloņu. Pie rentgena aparāta sēdošais vīrs saspringa, kā strāvas triecienu saņēmis, bet pārmeklētājs pēkšņi izjuta milzīgu atslābumu un sāka skaļi dūkt kādu melodiju.

- Apklusti! Mollija noelsās. Viņa nervozi palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens viņu nevēro. Tā kā ne­viens neskatījās, meitene dažas sekundes patīksminājās par silto saplūsmes izjūtu, ar prieku atkal izbaudot, kā tā piepilda viņu no matu galiņiem līdz papēžiem.

- Nu tā, jūs abi, viņa klusi teica, jūs izlaidīsiet mani cauri, nepārbaudot manu bagāžu. Kad būšu izgājusi cauri, jums liksies, ka esat pārbaudījuši manas somas un viss ir kārtībā. Pēc tam jūs pamodīsieties. Vai viss skaidrs?

Abi darbinieki pamāja. Spriedzes brīdis bija pāri. Mollija devās tālāk uz veikalu zonu. Viņa pie sevis noirgojās un gāja uz elektronikas veikalu. Viņai vajadzēja miniatūru fotoaparātu un daudz filmiņu.

Petula savā grozā saoda lidostas smaržas un brīnījās, kurp gan Mollija viņu ved šoreiz. Papagaiļi no savas tum­šās kastes ieklausījās lidostas pasažieru zāles zvanos un dūkoņā, domādami, ka tās ir savādu putnu balsis. Peles centās gulēt savā midzenī, bet viņām tas nācās grūti, jo kāds milzis tālumā visu laiku kaut ko vēstīja.

"Visi pasažieri uz Losandželosu, lūdzu, ejiet uz trešo iekāp­šanas vietu!"

Šis lidojums nebūt nelīdzinājās Mollijas lidojumam uz Ņujorku vienatnē. Šis bija haotisks un trokšņains. Kad lielā lidmašīna pacēlās, Trinklberijas kundze sāka skaļi skaitīt lūgšanas, ko ar pārtraukumiem turpināja visu lidojuma laiku.

Atlantijas okeāna vidū Gerijam pazuda pele. Gerija mī­ļākā pele Viktors izmuka un devās uz lidmašīnas tualetēm, kur tika ieslēgts kopā ar garmatainu tūristi. Kad viņa izbrāzās no kabīnes, skaļi kliedzot, ka redzējusi vāveri, Vik­tors klusiņām aizlavījās atpakaļ uz Gerija sēdekli.

- Kundze, nav iespējams, ka uz borta varētu nokļūt vāvere, stjuarte mierināja tūristi. Šis ir ilgs lidojums. Varbūt jums vajadzētu iemalkot ūdeni un izmēģināt mūsu ieteiktos vingrinājumus.

Citā reizē Mollija būtu gribējusi, lai šis lidojums, kurā Trinklberijas kundze ir tik satraukta, ātrāk beigtos, bet tagad viņa vēlējās, kaut tas turpinātos mūžīgi, jo tad viņai nevajadzētu izsekot bīstamo Primo Sellu.

Viņa to pateica Rokijam.

- Jā, tu esi nobijusies, viņš atbildēja. Bet padomā, cik pārbiedēta ir Deivīna, lai kur viņa arī atrastos. Ja viņa ir dzīva un Sells ir viņu nolaupījis, tad viņai esi vajadzīga tu, lai viņu izglābtu.

Viņa arī ir vienīgais iemesls, kāpēc es dodos turp, teica Mollija. Es neriskētu ar savu dzīvību tikai tāpēc, lai pārbaudītu tās zvaigznes. Lai nu kā, es uzskatu, ka esmu Deivīnai parādā. Es taču pirms Ziemsvētkiem nospēru vi­ņas lomu Zvaigznēs uz Marsa.

Mollija paliecās uz priekšu, lai iebāztu Petulas grozā de­sas šķēlīti. Petula lidmašīnās mēdza uzvesties ļoti labi.

Pēc vienpadsmit stundām lidmašīna izlaida šasijas virs Losandželosas spožajām ugunīm. Mollija lūkojās ārā uz milzīgo pilsētu apakšā. Šķita, ka tā plešas simtiem jūdžu tālumā visos virzienos. Viņa nevarēja vien beigt prātot, kur gan tagad starp šiem miljoniem ēku atrodas Primo Sells.

Tad riepas skāra skrejceļa segumu un viņi bija droši pie­zemējušies. Visi pagrieza pulksteņus par astoņām stun­dām atpakaļ. Bija septiņi vakarā.

Drīz visi pusaizmiguši stāvēja bagāžas zālē, gaidot sa­vus koferus. Vienīgie, kam vēl bija palikusi kaut kāda enerģija, bija Gerijs un Džemma, kuri uz bagāžas karuseļa vizināja Gerija rotaļu supervaroņus.

Mollija vēroja nelielu, sarkanu koferīti riņķojam pa transportiera lenti. Lai ari cik pārguruši viņa bija, meitene ļāva skatienam nolaisties uz tā, uzsūcot tā raupjo virsmu un apsūbējušās sprādzes. Kādu bridi lidosta šķita ļoti tālu prom, un bija tā, it kā viņa un koferītis būtu vienīgie, kas pastāv zem lidostas jumta. Pēc mirkļa Mollija sajuta, ka koferītis atrodas viņas prāta iekšpusē. Tā bija savāda iz­jūta, bet ne gluži jauna. Tā atgādināja Mollijai to izjūtu, kāda viņu pārņēma, hipnotizējot kādu cilvēku. Slīdoša izjūta, kāda rodas tieši pirms tam, kad hipnotizējamais nokļūst transā, kad viņa jūt tā personības spēku vāji­nāmies un cilvēks sāk piederēt viņai. ŠI izjūta bija mesmerisma daļa. Mollija nodomāja, cik savādi ir to izjust ar koferi, un tad, kamēr viņa miegaini blenza, pa viņas ķermeni sāka izplatīties pazīstamā siltā saplūsmes izjūta. Taču jau pēc mirkļa tā kļuva ledusauksta. Tas bija tieši tā­pat kā ar krūmos izcirpto suni. Mollija pārsteigta novērsa uzmanību no kofera.

Tas bija ļoti dīvaini. Acīmredzot tam bija kāds sakars ar priekšmetu uzlūkošanu. Mollija domāja, kas notiktu, ja viņa turpinātu izjust ledusauksto sajūtu. Kas varētu notikt? Vai viņa atklātu, ka ir hipnotizējusi priekšmetu, kuru uzlūko? Tas bija smieklīgi. Kā gan varētu hipnotizēt koferi? Viņa nolēma, ka nākamreiz eksperimentēs un pa­lūkosies, par ko pārvēršas aukstā saplūsmes izjūta.

Visi paņēma savas somas un koferus un stiepa tos uz bagāžas ratiņiem. Apdulluši un pārguruši viņi devās uz taksometru stāvvietu. Neviens nepamanīja kādu bagāžas nesēju tuvojamies Mollijai.

Ei, piedodiet, viņš teica, sejā starojot atklājuma prie­kam, bet vai jūs neesat tas skuķis un tas čalis no tā klipa Pieskati bērnus, kas dzīvo ap mums?